Latvieši netic vadītāju spējām tikt galā un koordinēt visaptverošu dižķibeli
Egils Līcītis, Latvijas mediji28.04.2025.
Komentāri (98)
Iesaki rakstu: 
Latviešu dzīve vairs nav tik harmoniska kā vecos labos laikos, kad sabiedrības galvenie uzkarsumi bija problēma, ka ministrs ar valsts transportlīdzekli cauri visai pilsētai pārved pašam piederošo drēbju skapi no iepriekšējās dzīvesvietas pie ceturtās laulenes, jaunās mīļotās sieviņas, un nenorēķinās par eksprešu pakalpojumu no savas kabatas.
Atgādināšu, ministrs bija tas pats puisis, kuru pirmā dzīvesbiedre briesmīgi klapēja ar rabarberu kātiem. Citādi 99 procentiem cilvēku dzīvošana tolaik bij kā paradīzes dārzā, kur plūst pārpilnības ķīseļa upes, mūžīgi ir augļi un paēna.
Šodien tikai 60% aptaujāto Latvijas cilvēku skatās nākotnē cerīgi un ar entuziasmu. Tas ir smags iekritiens, salīdzinot ar 2023. gadu, kad tādu iedzīvotāju bija 64%. Sešdesmit procenti respondentu nepiekrīt apgalvojumam, ka valsts pareizi lemj krīzē. Savukārt 58% aptaujas dalībnieku neatbalsta valdības un premjerministres lēmumus nacionāla mēroga krīžu laikā un netic vadītāju spējām tikt galā un koordinēt visaptverošu dižķibeli.
Tā nav vira, kas vārīta viltus ziņu katliņā vai iegūta no greiziem spoguļiem, tie ir autoritatīvās sociologu firmas "Bergs Research" izpētes rezultāti. Šie skaitļi bija diametrāli pretēji pieredzējušā vadītāja, gaišā Krišjānīša premjerēšanas periodā, kurš baudīja plašu masu uzticību. Taču nu varas groži nonākuši – lai arī Kisindžera balvas laureātes, tomēr pārāk zaļas gurķes – Evikas rokās, kura piederīga jaunās paaudzes 30–40 gadīgiem politiķiem. Gluži dabiski, šādai priekšniecībai uzticības reitingi ir ar lejupejošu līkni. Valstī valda nekārtības un haoss, bieži jāsastopas ar budžeta līdzekļu nesaimniecisku izlietošanu, nodokļu maksātāju nauda izkūp Brīvības bulvāra 36 ēkas skurstenī.
Ēdelīgo ierēdņu armija neplok, formē arvien svaigus kancelejistu papildspēkus, kaut tiek organizētas birokrātijas apkarošanas darba grupas un no augstākajām tribīnēm runasvīri raujas bez atelpas patētiskā vārdu plūsmā, ka ierēdniecība jāsadragā un jāizdemolē!
Latviešu prātus nospiež reālās inflācijas kāpums, kas sasniedz nebijušus apmērus, un izčākstējušie solījumi cīnīties ar veikalu ķēžu alkatību. Sabiedrībā vērojama noslāņošanās, kur maksimāli lielai cilvēku grupai ir grūtības segt ikdienišķos tēriņus. Vidusslāņa labklājība krītas, pirktspēja pazeminās. Daudzās mājsaimniecībās ģimenes locekļi ģērbjas ļoti trūcīgi, ēd rīvētus burkānus, grauž sausu maizi, neatļaujoties ne desas līkumu.
Turpretim amatpersonas un varai pietuvinātie spekulanti peld kā nieres kvalitatīvākajā "virgin" markas olīveļļā. Tikt pie mantas un knaši iekļūt miljonāru kārtā iespējams, ja esi deputāts, ministrs vai vēl labāk – darbadienu nobumbulējošs ministrijas parlamentārais sekretārs. Ministrienes paliek apaļas kā tauklodītes, ministri vada laiku bezrūpībā, nokaudamies ar nekānedarīšanu.
Jau tautpartijietis Andris Šķēle programmēja, ka diviem vecākiem ģimenē jāspēj izaudzināt trīs bērnus, mācība stāv neizpildīta, jaundzimušo nav, latviešu bērnistabas ir tukšas. Pilsoņi zaudē optimismu, vērojot, kā Rīgu pārņem melnūksni indusi, kebabu ēdāji pakistānieši un pie švaki aizbultētām robežām pa nakts melnumu vardarbīgi iekšā laužas nelegālo migrantu tūkstoši. Piezogas nedrošība par rītdienu un pavisam sāji ap dūšu metas, kad redzi, par ko pārvērties uzticamākais sabiedrotais Amerika, kad pie varas Vašingtonā nonācis rūsganais plātīzeris, kam Latvijā vesels bars sekotāju un slavinātāju šleserēnu personā.
Esam novājināta, izdegusi nācija, turklāt valdība vēlētājus uzskata par kretīniem, neļaujot tautai vēlēt prezidentu un mainīt balsošanas kārtību.
Partiju monopols nosaka, ka nedrīkst virzīt neatkarīgus, bezpartijiskus kandidātus pat ievēlēšanai iedzīvotāju konsultatīvajās padomēs. Vara dzīvo noslēgtībā no vienkāršiem darbaļaudīm, neieklausoties vēlētājos, un atvērtība pret tautu uzplaiksnī kampaņveidā pirms vēlēšanām. Paskat, pat ģenerālprokurors ir trauksmes cēlēja nosūdzēts – kam lai tagad iedzīvotāji zvana, kam lai sūdzas! Tiesiskuma sistēmas koloss Stukāna kungs, jādomā, netiks ierakstīts Latvijas vēstures grāmatās kā gaismas spēks, lai gan cik noziedzniekus nosūtījis uz akmeņlauztuvēm, uz penitenciārajām un sociālās korekcijas iestādēm!
Sabiedrības noturības līmenis krītas, esam bezpalīdzīgi kā sausumā izvilkta laiva, vilkaču, sumpurņu, lietuvēnu nomocīti. Vienīgā pozitīvi vērtējamā lieta ir Stambulas konvencijas pieņemšana un uzstādītie siltuma rekordi, bet negāciju, kreņķu – ui, cik daudz vairāk!
Seko mums 
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
