Iesaki rakstu: 
Latvijas likumdošana paredz, ka, lai saņemtu uzturēšanās atļauju, personai ir jāpierāda spēja nodrošināt sev iztiku, neizmantojot sociālo palīdzību. Tas ir saprotami – valsts pienākums ir gādāt par saviem iedzīvotājiem, nevis uzņemties atbildību par ārvalstu pilsoņu labklājību. Tomēr praksē vērojams būtisks izņēmums.
Plašsaziņas līdzekļos parādījusies informācija, ka Latvijā ir atsevišķa ārvalstnieku kategorija – Krievijas Federācijas pensionāri –, kuriem šī prasība netiek piemērota. Viņi dzīvo Latvijā, nereti ilgstoši nesaņemot pensiju no savas valsts un vienlaikus izmantojot mūsu sociālo palīdzību un veselības aprūpes sistēmu.
Saskaņā ar Labklājības ministrijas sniegto informāciju Latvijā šobrīd dzīvo aptuveni 9700 Krievijas pensionāru, kuriem jau sešus mēnešus netiek izmaksātas pensijas. Tajā pašā laikā labklājības ministrs atzīst – Krievijas puse apzināti aptur šo maksājumu veikšanu. Šāda rīcība nav nejaušība, bet drīzāk jauna veida hibrīdkara taktika, kuras mērķis ir radīt Latvijai papildus slogu un destabilizēt tās sociālo sistēmu.
Latvijas pilsoņiem ir pamats uzdot taisnīgus jautājumus:
No kādiem līdzekļiem šie cilvēki dzīvo?
Kāpēc Latvijas nodokļu maksātājiem jāapmaksā citas valsts pilsoņu uzturēšanās izdevumi?
Kāpēc vienā laikā tiek slēgtas mūzikas skolas, atcelti autobusu maršruti, bet vienlaikus tiek izmaksāti pabalsti Krievijas pensionāriem?
Piemēram, Rīgas dome jau ir piešķīrusi pabalstus 124 šādiem cilvēkiem, un jautājums ir nonācis Ministru kabineta darba kārtībā. Tajā pašā laikā šī situācija izgaismo Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pasivitāti – spēkā esošie likumi jau šobrīd nosaka, ka uzturēšanās atļauja tiek piešķirta tikai tad, ja persona nav apgrūtinājums sociālajai sistēmai.
Ir pēdējais laiks šo jautājumu skatīt principiāli:
Ārvalstu pensionāriem, kas uzturas Latvijā, jābūt regulāriem, pierādāmiem ienākumiem. Ja tādu nav, uzturēšanās atļauja ir anulējama viena mēneša laikā, pamatojoties uz likuma normām. Tā nav ne naidīga rīcība, ne diskriminācija – tā ir pašcieņas izpausme un valstiskas atbildības īstenošana.
Turklāt, ja persona lūdz sociālo palīdzību, pašvaldībai būtu jāveic juridiski precīza un praktiski efektīva procedūra:
novērtēt un pārdot tās kustamo un nekustamo īpašumu,
ar iegūtajiem līdzekļiem nodrošināt repatriāciju uz izcelsmes valsti.
Tas būtu saprātīgāk un ekonomiski pamatotāk nekā ilgstoši apmaksāt citas valsts pilsoņa uzturēšanos, veselības aprūpi un sociālos pakalpojumus.
Neviens nespēj iedomāties, ka Latvijas pilsonim šāda pretimnākšana tiktu piedāvāta Krievijā. Tad kādēļ mēs kā valsts uzņemamies funkcijas, kuras Krievijas režīms apzināti ignorē vai pat izmanto pret mums?
Ir pienācis laiks pārskatīt esošo uzturēšanās atļauju piešķiršanas praksi, izvērtēt to ietekmi uz sabiedrības saliedētību un sociālo budžetu. Mums kā valstij ir pienākums aizstāvēt savus iedzīvotājus, palīdzēt Ukrainai un saglabāt savu neatkarību – nevis būt par pakalpiņiem impērijai, kura jau sen pārkāpusi visas ētiskās, juridiskās un cilvēktiesību robežas.
Laiks beigt kalpot agresorvalsts pilsoņiem.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
