Latviešu tautas pasaka par to, kā viltīgais kapelāns Plaviņš cenšas purvā ievilkt Sprūdu

Taču ne visi zināja, ka viņš, pārkāpjot visus ceļa likumus, lauza ratus un nodzina zirgus, it kā pats velns viņu dzītu. Viņa smaids apbūra, un viņa vārdi vijās kā medus, bet zem šī spožuma slēpās kas cits – viltība, kas gaidīja īsto brīdi. Elmārs mīlēja plātīties ar varu, ko patiesībā nebija ieguvis. Viņš lepojās ar apbalvojumiem, kas karājās pie viņa apmetņa, un stāstīja par saviem varoņdarbiem tā, it kā būtu pats ozols, kas tur visu zemi. Viņš mielojās uz citu rēķina, uzdzīvojot krogos un svētkos, kur glāzes tika celtas viņa vārdā, bet rēķinus apmaksāja citi. "Vai redzat, cik cēls vīrs!" teica zemnieki. "Viņš ir kā svētais, kas nes gaismu tumsā!" slavēja tirgus sievas. Un pat muižnieki, kas valdīja pār zemi, pacēla cepures, sveicinot Elmāru, jo viņa vārds spīdēja kā zelta grauds saulē.

Viņš bieži stāstīja par saviem ceļojumiem uz tālāko Ukrainas zemi, kur karš plosīja sirdis un mājas. Ar ziedojumiem, ko vāca no latviešu ļaudīm, viņš veda maizi, drēbes un cerību. "Es esmu iemīlējies šajā zemē," viņš teica, un viņa acis mirdzēja kā dārgakmeņi. Ciema ļaudis klausījās un ziedoja, ticēdami, ka Elmārs ir tas, kas spēj nest gaismu pat vistumšākajā stūrī. Viņš parādījās svētkos, runāja ar augstiem kungiem un bieži devās uz latvju zemes aizsardzības pili, kur par ielikteni sēdēja jauns vīrs vārdā Andris Sprūds, ko tauta dēvēja par "ganu zēnu", jo viņš, lai gan valdīja pār karaspēku, bija jauns un zaļš kā pavasara zāle.

Taču zem ozoliem un krogos, kur vīri pulcējās pie alus kausiem, sāka šalkt čuksti. Dobeles zemē, kur vējš vijās ap ozolu zariem, runāja, ka Elmārs nav gluži tas, par ko izliekas. "Viņš traucas pa ceļiem kā velns, laužot ratus un likumus," teica kāds vecs zemnieks. "Un vai redzējāt, kā viņš plātās ar ordeņiem, kas nav godam nopelnīti?" piebalsoja cits. Vēl citi čukstēja, ka Elmārs, slēpjoties zem labdara apmetņa, vij shēmas kā zirneklis tīklā. Runāja, ka viņš ir apbūris ielikteni Sprūdu, to jauno ganu zēnu, lai tas zelta maisus, kas domāti karaspēka stiprināšanai, novirzītu Elmāra draugu kabatās. Jo, lūk, Dobelē teica, ka pat (ne)varenais sarkanais bruņinieks izdienas pensijā Leonīds Kalniņš, bijušais (ne)karaspēka vadonis, sapņo par dzelzs putnu darināšanu, kas lido debesīs un nes zeltu tam, kurš tos rada.

Elmārs, redzot Sprūda naivumu, nāca ar smaidu un saldiem vārdiem, kā to darīja velns senā pasakā par nabaga vīru. Tajā pasakā velns solīja nabaga vīram zeltu, ja tas parakstīs līgumu un kalpos ellē septiņus tūkstošus gadu. Tāpat Elmārs, tērpies spožā apmetnī, veda Sprūdu uz pili, kur zem ozola ēnas stāvēja zelta maisi – divdesmit miljoni no Latvijas zemes un vēl trīsdesmit divi no svešzemju draugiem, kas domāti dzelzs putnu darināšanai. "Paraksti, Sprūdiņ, un tava slava būs mūžīga!" glaimoja Elmārs, viņa acis mirdzēja kā dārgakmeņi. "Dod šos zelta maisus maniem draugiem, un mēs visi kopā celsim debesu putnus, kas glābs zemi!" Taču zem šiem vārdiem slēpās purvs, kas gaidīja Sprūdu – ja viņš pakļautos Elmāra viltībai, viņa dvēsele tiktu piesaistīta elles shēmām uz septiņiem tūkstošiem gadu, un zelta maisi nonāktu nevis tautas, bet Elmāra draugu rokās.

Sprūds nebija viens. Ap viņu vijās cita tīkla pavedieni, ko turēja tādi kā Elīna Egle-Ločmele, viltīga sieva, kas mācīja ļaudis domāt skaidri, bet pati vijās ap zelta pavedieniem. Tur bija Arnolds Libeks, vīrs ar vecas lapsas prātu, kas prata apvārdot pat gudrākos, Belss, tumšs maģisks spēks, kas valdīja pār aizsardzības pils noslēpumiem, un Artis Pabriks, narciss ar zelta mēli, kas runāja par tautas glābšanu, bet meklēja slavu. Vēl tur stāvēja Valdis Savickis, gluds kā zutis, un sarkanais rezerves bruņinieks Rublovskis, kura acis mirdzēja kā vilkam tumsā un mute tam ēterā brūķējās. Katrs no viņiem vilka deķīti uz savu pusi, un Sprūds, nabaga ganu zēns, stāvēja vidū, apburts no visām pusēm.

