Lato Lapsa prasa Ordeņu kapitulam izlemt jautājumu par Atzinības krusta atņemšanu asiņainajam okupācijas varas kolaboracionistam un bendem Uldim Krastiņam
PIETIEK08.12.2024.
Komentāri (112)
Iesaki rakstu: 
Ogres kodolbunkura izstādē „Kolaboracionisms un kolaboracionisti” izstādīti plašākai sabiedrībai iepriekš nezināmi dokumenti: izrādās, asiņainais okupācijas varas kolaboracionists, bijušais Latvijas PSR Augstākās tiesas tiesnesis Uldis Krastiņš ne tikai piespriedis nāvessodus Kremļa pasūtītā politiskā prāvā un notiesājis uz ilgiem gadiem cietumā Latvijas neatkarības cīnītājus, bet arī aizmuguriski iztiesājis režīma pretinieka Pētera Lazdas VDK safabricēto lietu un nosūtījis viņu uz Krievijas psihiatrijas specnometnēm. Pietiek šodien publicē izstādes autora Lato Lapsas Ordeņu kapitulam adresēto iesniegumu, pieprasot izlemt jautājumu par Atzinības krusta atņemšanu asiņainajam okupācijas varas kolaboracionistam Uldim Krastiņam.
„2010. gadā ar Ordeņu kapitula lēmumu bijušajam Latvijas PSR Augstākās tiesas tiesnesim, padomju okupācijas varas kolaboracionistam Uldim Krastiņam tika piešķirts Atzinības krusts.
Valsts apbalvojumu likums nosaka, ka Ordeņu kapituls pieņem lēmumu par valsts apbalvojuma atņemšanu, ja persona ir izdarījusi apkaunojošu nodarījumu, kas nebija zināms Ordeņu kapitulam apbalvojuma piešķiršanas laikā un kas nav savienojams ar apbalvotas personas statusu.
Man grūti iedomāties, ka Ordeņu kapitulam, lemjot par Atzinības krusta piešķiršanu Uldim Krastiņam, bija zināms, ka šis indivīds kā Latvijas PSR Augstākās tiesas tiesnesis piespriedis nāves sodu pieciem cilvēkiem politiski angažētā, Kremļa pasūtītā krimināllietā (dokumentus pievienoju), par ko pēcāk Latvijas Republikas prokuratūras slēdzienā ir norādīts uz šī sprieduma nepamatotību (dokumentus pievienoju), kā arī cietumsodus padomju okupācijas varas režīma pretiniekiem (dokumentus pievienoju).
Taču šīs ziņas jau 2010. gadā bija publiski pieejamas, tāpēc nav izslēgts, ka toreizējais Ordeņu kapitula sastāvs par tām bija informēts, taču uzskatīja, ka tieši šāda persona – asiņains okupācijas varas bende un kolaboracionists, kas režīma vārdā mēģinājis iznīcināt nacionālās neatkarības kustību Latvijā – ir cienīga saņemt tās valsts apbalvojumu, kuras neatkarības atjaunošanu centusies nepieļaut.
Taču tagad Latvijas neatkarības cīnītājs Pēteris Lazda izstādē „Kolaboracionisms un kolaboracionisti” ir izstādījis līdz šim publiski nepieejamus dokumentus, kas apliecina viņa minēto: „1979. gadā tiesnesis Uldis Krastiņš atzina par pamatotu VDK safabricēto apsūdzību un nosūtīja mani uz Krievijas psihiatrijas specnometnēm bez termiņa, tātad uz mūžu. Viņa ļaunuma pilno kalpošanu VDK interesēm pierāda it īpaši tas, ka viņš lietu iztiesāja man aizmuguriski – es netiku pielaists tiesas sēdēs, bet tiku turēts aiz restēm cietuma kamerā, kaut LPSR KPL 33.nodaļa nosaka tiesnesim tiesības izlemt likt nogādāt uz tiesas sēdi pat par garīgi slimu atzīto personu.” (Dokumentus pievienoju.)
Aicinu uz šo faktu pamata Ordeņu kapitulam pieņemt lēmumu par Atzinības krusta atņemšanu padomju okupācijas varas kolaboracionistam, asiņainajam bendem un Valsts drošības komitejas pakalpiņam Uldim Krastiņam.
Ja Ordeņu kapitula acīs šāda uzcītīga kalpošana padomju okupācijas režīmam nav apkaunojošs nodarījums un lēmums par apbalvojuma atņemšanu netiks pieņemts, tā būs izteiksmīga liecība par pašu Ordeņu kapitulu un tā patiesajām interesēm.
Lato Lapsa
Rīgā 2024. gada 6. decembrī.”
Ieraksts Lato Lapsas YouTube kanālā:
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
