Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Aprīļa sākumā Krievijas Federācijas prezidenta palīgs Vladislavs Surkovs publicēja rakstu “Jaukteņa vientulība (14+)”, kurā apgalvo, ka Krievija līdzinās Āzijas un Eiropas “jauktenim”, ka pēc 2014.gada notikumiem ir noslēdzies “Krievijas episkais ceļš uz Rietumiem” un ka Krieviju vismaz tuvāko simt gadu laikā (14+ laikmetā) sagaida ģeopolitiskā vientulība.

Vladislavs Surkovs ir augstākā līmeņa ierēdnis, talantīgs un gudrs cilvēks, izsmalcināts estēts, labākais Krievijas sabiedrisko attiecību (PR) speciālists un viens no dēmonizētākajiem cilvēkiem Krievijā, kuru dēvē par galveno “kremļa ideologu”. Surkovs ir starp faktiskajiem Kremļa politikas noteicējiem (viņš ir tieši atbildīgs par Krievijas politiku Ukrainā).

Tādēļ, ja Vladislavs Surkovs apgalvo, ka ir sācies jauns Krievijas ģeopolitikas laikmets, viņā ir vērts uzmanīgi ieklausīties ne tikai Surkova intelektuālo spēju dēļ, bet arī tāpēc, ka viņš ir labi informēts cilvēks, kuram ir lielas iespējas pašam realizēt to, ko prognozē.

Surkova aprakstītā Krievijas ģeopolitiskā kursa maiņa nozīmē lielas globālas pārmaiņas, kas obligāti atstās ietekmi arī uz Latviju, tāpēc labāk par to zināt, pacensties saprast un mēģināt tam sagatavoties. Un tāpēc ir vērts apskatīt jautājumu par Latvijas ģeopolitiskajām izredzēm 14+ laikmetā, izmantojot Surkova argumentāciju un pieeju.

Projekta “latvieši” pirmsākumi

Ja Krievija ir Āzijas un Eiropas “jauktenis”, tad Latvija ir Krievijas un Eiropas “jauktenis” jeb “jaukteņjauktenis”. Ja Krievija nav Austrumi, tad Latvijai nepastāv izdaudzinātā ģeopolitiskā izvēle starp Rietumiem un Austrumiem, bet gan starp Rietumiem un “jaukteni” Krieviju. Ja Krievija pēdējos 400 gadus centās “iekļūt” Eiropā, tad latvieši kā tauta un Latvija kā valsts ir viena no šīs centības sekām.

Latvieši ir vēsturiski jauna tauta. Tā izveidojās Krievijas impērijā 17. – 19.gadsimtā uz baltu cilšu zemnieku (baurenu) bāzes, kurus vācieši ērtākai pārvaldībai pirms tam dažu gadsimtu laikā bija unificējuši. Kad latviešu projekts solīja izrādīties pietiekami veiksmīgs, tajā sāka iekļauties arī poļi, leiši, ebreji, zviedri, krievi, paši vācieši un citu uz Latviju atceļojošu tautību pārstāvji.

Starp vāciešiem nebija vienprātības. Vieni baurenus gribēja pārvāciskot, bet citi radīt no tiem jaunu, sev paklausīgu tautu. Krievijas impērija tolaik atradās lielā vācu birokrātijas ietekmē, tāpēc daļa Krievijas aristokrātijas centās radīt pretsvarus vāciešiem. Vienu šādu pretsvaru mēģināja izveidot arī no latviešiem.

Krišjānis Valdemārs – latviešu garīgais ciltstēvs

Latviešu projekta veiksmīgumu noteica viena cilvēka smags, nesavtīgs un pašaizliedzīgs darbs tautas labā. Latviešus, kādi tie kļuva, lielā mērā izveidoja Krišjānis Valdemārs, kurš ir uzskatāms par latviešu garīgo ciltstēvu un par ideāla latvieša prototipu. Tas labais, kas latviešos ir, nāk no un caur Krišjāni Valdemāru. Viņš iedeva latviešiem zvaigznes.

Krišjānis Valdemārs bija talantīgs, zinātkārs un ar izteiktu taisnīguma sajūtu. Krišjānis Valdemārs kopš bērnības bija liels grāmatmīlis, viņš ļoti daudz lasīja un viņa sapnis bija, lai katra latvieša mājās būtu liela personiskā bibliotēka.

Krišjāni Valdemāru, tāpat kā citus baurenus, izglītoja vāciešiem padevīgā garā, un viņš sākumā to uzņēma kā pašu par sevi saprotamu. Bet, kad Valdemārs sastapās ar daudzajām vāciešu netaisnībām pret beztiesiskajiem zemniekiem, viņš kļuva par kvēlu esošās kārtības pretinieku, kurš ir apņēmības pilns to mainīt. Šo apņēmību pamanīja un novērtēja noteiktas Krievijas aristokrātu aprindas, kuras sniedza Valdemāram palīdzīgu roku un pacēla viņu līdz ietekmīga Krievijas impērijas ierēdņa līmenim.

Daudz strādājot un izmantojot savu ietekmi, Krišjānis Valdemārs no svešuma radīja dažādu latviešu organizāciju tīklu un pirmo latviskuma propagandas mediju. Valdemāra darba augļi attīstījās, sāka dzīvot savu dzīvi un izvērtās latviešu pašapziņas, zinātkāres un enerģijas krasā pieaugumā.

Krišjānis Valdemārs ticēja apgaismībai un progresam, un viņš to iepotēja latviešiem. Krišjānis Valdemārs radīja apstākļus, lai var izaugt Rainis un latviešu sarkanie strēlnieki, kuri ģeopolitiskās zemestrīces laikā izglāba Krieviju, pēc tam to centās pārveidot saskaņā ar savu latvisko garu un, to darot, sastrīdējās ar krieviem. Tas notika Krievijā, kas pēc Surkova “gāja uz Eiropu”.

