Latviešu karavīru un politiski represēto apvienības nosoda sarkanbaltsarkana vairodziņa ar uzrakstu "Latvija" dēvēšanu par nacisma simbolu!
Latviešu karavīru un politiski represēto apvienības*07.03.2025.
Komentāri (81)
Iesaki rakstu: 
Atjaunotajā Latvijas Republikā sarkanbaltsarkanais vairodziņš ar uzrakstu “Latvija” ir kļuvis par simbolu latviešu karavīru varonībai kaujas laukā, vienlaikus simbolizējot kara traģismu un karā zaudētos Latvijas Republikas pilsoņus.
Otrā pasaules karā laikā sarkanbaltsarkano vairodziņu ar uzrakstu „Latvija”, izmantoja latviešu leģionāri - latviešu karavīri, kurus pretēji starptautiskajām konvencijām okupētāja valsts - nacistiskā Vācija mobilizēja savā armijā kā okupētās valsts iedzīvotājus. Latvijas Republikā minēto karavīru statusu nosaka likums “Par Otrā pasaules kara dalībnieka statusu”.
Pēc pretlikumīgās mobilizācijas 1943.gadā latviešu leģionāri tika ietērpti nacistiskās Vācijas SS militārajās formās, kas jau bija izstrādātas un saražotas SS vajadzībām un uz kurām nacistu iestādes vairodziņu Latvijas karoga krāsā tāpat kā cilas latviešu atšķirības zīmes nebija paredzējušas. Ņemot vērā pretlikumīgo mobilizāciju, pēc iesaukšanas leģionāriem bija pat aizliegts pie formas nēsāt SS zīmes.
Latviešu leģiona 15. divīzija kā atšķirības zīmi sākotnēji izmantoja arī Latvijas Republikas armijā izmantoto uzlecošas Saules zīmi, bet 19. divīzija - senu latviešu zīmi - ugunskrustu. Lai uzsvērtu savu juridisko atšķirību no citām SS militārpersonām, valstisko un etnisko izcelsmi, leģionāri pagatavoja ļoti dažāda izskata vairodziņus un uzšuva paši tos uz nacistiskās Vācijas armijas formas. Nacistu vara samierinājās ar šādu latviešu pašdarbību, taču arī nedefinēja latviešu vairodziņu kā obligātu.
Pēc Otrā pasaules kara notikušais starptautiskais Nirnbergas tiesas process 1946. gadā pasludināja SS par noziedzīgu organizāciju, vienlaikus atzīstot, ka tas attiecināms uz "personām, kas, piederēdamas pie šīs organizācijas, personiski piedalījušās noziegumu pastrādāšanā, bet tas neattiecas uz personām, ko valsts piespiedusi iestāties par locekļiem tādā veidā, ka tām neatlika nekāda cita iespēja, un ja šīs personas nav piedalījušās noziegumos". Šo var attiecināt uz absolūti lielāko daļu latviešu leģionāru.
Saeimas 1998.gada 29.oktobra deklarācija “Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā” nosaka: Latvijas valdībai ir pienākums rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs.
Latviešu karavīru un politiski represēto apvienības nosoda Latvijas publiskajā telpā izskanējušos paziņojumus, ka sarkanbaltsarkanais vairodziņš Latvijas Republikas karoga krāsās ar uzrakstu “Latvija” atzīstams par nacisma simbolu, nav publiski izmantojams pieminekļos un citur publiskajā telpā tikai tādēļ, ka to brīvprātīgi lietojuši latviešu leģionāri. No šī aplamā secinājuma izrietētu, ka saskaņā ar likumu “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā” būtu demontējami pieminekļi latviešu karavīriem Bauskā, Džūkstē. Morē, Zaķumuižā, no publiskajām bibliotēkām un veikaliem izņemamas grāmatas un diski ar sarkanbaltsarkaniem vairodziņiem uz vākiem.
Ņemot vērā, ka sarkanbaltsarkanais vairodziņš ar uzrakstu „Latvija” ir Latvijas Republikas Zemessardzes formas, bet uzlecošas Saules zīme - Nacionālo bruņoto spēku formas sastāvdaļa, šīs zīmes būtu jāaizliedz lietot pie formas. Un tas viss notiek laikā, kad mūsu valsts aizsardzība ir prioritāte! Laikā, kad Latviju apdraud bijusī okupētājvalsts-Krievija!
Latviešu karavīru un politiski represēto apvienības nosoda sarkanbaltsarkana vairodziņa ar uzrakstu Latvija dēvēšanu par nacisma simbolu, voluntāru likuma interpretēšanu un aicina valsti mobilizēties aizsardzībai.
* Latviešu Virsnieku apvienības valdes priekšsēdētājs Gunārs Rūsiņš
Latvijas Nacionālo karavīru biedrības valdes priekšsēdētājs Emīls Gailis
Latviešu Strēlnieku apvienības valdes priekšsēdētājs Jānis Aivars Baškers
Latvijas Politiski represēto apvienības valdes priekšsēdētājs Tālis Veismanis
Daugavas Vanagu Centrālās valdes priekšnieks. Latviešu karavīru piemiņas biedrības “Lestene” valdes priekšsēdētājs Aivars Sinka
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
