Latgaliešu valoda – Latvijas valsts sirdsapziņas pārbaudījums: pārdomas par LTV priekšvēlēšanu debatēm Rēzeknē
Vilors Eihmanis*28.05.2025.
Komentāri (63)
Iesaki rakstu: 
Latvijas Televīzijas raidījums “Izvēlies nākotni!”, kurā Rēzeknes valstspilsētas vēlēšanu kandidāti diskutēja par sava novada un valsts nākotni, atklāja ne tikai politisko nostāju dažādību, bet arī dziļāku jautājumu – mūsu attieksmi pret pašiem sevi, savām saknēm un valodu daudzveidību. Brīdī, kad viens no kandidātiem uzrunāja auditoriju latgaliski – valodā, kurā simtiem gadu ir dzīvojuši, lūguši Dievu un lolojuši zemi tūkstošiem Latvijas pilsoņu –, debašu vadītājs Guntis Bojārs pārtrauca viņu ar aizrādījumu: “Lūgums! Runājiet ar mani latviski!”
Šāds izteikums ir ne tikai stilistiski neveikls, bet būtībā arī simbolisks. Tas apzīmē zināmu robežu, kuru Latvijas informatīvā telpa, šķiet, vēl nav gatava pārkāpt – pat, ja Satversmes preambulā skaidri teikts: “Latvijas valsts identitāti Eiropas kultūrtelpā veido latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Latvijas valsts pamats ir nedalāma tauta – latvieši – kura sevī ietver lībiešus un latgaliešus.”
Latgaliešu rakstu valoda nav dialekts parastā nozīmē – tā ir viena no latviešu valodas vēsturiskajām rakstu formām, ar savu gramatiku, fonētiku, kultūru, literatūru un, pats galvenais – dzīvu lietojumu sabiedrībā. UNESCO to iekļāvusi apdraudēto valodu sarakstā, un paši latgalieši jau gadiem lūdz valsti ne tikai simboliski, bet praktiski atzīt šo valodu, nevis to marginalizēt.
Vai demokrātijas sarunā – tieši priekšvēlēšanu debatēs – kandidāts nedrīkst uzrunāt vēlētājus viņu dzimtajā valodā, kura ir daļa no mūsu kopējās tautas identitātes? Vai no Gunta Bojāra puses tas nebija nevis objektīvas moderēšanas žests, bet nepamanīts, tomēr dziļi sistemātisks noraidījums pret kultūru, kas nepieder Rīgas koridoru un centrālo diskursu dominējošajai valodiskajai formai?
Valsts, kura tiecas būt iekļaujoša, stipra un vienota, nevar atļauties ignorēt savas pašas kultūras daudzbalsību. Latgaliešu valoda nav pretnostatā latviešu valodai – tā ir tās daļa, tās laika slānis, tās dvēseles austrumu logs.
Tādēļ Gunta Bojāra aizrādījumam jāseko nevis nosodījumam, bet valstiski atbildīgam dialogam. LTV kā sabiedriskajam medijam jāspēj atzīt, ka šāds brīdis prasa refleksiju – gan no žurnālistiem, gan no politikas veidotājiem. Prasa pārskatīt komunikācijas vadlīnijas, respektējot arī valodisko kultūru daudzveidību, īpaši priekšvēlēšanu laikā, kad tieši pilsoņu līdzdalība un identitātes izjūta ir demokrātijas dzinējspēks.
Latgale nav “perifērija”. Latgaliešu valoda nav “lokāla īpatnība”. Tā ir dzīvs apliecinājums Latvijas daudzslāņainajai dvēselei. Un šis brīdis – lai arī sāpīgs – ir iespēja augt kā valstij. Ja mēs spējam godīgi paskatīties acīs saviem aizspriedumiem, mēs varam būvēt iekļaujošāku nākotni.
Nākotni, kur “latviski” nozīmē arī latgaliski.
* tiesību vēstures pētnieks un juridiskās domas attīstītājs
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