Projekta “Zvaigzne” krahs un lielā tīrīšana

Ja Pēteris Pirmais būtu laikus ieņēmis Rīgu, tad Sanktpēterburga netiktu uzcelta un Rīga kļūtu par jauno Krievijas galvaspilsētu. Glika audžumeita kļuva par Krievijas valdnieci. Ernsts Bīrons faktiski valdīja Krievijā. Rīga bija trešā industriāli attīstītākā Krievijas impērijas pilsēta. Latvijas PSR bija viena no pārtikušākajām un attīstītākajām Padomju Savienības republikām. Latvija bija Krievijas “logs uz Eiropu” un kā tāda tā proeiropeiskas paradigmas ietvaros tika dāsni finansēta un dotēta. Ja Krievija uz Eiropu vairs neiet, tad šāds “logs” kļūst nevajadzīgs.

Visas organizācijas Latvijā nosacīti var iedalīt divās lielās grupās. Pirmo pamatā ir padomju laiku iestrādnes, orientieri un kadri. To pamati pārsvarā tika likti pirmsatmodas laikā un tādā vai savādākā veidā tām aiziet kāds diedziņš uz Maskavu. Šīs organizācijas nosacīti var nosaukt par “čekistiskām”. Otrās radīja vai pamatīgi pārveidoja jaunākā Latvijas virsvara (ASV, Lielbritānija, ES, Skandināvijas valstis, NATO u.c.). Tās var nosaukt par “rietumnieciskām”. Un ir arī trešais, jaukta tipa organizāciju veids, kur mierīgi vai nemierīgi līdzās pastāv gan “čekistiskais”, gan “rietumnieciskais” organizatoriskais elements.

Padomju Savienība nesabruka pati no sevis. Padomju Savienību, realizējot projektu “Zvaigzne”, apzināti sadalīja ar mērķi “ieiet Eiropā”, lai pēc tam izspiestu no turienes amerikāņus. To piemin arī Surkovs. Šādi skatoties, Latvijas “čekistiskās” organizācijas ir tikai pirmās avangarda vienības, “izmēģinājuma partija”, kurām būtu jāseko tās Krievijas analogiem. Latviešu “čekistiskie” proeiropieši šādā skatījumā ir pirmrindnieki, izlūki, aiz kuriem stāv visas Krievijas spēks un varenība.

Tā tas bija tikmēr, kamēr ceļš “uz Eiropu” bija gluds, bet viss kardināli mainās, ja Krievija atsakās no nodoma “ieiet Eiropā”. Avangarda vienības ir pamestas ienaidnieka aizmugurē, un tas atklāti tiek pateikts. Viss. Tieciet galā paši. Glābjas, kas un kā var. Tagad paliek tikai laika jautājums, kad “rietumnieciskās” organizācijas sāks metodiski un nežēlīgi līdz saknei iznīcināt “čekistiskās”. Latvijai un latviešiem šis process neko labu nesola.

Ko darīt?

Latvija ir saistīta ar Krieviju ciešām vēsturiskām, etniskām, organizatoriskām un ģeogrāfiskām saitēm. Viens krievus nemīlošs latviešu armijnieks izteicās, ka latvieši (un arī lietuvieši) tie paši krievi vien esot. Ne viņš to izdomāja, tā domā igauņu militāristi. Krievijā ir plaši izplatīts uzskats, ka latvieši ir pārvāciskoti krievi.

Latvieši salīdzinājumā ar krieviem vienmēr ir jutušies moderni, attīstīti un ... eiropeiski. Latvieši ir viena no “eiropas krievu” modifikācijām. Krievijas proeiropeiskā paradigmā latvieši bija sabiedrības krējums, izredzētie, elite, paraugs, kam līdzināties. Ja Krievija neiet vairs uz Eiropu un sāks dzīvot ģeopolitiskā vientulībā, tad ko darīt Latvijai, un kas vispār notiks ar Latviju?

Kā ierasts, arī 14+ laikmetā Latvijai teorētiski ir trīs ģeopolitiskās orientācijas ceļi: 1. - Krievija, 2. - neatkarīga Latvija un 3. - Rietumi. Nesen latvieši bija Krievijā, tad masveidā nodeva neatkarības ideālus un tagad ir pārvērtušies par prastiem Rietumu pakalpiņiem. Kā būs tālāk? Tas var šķist paradoksāli un neticami, bet ģeopolitiskās zvaigznes stājas tā, ka Latvijai ne tikai tiek dota kārtējā vēsturiskā izdevība kļūt neatkarīgai, bet tās burtiski grūž Latviju šai virzienā.

Pirmais ģeopolitiskās orientācijas ceļš - Krievija

Teorētiski, no drošības un iedzīvotāju vismazākā sasprindzinājuma un enerģijas patēriņa skatpunkta visoptimālākā ģeopolitiskā izvēle 14+ laikmetā varētu šķist Krievija. Mums ir daudz kas kopīgs, un mūs daudz kas saista. Latvieši kā neviena cita tauta Krievijā var justies kā mājās, jo latvieši to revolūciju taisīja un jaunās, sociālistiskās Krievijas karkasu veidoja. Šis karkass stāv joprojām un līdz ārprātam kaitina jebkuru globālās kundzības kārotāju.

Laiks ir pagājis, latviešu tiešā ietekme Krievijas valsts struktūrās ir minimizēta, bet sarkano latviešu veikums Krievijā ir saglabājies, dzīvo un attīstās. Tur ir jābūt patiešām nacionālistiski aklam, lai latvietis Vladimira Putina publiskajā tēlā nesaskatītu izteiktas latviskas mentalitātes pazīmes. Diez vai Putinam ir latviskas saknes. Vienkārši Ārkārtas Komiteju dibināja latvieši, un, lai gan latviešu sen tur vairs gandrīz nav, latviskais gars joprojām ir dzīvs un atstāj acīmredzamus nospiedumus tās darbiniekos.

Bet... tomēr... Latvija Krievijā jau ir bijusi, un latvieši ar krieviem tur sastrīdējās. Pēc tam šis strīds turpinājās Latvijā, un tas ir novedis līdz latviešu antikrieviskiem noskaņojumiem. Vairums latviešu patiešām negrib “krievu laiku” atgriešanos. Šī negribēšana ir tik izteikta un iracionāla, ka ir novedusi daudzus latviešus sava veida ārprāta akluma stāvoklī, kurā tie ir kļuvuši par padevīgiem angloamerikāņu pakalpiņiem jebkurā viņu nelietībā un kurā tie arvien vairāk nodod savus latviskos ideālus.

Kāpēc tā? Kā mēs līdz tam nonācām? Laikam “raksturu nesaderība” (tas ir – mentalitāšu nesaderība). Vienā mājā nevaram sadzīvot, tāpēc, lai nestrīdētos, labāk dzīvot katram savā. Attiecīgi atgriešanās drošajā un varbūt pat ērtajā komunālajā dzīvoklī, kura saimnieks ir lāga vīrs (un tas nekas, ka ir nācies pa reizei izkauties), latviešiem nešķiet kaut kas pozitīvs, pēc kā ir vērts tiekties. Un, pat ja neoliberālo Rietumu necilvēcības piespiedīs latviešus atbēgt atpakaļ, šis diskomforts nekur nepazudīs un ar laiku sāks radīt problēmas un destrukciju.

Šai parādībai ir arī otra puse, kura arī neveicina brālīgu atkalapvienošanos. Ja pret kādu tiek izjusta nepatika, tad tas otrā izraisa līdzīgas jūtas. Ja latvieši negrib atpakaļ “krievu laikus”, tad kādēļ lai krievi gribētu atpakaļ latviešus?! Pēdējo četrdesmit un jo īpaši divdesmit gadu laikā Krievijā ir notikusi liela vilšanās latviešos. Latvieši sevi ir diskreditējuši, un mazākā mērā tas ir noticis latviešu noniecinošās attieksmes pret “krievvalodīgajiem” dēļ, bet lielākā mērā tādēļ, ka latvieši masveidā nodeva savus ideālus. Sākumā latviešu sarkano strēlnieku ideālus, bet pēc tam arī neatkarīgas Latvijas valsts un nu jau arī latviešu valodas un kultūras ideālus.

Liela daļa latviešu pasaulei un pirmkārt Krievijai sevi ir uzrādījuši kā “padaļ”. Tādi nav cieņas vērti. Tādus savā mājā laist nedrīkst. Lai tad saņem, par ko cīnījās, un pilnā mērā izbauda iejūtīgo anglosakšu mentalitāti. Apmēram tā varētu raksturot noskaņojumu ne tikai Krievijas sabiedrībā, bet vismaz daļā tās valdošo aprindu.

Racionāli raugoties no Krievijas interešu viedokļa, Latvijas integrēšana Krievijā nav ieteicama un varbūt pat ir nevēlama. Tas nenozīmē, ka nevar būt sadarbība vai pat tāda vai cita veida protekcionisms, bet no Krievijas monolītuma saglabāšanas viedokļa Latvijai tur nav vietas. Tāpēc arī no savienības palaida un neatkarību iedeva.

Jā, var būt kādi atsevišķi, ļoti mazvarbūtiski scenāriji, kad Krievija ir spiesta tādā vai citādā veidā īslaicīgi ienākt Latvijā, lai likvidētu patiešām nopietnu un tiešu apdraudējumu Krievijai, ja tāds te rastos, bet, kamēr Kremļa politiku noteiks Surkovam līdzīgi cilvēki, tikmēr no šādas notikumu attīstības gaitas Krievija maksimāli centīsies izvairīties un, pat ja to darīs, tad tikai pēc 08.08.08 modeļa – atnācu, izdarīju, aizgāju. Diemžēl vai par laimi, bet latvieši var necerēt uz Krievijas “okupāciju”. Tā visdrīzāk nenotiks pat tad, ja latvieši paši prasīsies okupēties.

Visbeidzot, ja pat notiek brīnums un Latvija paprasās Krievijā, kur tiek pieņemta, tad attieksme pret Latviju būs pavisam cita nekā Krievijas impērijas un padomju laikā. Latvija tad vairs nebūs izredzēts un dotēts reģions, pret to formāli izturēsies kā pret citiem reģioniem, bet faktiski līdzīgi kā pret čukčām. Pret čukčām pat labāk, jo tie nav parādījuši nopietnas nodevības pazīmes.

Tāpēc ir jāsecina, ka tieša un nepārprotama Latvijas ģeopolitiskā orientācija uz Krieviju ir maz iespējama un mazvarbūtiska gan Latvijas, gan Krievijas nevēlēšanās dēļ pēc šādas orientēšanās. Paradoksāli, bet kādā no 14+ laikmeta brīžiem tieši Rietumvalstu stratēģi, iespējams, var izdomāt iesmērēt Latviju Krievijai ja ne kā Trojas zirgu, tad vismaz kā antagonisku subjektu, kurš ilgstošā periodā varētu vājināt Krieviju. Ja tā notiks, tad latviešu eiroatlantisti, kas šodien kliedz par Krievijas agresiju, metīs kažokus otrādi un dziedās slavas dziesmas Krievijai, visādi mēģinot ielīst tajā pēc iespējas dziļāk.