Elmārs, sajutis Sprūda vājumu, turpināja vīt savu tīklu. Viņš rādīja savus ordeņus, stāstīja par saviem varoņdarbiem un uzdzīvoja uz citu rēķina, it kā būtu pats karalis. Viņš traucās pa ceļiem, laužot ratus un likumus, un plātījās ar ietekmi, kas viņam nemaz nepiederēja. "Es esmu tas, kurš zina, kā glābt zemi!" viņš teica, un Sprūds klausījās, nezinādams, ka zem šiem vārdiem slēpjas purvs. Elmārs solīja zeltu un slavu, bet patiesībā gribēja Sprūdu ievilkt elles līgumā, kur zelta maisi nonāktu viņa draugu rokās, bet tauta paliktu tukšām rokām.

Taču zem ozoliem tauta klausījās čukstus. Kāds vecs vīrs, kas pazina senās pasakas, teica: "Atcerieties, kā velns solīja nabaga vīram zeltu, bet gribēja viņa dvēseli! Skatieties, ko Elmārs dara, nevis, ko runā!" Un tauta sāka vērīgāk raudzīties uz Elmāra ratiem, kas traucās pa ceļiem, uz viņa spīdīgajiem ordeņiem un saldajiem vārdiem. Viņi klausījās čukstus no Dobeles, kur runāja par dronu darināšanu un zelta maisiem, un sāka domāt: vai tiešām Elmārs ir labais gans vai tomēr vilks, kas slēpjas zem spoža apmetņa?

Pasakas morāle: ne katrs, kas spīd ar ordeņiem un runā par labu, nāk ar tīru sirdi. Uzmanies no tiem, kas traucas pa ceļiem, laužot likumus, un plātās ar varu, kas tiem nepieder. Skaties uz darbiem, nevis vārdiem, jo zem glaimiem var slēpties purvs, kas ved uz elles līgumu. Tikai ar modrām acīm un skaidru prātu var atšķirt labo ganu no vilka aitas ādā.

Un pašam Elmāram vēlos atgādināt, ka Dievs nav mazais bērns, viņš visu redz, bet Elmāram kā kapelānam labāk zināms.

Pietiek lasītāja pēcvārds par korupcijas ēnu un interešu grupu tīkliem aizsardzības budžeta aizsegā

Latviešu tautas pasakas, tāpat kā stāsts par Elmāru Pļaviņu un Andri Sprūdu bieži slēpj dziļākas patiesības par cilvēka dabu un sabiedrības vājībām. Elmāra tēls, kas vijās ap zelta maisiem un glaimiem, atspoguļo mūsdienu realitāti, kurā korupcija un interešu grupu ietekme bieži maskējas zem cēliem nodomiem. Ukrainas kara ēnā, kad solidaritāte un atbalsts ir kļuvuši par globālu misiju, Latvijas aizsardzības budžets, kas 2025. gadā sasniedz ievērojamus apmērus, ir kļuvis par vilinošu mērķi dažādām interešu grupām. Šīs grupas gluži kā pasakas viltīgie tēli cenšas ar glaimiem, solījumiem un it kā cēliem mērķiem ietekmēt ministrijas vadību, lai novirzītu resursus savās rokās.

Korupcija šādos apstākļos nav tikai personisku ambīciju jautājums, – tā ir sistēmiska problēma, kurā interešu grupas, izmantojot ietekmes tīklus, manipulē ar lēmumu pieņemšanu. Aizsardzības ministrija, kuras uzdevums ir stiprināt valsts drošību, nereti kļūst par arēnu, kurā saduras dažādu grupu intereses – no dronu ražotājiem līdz politiskām figūrām, kas meklē personisku labumu vai ietekmi. Ukrainas kara konteksts, kas prasa ātru rīcību un ievērojamus ieguldījumus, rada augsni šādai rīcībai, jo steiga un emocijas var aptumšot caurspīdīgumu un atbildību.

Šādas pasakas kā Elmāra stāsts atgādina, ka spiediens uz ministrijas vadību nav tikai individuālu "velnu" darbs. Tas ir tīkls, kurā iesaistīti daudzi – no harizmātiskām bijušajām amatpersonām līdz slīpētiem runātājiem, kas slēpjas zem patriotisma vai labdarības maskas. Viņu mērķis ir nevis kalpot sabiedrības interesēm, bet gan iekosties budžeta zelta maisos, kas domāti valsts un tās sabiedroto aizsardzībai. Šāda rīcība apdraud ne tikai resursu godīgu sadali, bet arī sabiedrības uzticēšanos valsts institūcijām.

Tādēļ ir būtiski, lai sabiedrība un lēmumu pieņēmēji saglabā modrību. Caurspīdīgums, stingra uzraudzība un kritiska attieksme pret glaimiem un solījumiem ir vienīgais ceļš, kā pasargāt valsti no pasaku vilka, kas slēpjas zem svētā apmetņa. Tikai ar skaidru prātu un stingru morāli iespējams nodrošināt, ka aizsardzības budžets kalpo tautas, nevis šauru interešu grupu labā. Dievs, kā teica vecais vīrs pasakā, visu redz – un sabiedrībai jābūt tikpat modrai, lai korupcijas purvs neievilktu tos, kam uzticēta valsts nākotne.

Novērtē šo rakstu: