Latvija kā sektu ķīlniece

Tās nav „studentu korporācijas” vārda tradicionālā nozīmē - to nosaukumi viņiem ir vien izkārtne, un studentu tur ir vien 3 līdz 8 procenti. Latvijas „studentu korporācijas” nozīmē pavisam ko citu nekā „studentu korporācijas” citās valstīs. Latvijā „studentu korporācija” ir sociāli politiska sekta uz mūžu - ar aizklātu, necaurredzamu darbību, slepeniem lēmumiem, mistiskā un viņuprāt „visas zemes valdnieka”, visvarenā „buršu gara” pielūgšanu.

Tam korporanti (gan ministri, gan prezidenti, gan dažāda ranga ierēdņi un „drošībnieki”) regulāros rituālos solās visu savu turpmāko mūžu. Izklausās savādi, bet pamēģiniet pajokot ar kādu no viņiem par diženo „buršu garu” vai viņu korporācijas sektu un piederību tai, tad arī redzēsiet, cik viņiem tas ir svēti un nozīmīgi līdz pat fanātismam.

Grāmatā „25 gadi sektā” (Antava, 2018) es atklāju rūpīgi slēptu patiesību par tiem, kuri māk izlikties un skaisti runāt, kam Latvija ir vien kā eksperiments ar cilvēku dzīvēm un izdzīvošanas ilgumu. Par tiem, kas ilgus gadus uzurpēja trimdas galvenās organizācijas, rīkojās ar to līdzekļiem un, „sabrāļojoties” ar kompartijas funkcionāru alkatīgāko daļu, ieguva varu Latvijā.

To izmantoja ciniski, savtīgi un nežēlīgi. Ņirgājās par iedzīvotājiem, dažādiem līdzekļiem centās nepieļaut pārtikušu vidusšķiru, radīja un rada izteiktu sabiedrības noslāņošanos, iegrūda un joprojām grūž mūsu valsti parādos, pumpē milzīgu ierēdņu armiju, kultivē cenzūru...

Korporanti sevi jau vēsturiski pasludinājuši par „izredzētajiem”, pārējos par „mežoņiem”, plebejiem, masu. Kopš Latvijas atjaunošanas, kopš 1990. gadiem pie varas ir bijuši korporeļi. Tie ātri sabrāļojās ar kompartijas funkcionāru alkatīgāko daļu, Latvijā drīz pēc atmodas ieguva varu, ministru portfeļus.

VDK kombinatori sen saprata, ka aizjūras korporāciju “mūža brāļi” skaisti māk runāt “visas tautas” vārdā, bet demokrātiju pamatos necieš. Piemēram, kultūras ministre Dace Melbārde taču piedalās valdības sēdēs un ļoti labi zina par valsts baiso ārējo parādu, par mikroskopisko sociālo nodrošinājumu, pedagogu atalgojumu, tomēr uzstājīgā cinismā pieprasa šķērdēt neskaitāmus miljonus t.s. „simtgades dzīrēm” uz mūsu rēķina... Viņi laikam cer, ka cilvēki ir lētticīgi, apmuļķojami ar „prievītēm”, neskatīsies uz viņu darbiem, vien klausīsies saukļos.

Arvien vairāk atklājoties patiesībai par šīm organizācijām, to biedri cenšas slēpt piederību tām. Taču cilvēkam, kas kandidē VID ģenerāldirektora amatam, sabiedrībai ir jāatklāj sava piederība šīm „mūža brālībām” ar slepenotajiem likumiem. Tas ir svarīgi, izdarot secinājumus. Piemēram, korporācija „Lettonia” ir Latvijas „banku karalim” Rimšēvičam psiholoģiski intīma „mūža brālība”, kuras loma viņa gaitās nu jau ir plaši redzama.

Šodien Latvijas cilvēki ir noraizējušies par mazajām pensijām, mikroskopiskajiem pabalstiem, cinisko valsts pārvaldes un varas politiķu attieksmi pret mazāk nodrošinātajiem. Jāatgādina, ka tas iesākās tieši sektantiskās korporācijas „Lettonia” dižvīra Jāņa Riteņa kā labklājības ministra un viņa „kompanjonu” laikā 1990. gados.