Rietumu izvēle – nāve Latvijai un latviešiem

Ilgtermiņā vēl neiespējamāka ir Latvijas Rietumu izvēle. Jā, šodienas Latvija atrodas lielā, ja ne pilnīgā Rietumvalstu ideoloģiskā, ekonomiskā, politiskā un pat militārā pakļautībā. Jā, vairums Latvijas politiķu, inteliģence un gandrīz visa mediju vide ir deklaratīvi pilnībā prorietumnieciska. Tomēr konservatīvā Latvijas sabiedrība, lai gan negribīgi vēl pacieš šo balagānu, ir noskaņota skeptiski, un tai lēni, bet pamatīgi sāk apnikt prorietumnieciskā demagoģija un t.s. “Rietumu vērtību” iedzīvināšana Latvijā.

Tādēļ politiķu runas par “Rietumu izvēli” un “Latvijas piederību Rietumu civilizācijai” skan vāji, nepārliecinoši, formāli un ārišķīgi. Prorietumnieciskums šodienas Latvijā jau labu laiku ir kļuvis par deklaratīvi svarīgu konjunktūras aspektu un ķeksīša jautājumu, kurš pilnībā ir zaudējis savu saturu. Latvijas sabiedrības simpātijas Rietumi ir zaudējuši.

Ja demagoģiski izmanto Surkova analoģiju, tad var “pierādīt”, ka Latvija ir Rietumu civilizācijas daļa. Krievija taču ir Āzijas un Eiropas “jauktenis” ar nosacītajiem “50% Eiropas”, bet Latvija ir Krievijas un Eiropas “jauktenis”. Attiecīgi Latvijā ir “75% Eiropas”. Burvīgi, viss skaidrs. Uz priekšu, uz saulaino eiroatlantisko tāli. Realitāte gan ir cita.

Pirmkārt, kad runā par Rietumiem un Rietumu izvēli, ir jākonkretizē, par kuriem Rietumiem iet runa. Rietumi nebūt nav vienoti ne laikā, ne teritorijā. Piemēram, marksisms arī nāk no Rietumiem.

Latvija lielā mērā pieder klasiskajiem vācu apgaismības Rietumiem. Kanta un Šillera Rietumiem. Tam vācu Rietumu novirzienam, kurš bez kara un iebrukumiem, tikai ar ideoloģiju un gara spēku spēja sev pakļaut Krieviju. Daļēji latvieši ir vācu apgaismotāju produkts un tāpēc var tikt pieskaitīti šim Rietumu novirzienam.

Bet vai Latvijai piedāvā izvēlēties šo radniecīgo Rietumu atzaru? Nē. Kas vispār ir noticis ar Kanta un Šillera Vāciju? Viņas gandrīz vairs nav. Tā tika iznīcināta. Kādēļ Krišjānis Valdemārs kļuva nevis par lojālu, pateicīgu latvieti, bet gan par nesamierināmu vācu baronu pretinieku? Tādēļ, ka vācieši savā vairumā bija netaisnīgi un rīkojās pretēji apgaismības principiem. Tāpēc viņi arī strauji sāka zaudēt ietekmi Krievijā.

Vācieši degradējās, un vācu apgaismotāji nespēja tikt galā ar saviem primitīvākajiem tautiešiem, kuri tos pēc tam iznīcināja arī pašā Vācijā. Sākumā nāca Nīče, pēc tam Hitlers, un tad apgaismības Vāciju denacifikācijas procesā, cik iespējams, nīdēja angloamerikāņi. Lielbritānija gandrīz tieši atbalstīja Hitleru. Vinstons Čērčils atklāti atzina, ka Lielbritānija 2.pasaules karā karoja nevis pret Hitleru, bet gan pret “Šillera Vāciju”.

Tātad, ja runā par mūsdienu Rietumiem, tad ir jāprecizē, ka, pirmkārt, runa ir par anglosakšu Rietumiem (eiroatlantiskajiem Rietumiem), kas sev ir pakļāvuši visus citus Rietumu novirzienus. Tā kā Latvija un latvieši ir “Šillera Vācijas” daļa, tās province, kura brīnumainā kārtā noteiktā mērā vēl ir saglabājusies, tā ir antagoniska anglosakšu Rietumiem.

Ja Rietumus nedala ģeogrāfiski, bet apskata kā vienotu veselumu, tad ir jākonstatē, ka eksistē klasiskie Rietumi, Voltēra, Ruso un Kanta Rietumi, kuri mūsdienās ir kļuvuši “nemoderni”. Un ir mutējošie, kardināli mainījušies mūsdienu Rietumi, postmoderniskie Rietumi, Nīčes un marķīza de Sada Rietumi. Homoseksuālisma normalizācija un propaganda, genderisms, sadisms, pedofilijas legalizācija un izplatīšana, neslēpta patvaļa un meli - tas viss ir postmoderniskie Rietumi. Arī šajos Rietumos konservatīvā Latvija neiederas.

Visbeidzot, noteiktas eiroatlantisko Rietumu aprindas izjūt dziļu nepatiku un piesardzību pret latviešiem kā pret sarkano strēlnieku tautiešiem un pēctečiem.

Lielbritānija un Krievija ir senas ģeopolitiskas konkurentes, kuras par globālo kundzību sāka cīnīties jau 18.gadsimtā. Šī cīņa ir izcili nežēlīga un notiek uz dzīvību un nāvi. Tā tas vismaz ir no Lielbritānijas puses, kura savus ienaidniekus mēģina iznīcināt pamatīgi un pēc iespējas uz visiem laikiem. Šīs cīņas ietvaros visa cita starpā neatkarību no Lielbritānijas ieguva Amerikas separātisti (Katrīnas II “bruņotā neitralitāte” neļāva britiem ar blokādi piebeigt ZASV). Lielbritānijai tas bija ļoti sāpīgs notikums, kura sekas tie smagi izjūt joprojām.

