Latvija atkal nav izturējusi pārbaudes testu par varas struktūru darbības koordināciju un spēju ātri pārņemt kontroli kritiskās situācijās

Gandrīz 300 skolu visā Latvijā nupat saņēma epasta vēstules ar draudiem par spridzināšanu, kas notikšot vienlaicīgi, mācībstundu laikā.

Vēstules tika nosūtītas naktī uz otrdienu. To stilistika, kas liek domāt par neadekvāta pusaudža rokrakstu, nav tas svarīgākais. Draudu fakts ir skaidri redzams: ziņojumā nepārprotami runāts par sprādzienu, norādot tā precīzu laiku, kā arī skan brīdinājums par daudziem upuriem.

Tagad iedomāsimies parastu darbadienu skolā. Kādā no tām pastu sekretārs/direktors/mācību pārzinis pārbauda jau 6.30, citā - 7.30, vēl kādā - 7.37 vai 7.45, un tā tālāk. Tikmēr bērni jau atnākuši uz pirmo stundu, ir sākusies mācību diena. Līdz brīdim "N", kad anonīmais autors "ieplānojis" sprādzienu, atlikušas dažas stundas.

Ko darīt direktoram? Pareizi - vērsties Valsts policijā! Policija nosūta ekipāžu, sāk nepieciešamās pārbaudes utt. Tikmēr skolu skaits, kas saņēmušas draudu vēstules, strauji pieaug. Ņemot vērā, kādā bēdīgā stāvoklī ir Valsts policija, varu pieļaut, ka vienā brīdī viņiem gluži vienkārši nepietiek ekipāžu - ne cilvēku, ne mašīnu. Pauze ievelkas. Stundas rit. Bērni ir skolās. Laiks līdz brīdim "N" sarūk.

Tālāk viss notiek pēc katra izpratnes. Un situācijas risinājums būtībā ir atkarīgs no direktora nervu stipruma. Daļa skolu, tā arī nesagaidot nedādas rekomendācijas, sāk skolēnu un skolotāju evakuāciju. Kādā skolā tas notiek mierīgā režīmā - stunda beidzas, apģērbjamies, dodamies ārā, varat doties mājās, nodarbību šodien nebūs. Citur ārkārtas režīmā kā mācībās par evakuāciju ugunsgrēka gadījumā - trauksmes signāls, trīs minūtēs pamest ēku bez virsdrēbēm, mazākie bērni sandalītēs, visiem pulcēties stadionā... Citu skolu direktori turpina mācības, gaidot augstāko instanču lēmumus. Laiks iet, visi nervozē.

Kad visi jau uz pacietības robežas, bet līdz "N" stundai paliek pārdesmit minūšu, Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) sociālo tīklu vietnē X (bijušais Twitter) publicē ziņu, ka skolas, kuras saņēmušas vēstules, evakuējas. Uzmanību! Nevis, ka tām noteikti jāevakuējas vai ka tām tiek rekomandēts evakuēties - tas pārliktu atbildību par evakuāciju uz ministriju. Bet vienkārši tiek konstatēts fakts - "evakuējas". Acīmredzot ministrijas ierēdņi nolēmuši, ka viņi ir tādi kā žurnālisti, kas sagatavojuši reportāžu no notikuma vietas!

Turklāt dažas minūtes pirms "reportāžas" parādīšanās IZM lapā uz skolu elektroniskajām adresēm Valsts policija nosūta paziņojumu, ka "draudu līmenis ir zems", "sabiedrībai nekas nedraud". Vārds "evakuācija" netiek lietots vispār. Taču tiek apgalvots, ka Valsts policija "konsultē skolu personālu par nepieciešamajām darbībām".

Es nezinu, par kādām "darbībām" Valsts policija konsultēja skolu personālu, taču haoss izglītibas iestādēs tikmēr turpinājās un pieņēmās spēkā, jo tam pievienojās arī vecāki, kuri, uzzinot, ka daļa skolu evakuējas, loģiski, satraucās par saviem bērniem, zvanīja uz skolām vai vienkārši izņēma bērnus no tām.

