Lato Lapsa: šīs propagandones ieskatā Ogres Helmanim bija jāsūta Ogres muzeja darbinieki uz Ukrainu savākt dronus un šāviņu atlūzas, lai atvestu tās uz Ogri
PIETIEK08.05.2025.
Komentāri (154)
Iesaki rakstu: 
„Šī vulgārā žogvāvere ir progresīvās Kultūras ministrijas valsts sekretāres Daces Vilsones vedekla Anete Ašmane-Vilsone - “sabiedriskās” Latvijas TV propagandone. Propagandones ieskatā Ogres Helmanim bija jāsūta Ogres muzeja darbinieki uz Ukrainu savākt dronus un šāviņu atlūzas, lai atvestu tās uz Ogri. Viņš pats to nedrīkstēja darīt, būdams Ukrainā,” – tā Lato Lapsa komentē YouTube publicēto ierakstu, kurš uzskatāmi apliecina, ar kādu uzdevumu „sabiedriskā” medija ekipāža ir nosūtīta uz Ogri.
Pats Ogres novada domes priekšsēdētājs Egils Helmanis šo notikumu Facebook ir komentējis šādi:
„Latvijas televīzija jūt līdzi krievu okupantiem. Kad mēs Ogrē izdarām kaut ko labu un vērtīgu, LSM klusē. Kad piedāvājām LTV translēt 4.maija koncertu, viņi atteicās.
Visā LSM jūs neatradīsiet nevienu reportāžu vai foto ne par jauno muzeju, ne par laukumu ar skulptūrām, ne par vērienīgo koncertu.
Kas interesē un uztrauc LTV? Tas, ka atturējos balsojumā, jo biju izstādes iniciators un daļēji veidotājs. Tas, ka vēlos parādīt un informēt par kara realitāti mūsu cilvēkus, – LTV tas šķiet kas kritizējams.
Un vēl viņus uztrauc ukraiņu iznīcināta krievu orka formastērpa nonākšana muzeja ekspozīcijā. Tur viņi meklē ētiku, tas viņiem ir svarīgi!
Noskatieties video līdz galam! Es nespēju sarunu turpināt pēc LTV paustās līdzjušanas okupantiem! Man ir kauns par tādiem LSM!”
Publicējam šo ierakstu arī šeit: https://www.youtube.com/watch?v=n3tqkVmmxl4.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