Un, lūk, pienāk 1918.gads. Lielbritānija ar vienu šāvienu nošauj četrus zaķus uzreiz. Karā tiek uzvarēta Vācija, Austroungārija un Osmaņu impērija. Vietējās monarhijas tiek gāztas. Austroungārija un Osmaņu impērija tiek sadalīta, bet Vācija apgraizīta, aplikta ar ierobežojumiem un milzīgām reparācijām. Krievijā tiek atstādināts imperators, sākas jukas, un impērija sāk sadalīties. Ļeņins līdz galam likvidē monarhiju, un sākas pilsoņu karš. Krievija atrodas bezdibeņa malā un tūlīt tiks burtiski saplosīta gabalos. Beidzot lielākais ienaidnieks cīņā par globālo kundzību tiks iznīcināts.

Un tad vispirms kļuva skaidrs, ka Padomju Krievijai tomēr ir nozīmīgi militārie resursi, kas ļauj uzvarēt pilsoņu karā un savākt kopā drūpošo impēriju. Bet pēc tam izrādās, ka šie militārie resursi kaut kādu nesaprotamu iemeslu dēļ ir līdz nāvei uzticīgi jaunajai varai. Kurš to izdarīja? Kurš maniakāli varaskārajiem britiem neļāva vienreiz un uz visiem laikiem atrisināt Krievijas jautājumu, kad šis risinājums bija tik tuvu? (Tuvāk kā pēc tam 1941. un 1996. gadā.) Tie bija latviešu sarkanie strēlnieki. Šis vēsturiskais noziegums šķiet jo lielāks, ja ņem vērā PSRS politekonomiskos sasniegumus, ilglaicīgu anglosakšu globālās varas būtisku ierobežošanu un šodienas Krievijas ārpolitiku.

To nevar piedot. Šāda tauta nav pelnījusi žēlastību. Anglosakši nevienam latvietim nekad nepiedos sarkanos strēlniekus, un tas attiecas arī uz latviešu eiroatlantistiem, antikomunistiem un nacistiem. Latvieši var izpirkt savu vainu tikai, nevairojoties un izdarot pašnāvību. Tas nav uzticības vai politiskās pārliecības jautājums, tas ir gēnu jautājums. Tāpēc anglosakšu Rietumos Latviju sagaida iznīcība. Tas jau notiek. Pagaidām lēnām un pakāpeniski. Sagatavošanas procesā ir ātrais scenārijs – karš ar krieviem un/vai Krieviju.

Tātad, Latvijai 14+ laikmetā nav iespējama ģeopolitiska Rietumu izvēle, jo Latvijai radniecīgie vācu apgaismotāju Rietumi vairs nepastāv, jo klasiskie Rietumi iet nebūtībā, jo šodienas anglosakšu Rietumi ir galēji perversi, jo Latvija ir antagoniska gan anglosakšu Rietumiem, gan neoliberālajiem Rietumiem, jo anglosakšu Rietumi grib iznīcināt Latviju kā nepiebeigtu “Šillera Vācijas” provinci un kā latviešu sarkano strēlnieku dzimteni.

Ģeopolitiska Rietumu izvēle nav iespējama, jo tā ir Latvijas pašnāvība. Latvija Rietumvalstīm ir nepieciešama tikai kā upurējama lielgabalgaļa. Anglosakšu Rietumi pēc iespējas centīsies nepieļaut Latvijas un latviešu fizisku pastāvēšanu, jo viņi nākotnē atkal var radīt tiem problēmas, kuru risināšanai var nākties tērēt gadu desmitus vai simtus. Nekā personīga, tikai bizness.

Latvija var pastāvēt, tikai esot patiesi neatkarīga

Latvijai gandrīz nav izvēles. Globālā konjunktūra to spiež mīlēt Raini. Pat pret pašu gribu. Raiņa Latviju. Krišjāņa Valdemāra Latviju. Īsti neatkarīgu Latviju. Starptautisko procesu attīstības tendence spiež Latviju kļūt reāli neatkarīgai, ja tā negrib tikt samalta lielvalstu dzirnakmeņos. Brīvība vai nāve. Neatkarība vai nāve. Patria o muerte.

Kāda būs neatkarīgā Latvija? Mežoņu nīkšana nomalē? Vai arī jēgpilna labklājība? Tas no mums atkarīgs. Ir varianti.

Vislabāk, ja mēs paši sapratīsim, ka sava valsts ir vērtība, un sāksim to reāli cienīt, būvēt un pilnveidot. Tas prasa prātu, sirdi un darbu. Un, pirmkārt, tas ir jāsaprot tieši latviešiem. Paradoksāli, bet šodien latvieši ir lielākie neatkarīgas Latvijas pretinieki, pat ienaidnieki, bet “krievvalodīgo” vairums būtu par šādu Latviju, ja vien paši latvieši neizrādītos Latvijas nodevēji.

Krievi – Latvijas sabiedrotie un sargi pret pašu gribu

Etniskā naida uzkurināšanai tiek apgalvots, it kā krievi esot pret Latviju. Tā nav taisnība. Krievi bija par Latviju, un krievi būtu par Latviju, ja vien runa būtu par neatkarīgu Latviju, par jaunlatviešu Latviju un kaut vai par klasisko Rietumu Latviju. Krievi labprāt iekļautos šādā Latvijā, mācītos latviešu valodu, lasītu latviešu klasiķus un darītu, ko var, lai stiprinātu Latvijas valstiskumu. Bet, ja krievam šādas Latvijas vietā mēģina iesmērēt surogātu, pseidovalsti, angloamerikāņu koloniju, un tas nāk komplektā ar absurdām prasībām un visādiem speciāli krievu tracināšanai izdomātiem pazemojumiem, tad nevajag brīnīties par krievu “da pašol ti ...” attieksmi.

Krievi ir ar mieru kalpot Latvijai, bet viņi kategoriski negrib kļūt par angloamerikāņu pakalpiņiem, kuri akli pieļauj un aktīvi veicina dažādas netaisnības un nelietības. Tāpēc krievs no Latvijas politiskā farsa norobežojas un lūkojas, kur var – pagātnē, sev līdzās, uz Krieviju. Ne jau krievi nav pieņēmuši Latviju, latvieši negrib pieņemt krievus. Bet krievi nav pieņēmuši latviešu degradāciju un negrib degradēt viņiem līdzi. Turpinot tādā garā, latvieši var ne tikai zaudēt valsti, bet arī dzīvību.

Ir uzskats, ka krievu Latvijā it kā esot pārāk daudz. Viņi tādā skaitā apdraudot pareizo nacionālo proporciju, latvisko Latviju, latviešu valodu un kultūru. Tā nav. Ir diametrāli pretēji.

Pirmkārt, krievu valoda, kultūra un mentalitāte ir latviešiem radniecīga, tādēļ spēj to organiski papildināt un bagātināt, bet krievi tādēļ spēj organiski iekļauties latviešos. Otrkārt, krievi - tā ir saikne uz visas krievvalodīgās vides lingvistisko un informatīvo bagātību. Caur krieviem tai var piekļūt. Arī spēkam. Lāčplēša lāča ausīm. Treškārt, 75% etniskās tīrības proporcija, lai gan var būt vēlama, nav panaceja un patiesība visiem gadījumiem.

Sliktam dejotājam pat grīda traucē. Ja latvieši cilvēcīgi nespēj pārvaldīt sev nodotos krievus, kas, iespējams, ir liela dāvana, nevis apgrūtinājums, tad varbūt viņi nespēj arī izturēt valstiskuma smago nastu un tādēļ ir pelnījuši tikai svešas virsvaras un okupācijas? Pagaidām izskatās tā. Cerams, tas mainīsies, jo latviešiem vairs netiks piedāvāta pat okupācija.

Krievi neapdraud Latviju, krievi nav Latvijas problēma, krievi, pašiem nezinot un pret savu gribu, sargā Latviju un kalpo tai. Angloamerikāņi ne pārāk piesargājas no latviešiem un nerēķinās ar tiem. Viņiem ir uzskats, ka latviešu gars, latviešu sarkano strēlnieku gars jau esot miris. Toties angloamerikāņi baidās no krieviem. Tas pat rada paradoksus, kad amerikāņi bremzē latviešu nacistiski orientētās aktivitātes, lai lieki netracinātu krievus, un mēģina latviešiem iestāstīt, ka jārīkojas ir lēni un pakāpeniski. Ja nebūtu krievu, Latvijas un latviešu iznīcināšana noritētu pavisam citos apjomos un daudz straujāk.

Ja latviešu sarkano strēlnieku gars Latvijā vēl kaut kur ir paslēpies, tad viņu te sargā krievi. Un, ja šis gars atdzims un sevi uzrādīs, tad viņu daudzkārtīgi pastiprinās krievi. Šī kombinācija var radīt pat globāla mēroga rezonansi.

Latvijai jāatbrīvojas no eiroatlantiskās hibrīdokupācijas

14+ laikmetā nosacītās “čekistu” organizācijas ir nolemtas iznīcināšanai. Tās pilnībā centīsies aizstāt ar “rietumnieciskām” organizācijām. Kompromisu nebūs. Sarunāt nevarēs. Saudzēts neviens netiks. Veselā saprāta balsī neklausīsies. Sākumā iznīdēs “čekistu” organizācijas, pēc tam to cilvēkus, un tad pilnībā ieviesīs sev nepieciešamo kārtību. Tas ir algoritms, lai bandinieks vārdā Latvija būtu gatavs mirt ģeopolitiskajā šaha partijā angloamerikāņu interešu dēļ.

Lai glābtu sevi, “čekistu” organizācijām ir aktīvi jāaizstāvas. To pilnvērtīgi var izdarīt, izmantojot tikai neatkarīgas Latvijas ideju un gūstot tai reālu tautas masu atbalstu. Viss idiologēmu kopums, kas līdz šim tika izmantots pret Krieviju, ir jāpavērš pret Lielbritāniju, Skandināvijas valstīm, ASV un NATO. Ja tā netiks darīts, tad sākumā pa vienai tiks iznīcinātas “čekistu” organizācijas, bet pēc tam kara ugunīs mirs arī Latvija. Tāpēc ir jāsāk Latvijas nacionālā atbrīvošanas kustība no eiroatlantiskās hibrīdokupācijas.

Eiroatlantisti, protams, pamatoti norādīs, ka tas ir izdevīgi Krievijai. Tā tas, iespējams, arī ir, bet tas nav būtiski, ja esi par Latviju, nevis pret Krieviju. Eiroatlantisti par to bazūnēs uz katra stūra, mēģinot pārliecināt pilsoņu vairākumu. Lai. No tā nevajag baidīties. Nevajag baidīties būt par Latviju, kas iedomāti vai faktiski ir izdevīgi arī Krievijai. Sava valsts pirmajā vietā. Ir jāpārstāj dancot pēc anglosakšu izvirtuļu stabules, baidoties tikt sasaistītam ar Krieviju. Ja baidīsies - sasaistīs. Pamatoti vai nepamatoti. Nebūs faktu, tos izdomās. Un cilvēki ticēs, jo baidies. Būt par Latviju nenozīmē būt pret Krieviju. Un tie, kas ir pret Krieviju, visbiežāk ir arī pret Latviju. Tas visiem ir skaļi jāpastāsta.

Tomēr, lai eiroatlantistu propaganda būtu iespējami mazproduktīva, Latvija nedrīkst kļūt par Krievijas satelītvalsti, un tai ir jākļūst reāli neatkarīgai. Tas nav simpātiju vai gribēšanas/negribēšanas jautājums, tā ir objektīva nepieciešamība. Katrs lieks un nevajadzīgs solis Krievijas virzienā var palielināt eiroatlantistu atbalstu latviešu vidē. Optimāla ideoloģiska konstrukcija, ar kuru ir iespējams apvienot maksimāli lielu Latvijas iedzīvotāju skaitu, lai atbrīvotos no angloamerikāņu protektorāta, kas draud iznīcināt Latviju, ir sociālistiskos principos balstīta un faktiski neatkarīga Latvijas valsts. Patiešām neatkarīga. Gan no Rietumvalstīm, gan no Krievijas. Tikai tā var saliedēt sašķelto sabiedrību.

Krieviju tas varētu apmierināt. Ja vajadzēs, Krievija palīdzēs. Nedaudz, maziem spēkiem, bet izšķiroši. Tā, kā palīdzēja Turcijas prezidentam. Rietumvalstis iebildīs. Kategoriski. Un tad sāksies Latvijas jaunāko laiku brīvības cīņas par neatkarību no eiroatlantiskajiem hibrīdokupantiem. Ar grūtībām, bet uzvara ir iespējama. Smagi, riskanti, bet cita ceļa nav. Brīvība prasa upurus, un sevis noliegšanas grēki ir jāizpērk.

Tas ir visumā pozitīvais scenārijs. Ir arī citi. “Čekistu” organizācijas var nesākt aktīvi aizstāvēties. Eiroatlantisti var iegūt vairuma latviešu atbalstu. Tad latvieši turpinās izjust postmodernisko Rietumu “labumus”: Stambulas konvenciju, genderizāciju, viendzimuma laulību legalizāciju, perversu “dzimumaudzināšanu” skolās un bērnudārzos, sodu samazināšanu pedofiliem, pastiprinātu bērnu izņemšanu no ģimenēm u.c.. Tas palielinās latviešu atbalstu neatkarības ideju paudējiem un prokrieviskajiem spēkiem, kas var dot iespēju uzsākt brīvības cīņas.

Lai Latvija pastāvētu, pirmkārt, ir jāizcīna neatkarība, un pēc tam ir jānostiprina valstiskums, lai no ārpuses nebūtu iespējams atkal iekustināt šo mūžīgās iekšpolitiskās cīņas svārstu, kad tuvošanās Krievijai spēcina eiroatlantistu opozīciju, bet eiroatlantistu patvaļa palielina prokrieviskās tendences. Latvijai ir jābūt neatkarīgai, lai tā nepieļautu abu pušu mēģinājumus iejaukties savos iekšpolitiskajos procesos, novēršot savas teritorijas pārvēršanos par lielvaru konflikta vietu. Ja tas izdosies, Latvija būs drošībā.

Ja neatkarību neizdodas izcīnīt vai to nemaz nesāk darīt, tad Latvija var tikt nopostīta. Krievijas un Rietumvalstu cīņa Latvijas teritorijā saasināsies. Tas radīs politiskās krīzes. Iznīcinās ekonomikas atliekas. Un vienā brīdī kārtējā politiskā krīze var pāriet bruņotās sadursmēs. Tad būs karš, un Latvijā akmens uz akmeņa nepaliks. Latvieši arī var nepalikt. Bet Krievija paliks.

No Rīgas līdz Pēterburgai ir kā ar roku aizsniegt, bet viss, kā ierasts, izšķiras Maskavā. Ja Krievija kā neieņemams cietoksnis vientuļi stāvēs savā vietā, tad arī Latvijā gan jau būs labi, un kaut kā tiksim galā. Vismaz tad mūsu liktenis, pirmkārt, būs mūsu pašu rokās.

Latvieši bēga no ērkšķiem un pazaudēja zvaigznes. Šausmīgi garlaicīgi. Jāatgūst zvaigznes, un nākotne būs interesanta. Tad nākotne būs.

Novērtē šo rakstu:

79
53

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Tiesībsarga vēstule “Amnesty International” Eiropas reģionālā biroja direktoram Nilam Muižniekam: par jūsu organizācijas apmelojošajiem paziņojumiem

Foto2022. gada 26. jūlijā organizācija “Amnesty International” nāca klajā ar paziņojumiem par situāciju uz Latvijas-Baltkrievijas robežas, norādot, ka laikā, kad Latvija uzņēma 34000 patvēruma meklētājus no Ukrainas, uz Latvijas-Baltkrievijas robežas cilvēki no Irākas un Afganistānas, t.sk. bērni, tika atstāti pašu ziņā mēnešiem ilgi aukstos laika apstākļos mežā, kas organizācijas ieskatā norāda uz necilvēcīgu apiešanos un pat spīdzināšanu. “Amnesty International” uzskata, ka nav pieļaujama ārkārtējās situācijas pagarināšana uz robežas ar Baltkrieviju, jo tas ierobežo saņemt starptautisko aizsardzību personām, kurām tā nepieciešama, neatkarīgi no šo personu izcelsmes un veida, kā viņas ieceļo valstī.
Lasīt visu...

