Laipni lūgti brīnišķīgajā pasaulē, kur apkārt nevazājas visādi idioti

Tāpēc pirmais jautājums, uz kuru jāatbild, - vai nozīmīgu politisku procesu pārvēršana cirkā notiek apzināti un mērķtiecīgi, lai diskreditētu jebkādu pretestības kustību Kariņa/Pavļuta režīmam, vai tā vienkārši sanāk?

Ja kāds grib ironizēt par vārda “režīms” lietojumu, tad atbildiet - kā sauc sistēmu, kurā, lai ieietu veikalā, jāstāv uz ielas rindā, salā un pie ieejas apsargam jārāda pase? Ja tas nav režīms, tad kas? Un, lūdzu, bez muļķīgiem salīdzinājumiem ar teātri vai transportu, kur arī prasa biļeti.

Tātad vai pretestība demokrātijas erozijai tiek apzināti trivializēta? Skaidras atbildes nav. Manuprāt, tas notiek daļēji apzināti. Atbilstoši manai pārliecībai atsevišķu cilvēku iespējas mainīt vispārējo procesu gaitu ir stipri ierobežotas, un centieni šiem indivīdiem pierakstīt izšķirošo lomu tajos vai citos notikumos nav pamatoti.

Procesiem attīstoties, noteiktās pozīcijās gandrīz automātiski nonāk savai lomai atbilstošas personas. Līdz ar to Gobzems ieņem to lomu, kuru viņam atvēlējusi vēsture, un viņa vietā neviens cits nevarēja būt. Savukārt pats Gobzems nevar būt citāds. Viņš ir tāds, kāds ir, un tā, protams, ir liela demokrātisko spēku nelaime.

Pašreizējo cilvēces globālo virzību uz demokrātisko brīvību ierobežošanu neredzēt var tikai tas, kurš to nu nekādi negrib redzēt, un arī pati šī negribēšana ir pēdējā gada laikā izgaismojusies kā absolūti loģiska. Kurš ir teicis, ka dzīvot demokrātiskā iekārtā ir cilvēka kā bioloģiskas un sociālas būtnes dziļākā vēlme? Varbūt patiesībā ir gluži otrādi? Varbūt cilvēki grib dzīvot samērā vienveidīgā vidē, kur apkārt redz sev līdzīgi domājošus?

Lai arī cilvēki kā vēlamāko aiz ieraduma joprojām uzskata iekļaujošu, dažādības pilnu sabiedrību, sociālie tīkli ir pilni ar jaunu, progresīvu, it kā demokrātiski noskaņotu cilvēku ierakstiem, kuros viņi neslēpj sajūsmu par to, ka kafejnīcās, klubos var tikt tikai ar caurlaidēm un “visādi idioti” tur nevazājas. Cik brīnišķīgi, ka lielveikalos tikpat kā vairs nav to bomžu un mūžīgi tūļīgo pensionāru. Cik forši, ka apkārt tikai “normāli” cilvēki.

Vēl jau viņi nesaprot, ko tas patiesībā nozīmē, bet ir acīmredzami, ka cilvēkiem, izrādās, patīk atrasties “savējo” vidū. Ak, kāds pārsteigums! Agri vai vēlu nāks arī atskārsme, cik patīkami dzīvot politiskā vidē, kur visādi gobzemi, šleseri un citi “gaisa jaucēji” nemaisās pa kājām.

Tātad kas notiek? Vispirms gribu atkārtot, ka jāsaprot - laiki ir mainījušies. Fundamentāli. Tas, kas skaitījās nepieņemami vēl pirms pusgada, tagad skaitās norma. To labi demonstrē sociālajos tīklos cirkulējošas “Re:Check” agrākās publikācijas, kurās tiek “atmaskoti” dažādi “dezinformatori/panikas cēlāji”, kuri jau sen brīdināja, ka vakcinācija būs obligāta, nevakcinētos nelaidīs veikalos, kafejnīcās, sporta zālēs un citur, atlaidīs no darba utt.

Vēl šā gada pavasarī šādi piespiedu lēmumi pat “Re:Check” aktīvistēm šķita nepieņemami, un tos, kas par to runāja, viņas metās “atmaskot” un izvest tīrā ūdenī. Nepagāja necik ilgs laiks, un “tīrais ūdens” tika saduļķots tieši no to varas centru puses, kurus visu šo laiku centās aizstāvēt “Re:Check” darbinieces.

Sociālajos tīklos cilvēki raksta: “Valsts parādīja savu vājumu. Ja mums būtu stipra valsts, izcila valdība, tad Gobzems varētu pulcēt cilvēkus brīvi un nevienu tas neuztrauktu, bet šī valdība ir tik daudz izdarījusi kļūdu, ka...”

Diemžēl jāsaka, ka šajos ierakstos vēlamais tiek uzdots par esošo. Valsts nekādu vājumu neparādīja. Vājumu parādīja sabiedrība. Valsts parādīja, ka tā var jebkuru mīcīt, kā vien grib. Tajā skaitā Saeimas deputātu, un par to tai nekas nebūs. Vēl vairāk. Sabiedrības vairākums, kurš vārdos ir par iekļaujošu sabiedrību, bet darbos un zemapziņā par sabiedrību bez visādiem tur gobzemiem un citiem “idiotiem”, tas ir, citādi domājošiem “pajoļiem”, klusējot aplaudē šai varas nekaunības demonstrācijai.

Atsevišķi jārunā par policijas rīcību. Šeit ļoti precīzi jāsaprot, ka policija ir instruments, ar kuru valsts vara realizē leģitīmu vardarbību. Policija ir vienīgā struktūra, kurai ir dotas tiesības izmantot vardarbību. Likuma ietvaros, kas īpaši svarīgi.

Taču vēl svarīgāks ir cits moments. Policijā strādā cilvēki, nevis automāti. Viņiem ir dota likumīga vara pār citiem cilvēkiem. Tāpēc ir arhisvarīgi policiju turēt īpaši stingrā kontrolē, jo nav jāpiesauc bēdīgi slavenais Stenfordas “cietuma eksperiments”, lai saprastu, ka cilvēks (-i), kuram dota vara pār citiem cilvēkiem, viegli var aizbraukt bīstamā visatļautībā, bet atjaunot kontroli pār šīm struktūrām ir ļoti grūti.

Jebkuras apakšstruktūras ātri pieņem tos sejas vaibstus, kādus rāda augstākā priekšniecība. Pērnruden par jauno Valsts policijas priekšnieku kļuva Armands Ruks. Par šo vīru mēs vēl daudz dzirdēsim, jo viņš ir noteikta tipa vadītājs. Tieši tāds, kādus sociāli asās Holivudas filmās bieži rāda policijas vadītājus - cilvēks, kura prioritāte ir būt varā, būt kopā ar uzvarētājiem, situācijas izklāstā rūpīgi izsvērt - kā tas izskatīsies un vai galvenie ietekmes līderi būs apmierināti.

Reālās lietas, reālie pierādījumi, vainīgie, cietušie ir otršķirīgi. Kredo pavisam vienkāršs - ja tie, kuriem ir ietekme, ar manu rīcību (nevis darba rezultātiem) būs apmierināti; ja savu “ego” apslāpēšu un rīkošos nevis pēc nevienam nevajadzīgiem “patiesības” principiem, bet kā labpatīk īstajiem “dzīves saimniekiem”, tad mana dzīve ies uz augšu un ģenerāļa zvaigznes ilgi nebūs jāgaida.

Kopš Armands Ruks ir savā amatā, esmu jau trijos rakstos pieminējis viņa augstajā amatā iecelšanas kritērijus.

Esmu spiests paskaidrot. Neesmu apsēsts ar šo cilvēku. Viņu personīgi nepazīstu, un viņš man neko nav nodarījis. Tāpat arī neviens nav man lūdzis par viņu rakstīt. Pret viņu man nav nekāda ienaida. Vienkārši manās acīs viņš ir ārkārtīgi precīzs tipoloģisks piemērs karjeras cilvēkam, kuru šodienas laikmets gluži automātiski izvirza priekšplānā.

Jau iepriekš atvainojos Ruka kungam, ja esmu viņu nepareizi novērtējis pēc viņa publiskajiem izteikumiem un patiesībā viņš ir kvēls profesionālis/izmeklētājs, kuru neinteresē politiskās varas kolīzijas un kura galvenā rīcības motivācija ir vienmēr būt patiesības pusē, lai kāda tā arī būtu un kā tā izskatītos sabiedrības acīs. Būtu tikai priecīgs, ja izrādītos, ka esmu kļūdījies. Diemžēl līdzšinējā Ruka darbība un izteikumi, arī policijas uzvedība Gobzema aizturēšanas sakarā par to neliecina.

Arī vakar Dombura raidījumā “Kas notiek Latvijā?” (interneta versijā) Ruks uzstājās kā politiķis un labprāt runāja par pandēmiju, par pārpildītām slimnīcām, par prevenciju (lai pat nedomā citreiz sanākt vēl lielākā skaitā) kā galvenajiem iemesliem, kāpēc bija nepieciešami tik neproporcionāli lieli spēki salīdzinoši nelieliem pasākumiem.

Visu raidījuma laiku viņš turējās formāli pareizā rāmī, taču vienā brīdī zaudēja modrību un viņam paspruka, ka aizturēšana notikusi arī tāpēc, ka Gobzema šova auditorija bijusi netīkama. Valdībai un politiskajai varai netīkama auditorija, savukārt Mārtiņa Rītiņa pasākuma auditorija, kura bez sejas aizsegiem pulcējās slēgtās telpās, nevis svaigā gaisā kā Gobzema pasākumā, jau bija pavisam cits kontingents. Tīkams un šķiriski tuvs. Kādi vēl jautājumi?

Pārpublicēts no neatkariga.nralv

Novērtē šo rakstu: