Līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā viss ir mainījies un nebūs vairs kā agrāk. Vecie likumi vairs nestrādā un sevi sāk pierādīt jaunas likumsakarības, kuru nezināšana neatbrīvos no to izpausmes sekām. Tas atnesīs lielas pārmaiņas arī Latvijas un tās iedzīvotāju dzīvē.
Jaunajos apstākļos ir gandrīz neizbēgami, ka pašreizējās Latvijas teritorija tuvāko gadu laikā tādā vai citādā veidā, ar lielākiem vai mazākiem upuriem atgriezīsies Krievijas ietekmes sfērā. Turklāt šī likumsakarība ar fatālu neizbēgamību tieksies realizēties neatkarīgi no Latvijas iedzīvotāju vēlmēm, NBS un Zemessardzes kaujas spējām, Latvijas esamības NATO un ES, un pat ne no NATO karaspēka esamības Latvijā. Nekas no tā nepalīdzēs.
Pat otrādi, Latvijas esamība NATO un daļas Latvijas sabiedrības paniska nevēlēšanās piedzīvot jaunos “krievu laikus” tieši var veicināt un pastiprināt šo jauno likumsakarību izpausmi Latvijai un latviešiem vissliktākajos variantos.
Daudzi latvijieši pašreiz ir iekrituši antikrievijas ekstāzē, kas ir ļoti bīstami gan Latvijai kā valstij, gan Latvijas sabiedrībai, gan pašiem šiem cilvēkiem, jo stipri atrauj viņus no realitātes un laupa iespēju saskatīt to miglaini nenoteikto īstenību, kura var pasargāt un iespējams pat izglābt. Ekstrapolēta melnbaltā pasaules uztvere liek viņiem ar milzu entuziasmu sākt sev rakt bedri un ar sektantisku fanātismu mesties virsū katram, kurš, viņuprāt, traucē, šaubās vai vienkārši nepiedalās.
Plašām tautas masām tagad mēģina iestāstīt, ka Putins, Krievija un krievi ir slikti, bet Ukraina laba. Ka krievi noteikti atnāks, tāpēc ir jāgatavojas ar viņiem cīnīties uz dzīvību un nāvi. Ka mūsu sabiedrotie ir labi, ka viņi par mums rūpējas un noteikti palīdzēs. Ka mēs cīņā ar slikto Krieviju noteikti uzvarēsim, jo sabiedrotie ir labi un spēcīgi. Ka ir jākonsolidē un jāuzkurina sabiedrība un jāatbrīvojas ne tikai no “piektās kolonas”, bet arī no nepiekrītošajiem, šaubīgajiem un mīkstsirdīgajiem. Pie velna demokrātiju un cilvēktiesības. Karā kā karā. Citiem vārdiem sakot, latvijiešus mēģina pārliecināt, ka arī Latviju jāsāk pārvērst par teroristisku valsti.
Tas viss ir pilnīgi vai daļēji maldi, un tam nav nekāda sakara ar Latvijas valsts, Latvijas sabiedrības un pat ne latviešu faktiskajām interesēm. Valstī, kuras iedzīvotāju vairākums padodas šādai destruktīvai kara propagandai, puslīdz cilvēcīgi dzīvot nav iespējams. Ja vairums sāk pārvērsties par cūkām, tad, starp cūkām dzīvojot, kā cūkām jākviec. Un vai tad kāds cūkas žēlo, ja tās paredzētas nokaušanai?! Un vai gan šādas ekstāzes pārņemtie cilvēki maz ir spējīgi saprast, ka patiesas bildītes no šādām bēdu vietām tikai stiprina Krieviju un mudina to nākt un atbrīvot tādu blakus teritoriju no nešķīstības?!
Jo lielākā mērā Latvijā sāks izpausties teroristiskas pārvaldes metodes, jo lielāka varbūtība, ka Krievija atnāks un jo negatīvākas sekas no tā būs Latvijai kā valstij un tieši latviešiem kā šīs valsts turētājtautai. Citiem vārdiem sakot, agri vai vēlu par sastrādāto būs jāatbild. Un, ja kādi atsevišķi ļaundari, iespējams, spēs no šīs atbildības izvairīties, tad visu sabiedrību garantēti piemeklēs pelnītais sods. Tāpēc lēnāk pār tiltu, draugi. Nepadodieties ekstāzei, nerociet paši sev bedri un neļaujiet sadedzināt Latviju antikrievijas naida liesmās.
Var pamatoti iebilst, ka Krievija atnāks jebkurā gadījumā. Jā, visdrīzāk tā. Bet vēl ir ļoti būtiski, kā tā atnāks un ko darīs pēc tam, kad būs atnākusi. Brīvību mīlošas tautas, kuras ir gatavas to aizstāvēt, krievi ciena pat tad, ja šīs tautas viņus ne pārāk ieredz. Savukārt zemiskus egoistus, kuri nesodītības apstākļos pastrādā necilvēcības, viņi tiecas pēc iespējas maksimāli iznīdēt. Bet tautas, kuras ir pieļāvušas, ka pār tām valda šādi zemiski egoisti, krievi uzskata par nenobriedušām. Krievu sapratnē šādas tautas ir tādā vai citādākā veidā „jāņem savā paspārnē”, lai tās neapdraud ne sevi, ne apkārtējos.