21

Labklājība

FotoDzīvojam laikā, kad aktīvi un strauji tiek formatēta cilvēku apziņa, mainīta vārdu nozīme un jēdzienu saturs. Pārsvarā – cilvēku degradācijas, paverdzināšanas un iznīcināšanas nolūkā. Mēs visi domājam kādā valodā, attiecīgi – mainot vārdu nozīmi, var ietekmēt mūsu domāšanu. Bet šoreiz ne par to. Tā ir vesela zinātne, kuru sauc par NLP (neirolingvistiskā programmēšana jeb – smadzeņu skalošana). Šoreiz es vēlos vērst uzmanību uz to, ko mēs saprotam ar vārdu “labklājība”.
Lasīt visu...

6

Sanāca kā vienmēr, bet ticiet – risinājums top, un vainīgi ir visi citi, tikai ne es

FotoStraujiem soļiem tuvojas jaunā mācību gada sākums - 2022./2023. mācību gadā noslēgsies trīs gadu pārejas periods, kurā tiek ieviesta pilnveidotā mācību pieeja. Gaidāmais mācību gads paredz jaunās pieejas ieviešanu 3., 6., 9., 12. klasei. Neraugoties uz to, ka pārejas periods tuvojas noslēgumam, pedagogi norāda uz mācību materiālu trūkumu. Kā skolotāja varu tikai piekrist, ka, ieviešot jauno saturu, primāri bija nepieciešams domāt par mācību materiālu izstrādi un pieejamību. Līdzīgi kā ar mācībām tikai valsts valodā – mēs apzināmies, ka rīcībai patiesībā bija jābūt krietni ātrāk, un to, cik būtiski nepalaist garām iespēju labot iepriekš neizdarīto. Arī mācību līdzekļu jautājumā notiek aktīvs darbs, lai dažādos mācību priekšmetos nodrošinātu jaunu mācību resursu un metodisko līdzekļu pieejamību.
Lasīt visu...

21

Vēlēšanas kā mazohistu prieki

FotoPēc Latvijas Televīzijas pasūtījuma tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS jūlijā ir veicis aptauju un konstatējis, kā Latvijas pilsoņi balsotu, ja vēlēšanas notiktu tūlīt.
Lasīt visu...

21

Kā Rīgai panākt Viļņu, Tallinu un Ziemeļeiropu? Laiks secinājumiem

FotoRīga ir vienīgā pilsēta Baltijas galvaspilsētu vidū, kurā mirstība pārsniedz dzimstību un no kuras aizbrauc vairāk cilvēku, nekā iebrauc. Tam par iemeslu var būt pietiekami lielais rīdzinieku skaits, kuri nav apmierināti nedz ar dzīvi pilsētā, nedz ar dzīves kvalitātes progresu laika gaitā. Kopš gadsimta sākuma straujāko attīstību Baltijas galvaspilsētu vidū piedzīvojusi Viļņa. Jau šobrīd Viļņa ir Baltijas lielākā ekonomika un bagātākā pilsēta; turpinoties līdzšinējai tendencei, iedzīvotāju skaita ziņā Viļņa var apsteigt Rīgu jau 2025. gadā.
Lasīt visu...

21

Vai Rīga ir labi finansēta pilsēta?

FotoPilsētas budžeta apmērs un tā izlietošanas efektivitāte lielā mērā nosaka to, cik kvalitatīva ir pilsētvide. To Eiropas pilsētu sarakstā, kuru iedzīvotāji ir visvairāk apmierināti ar dzīvi pilsētā, pārliecinošā vairākumā ir bagātākās pilsētas, tai skaitā Cīrihe, Kopenhāgena un Stokholma, kur pašvaldībām brīvi līdzekļi pilsētvidei. Kā ar pilsētas budžeta iespēju audzēšanu veicas Rīgai?
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Par rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

Publiskās atmiņas centrs ir sabiedrības institūcija, privāto tiesību juridiskā persona, kura netiek finansēta ar dotācijām no vispārējiem nodokļu ieņēmumiem. 2022. gada 24....

Foto

Parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta grozījumiem ir jāatkārto

Ar pietiekamu skaitu parakstu neatbalstītā "Latvijas vīru biedrības" ierosinātā parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta...

Foto

Par Latvijas Republikas Satversmē noteiktā komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanas pienākuma īstenošanu un rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

Cienījamie Augšdaugavas novada domes deputāti! Publiskās atmiņas centrs (turpmāk - centrs)...

Foto

Vairāku tiesnešu, tostarp AT senatores Andas Briedes atbildība par Covid-19 epidēmijas ierobežošanas pasākumu neievērošanu

Tiesnešu ētikas komisija, Tiesnešu disciplinārkolēģija un Disciplinārtiesa ir vērtējusi to, vai izpildvaras...

Foto

Ir tādi Satversmes tiesas spriedumi, kuru nepildīšana valdošo eliti nesatrauc itin nemaz

13. Saeimas laikā ir bijuši vairāki Satversmes tiesas spriedumi, par kuru neizpildi Valsts prezidents pat...

Foto

Kāpēc valsts aizsardzības dienestam – jā!

Jūlija sākumā aizsardzības ministrs Artis Pabriks vēstīja par ieceri izveidot valsts aizsardzības dienestu, kuram, sākot ar 2023. gadu, tiks pakļauti...

Foto

Par ārkārtas sociālo situāciju

Mums priekšā ir grūta ziema – dziļa energoresursu krīze, iespējams pandēmijas saasinājums. No tā, cik saprātīgi un solidāri spēsim sagatavoties gaidāmajiem pārbaudījumiem,...

Foto

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis. Tas noticis par ukraiņu asins cenu...

Foto

Satversmes tiesa ir jālikvidē

Šodien, 25.jūlijā Latvija pirmajā vietā (LPV) Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniedza 4000 zīmju programmu un kandidātu sarakstu 14.Saeimas vēlēšanām. LPV savā 4000 zīmju programmā ir...