Iesaki rakstu: 
Iespējams, ka tuvā nākotnē skaistos dabas skatus, ar kuriem šodien lepojamies, indiešu bērneļi Latvijā varēs skatīt tikai bilžu grāmatās. Pie reizes arī uzzināt, ka kādreiz šeitan pie Baltijas dzīvojuši latvieši, kas labprātīgi izmiruši, bet aizejot izpostījuši visu aiz sevis. Rēzijas Kalniņas pravietojums, ka pastāv plāns iztīrīt šo zemi, lai tā būtu placdarms kaut kam citam, iegūst arvien skaidrākas aprises.
Lielvārdes militārā lidlauka apkārtnes, īpaši Lēdmanes, iedzīvotāji sūdzas par augstu trokšņa līmeni, ko rada bruņoto spēku lidaparāti, paceļoties gaisā un lidojot ļoti zemu virs apdzīvotām vietām. Militāristi neceļ ne ausu un aicina gulēt mierīgi, jo tas vairs nav padomju, bet brīvās pasaules troksnis. Āreče, bērni skolā jau esot pieraduši.
Līdztekus pie austrumu robežas plāno atvieglot zemju atsavināšanu militārām vajadzībām. Privātīpašuma svētums izkūp kā nebijis. Poligons gleznainajā Sēlijā drīz pārtaps par vāti Latvijas dabai un ļaudīm. Toties latvieši prot dot skaistus nosaukumus poligoniem – “Meža Mackeviči” Daugavpils novadā, “Lāčusils” Alūksnes novadā un “Mežaine” Skrundas novadā.
Tikmēr Šķēdes jūras poligonā sāks testēt dronu sistēmas, lai nodrošinātu iespēju Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un sabiedrotajiem pārbaudīt jaunākās tehnoloģijas reālos apstākļos. Aizsardzības ministrs Andris Sprūds vērtē to kā nozīmīgu soli valsts aizsardzības stiprināšanā.
Nez kāpēc atcerējos par spiegošanu notiesāto Jāni Ādamsonu, kura Krievijai nodotā informācija bija tik “slepena”, ka pat tiesas sēdes notika atklāti. Runā, ka krievu drošībnieki paši nostučīja Janku Latvijas iestādēm – apnika maksāt par vispārzināmām lietām. Tās, protams, ir baumas, taču iesaku visiem turēties pa gabalu no paziņām, kas palūdz papētīt kādu militāro objektu vai kaut ko tamlīdzīgu. Nespēlējiet špionus, tas slikti beigsies!
Mūsdienās no potenciālā pretinieka neko noslēpt faktiski nav iespējams. Lūk, aiz Zilupes jau publicē karti gan ar jūras poligona, gan dronu ražotnes ģeokordinātām. Visticamāk, militārais bizness ļauj nopelnīt arī kādam reņģēdājam, taču latvjiem jārēķinās, ka, mēģinot ielīst “elles ķēķī”, ienesīgums var pārvērsties traģēdijā, ko ne ar kādu naudu nekompensēt. Pašreizējai ceļš ved uz Dievzemīti kā apokaliptisku vietu ar sagrautu ekoloģiju – kara poligonu, kas sadzīvo ar vēju parkiem.
https://nra.lv/latvija/441954-rezija-kalnina-plans-ir-iztirit-so-zemi-lai-ta-butu-placdarms.htm
https://lvportals.lv/norises/367381-kas-lidz-sim-paveikts-selijas-poligona-izveide-2024
https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/21.05.2025-skedes-poligona-saks-testet-juras-dronus.a599944/
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
