Latvija pielāgojas mūsdienu ģeopolitiskajai realitātei
Valdis Liepiņš, publicists25.08.2025.
Komentāri (51)
Iesaki rakstu: 
Nav noliedzams, ka kopš Donalda Trampa nākšanas pie varas ASV Eiropas politika sāka mainīties, sekojot amerikāņu retorikai. Donalds Tramps izrāda arvien lielāku lojalitāti pret Krieviju, vienlaikus negatīvi ietekmējot ASV un Ukrainas starptautiskās attiecības. Eiropa ar visiem spēkiem cenšas parādīt, ka neatbalsta izveidojušos situāciju. Tomēr bizness ir bizness.
Latvijas medijos nav skaidrības par to, kas notiek. Valsts vadītāju paziņojumi ir pretrunīgi: Evika Siliņa saka, ka Ukrainai nevajadzētu atteikties no teritorijām, bet jau pēc nedēļas Baiba Braže paziņo, ka atteikšanās no teritorijām nav nekas slikts. Tas pats notiek dažādās Latvijas Republikas struktūrās. Latvijas pasts vairs nesūtīs sūtījumus uz ASV, jo amerikāņi ievieš jaunus nodokļus ārvalstu precēm. Tajā pašā laikā Latvija aizliedz izbraukšanu uz Krievijas teritoriju. Izveidojas interesanta situācija, kurā Latvija vairs nav viennozīmīga lielvalstu sabiedrotā.
Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, kas arvien biežāk tiek uztverta kā lielvalstīm līdzvērtīgs spēks. Tomēr arī Eiropas Savienībā nav skaidrības par globālo politiku. Ja uzmanīgi seko līdzi jaunumiem, var pamanīt vairākas interesantas sakritības. 2025. gada vasarā daudzas Eiropas valstis, tostarp Polija, Spānija un Latvija, nolēma atteikties no dažādas amerikāņu militārās tehnikas iegādes. Darījumu atteikumi galvenokārt notika uz fona, kad tika paziņots par Trampa un Putina tikšanos Aļaskā.
Visiem ir zināms, ka Latvija ļoti mīl būt pirmā valsts Eiropā. Ekoloģija, iekļaujošība un visi „modē” esošie asu sociālo jautājumu. Tagad paskatīsimies uz Krievijai lojālajām valstīm: Ungārija, Čehoslovākija un, protams, Turcija. Uzminiet, ar ko Latvija nesen noslēdza jaunu sadarbības līgumu tā saucamajā “dronu koalīcijā”? Pareizi, ar Turciju.
Vai šīs sakritības nenozīmē Eiropas pakāpenisku atkāpšanos no ASV? Un vai pēc septiņiem gadiem Eiropa – un Latvija priekšgalā – nesāks cieši sadarboties ar Krieviju, atsakoties no sadarbības ar ASV?
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