Vecās likumsakarības, kurām fanātiski tic visas pasaules antikrievi, izkristalizējās 1990. gados. To būtība ir – Krievija ir vāja un tūlīt, tūlīt iznīks pati no sevis (bet, nedaudz piepalīdzot, pat ātrāk), savukārt ASV ir visspēcīgākā pasaules valsts un tāda arī paliks bezmaz vai mūžīgi (skat. Fukujamas “Vēstures gala” koncepciju). Tolaik visai pasaulei tika uzrādīti neapšaubāmi pierādījumi, kuri uzskatāmi pamatoja šādu redzējumu. Tas izveidoja jaunu, pēcpadomju starptautisko kārtību un likumus, pēc kuriem tā dzīvoja. Bet tagad visiem ir acīmredzams, ka šie likumi vairs nestrādā.
Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā un ASV reakcijas uz to sāk izkristalizēties jaunas likumsakarības, kuru būtība ir pavisam cita. Krievija uzskata, ka tā ir militāri spēcīgāka par ASV un tās sabiedrotajiem un spēj izturēt arī ekonomisko blokādi. ASV vairs nav spēcīgākā pasaules lielvalsts. Konflikts starp Krieviju un ASV ir aizsācis jaunu auksto karu, kurš draud būt daudz nežēlīgāks un bīstamāks nekā pirmais. Un, iespējams, arī ilgāks.
Latvija šai situācijā ir frontes zonā. Turklāt ASV ir tālu, un tās maz kas ar Latviju saista, bet Krievija ir tepat blakām, un ar to Latviju vieno dziļas un senas saknes.
Joprojām ir plaši izplatīts uzskats, ka NATO savām dalībvalstīm spēj garantēt drošību. Tagad tas sāk pārvērsties par mītu, un Latvija ir starp pirmrindniecēm, kuru liktenis pārskatāmā nākotnē to var pierādīt. Ja ASV nav spēcīgākā pasaules lielvalsts, bet Krievija ir vismaz spēkos līdzvērtīga, tad NATO nekādi nespēj garantēt to valstu drošību, kuras atrodas Krievijas tuvumā un tās objektīvo interešu zonā. Šādā situācijā viss ir tieši pretēji, un dalība NATO kā reiz ievērojami palielina agresijas varbūtību.
Kā NATO var garantēt Latvijas drošību? Uzņemot aliansē un izvietojot tās teritorijā savu dalībvalstu karaspēku cerībā, ka Krievija nobīsies un nenāks tur pat tad, kad tai ļoti vajag. Bet kas notiek tad, ja Krievija vairs nebaidās ne no NATO, ne no militāra konflikta ar NATO dalībvalstīm? Par kādu drošību tad var runāt? Tad nekādu drošību neviens nevienam vairs garantēt nevar.
Ja psiholoģiskais faktors vairs nestrādā, kādā veidā vēl NATO var garantēt Latvijas drošību? Te ir tikai trīs iespējamie varianti, un neviens no tiem reālu drošību nerada.
Pirmais. Krievijas agresijas gadījumā NATO pilnā mērā iesaistās karadarbībā, kas neizbēgami izvēršas kodolkarā (kā rezultātā tiek pilnībā nopostīta arī Latvija). Šādu scenāriju neviens negrib.
Otrais. Krievijas agresijas gadījumā NATO iesaista karadarbībā tās valstis, kurām nav kodolarsenālu (lai neizraisītu kodolkaru), kodolvalstīm tieši karadarbībā neiesaistoties un atbalstot sabiedrotos tikai netieši. Tā kā šādu karu Krievija teorētiski var uzvarēt, tad arī tas nekādu drošību negarantē. Un atkal – Latvija tad ir kara nopostīta, bet latvieši krituši, miruši vai izsijāti pa pasauli bēgļu gaitās.
Trešais. Krievijas agresijas gadījumā NATO vispār tieši neiesaistās karadarbībā un sabiedrotos atbalsta tikai netieši, jo muļķu nav un neviens pa kaklu dabūt negrib. Cik ilgi tad izturēs NBS ar Zemessardzi? Un, ja karavīri cītīgi un varonīgi cīnīsies, kas pēc tam paliks pāri no Latvijas?
Tā mēs redzam, ka pat tīri teorētiski nav nekādu variantu, kad NATO pašreizējos apstākļos spētu nodrošināt Latvijas drošību. Pavisam cita lieta, ka ASV var izmantot Latviju un citas NATO dalībvalstis kā lielgabalgaļu, lai mestu tās kā pagales kara ugunī, mēģinot novājināt Krieviju un panākt tās globālās ekspansijas palēnināšanos, apstāšanos vai varbūt pat kapitulāciju ja ne tagad, tad kaut kad, nezin kad. Bet vai mums to vajag? Vai Latvijai to vajag? Vai latvijiešiem to vajag? Domāju, to pilnīgi noteikti nevajag pat latviešiem.
Tātad mēs redzam, ka Krieviju tās lēmumā ienākt Latvijā nespēj ierobežot neviens cits, izņemot pašu Krieviju. Tāpēc būtiski ir saprast, ko krievi grib, kādas ir Krievijas valsts intereses un no kādiem apsvērumiem vadās lēmumu pieņēmēji Krievijas valsts pārvaldē. Izrādās, tas nav nekāds noslēpums, un Krievijas augstākās amatpersonas par to ir nepārtraukti runājušas vismaz pēdējos 10 – 20 gadus.