Arī anomālijas valsts tieslietu sistēmā sākās līdz ar dažādu korporeļu politiskām aktivitātēm un tiem piešķirto varu valstī - Latvijas likumdošana tika samudžināta, sākās nežēlīgs cinisms pret Latvijas cilvēku sociālo nodrošinājumu, valsts ekonomikas attīstību graujoša nodokļu politika, atsevišķu banku lobijs un „bankroti” uz mūsu visu rēķina, valdības lēmumu necaurskatāmība, „prihavatizācijas” mahinācijas, „maksātnespējas administrēšanas mafija” utt...

Grāmatā „25 gadi sektā” atrodami daudzi pazīstami uzvārdi: Ilmārs Rimšēvičs, Vaira Vīķe – Freiberga, Kaspars Gerhards, Raivis Dzintars u.c. Pastāstīts, kādos krēslainos rituālos viņi piedalās un kāpēc to dara...

Apskatīti Latvijas vēsturē un kultūrā pazīstami cilvēki no jauna skatupunkta. Grāmata sniedz faktos pamatotas atbildes, ko derētu zināt visplašākajai sabiedrībai: kas patiesībā ir šīs organizācijas, kāda ir to vēsture un ietekme mūsdienu sabiedrībā, kā tur izskatās no iekšienes un kādas sekas viņi atstāj ne tikai uz katra cilvēka personību, bet arī uz sabiedrību un Latviju kopumā. Kas viņus mūsdienās lobē, atbalsta un kāpēc? Kā var atpazīt tipisku šo slepenoto „mūža brālību” biedru? Kāpēc politiķiem joprojām mūsu acu priekšā tik viegli izdodas graut Latvijas valsti un iedzīvotāju labklājību?

Atbildes ir grāmatā „25 gadi sektā”.

Cilvēki tagad brīnās: kā iespējams, ka mūsdienu Eiropas valsts bankas prezidents ir vienā "mūža organizācijā" ar vēsturisko masu slepkavu Viktoru Arāju, viņa draugiem un atbalstītājiem? Kādus aizklātus likumus viņi visi ievēro un kā tik vienkārši pat mūsdienās spēj valdīt pār Latvijas cilvēku dzīvēm un prātiem?​​

Es biju šo organizāciju iekšienē 21 gadu, vēl četrus gadus rūpīgi veicu šo sektu izpēti, jau ārpus tām esot: vairs nepiedaloties viņu krēslainajos rituālos un pūloties atbrīvoties no to spēcīgās ietekmes. Tas nebija viegli, jo korporācijas ir ļoti nopietnas sektas ar aizklātu, necaurredzamu darbību, slepeniem lēmumiem, tās izmanto pat maģijas elementus un rituālus citu ietekmēšanai.

Tāpēc arī ļoti uztraucoša ir tendence, ka viņi iesaista savās sektās arvien jaunus, nepieredzējušus studentus, kas viegli pakļaujas destruktīvām ietekmēm un tiek „pāraudzināti” tā, lai būtu noderīgi vien šauras labuma guvējas kliķes interesēm. (Klusēšanas un kalpošanas „svētais” zvērests viņiem jādod, vēl pirms tie vispār uzzina iekšējos slepenotos likumus un dažādās citas pret cilvēktiesībām vērstas anomālijas, kas tur valda.)

Šī veida korporācijas ir ļoti bīstamas, tās nevēlas redzēt Latvijā patiesu demokrātiju un labklājību. Tā vietā: sašķeltu sabiedrību un cilvēku cieņu pazemojošu politiku. Šo sektu spēks ir viltīga, šķietamā akadēmiskumā ietērpta demagoģija un slepenība.

Jo sabiedrība vairāk par tām zinās, jo vieglāk būs atbrīvoties no to ietekmes.

Novērtē šo rakstu: