Iesaki rakstu: 
Latvieši nav ne igauņi, kas aiztur krievu tankkuği, ne lietuvieši. Mums - ka tik kapeiciņa, santīmiņš, centiņš. Tikai bagāti kaut kā nepaliekam.
Līdz krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukraina bija pārliecinoši lielākais rapša eļļas piegādātājs ES (atsevišķs sveiciens zaļajam kursam, bet ne par to).
2022.gadā par lielāko rapša eļļas piegādātāju ES kļuva - tadamm - baltkrievija (114 000 tonnu). Šī spēlīte ir spēlējama divatā - viens melo, otrs tic. Abi draņķi, jo izliekas neredzam ukraiņiem nolaupīto, no krievijas okupētajiem dienvidiem sagrābto.
2024.gadā Lietuva atteicās skatīt pliko karali visās tā pozās un ieviesa papildu nacionālo aizliegumu lauksaimniecības produktu importam no krievijas un baltkrievijas.
Domājiet, lietuviešiem izdevās pasargāt savu tirgu no eļļām/graudiem ar asiņu garšu un liekulības pēcgaršu? Skuju Anniņ. Ieveda no Latvijas, jo Rīga ir lielākais "krievu/baltkrievu" eļļas ievedpunkts Eiropā. Jo - ja Lietuva aizliedz, tad Latvija šai aizliegumā saskata jaunu biznesa iespēju..
2025.gadā Lietuva ieviesa papildu nacionālo aizliegumu lauksaimniecības produktu TRANZĪTAM no krievijas un baltkrievijas. Rīga izvirzās līderos. Ja par t.s. "dronu koalīciju" Sprūds ar vienbalsīgu mediju atbalstu aktīvi karina mums makaronus uz ausīm, tad par šo Rīgas/Liepājas ostas un Latvijas Dzelzceļa veiksmes stāstu visi solidāri klusē.
Arī pēc TV3 kopā ar Lietuvas mediju “15min”, Baltkrievijas pētniecības centru un “Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība” pētījuma par to, kā eļļa, kas Baltkrievijā tiek izgatavota no Ukrainas okupētajās teritorijās nozagta rapša, nonāk Latvijā.
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
