Latvija iegūs darbojošos tiesisko mehānismu, kas Staļina laikā tika saukts vienkārši par „atsavināšanu valsts labā”
Valdis Liepiņš, publicists21.11.2025.
Komentāri (19)
Iesaki rakstu: 
2025. gada 2. oktobrī Latvijas Saeima galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Valsts robežu likumā, kas ļauj valstij piespiedu kārtā atsavināt privāto īpašnieku zemes gabalus gar austrumu robežu. Oficiālais mehānisma nosaukums ir „pretmobilitātes līnija”. Pēc autoru ieceres, līdz 300 metrus plata josla gar robežu ar Krieviju un Baltkrieviju apgrūtinās iespējamo diversantu grupu un smagās tehnikas slepenu pārvietošanos.
Formāli likums attiecas tikai uz tiem zemes gabaliem, kas tieši robežojas ar valsts robežu un atrodas inženiertehnisko būvju joslā: grāvji, barjeras, patruļas ceļi. Īpašniekiem tiek solīta „taisnīga kompensācija” pēc tirgus vērtības, ko nosaka sertificēts vērtētājs.
Praksē procedūra izskatās šādi:
Valsts robežapsardze vai Nacionālie bruņotie spēki nosaka, kādi zemes gabali ir nepieciešami.
Īpašniekam tiek nosūtīts paziņojums.
Ja viņš nepiekrīt piedāvātajai summai vai pašai atsavināšanas faktam, jautājums tiek izskatīts administratīvajā tiesā.
Pēc tiesas lēmuma stāšanās spēkā zeme tiek nodota valstij, un bijušais īpašnieks saņem naudu.
Termiņš zemes gabalu brīvprātīgai atbrīvošanai — no 3 līdz 12 mēnešiem atkarībā no «valsts vajadzību steidzamības».
Likums neprecizē, pēc kādiem kritērijiem zemes gabals tiek atzīts par „nepieciešamu pretmobilitātes līnijai”. Lēmumu pieņem izpildvara faktiski bez parlamentārās kontroles. Tas paver plašas iespējas subjektīvām vērtējumiem.
Tirgus novērtējumā netiek ņemti vērā zaudētie ienākumi (piemēram, ja zemes gabalā tika veikta lauksaimnieciskā ražošana vai bija plānota apbūve), kā arī izmaksas par saimnieciskās darbības pārcelšanu. Pierobežas rajonos, kur zeme bieži ir galvenais vietējo iedzīvotāju ienākumu avots, tas var izraisīt faktisku bankrotu.
Latvijas PSRS 1940.–1991. gadā zemes piespiedu atsavināšana valsts vajadzībām bija ierasta lieta: kolhozi, militārie poligoni, pierobežas zonas. 1990. gados īpašums tika atgriezts tieši tāpēc, lai tas vairs neatkārtotos. Jaunais likums faktiski atjauno mehānismu, ar kuru valsts ar vienu administratīvu lēmumu var atņemt cilvēkam zemi bez viņa piekrišanas un bez reālas iespējas apstrīdēt pašu atsavināšanas faktu (apstrīdēt var tikai kompensācijas apmēru).
Pēc Aizsardzības ministrijas novērtējuma atsavināšanai var tikt pakļauti līdz 2500–3000 hektāri zemes, kas pieder aptuveni 1200–1500 īpašniekiem. Lielākā daļa no tām ir nelieli Latgales un Vidzemes lauku saimniecību zemes gabali, no kuriem daudzi tika atdoti ģimenēm 1990. gadu denacionalizācijas procesā.
Latvijai ir pilnīgas tiesības stiprināt savu austrumu robežu. Jautājums ir par to, vai šim nolūkam ir obligāti jāatjauno institūcija, kas paredz privātīpašuma piespiedu atsavināšanu pēc izpildvaras lēmuma — institūcija, no kuras valsts apzināti atteicās pirms trīsdesmit pieciem gadiem, izslēdzot to no savas tiesību sistēmas kā padomju laikmeta mantojumu.
Līdz šim likums ir izgājis visus lasījumus un gaida tikai prezidenta parakstu. Ja tas tiks parakstīts pašreizējā redakcijā, Latvija iegūs darbojošos tiesisko mehānismu, kas 1940. un 1950. gados tika saukts vienkārši par „atsavināšanu valsts labā”. Nosaukums ir mainījies, bet būtība palikusi nemainīga.
Seko mums 
Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