Pēc IZM "reportāžas" un pēc vecāku spiediena daļa direktoru, kas vēl nebija evakuējuši skolas, loģiski pieņēma, ka to tiešā priekšniecība - Izglītības un zinātnes ministrija - ir tām devusi norādījumu par evakuāciju, tāpēc steigā, pārtraucot stundas, izvāca bērnus no skolām. Taču citi direktori, spriežot ne mazāk loģiski, nolēma, ka par drošību valstī atbildīga ir nevis Izglītības un zinātnes ministrija, bet gan Iekšlietu ministrija, un tāpēc sekoja policijas rekomendācijām, atstājot bērnus skolās.

Pienāk "N" stunda. Par laimi, vēstules izrādās kāda ļauns un ļoti stulbs joks. Taču viss otrdien notikušais katram spriestspējīgam cilvēkam liek ļoti nopietni aizdomāties par civilo aizsardzību mūsu valstī un par Latvijas gatavību kritiskām situācijām, kas prasa visu valsts iestāžu saskaņotu rīcību. Nav skaidru algoritmu vertikālai un horizontālai saiknei ar sabiedrību; nav precīzu atbildības jomu sadalījumu; nav vienota sabiedrības informēšanas centra. Vissliktākais, kas var notikt kritiskās situācijās, ir panika. Un, ņemot vērā ļoti nestabilo un bīstamo situāciju pasaulē, saskaņotas un sabalansētas drošības sistēmas izveidei ir jābūt Latvijas prioritātei Nr.1!

Nav jābūt nekādam gudriniekam, lai saprastu, ka policijas, ugunsdzēsēju, medicīnas dienestu, glābēju loma jebkādā traģiskā situācijā mūsu valstī nebūs maznozīmīgāka kā robežsargu, karavīru un NATO sabiedroto loma! Tāpēc pašlaik, ieguldot milzu naudu žoga celtniecībā uz austrumu robežas, palielinot ieguldījumus NATO, ieviešot obligāto karadienestu, loģiski būtu ieguldīt līdzekļus arī tajos, kas atbild par iekšējo kārtību.

Tajā pašā Valsts policijā - lai viņiem elementāri pietiktu maiņu un ekipāžu, lai viņiem nebūtu jākaunas no aizturētajiem par to, kādā nožēlojamā stāvoklī ir policijas telpas, lai parasta policista alga kaut tuvotos parasta karavīra algai. Jāiegulda ugunsdzēsēju un glābēju dienestā, kas pašlaik nenodrošina savu posteni pat visās pilsētās, nemaz jau nerunājot par novadiem. Jāiegulda mediķos un slimnīcās, kas pašlaik balansē uz bankrota robežas.

Un nevajag teikt, ka nav naudas! Naudas ir mazāk, tas tiesa. Taču, jo tās ir mazāk, jo pārdomātāk tā ir jāiegulda. Jo pareizāk jāizvēlas prioritātes. Jo gudrāk ir jānotiek reformām prioritārajās jomās. Ja nepietiek naudas policijas iecirkņu uzturēšanai, apvienojiet tos ar pašvaldības policijas iecirkņiem! Būs ekonomija vismaz uz ēku apsaimniekošanas un aprīkošanas rēķina. Dodiet vairāk pilnvaru pilsētu un novadu varai, kas ir tuvāk cilvēkiem, labāk saprot situāciju uz vietas un spēs ātrāk sakārtot komunikāciju ar iedzīvotājiem.

Bet šodien es nevaru paskaidrot pilsētniekiem, kāpēc uz viņu skolu otrdien tā arī neatbrauca Valsts policijas ekipāža un nedeva rīkojumu par evakuāciju vai, gluži pretēji, nenomierināja skolotājus un vecākus. Es saprotu, ka viņiem gluži vienkārši nav cilvēkresursu. Taču man un visiem citiem iedzīvotājiem mūsu bērnu drošība ir augstākā prioritāte. Tāpēc Daugavpilī no trešdienas, 11.oktobra katrā skolā dežūrēs pašvaldības policists.

Daugavpils ir noteikusi prioritātes un izvirzīs tās arī turpmāk, operējot ar tiem līdzekļiem un tām pilnvarām, kādas mums ir. Bet varbūt valdībai vajadzētu vairāk uzticēties tiem, kuri ir cilvēkiem tuvāk?

Novērtē šo rakstu: