Latviešu karavīru un politiski represēto apvienības nosoda sarkanbaltsarkana vairodziņa ar uzrakstu "Latvija" dēvēšanu par nacisma simbolu!
Latviešu karavīru un politiski represēto apvienības*07.03.2025.
Komentāri (81)
Iesaki rakstu: 
Atjaunotajā Latvijas Republikā sarkanbaltsarkanais vairodziņš ar uzrakstu “Latvija” ir kļuvis par simbolu latviešu karavīru varonībai kaujas laukā, vienlaikus simbolizējot kara traģismu un karā zaudētos Latvijas Republikas pilsoņus.
Otrā pasaules karā laikā sarkanbaltsarkano vairodziņu ar uzrakstu „Latvija”, izmantoja latviešu leģionāri - latviešu karavīri, kurus pretēji starptautiskajām konvencijām okupētāja valsts - nacistiskā Vācija mobilizēja savā armijā kā okupētās valsts iedzīvotājus. Latvijas Republikā minēto karavīru statusu nosaka likums “Par Otrā pasaules kara dalībnieka statusu”.
Pēc pretlikumīgās mobilizācijas 1943.gadā latviešu leģionāri tika ietērpti nacistiskās Vācijas SS militārajās formās, kas jau bija izstrādātas un saražotas SS vajadzībām un uz kurām nacistu iestādes vairodziņu Latvijas karoga krāsā tāpat kā cilas latviešu atšķirības zīmes nebija paredzējušas. Ņemot vērā pretlikumīgo mobilizāciju, pēc iesaukšanas leģionāriem bija pat aizliegts pie formas nēsāt SS zīmes.
Latviešu leģiona 15. divīzija kā atšķirības zīmi sākotnēji izmantoja arī Latvijas Republikas armijā izmantoto uzlecošas Saules zīmi, bet 19. divīzija - senu latviešu zīmi - ugunskrustu. Lai uzsvērtu savu juridisko atšķirību no citām SS militārpersonām, valstisko un etnisko izcelsmi, leģionāri pagatavoja ļoti dažāda izskata vairodziņus un uzšuva paši tos uz nacistiskās Vācijas armijas formas. Nacistu vara samierinājās ar šādu latviešu pašdarbību, taču arī nedefinēja latviešu vairodziņu kā obligātu.
Pēc Otrā pasaules kara notikušais starptautiskais Nirnbergas tiesas process 1946. gadā pasludināja SS par noziedzīgu organizāciju, vienlaikus atzīstot, ka tas attiecināms uz "personām, kas, piederēdamas pie šīs organizācijas, personiski piedalījušās noziegumu pastrādāšanā, bet tas neattiecas uz personām, ko valsts piespiedusi iestāties par locekļiem tādā veidā, ka tām neatlika nekāda cita iespēja, un ja šīs personas nav piedalījušās noziegumos". Šo var attiecināt uz absolūti lielāko daļu latviešu leģionāru.
Saeimas 1998.gada 29.oktobra deklarācija “Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā” nosaka: Latvijas valdībai ir pienākums rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs.
Latviešu karavīru un politiski represēto apvienības nosoda Latvijas publiskajā telpā izskanējušos paziņojumus, ka sarkanbaltsarkanais vairodziņš Latvijas Republikas karoga krāsās ar uzrakstu “Latvija” atzīstams par nacisma simbolu, nav publiski izmantojams pieminekļos un citur publiskajā telpā tikai tādēļ, ka to brīvprātīgi lietojuši latviešu leģionāri. No šī aplamā secinājuma izrietētu, ka saskaņā ar likumu “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā” būtu demontējami pieminekļi latviešu karavīriem Bauskā, Džūkstē. Morē, Zaķumuižā, no publiskajām bibliotēkām un veikaliem izņemamas grāmatas un diski ar sarkanbaltsarkaniem vairodziņiem uz vākiem.
Ņemot vērā, ka sarkanbaltsarkanais vairodziņš ar uzrakstu „Latvija” ir Latvijas Republikas Zemessardzes formas, bet uzlecošas Saules zīme - Nacionālo bruņoto spēku formas sastāvdaļa, šīs zīmes būtu jāaizliedz lietot pie formas. Un tas viss notiek laikā, kad mūsu valsts aizsardzība ir prioritāte! Laikā, kad Latviju apdraud bijusī okupētājvalsts-Krievija!
Latviešu karavīru un politiski represēto apvienības nosoda sarkanbaltsarkana vairodziņa ar uzrakstu Latvija dēvēšanu par nacisma simbolu, voluntāru likuma interpretēšanu un aicina valsti mobilizēties aizsardzībai.
* Latviešu Virsnieku apvienības valdes priekšsēdētājs Gunārs Rūsiņš
Latvijas Nacionālo karavīru biedrības valdes priekšsēdētājs Emīls Gailis
Latviešu Strēlnieku apvienības valdes priekšsēdētājs Jānis Aivars Baškers
Latvijas Politiski represēto apvienības valdes priekšsēdētājs Tālis Veismanis
Daugavas Vanagu Centrālās valdes priekšnieks. Latviešu karavīru piemiņas biedrības “Lestene” valdes priekšsēdētājs Aivars Sinka
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
