Latvieši nekad nav cienījuši uzņēmīgus un drosmīgus līdera tipa cilvēkus
Alvis Hermanis27.01.2025.
Komentāri (102)
Iesaki rakstu: 
Skatoties uz citu valstu piemēriem, kur šobrīd sākušās lielas pārmaiņas, daudzi prasa: kāpēc Latvija nevarētu sekot Argentīnas paraugam, kura gada laikā izkļuvusi no bedres?
Iemesls, kāpēc Latvijai nedraud nekādas radikālas politiskas un ekonomiskas pārmaiņas ir tāds, ka latvieši vienmēr bijuši kreisi pēc savas ideoloģiskās mentalitātes. Latvieši nekad nav cienījuši uzņēmīgus un drosmīgus līdera tipa cilvēkus.
Tāpat kā 1949. gadā viņi sastādīja visu saimniekpapu sarakstus, tāpat pēc Atmodas visa latviešu enerģija aizgāja cīņā pret korumpantiem, zagļiem un biznesmeņiem, kas normālam latvietim ir viens un tas pats.
Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas vadībā joprojām nav bijis neviens pats politiķis, kurš pirms tam būtu kaut ko izveidojis un radījis pats savām rokām un savām smadzenēm.
Kopš Ļeņina draugu latviešu strēlnieku laikiem šī sabiedrība vienmēr bijusi kreisa savos pasaules uzskatos. Nemaz nerunājot par māksliniekiem un kultūras darbiniekiem, kuri kopš Raiņa un Smiļģa līdz Ilmāram Šlāpinam un Kasparam Vanagam ir vienkārši sarkanie.
Kreisums vienmēr ir bijis neveiksminieku patvērums, tas vienmēr nes tikai postu un pagrimumu. Sākot no visu laiku marksistu haotiķiem un beidzot ar visādiem mūsdienu “intelektuāļiem”, kas arī ir viens un tas pats.
Sabiedrība, kura ciena plikdiršus, bet neciena bagātos un veiksmīgos, nekad nesapratīs īsto iemeslu, kāpēc viņiem tā neiet ar visādiem tur rail/air baltikiem un visu pārējo. Ieskaitot personīgo labklājību.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
