Iesaki rakstu: 
Es nespēju noskatīties uz to, kā valstī, kurā pat it kā valdībā ir partijas, kas dēvē sevi par liberālām vai centriskām, nemitīgi tiek pieņemti likumi pēc principa – pameklēsim, kas pasaulē kādā valstī ir aizliegts, un aizliegsim to arī Latvijā.
Latvijā ir MK noteikumi, kas aizliedz jāt ar emu, Latvijā politiķi var mēnešiem ilgi nopietni lemt par aizliegumu nedzemdējušām sievietēm ziedot olšūnas, Latvijā ir aizliegts tirgot alkoholu pēc desmitiem vakarā, nerunāsim nemaz par to, ka par marihuānas kāsīti paredzēta kriminālatbildība.
Bez Latvijas politiķu vēlmes visus pamācīt, kā ir pareizi jādzīvo, Latvijas politiķi vēl ik pa brīdim izceļas arī ar to, ka kompetence un valstiska stāja tiek aizstāta ar pilnīgi nevajadzīgu verdzisku pakalpību dažādām starptautiskām institūcijām.
Tā rezultātā, piemēram, Latvijas sarunās ar OECD par banku regulējumu bez jebkādām diskusijām mūsu valstī tika pieņemta unikāla “PEP” jeb politiski nozīmīgu personu definīcija, kāda nav nevienā citā OECD valstī.
Proti, Latvijas politiķi ir tik izkalpīgi, ka it kā saka starptautiskām organizācijām: jā, jā, mēs saprotam jūsu prasības, mēs tās ne tikai pieņemsim, mēs uztaisīsim savu, vēl stingrāku Latvijas versiju, lai tikai jūs būtu apmierināti ar mums.
Taču, ja vēl banku sektorā ir saprotams, kā šīs pārmērības rodas un ka ar tām vienkārši jācenšas piesegt korupciju un totālu neizdarību citos ar banku uzraudzību saistītos aspekto,s un atliek cerēt, ka, iespējams, nākotnē atbrīvojoties no dažiem pasaulslaveniem atmazgātājiem un viņus piesedzošajiem, korumpētajiem ierēdņiem un tiesībsargājošo institūciju amatpersonām, kaut kas varētu mainīties, tad citās jomās nav saprotams, kā panākt vergu gēna izskaušanu.
Piemēram, pagājušā gada vidū Latvijā, izrādās, ir pieņemts likums, kas liek visiem Latvijas pilsoņiem ievērot ne tikai ANO Drošības padomes un ES noteiktās sankcijas, bet arī visu NATO dalībvalstu individuālās sankcijas.
Es vienmēr esmu apgalvojis, ka ASV ir fundamentāls Latvijas neatkarības garants un NATO attiecīgi ir instruments, kurš šobrīd ļauj ASV šī garantijas īstenot. Līdz ar to, protams, arī visas NATO dalībvalstis pamatoti varam uzskatīt par pašiem svarīgākajiem Latvijas sadarbības partneriem, un tomēr tas, ka man kā Latvijas pilsonim tagad ir jāseko katram, pret ko, piemēram, Turcija nosaka sankcijas, ir pārspīlējums un aplamība.
ASV Specially Designated Nationals And Blocked Persons List ir uz 1274 lappusēm sīkā drukā. Skaidrs, ka, piemēram, bankās ir speciāli departamenti un cilvēki, kas ikdienā nodarbojas ar šādu sarakstu caurskatīšanu, taču Latvijā ir desmitiem eksportējošu vai tranzīta biznesā strādājošu uzņēmumu, kas sadarbojas tajā skaitā arī ar bijušās PSRS teritorijas valstīm un kuriem noteikt, vai kāds Kazahstānas vai Uzbekistānas uzņēmējs nav, piemēram, Turcijas vai pēkšņi Spānijas sankcijām pakļautu personu sarakstā, ir teju neiespējami. Jebkurā gadījumā tā ir acīmredzama pārmērība un aplamība no Latvijas puses uzlikt saviem uzņēmējiem un pilsoņiem šādus pienākumus.
Man neizdevās atrast informāciju ne par vienu citu NATO dalībvalsti, kurā pastāvētu šāds likums, kāds ir spēkā Latvijā. Neviena cita NATO dalībvalsts nekādā veidā neņem vērā un neuzliek saviem pilsoņiem par pienākumu ievērot Latvijas nacionālās sankcijas, ja vien tas nav aizliegums ieceļot, kas darbojas uz ES ārējās robežas un attiecīgi tajās NATO dalībvalstīs, kas ir arī ES sastāvā.
Kāpēc Latvijai bija nepieciešams atkal skriet visiem vilcieniem pa priekšu un, neievērojot nekādu pašcieņu un ārpolitikā pieņemtu līdzvērtīgās atbildes principu, pieņemt šādu likumu, ir pilnīgi neskaidrs. Ierastās aizbildināšanās ar slepenajām partneru prasībām šeit noteikti nederēs, jo skaidrs, ka neviens mums neprasa ievērot viņu sankcijas, ja tie neievēro mūsu.
Reālajā dzīvē tajā pašā laikā tāpat ir skaidrs, ka ikviens uzņēmējs vai Latvijas pilsonis, kurš vēlas, lai viņam būtu bankas konts, tāpat darīs visu iespējamo, lai izvairītos no personām, kas ir ASV sankciju sarakstā. Un reāli dabā nav tādas problēmas, ka Latvijas uzņēmēji vai finanšu institūcijas sadarbotos ar šīm personām. Tāpat, īpaši pēc ABLV uzskatāmā piemēra, nez vai kāds riskēs sadarboties vai sniegt kādus pakalpojumus ANO DP un ES sankciju sarakstos esošajiem.
Kāpēc bija šo nepieciešams paplašināt ar vārdiem “cita starptautiskā organizācija, kuras dalībvalsts ir Latvija”, es nevaru izskaidrot citādi kā vien ar Latvijas kā aizliegumu lielvalsts sindromu. Un katrs šāds aizliegums padara Latviju mazāk simpātisku gan vietējiem uzņēmējiem, gan investoriem un, galvenais, padara dzīvi grūtāku tiem jau tā nedaudzajiem Latvijas uzņēmējiem, kuri eksportē savas preces vai pakalpojumus, tātad tiem nedaudzajiem, kuri pelna Latvijai naudu.
Pārpublicēts no puaro.lv
Seko mums 
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
