Lato Lapsa vēršas Nacionālajā arhīvā, pieprasa iespēju iepazīties ar padomju tiesneša Vonsoviča taisītajiem spriedumiem
PIETIEK23.07.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Lato Lapsa ir vērsies Nacionālajā arhīvā ar oficiālu iesniegumu, pieprasot nodrošināt viņam iespēju iepazīties ar ilggadējā padomju sistēmas tiesneša, tagadējā advokāta Romualda Vonsoviča (attēlā) taisītajiem spriedumiem.
„Vēlos gūt iespēju iepazīties ar Latvijas Nacionālajā arhīvā esošajiem dokumentiem – spriedumiem Rīgas Kirova rajona tautas tiesas iztiesātajās lietās 1980.-1990.gadā un LPSR (LR) Augstākās tiesas iztiesātajās lietās 1985.-1995.gadā, kurus taisījis tiesnesis Romualds Vonsovičs,” norādīts arhīvam adresētajā iesniegumā.
Savu vēlmi iepazīties ar tieši šī padomju tiesneša taisītajiem spriedumiem Lato Lapsa pamatojis šādi: „Iepazīties ar šiem spriedumiem vēlos žurnālistiska pētījuma ietvaros, lai izpētītu padomju varas kolaborantu darbību un tās sekas.”
Iesniegumā Nacionālā arhīva vadītai ir norādīts uz iestādes pienākumu ievērot Satversmes 100. panta nosacījumus, lemjot šo informācijas pieprasījumu, kā arī uz iesnieguma autora gatavību vērsties ar pieteikumu administratīvajā rajona tiesā un tiesībsargāšanas iestādēs.
Publiski ir zināms, ka Vonsovičs savu tiesneša pilnvaru laikā cita starpā piespriedis arī vairākus nāvessodus, kuri saskaņā ar mediju ziņām arī tikuši izpildīti. Tāpat ir izteikti pieņēmumi, ka viņš piespriedis bargus sodus arī personām, kuras dažādos veidos darbojušās pret padomju sistēmu.
Kā zināms, jau vairākus gadus Latvijas arhīvi ir slēgti visiem cilvēkiem „no ielas”. „Faktiski – visiem „nepiederošajiem”, kuri nav iekļauti mūsdienu valstiskajā nomenklatūrā. Savukārt, lai tiktu tajā iekļauts, cilvēkam ir jāatbilst virknei parametru, kuru vidū goda vietā stāv – tev jāsadarbojas ar valsts varu, jāklanās nerakstītiem uzvedības noteikumiem un nav jābāž deguns „tur, kur nevajag”,” – tā šī situācija aprakstīta nule iznākušajā grāmatā „Čekisti un komunisti. 1. daļa”.
„Tas nozīmē, ka, kaut nedaudz citā formā, bet ir sekmīgi atdzīvināti padomjlaiku „specfondi” un „spechrans”. Aizbildinoties ar personu sensitīvajiem datiem un vēl svētāko Eiropas datu regulu, reizē ar čekas maisiem no sabiedrības pārstāvjiem ir sekmīgi noslēpti arī čekistu „diriģētāju” saraksti.
To visu izdarījuši nevis nezināmi ļaundari, bet "neatkarīgās Latvijas" likumdevēji. Komunistu un čekistu atjaunotās, viņu tiešo un netiešo pēcteču pārvaldītās Latvijas valsts varas skatījumā padomju nomenklatūras pārstāvju tiesības ir daudz svarīgākas par to cilvēku tiesībām, uz kuru kakla šī nomenklatūra gadu desmitiem sēdēja,” norādīts grāmatā.
Jāpiebilst, ka Pietiek rīcībā ir Nacionālā arhīva direktores Māras Sprūdžas lēmums, ar kuru citam žurnālistam atteikts iepazīties ar attāli līdzīgu, tikai plašāku informāciju. Pietiek informēs par tālāko notikumu gaitu saistībā ar Lato Lapsas pieprasījumu.
Seko mums 
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
