Iesaki rakstu: 
Kopš nesenajām diskusijām par valsts budžetu un nodokļu izmaiņām, kas pārsvarā bija virzītas “vienos vārtos”, konkrētāk – uz to paaugstināšanu, mazo un mikrouzņēmumu, kā arī autoru un citu radošo ļaužu smacēšanu, eksistēja vēl mikroskopiska, kaut arī ļoti maz ticama iespēja, ka pēdējā “instancē”, proti, Rīgas pilī šis finanšu murgs tiks apturēts un “nācijas tēvs” kārtējo tautas priekšstāvju izcepto brāķi atsviedīs atpakaļ uzlabošanai.
Tomēr, kā bija sagaidāms, salikteņu un citu kalambūru sacerēšanā aizņemtais un attiecībās ar likumdevēja un izpildvaru allaž lunkani mīkstais tipāžs nelikās traucēties ar tādiem sīkumiem kā, piemēram, pusletāli kāpinātais nodokļu slogs, kas šogad neizbēgami uzvelsies mazā un mini biznesa pārstāvjiem tieši tā jēgtukšā un murgpilnā blāķa dēļ, ko radījis bariņš ministru izstrādājumu (no kuriem vairāki nav saņēmuši nevienu vēlētāju balsi vai vispār tikuši izbrāķēti no elektorāta puses) un apstiprinājusi bezmugurkaulnieku armāda Jēkabielā.
Varam tikai minēt, ko vietējais “latvju batja” vēl būs gatavs izdarīt aiz pateicības pret tiem “gaišprātiem”, kas viņu iecēluši dižajā amatā, un iztēloties, kādus domu daiļgraudus šis aprobežotais “elites prezidents” vēl varētu iekļaut savā “uzrunā tautai” jaunākā pusbrāķa budžeta likuma izsludināšanas sakarā.
Sak – es kā jūsu visu lielpaps negribīgi, mierīgas līdzāspastāvēšanas vārdā uzņemos puspilnu un valstsgribas pārlietu dižatbildību par šīs bezsaturīgās un nepārdomātās likuma lielparodijas un tajā absolūtā nelaikā iebīdīto izmaiņu izsludināšanu ar
Sak, esmu nonācis pie cieņtukša zerotolerances secinājuma, ka pār pasauli valda lielā nauda, nevis kaut kāds tur mazais bizness, individuālie komersanti vai autordarbu radītāji, un 80, 150 vai cik tur tūkstoši cilvēku (jeb vismaz desmitā daļa no visiem Latvijā nodarbinātajiem) lielas naudas pasaulē ir sīknaudas vērtē, tā ka viņu likteņlemto paputēšanu vai pašsadedzināšanos pārdzīvosim. Lai arī puse no šiem plukatām, varbūt arī no strādājošajiem pārcelsies uz pabalstu prasītāju rindu, no atlikušajiem kāda puse aizies tumšajā zonā, kazi, kāds ņems un arī apmirs, vismaz mēs sitīsim savas zaglīgās roķeles pa uzblīdušajiem kamiešiem un slavēsim sevi par nodokļu reformu!
Vai kaut kā tā. Jo, ja reiz vietējais “latvenbaši” (kā “augstas klases jurists”, kurš aizmirsis par tiesiskās paļāvības principu) ir gatavs izsludināt tādu murgu, laikam jau izjūt pateicību pret simts politperversajiem muļķkopības un tukšpaurības meistarklases indivīdiem par balsojumu sevis ievēlēšanas dienā, dodot iespēju no pieticīga mini mersedesa pārsēsties jaudīgākā tādas pašas markas braucamajā, kur pavizināt savu delikatesēm piebāzto kautķermeni. Lai arī šis amats nozīmē skaidru atkāpšanos no paša agrāk piekoptās “nulles atkritumu” politikas, tie jau tikai dzīves sīkumi. Sak, izgāztuvē visam vietas pietiks…
Kādā no savām televīzijas šovrunām nācijas papucis vēl varētu atgādināt “piekariņa” nesen kā mantru skandēto, ka galvenais nodokļu “reformēšanas” vadmotīvs joprojām paliek iedzīvotāju sociālā aizsardzība. Te vietā atgādināt par “sociālās aizsardzības” apokalipsi pirms ceturtdaļgadsimta, kad līdz konkrētam gadam strādājušie tika nostādīti praktiski pie vienas līnijas neatkarīgi no tā, vai darbmūžs pavadīts grūtā darbā vai “zonā”…
Nemaz nerunājot par to, kā salīdzinoši nesenā vēsturē sociālā budžeta pārpalikums tika vienkārši un brutāli izmantots valsts pamatbudžeta cauruma aizlāpīšanai. Tāda “sociālā aizsardzība”, ka tik turies. Viss kā iepriekš – no pensijas pēc apkures rēķinu nomaksas striķim un ziepēm varbūt vēl sanāk, cilvēcīgam ēdienam gan nē. Vai kāds no šiem “nācijtēviem”, “piekariņiem” vai “neapstājoties” dragājošajiem postkomunistiskajiem reiriem ir gatavs galvot, ka līdzīgas cūcības ar sociālajām “aizsardzības” iemaksām netiks sastrādātas nākotnē? Kur nu!