Pirmais un galvenais, kas nepieciešams Krievijai, ir tās drošības interešu ievērošana. Tas nozīmē, ka nedrīkst būt militāra sadarbība ar ASV noteiktās militārās sfērās, gadījumos un kvantitatīvos apmēros. Ja šīs robežas tiek pārkāptas, var sekot iebrukums.
Otrs – kaimiņvalstij jābūt stabilai un prognozējamai, turklāt ne obligāti draudzīgai (labs piemērs – pašreizējā Gruzija). Visbeidzot, ja kaimiņvalsts būs pilnībā vai daļēji draudzīgi noskaņota, tad tas ir pavisam labi, tomēr šis nosacījums nav obligāts, bet tikai vēlams. Tikai nedraudzīgas vai Krievijas interesēm neatbilstošas politikas realizācijas dēļ neviens nekur neiebruks.
Tātad sadzīvot ar Krieviju nav nemaz tik grūti un neiespējami, un tāpēc nav obligāti visur visā piekāpties. Bet tā tas ir tikai tai gadījumā, ja valsti vada kaut nedaudz adekvāti politiķi un elites, ja sabiedrībai kopumā ir noteikts veselā saprāta un morāli – ētiskā līmeņa minimums un ja vecākie sabiedrotie, vadoties no savām interesēm, neizdomā nodevīgi ietekmēt savus mazākos un neaizsargātākos partnerus, pamudinot tos uz kādām fatālām muļķībām. Ar to kā reiz ir lielas problēmas, tāpēc Latvija ir reāli apdraudēta.
Visbeidzot ir vēl viens ļoti svarīgs apstāklis, kuru nevar nepieminēt. Lai gan pasaule ir ļoti daudzveidīga un krāsaina, cilvēkiem ir tieksme skatīt to melnbaltās krāsās. Tā ir vienkāršāk. Šo parādību plaši izmanto visu valstu propagandisti. Tas taču ir tik skaidri un saprotami – labie amerikāņi cīnās ar sliktajiem krieviem (vai otrādi, kā nu kuram labāk patīk). Un ierindas mazinformētajam cilvēkam tikai atliek izvēlēties sev tīkamāko pusi. Bet īstenība nav tik vienkārša. Viss nav tā, kā izskatās!
Tiem, kas cīnās ar krievu orku ordu pārspēku (vai grasās to darīt), ļoti gribas ticēt ne tikai tam, ka labā Amerika viņiem obligāti palīdzēs, bet arī tam, ka, ja labā Amerika tomēr nespēs palīdzēt, tad noteikti viņu upuris nebūs velts, un tas tuvinās nīstās Mordoras galu. Diemžēl vai par laimi tā tas nav. ASV un Krievija, lai gan tiešām pa īstam cīnās, tai pat laikā veido vienotu dialektisko vienību. Tas ir, ar vienu roku cīnās, bet ar otru roku, tā, lai neviens nemana, sadarbojas un slēdz vienošanās. Ir pamats uzskatīt, ka tieši šāda veida sadarbība radīja Ukrainas krīzi. Līdzīgas vienošanās rezultātā Krievija atgriezīsies Latvijā.
ASV prezidents Džozefs Baidens saņēma valsti ļoti smagā stāvoklī (pie kā pats lielā mērā bija vainīgs). Amerika atradās uz sabrukuma un pilsoņu kara sliekšņa. Apmēram puse amerikāņu kategoriski neatbalstīja Baidenu, un vismaz puse no šīs puses viņu neuzskata par likumīgu ASV prezidentu. Tā ir ļoti nopietna iekšpolitiska problēma.
Lai gan no sliktākajiem scenārijiem Baidena administrācijai izdevās izvairīties, milzīgā sabiedrības sašķeltības problēma saglabājās. Un tam klāt nāca ārpolitiskās neveiksmes un domstarpības ar sabiedrotajiem. Tāpēc Baidenam bija nepieciešams kāds brīnumains notikums, kurš ļautu, cik iespējams, konsolidēt amerikāņus un pie reizes arī sabiedrotos. Un kas šai ziņā var būt labāks par ļaunās Krievijas izraisītu karu?! Šķietami ideāls risinājums.
Krievijai bija līdzīga problēma. Visa tagadējā Krievijas stabilitāte un augšupeja lielā mērā balstās uz prezidenta Putina pasakaini augsto reitingu. Tas ļāva Putinam saturēt brūkošo valsti, reformēt to, nostiprināt un uzlabot (arī armiju).
Tomēr pēdējā laikā Putina reitings sāka būtiski samazināties. Vispirms to sarucināja nepopulārā pensiju reforma. Bet pēc tam gandrīz piebeidza cīņa ar koronavīrusu, lai gan pats Putins centās norobežoties no nepopulārajiem lēmumiem un mudināja tos realizēt netieši. Krievu vairākums, neskatoties uz sevišķi intensīvu un mežonīgu vakcinatoru propagandu, atteicās vakcinēties, kategoriski nostājās pret fašistisko QR-kodu (sertifikātu) sistēmu un attiecīgi novērtēja Putina formāli pasīvo līdzdalību šajos procesos.
