Lasot starp rindiņām, vajadzētu būt saprotamam, par ko un kuru rakstu
Ieva Taranda07.01.2026.
Komentāri (67)
Iesaki rakstu: 
Šodien neaizgāju uz teātri, jo man negribējās (kaut kādā mērā) atbalstīt - sēžot tur krēslā - kārtējo lielu, nesakabināmu, ļoti savādu, citās “drēbēs” izveidotu puzles daļiņu. Ziedonis un Visums ir kas cits, bet “šodien” man ir par daudz. Tā ārprātīgā egoisma un iedomības - savu personu ietērpt Jēzus pestītāja apmetnī un mesties glābt grimušo latvju tautu.
Lasot starp rindiņām, vajadzētu būt saprotamam, par ko un kuru rakstu.
Jā - pilnībā piekrītu un atbalstu ideju, ka mākslinieki ir un var būt labāki revolucionāri dažādos līmeņos.
Jā, māksliniekam piemīt citāds redzējums uz lietām, un noteikti varu sacīt (jo arī es esmu māksliniece pēc diploma, profesijas, pārliecības), ka mākslas valoda mani ir iemācījusi raudzīties uz dzīvi ne rozā brillēs.
Bet kaut kas tajā visā ir… un tomēr - ne par to ir stāsts. Viena ļoti būtiska un ārkārtīgi svarīga lietu kārtība ir - “nededzināt tiltus”. (Mīļie, kuram kas nāk prātā nupat - tā ir un paliek jūsu interpretācija.)
Jo viens valsti vadīt nevari, ja visus esi nosaucis par kretīniem, idiotiem, zagļiem un visādiem citiem maziem riebeklīšiem.
Šeit būtu dikti, dikti jāuzmanās nesaslimt ar esošo latvju nešpetnības slimību - visi citi muļķi, izņemot mani! - bišķiņ paslimojam, un viss.
Ir jāiet uz priekšu, un jāsit pa sevis dievināšanas bremzēm.
Lūdzu, ir jāsaprot, ka vienkāršais cilvēciņš, kurš ceļas no rīta uz darbu, maksā nodokļus, audzina citus latvietīšus savai zemei, pērk un pārdod, dzīvo, ir tas, kura labā ir jāstrādā.
Lai viņš un viņa bērni paliek un aug Latvijā! Lai lauku skolas tiek turētas dzīvas un tām tiek rasts finansējums! Lai robeža ir droša, nevis vājais punkts, jo nav cilvēku pierobežā!
Jāiemācās uzticēties saviem cilvēkiem, mazinot “slimīgos” Eiropas naudas iepirkumu birokrātiskos čupus.
Jāpalīdz savējiem attīstīties, nevis ar visu maksimāli biezāko lupu čakarēt katru jauno uzņēmēju.
Jā, mēs vienmēr kļūdīsimies. Jā, naudu zaudēsim.
Bet, ja būsim sava cilvēka pusē, ja panāksim kaut mazāko uzticēšanos no savas zemes cilvēka, ja neskaldīsim viņu par katru kļūdu, - tad un tikai tad var sākt runāt par savu spalvu spodrināšanu.
Kaut kā aplami būtu pakāpties augstāk par citu uz viņa pleciem un “izrakt” visādus mēslus (sorry).
Nenoliedzami - ir jādara, lai mums mūsu zemē būtu labi. Ir nepieciešamas pārmaiņas.
Bet tām nevajadzētu būt sevi glorificējošam pasākumam ar cerību, ka “mani mīlēs visi” un katrs celsies "novākt" visus kretīnus kopā ar mani.
Mākslinieki mīļie, - jā, ejam, darām, ceļamies kājās par savu tautu, zemi Latviju, bet ar mīlestības devu azotītē, nevis niknumu, draudiem un savu pašpārliecināto pareizību, kura (atvainojos) nevienam neinteresē.
Nekļūstam par sliktāko, kas latvietim raksturīgs - nešpetnu dabu un brokastīs pie kafijas otru latvieti uzkožam.
P.S. Dārgie, kuri naski komentē par tēmu "spoguļošana", varbūt arī jūsos kas tāds mīt?
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