Starp rindām sadarītā vēstījums ir vismaz viegli nojaušams. Nodokļu “reforma”, kas tieši būtu dēvējama par “noziedzīgu un prastu, uz aptīrīšanu vērstu paaugstināšanu”, ir nekas cits, kā vien pasākums, kas vērsts uz valsts nepiepildāmo kabatu briedināšanu, lai no tās turpinātu barot jau sen pāruzrūgušo birokrātu, bezceru un bikšpakaļu deldētāju aparātu, no kuriem labuma sabiedrībai vien tik, cik sunim no piektās kājas.
Jo, kā labi zināms un saprotams, uz pasaules nav tādas naudas summas, ko šie valsts “pārvaldes” rīļas, kuru skaits pret iedzīvotāju skaitu valstī ir vienkārši kliedzošs, nespētu notērēt. Turklāt kaut kā jau jāaizlāpa arī tas robs, ko valsts makā radījusi prēmiju izmaksa “covid ierobežošanas” (vasaras bezdarbības kontekstā drīzāk – pakaļgala kasīšanas) izcilniekiem.
Savukārt īstās un pašpasludinātās inteliģences balstītajam tukšās mucas prezidentam pieklātos visiem arī vēlīgi atgādināt, ka sociālā aizsardzība attieksies tikai uz tiem, kuri sagaidīs savu aiziešanu pelnītā atpūtā; kā saprotat, tiem, kuri pirms pensijas vecuma sasniegšanas noliks karoti, sūri krāto pensiju tik un tā nebūs.
Un šādas “rūpes” tiek izrādītas, un nodokļu “uzskrūvēšana” tiek veikta laikā, kad valsts “parāda apkalpošanai” procentos gatavojas izdot miljonu eiro dienā! Turklāt mazā biznesa “čakarēšanas reforma” notiek laikā, kad nodokļu parādnieku valstij nenomaksātā summa sniedzas krietni pāri pusmiljardam eiro vēl pirms globālās “dižinfekcijas” izplatīšanās!
Pie tāda valstisko vadbiru intelekta nākotnē varam gaidīt ne vien ilgstoši auklēto un tikai pašā pēdējā brīdī atmesto prasību pat no nulles ienākumiem veikt sociālās iemaksas no minimālās algas (izcili “loģiska” matemātika!), bet arī likumā ierakstītu ultimātu katram pelnīt vismaz 3000 eiro mēnesī un no šīs summas maksāt visus iespējamos nodokļus. Ja kāds to nespēj – liekam aiz restēm un ieslēdzam “skaitītāju”!
Ar visu politisko pusbandītu varzu “astē” šī prezidentālā parodija valsti ir nemanot pataisījusi par mafiozi pārvaldītu struktūru 90. gadu “labākajās” tradīcijās. Tikai augstākā, neaizskaramākā līmenī. Jebkurā gadījumā – jo dienas, jo aizvien skaidrāk kļūst redzams, ka šim izbijušajam politikānim (tieslietu eksministram, kurš bandītiskajos deviņdesmitajos tā vietā, lai savu “ārzemju pieredzi” liktu lietā Latvijas tiesu sistēmas sakārtošanai un masīvās valsts izzagšanas apturēšanai, ar kājstarpē ierautu
P.S. Pirms slaukt no citiem, tas pats (pie)Kariņš varētu no savas kabatas vispirms atmaksāt valsts budžetā tos tūkstošus, ko valsts izmeta vējā, ar iepriekš loģiski paredzamu iznākumu trīs instancēs tiesājoties pret Ventspils “ķeizaru”; tā bija tiesvedība tikai un vienīgi toreizējā “ekonomikas ministra izstrādājuma” Kariņa nekompetences un stulbuma dēļ; nekorekti sastādīts rīkojums nevar būt spēkā, un vismaz Latvijā to saprot katrs juristu pirmkursnieks. Aizokeāna Kariņš acīmredzot – ne.
P.P.S. Pirms turēt valsts maku, attiecīgajam ministram būtu jābūt elementāram priekšstatam par materiālu vērtību radīšanu uzņēmējdarbībā. Pašreizējam postkomunistam šajā krēslā, biedram Reiram, neskatoties uz CV atrodamajiem ierakstiem par amatiem privātstruktūrās, šķiet, šāda priekšstata nav vispār. Tikai komunistiska vīzija – paņemsim no tiem, no kuriem vēl kaut ko varam paņemt, un pārdalīsim. Vēlams, savā labā.
Seko mums 
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