Tāpēc Putina reitings noslīdēja līdz 30-40% ar potenciālu tendenci tuvoties 20%. Krievijas politiskajai sistēmai tas varēja radīt katastrofālas sekas. Bet tad sākās karš, COVID-19 momentāni izgaisa, bet Putina reitings uzlidoja atpakaļ 60-70% augstumos.
Saprotot tikai šos momentus, kļūst skaidrs, ka “highly likely” kaut kāda ASV un Krievijas vienošanās Ukrainas sakarā tomēr ir bijusi. Bet ir jau vēl pušu ietekmīgu pārstāvju izteikumi, kurus var kvalificēt gan kā publisku savstarpēju diskusiju, gan kā šāda veida vienošanās fakta neafišētu novadīšanu tālāk caur publisko telpu.
No tā mēs varam secināt, ka arī Latvija ne tikai nevar paļauties uz izšķirošu ASV atbalstu, bet arī to, ka nepieciešamības gadījumā amerikāņi ar krieviem vienosies, kā rezultāts arī būs Krievijas atnākšana. Un te jāņem vērā, ka šāda veida iekšpolitisko problēmu risināšanas nepieciešamība lielvalstīs rodas regulāri, tāpēc varam būt droši, ka pēc Ukrainas izlietošanas kaut kad radīsies nepieciešamība pēc jauna izejmateriāla globālās stabilitātes nodrošināšanai. Baltija šai ziņā ir viens no ideālākajiem nākamajiem kandidātiem.
Scenāriju, kā tas varētu notikt, ir daudz. Visus neapskatīšu. Vispārīgi pieminēšu tikai dažus. Tuvākais var sākt realizēties jau šogad. (Jā, jā, šogad. Bez jokiem. Tas tiešām ir nopietni, tāpēc ir vērts sakravāt 72h somu, turēt mājās pārtikas, medikamentu un ūdens rezerves, apdomāt, kur varētu slēpties no apšaudēm un kur doties, ja dzīvesvietu nāksies pamest.)
Kamēr Krievija karo tikai ar Ukrainu, ne Latvijai, ne kādai citai valstij nekas nedraud, jo krieviem tāpat pietiek, ko darīt, un viņi vēl pietiekami ilgi būs aizņemti ar teritoriju apgūšanu. Bet amerikāņi negrib krieviem mierīgi ļaut atgriezties Ukrainā, virkne kaimiņvalstu (piemēram, Ungārija) labprāt saņemtu daļu no Ukrainas teritorijas, visbeidzot Polijā ir ļoti spēcīgi noskaņojumi iejaukties konfliktā, lai saglabātu vismaz Rietumukrainas buferzonu. Tāpēc varam prognozēt, ka pēc kāda laika Rietumukrainā varētu ievest Polijas (iespējams, kopā ar Baltijas valstīm) miera uzturēšanas spēkus. Varbūt tas Krieviju apstādinās. Bet varbūt arī ne, un tad ar lielu varbūtību varam prognozēt šo spēku sadursmi ar Krievijas armiju.
Tāpat var būt mēģinājums noteikt lidojumu aizlieguma zonu virs visas vai daļas Ukrainas (arī Latvijas Saeima jau ir nosūtījusi pieprasījumu to izdarīt). Tas nozīmē, ka kādam būs jāuzņemas nodrošināt šī lēmuma izpildi, monitorējot attiecīgo gaisa telpu un draudot tajā notriekt visus nesankcionētos lidojošos objektus. Un atkal tā visdrīzāk tad būs Polija un izmantos tam savu teritoriju (kā arī ASV piegādāto bruņojumu). Ja Krievija nobīsies, tad ir viena situācija, bet, ja nenobīstas, tad tas ir ne tikai Krievijas karš ar Poliju Ukrainas teritorijā, bet tad tie jau ir Krievijas raķešu triecieni pa Polijas pretgaisa aizsardzības sistēmas elementiem. Un, šai situācijai attīstoties, pastāv varianti, kad Krievija ir spiesta sākt iet iekšā arī Polijā.
Ja Krievija Ukrainā karos tikai ar poļu miera uzturētājiem, tad Latviju visdrīzāk neaiztiks. Ja tur oficiāli būs arī Baltijas valstu karavīri, tad mūs varētu arī neaiztikt, bet varētu izdomāt pie viena saspīlējuma atrisināt uzreiz vairākas problēmas. Savukārt, ja Krievija sāks karot ar poļiem Polijas teritorijā, tad puslīdz droši varam sagaidīt krievus arī Latvijā, jo Krievijai tad nav kritiski, ar cik jaunākajām NATO dalībvalstīm tā karo. Galvenais tad kļūst atrisināt Baltijas placdarma un Kaļiņingradas komunikāciju problēmu. Diemžēl uz to iet, tāpēc karu varam sagaidīt jau šogad.
Ja Krievija aizies līdz Ukrainas rietumu robežām bez tiešām sadursmēm ar kādu no NATO dalībvalstīm, tad karš būs beidzies un kādu laiku Krievija nevienam neuzbruks (tai skaitā arī tāpēc, ka būs aizņemta ar Ukrainas apgūšanu). Tad arī Latvija gadus 5 – 20 būs relatīvā drošībā. Un kā reiz šai gadījumā ir būtiski, ko tālāk darīs Latvijas varasiestādes un kā uz jaunajām reālijām reaģēs Latvijas sabiedrība.
Ja Latvijā šis miera periods izvērtīsies nebeidzamās šausmās kā tas notika ar Ukrainu pēc 2014.gada, tad droši varam prognozēt, ka Krievija atnāks vistuvākajā sev izdevīgajā laikā. Un tā atnāks mazākā mērā tādēļ, ka tai būtu žēl terora ārprāta mocītās Latvijas sabiedrības vai krievu (tas būtu tikai labs papildu iegansts un ārišķīgs attaisnojums), bet lielākā mērā tādēļ, ka pašas Baltijas valstu varasiestādes šai gadījumā piekoptu izteikti izaicinošu politiku un agri vai vēlu radītu „casus belli”, uz kuru Krievija nevarētu nenoreaģēt. Piemēram, sāktu apdraudēt Kaļiņingradas apgabalu, tā apgādes ceļus, vai arī rastos risks, ka Baltijas teritorijā tiek izvietota Krievijai kritiski nepieņemama NATO militārā infrastruktūra.
Pastāv arī relatīvi pozitīvi scenāriji, kad Latvija Krievijas ietekmes sfērā atgriežas bez kara – valdošo politisko spēku maiņas vai attiecīgu vienošanos noslēgšanas gadījumā, kā arī tad, ja notiks ilgtermiņa vienošanās ar ASV, kuras ietvaros amerikāņi piekritīs, ka Baltijas valstis atrodas kritiski svarīgu Krievijas interešu zonā. Šis scenārijs visa cita starpā ļautu saglabāt ne tikai Latvijas formālo neatkarību un teritoriālo nedalāmību, bet arī latviešu valodu kā primāro valsts valodu. Tas gan ir arī vismazāk varbūtiskākais variants gan tāpēc, ka ASV tuvākajā laikā tam kategoriski nepiekritīs, gan arī tāpēc, ka Baltijas valstīs nemana tik izcilus politiķus, kuri ļoti smagos apstākļos būtu spējīgi uz tik sarežģītu politisko akrobātiku.
Daudzi domā, ka ukraiņi tagad cīnoties izšķir savu likteni. Tā gluži nav. Viņu liktenis jau ir izšķirts. Viņi visu jau ir zaudējuši. Un tas notika 8 gadus atpakaļ. Ukraiņi savu likteni izšķīra 2014.gadā. Tad viena Ukrainas sabiedrības daļa pārgāja cilvēcības Rubikonu, bet vairums sabiedrības uz to pasīvi noraudzījās. Ukrainības patrioti tad pārstāja lēkāt, “Kto ņe skačet, tot moskaļ!” perfomances aizstājot ar saukļa “Moskaļiku na giļaku!” intensīviem realizācijas mēģinājumiem.
Līdzīgi Latvijas liktenis neizšķirsies tad, kad krievu tanki sāks šķērsot robežu. Latvijas liktenis izšķiras tagad, un to ar savu nostāju un rīcību izšķir katrs no mums individuāli, kā arī mēs visi kopā. Ja Latvijas varasiestādes un sabiedrība pieļaus, ka sākas krievu, “Krievijas agresijas atbalstītāju”, citādi domājošo un pūlim nepiekrītošo vajāšanas, tad ar to spriedums Latvijai būs parakstīts. Tad noteikti būs karš. Un, jo spēcīgāks būs terors, jo nežēlīgāks pēc tam karš un jo prokrieviskāka un krieviskāka pēc tam būs esošās Latvijas teritorija.
Tagad arvien vairāk un skaļāk izskan dažādi uzkurinoši aicinājumi. Nojaukt “kauna stabu”, intensīvi stučīt, sākt izrēķināties ar krieviem, “piekto kolonnu”, “putinistiem”, veidot tribunālus utt. Ir jau pirmie aizturētie. Tiek veikti sagatavošanas darbi masveida vardarbīgām akcijām pret jebkuru oponentu (pirmie, protams, paredzēti politiski aktīvākie krievi). Sākas cenzūra, kuru Satversme aizliedz. Bet, ja ar analītisku prātu aplūko šo pēc asinīm brēcošo kopkori, tad ir jāsecina, ka nozīmīga šādu kliedzēju daļa ir nekas cits kā provokatori. Un daļa no tiem tieši ar Krievijas struktūrām saistīti provokatori.
Kulta tēls Štirlics ir radījis plašu iespaidu, ka padomju izlūkam obligāti ir jābūt inteliģentam, korektam un labsirdīgam. Bet nez vai daudzi pievērsa uzmanību tam, ka Štirlics bija visnežēlīgākās nacistu organizācijas dalībnieks, kurš kolēģiem bija radījis iespaidu, ka ir “nežēlīgs pret Reiha ienaidniekiem”. Tā arī tagad visskaļāk “Slava Ukrainai! Varoņiem slava!” ir jākliedz tieši mūsdienu štirliciem. Un viņi, domājams, to arī dara.
Šādi, pirmkārt, tiek mēģināts noturēt vai palielināt savas operatīvās iespējas un pozīcijas. Bet tādā veidā, manuprāt, sabiedrība tiek arī testēta, dodot tai brīvu iespēju aiziet pa destrukciju ceļu. Ja nozīmīga tās daļa un sociums kopumā izdara šādu izvēli, tad tas uzrāda un pierāda noteiktus sabiedriskos raksturlielumus, kuri pamato un attaisno vienu vai otru terapeitisku līdzekli (tai skaitā tik sāpīgu kā karš). Ja sabiedrība nepadodas provokācijām, tad provokatori parasti pēc kāda laika apklust, un pa lielam nekas nemainās.
Ja sīkāk apskata šos provokatorus, tad pat ar neapbruņotu aci (izmantojot tikai publisku informāciju) var saskatīt, ka nozīmīga daļa iespējamo pronacistisko štirlicu ir pamatoti sasaistāmi ar leģendāro GRU (Padomju Savienības Militārais izlūkdienests). Piemērus neminēšu. Lai cilvēki strādā, jo ne jau viņos ir galvenā problēma.
Padomju Savienībā bija divi galvenie specdienesti – Valsts drošības komiteja (VDK, jeb t.s. ”čeka”) un Padomju armijas ģenerālštāba Galvenā izlūkošanas pārvalde (krievu izcelsmes saīsinājums – GRU). Abām organizācijām bija dažādas funkcijas, un tās visa cita starpā būtiski atšķīrās izmantoto metožu ziņā.
VDK un tās mantinieki ir klasiska inteliģences struktūra, kura, lai gan izmanto plašu metožu loku, galvenokārt mēģina pārliecināt un pāraudzināt, apmānot vai relatīvi maigi piespiežot tikai tad, ja savādāk nevar. Savukārt GRU struktūras primāri balstās uz tiešām piespiedu metodēm. Arī uz viszemiskāko un pretīgāko kadru operatīvu izmantošanu. Arī uz šantāžu. Un arī uz vardarbību.
VDK ir miera laika struktūra, bet GRU - kara laika struktūra. VDK ir konstruktīva struktūra, GRU – destruktīva. Karš ir karš, tur nav iespēju “cackāties”. Karā ir garantēti droši jāpanāk rezultāts, izmantojot jebkuras metodes. Karā pretinieks ir jāiznīcina, pretējā gadījumā tas iznīcinās tevi. Tāpēc GRU struktūras savā darbībā ir tik nežēlīgas.
Abi PSRS specdienesti viens no otra atšķiras arī ar kadru politiku, iekšējo filozofiju un pasaulskatu. Savukārt tas neizbēgami rada savstarpējo konkurenci ne tikai kopējā mērķa sasniegšanā, bet arī ietekmes ziņā uz iekšpolitiskajiem procesiem. GRU organiski tiecas atbrīvoties no “čekistu” virsvadības, bet VDK regulāri parāda nepakļāvīgajiem armijniekiem, kurš “mājā ir saimnieks”. Tā rezultātā laiku pa laikam uzliesmo ļoti nopietni “čekistu” un “gruistu” savstarpējie konflikti.
PSRS ienaidnieki, saprotot šo parādību, ļoti labprāt sadarbojas tieši ar GRU struktūrām un kadriem, izmantojot tos savu pretpadomisko un tagad arī pretkrievisko mērķu sasniegšanai. Tomēr šis process ir abpusējs un tikpat lielā mērā GRU struktūras izmanto NATO valstu inteliģences, lai pietuvotos to lielākajiem noslēpumiem un lai iespiestos dziļāk šo valstu sabiedrībās, izveidojot, nostiprinot un paplašinot tur savas operatīvās pozīcijas.
PSRS sabruka, bet “čekas” un GRU operatīvā infrastruktūra palika. Abas organizācijas pielāgojās jaunajiem apstākļiem, pārveidojās un attīstījās. Gan Krievijā, gan Ukrainā, gan Latvijā, gan citās valstīs. Un turpināja iesākto...
PSRS laikā Ukraina bija galvenais padomju militārās infrastruktūras centrs. Lielā mērā arī GRU nozīmīgākā bāzes vieta. Ja Putina Krievija ir “čekistu” valsts, tad Ukraina bija “gruistu” valsts. Šādā skatījumā karš starp Krieviju un Ukrainu lielā mērā ir arī karš starp VDK un GRU, ar kuru “čekisti” kārtējo reizi ierāda mēra sajūtu zaudējušajiem armijniekiem viņu īsto vietu sabiedrības pārvaldes hierarhijā. Un arī tāpēc Latvijas “gruisti” ir tik ļoti sarosījušies, ka oficiāli Latvijas karogu pielīdzina Ukrainas karogam tā, it kā Latvija ar Ukrainu būtu viens valstisks veidojums. Un arī tāpēc viņi sāk pārkāpt demokrātiskuma sarkanās līnijas, kuras bija iedresēti formāli ievērot.
Lai gan zemākajā un vairumā vidējos līmeņos “čekas” – GRU konflikts ir īsts, arī VDK un GRU veido vienu dialektisko vienību. Tiešas izpausmes tam ir šo struktūru vadības visaugstākajā līmenī. Tāpēc, neskatoties uz vienalga kādām zemāko līmeņu “gruistu” darbībām (tai skaitā neonacistiskām to visnežēlīgākajās izpausmēs), augstākais līmenis tos ievirza un izmanto savu mērķu sasniegšanai, kuri ir pilnībā saskanīgi ar VDK mantinieku struktūrām. “Čekisti” ir “labie policisti”, “gruisti” – “sliktie policisti”, bet mērķis abiem viens. Ja Tramps, kā daži apgalvo, esot “čekas” aģents, tas nebūt neizslēdz iespējamību, ka kolektīvais Baidens varētu būt GRU struktūru kreatūra. Līdzīgi kā Saakašvilli, Porošenko, Zeļenskis utt.
Vienu šāda kopējā mērķa piemēru no “putna lidojuma” skatījuma var aprakstīt šādi. “Čekas” struktūras uzrunā sabiedrību un mēģina to pāraudzināt relatīvi pa labam. GRU struktūras “necackājas” un veido bāzi, lai to darītu pa sliktam. Ja sabiedrība klausa “labo policistu”, tad šādā sabiedrībā tiek pieļauti un veicināti konstruktīvi procesi, ir relatīvs vai pat nopietns uzplaukums. Bet “gruisti” piemērojas šim trendam. Viņu destruktīvās struktūras tad atrodas marginalizētā stāvoklī un nespēj attīstīties, tai skaitā arī dēļ sabiedriskā pieprasījuma trūkuma. Piemēram, ja vairums ierindas cilvēku ir normāli, tad viņi negrib kļūt par neonacistiem un neonacistu ir maz vai nemaz.
Savukārt, ja sabiedrībai ir kāds mentāls defekts un “čekistiem” to kļūst apgrūtinoši vadīt, tad sāk attīstīties un pastiprināties destruktīvi procesi. No vienas puses tas rada cilvēku pieplūdumu arī destruktīvajām GRU struktūrām. Bet no otras puses tas aktivizē arī “gruistus” viņu provokatīvajās darbībās. Šādā situācijā, ja “čekisti” sajūtas bezspēcīgi vai arī pieņem lēmumu pāraudzināt sabiedrību pa sliktam, viņi atkāpjas un nodod reālās vadības grožus GRU kolēģiem. Un sabiedrībā pilnā sparā sāk griezties destruktīvo procesu pieauguma spirāles rats (iegriežas nāves svastika). Tad katram cilvēkam rodas iespēja šķietami nesodīti izpaust savas viszemiskākās tieksmes. Tad katrs parāda savu īsto dabu, un kļūst iespējams ar zinātnisku precizitāti noteikt attiecīgās sabiedrības faktiskos raksturlielumus.
Šo procesu beigu posmā plašas defektīvu cilvēku masas tiek sapakotas un izmestas vai iznīcinātas. Cilvēkus tad sadzen destruktīvās organizācijās, iedod ieročus un nosūta karot ar krietni spēcīgāku pretinieku. Viss. Vairums saņem, ko pelnījuši. Ir dota mācība. Un ir attīrīta teritorija, kurā konstruktīvie spēki atkal var mēģināt atjaunot normālu dzīvi. Apmēram šādu procesu sākuma vai vidus posmā atrodas arī Latvija.
Ja drīkst cenzēt vienus, tad drīkst cenzēt visus. Ja par nepareizu viedokli drīkst apcietināt vienu, tad par to var apcietināt jebkuru. Ja drīkst vajāt krievus, tad drīkst vajāt arī latviešus. Ja drīkst sākt terorizēt Eiropas Parlamenta deputāti Ždanoku, tad drīkst arī Kariņu, Levitu un citus politiķus. Šādā situācijā kļūst aktuāls vācu mācītāja Martina Nimlera teiktais: “Kad nacisti paņēma komunistus, es klusēju, jo neesmu komunists. Kad viņi ielika cietumā visus kreisos, es klusēju, jo nebiju kreisais. Kad viņi savāca arodbiedrību pārstāvjus, es klusēju, jo nebiju arodbiedrībā. Kad viņi saņēma ciet visus ebrejus, es klusēju, jo nebiju ebrejs. Un, kad nacisti atnāca pakaļ man, tad vairs nebija kam protestēt.”
Cilvēki Latvijā piedzīvos ļoti lielu postu, ja padosies antikrieviskai histērijai un pieļaus Ukrainas maidanisko metožu realizāciju Latvijā. Diemžēl pagaidām izskatās, ka iet tieši uz to... Bet varbūt tomēr?!
Atgriežoties pie Latvijas neizbēgamās atgriešanās Krievijas ietekmes sfērā, ir jāapskata vēl viens svarīgs moments. Ja krievi atnāks un Latvijas armijai būs jākaro, tad par ko karos un mirs latviešu karavīri? Par kādu Latviju? Par kādām vērtībām? Par savu ģimeni un bērniem? Vai tomēr par LGBT tiesībām sevi un savas iegribas pacelt virs pārējās sabiedrības, piesmejot gan likumus, gan sabiedrības vairākuma dabīgās intereses? Un vai gan Krievijas deklaratīvā nostāja tad nebūs tuvāka faktiskajām Latvijas karavīru vērtībām un interesēm nekā pašu valsts un tās sabiedroto deklarētais? Un, ja tā, tad kādēļ par to ir jākaro un jāmirst? Ja tikai tādēļ, ka ierindas karavīrs par to neaizdomājas un nesaprot, tad šādas pakarošanas likumsakarīgs rezultāts laikam būtu pelnīts. Nez vai tas ir tā vērts.
Ko tad darīt? Kā rīkoties šajā sarežģītajā situācijā? Jāsaglabā miers, vēss prāts, kritiskā domāšana, veselais saprāts un cilvēcība. Jāsaprot, ka tagad informatīvajā telpā valda kara propaganda, kurai nedrīkst ticēt. Tāpēc jānorobežojas vispār no jebkuriem ziņojumiem par šo tēmu vai, ja tas ir iespējams, uzmanīgi jāpēta abu pušu uzticamākie avoti un pirmavoti, mēģinot kara propagandā atrast kādu patiesības graudu. Brīžam grūti un laikietilpīgi, bet to ir iespējams izdarīt. Galvenais neiekrist vienpusējā un nekritiskā urāpatriotisma ekstāzē.
Krievijā saka, ka arī Latvijā esot nacisms un ka tāpēc arī Latviju kaut kad nāksies denacificēt. Latvijas valsts un sabiedrības vitālās interesēs pašreiz ir darīt visu iespējamo, lai Krievijas propagandas kanāli nevarētu šos teorētiskos spriedumus papildināt ar krievu cilvēkam skaidrām, viegli saprotamām un neapstrīdamām bildītēm, kas izslēgs jebkuras šaubas Krievijas sabiedrībā, ka Latvijā ir nacisms un ka tādēļ Latvija ir jāatbrīvo.
Tiek nojaukts Uzvaras piemineklis? Ļoti labi. Nacistiem šādi pieminekļi nepatīk. Tiek aizvākti citi padomju karavīru pieminekļi? Nacisms. Tiek arestēti cilvēki par atbalsta izteikšanu Krievijai? Nacisms. Tiek stādīti publiski masu saraksti ar krievu vai prokrieviskajiem aktīvistiem? Nacisms. Sākas dažāda veida izrēķināšanās ar šiem cilvēkiem. Jebkuras šaubas zūd, vistīrākais nacisms. Sākas dažādu veidu raganu medības ar vardarbības pielietošanu? Nacisms. Tiek maksimāli aizliegtas elementāras lietas un noteikti galēji neadekvāti sodi? Nacisms. Nepareizos politiķus un sabiedriskos aktīvistus sāk piekaut, nolaupīt un nogalināt? Nacisms. Tiek aizliegti visi alternatīvie informācijas avoti, bet oficiālie klaji melo? Nacisms. Utt.
Krievijas medijiem tas viss ir tikai jāparāda, bet Kremlī tikai jāsavelk ķeksīši iebrukuma Latvijā plusu un mīnusu lauciņā, lai lēmums tiktu pieņemts. Tālākais ir tikai tehnikas jautājums. Un Krievijas sabiedrība tad nākamo specoperāciju uzņems ar ovācijām.
Tāpēc neko no tā kategoriski nedrīkst darīt, un jārīkojas brīžiem ir diametrāli pretēji. Pieminekļi ir jāsaglabā, cilvēkiem ir jāļauj izteikties, jāievēro Satversme, ka cenzūra ir aizliegta, kategoriski jāvēršas pret jebkuriem mēģinājumiem sākt vajāt cilvēkus pēc to politiskās pārliecības, un beidzot ir jāsāk arī vērsties pret antikrievisko ekstrēmismu. Jebkurš krievs Latvijā tagad ir īpaši jāsargā, lai, nedod, Dievs, kāds plānprātiņš vai nelietis kara propagandas iespaidā kādam no viņiem kaut ko nenodara. Un, protams, kaut kā ir jāatvēsina tie, kuri nu ir sajutušies zirgā un grasās sākt Latviju atbrīvot no moskaļiem.
Palīdzība bēgļiem – tas ir viens, tāpat kā koncertiņi, karodziņi un ziedojumi baltās un pūkainās Ukrainas atbalstam. Bet reāla un ļoti bīstama Latvijas iekšpolitiskās sistēmas destabilizācija un apdraudēšana ir jāpārtrauc pašā saknē – stingri un bez žēlastības, jo šis kontingents saprot tikai un vienīgi spēka valodu. Ja tas netiks izdarīts, tad ardievu, Latvija.
Lai kāda arī nebūtu informatīvā un sabiedriskā iedarbība, cilvēkiem ir jāsaglabā cilvēcība. Ir jāievēro baušļi! Pa īstam. Pēc būtības. Pirmkārt, “Tev nebūs nokaut”, bet arī “Tev nebūs zagt”, “Tev nebūs nepatiesu liecību dot”, “Tev nebūs iekārot sava tuvākā mantu, lopus un sievu” un pats galvenais – “Nedari citam to, ko negribi, lai darītu Tev.” Ja latvijieši masveidā tā darīs, tad kara šausmas Latvijai var aiziet arī secen. Un katram, kurš tā darīs individuālā kārtā, pat sliktāko scenāriju gadījumā būs lielākas izredzes izglābties.
Tāpēc vēlreiz – lēnāk pār tiltu, saglabājam mieru un nekrītam galējībās. Ja izdosies, tad būs labi.
*“Informācijas aģentūras” redaktors
Red.piez. Mēs publicējam un turpināsim publicēt viedokļus, kam paši piekrītam daļēji vai nepiekrītam nemaz. Ja kādam tas nepatīk - Valsts drošības dienests un NEPLP ar nepacietību un entuziasmu gaida Jūsu danosus.