Iesaki rakstu: 
Par pēdējā laikā virmojošajām "vēsmām" starptautiskajā telpā saistībā ar Palestīnas valstiskuma atzīšanu runājām "Rīta panorāmā". Daži būtiski punkti, kas jāņem vērā.
Lielbritānija, Francija un Kanāda ir paziņojušas, ka atzīs Palestīnu par valsti septembrī, ja līdz tam brīdim netiks panākts pamiers un būtiski mainījusies Izraēlas uzvedība Gazā. Viņi skaidro, ka mērķis ir saglabāt iespēju divu valstu risinājumam - atzīšana kā sarunu sākumpunkts divu valstu risinājumam, nevis rezultāts.
Pilnvērtīga dalība ANO joprojām ir atkarīga no visu piecu Drošības padomes pastāvīgo locekļu piekrišanas - un ASV to šobrīd bloķētu ar veto.
Atzīšanai būtu tikai simboliska nozīme - tas nemainīs realitāti Gazā vai Rietumkrastā. Tā nerisina robežu jautājumu, un lielākā daļa pasaules jau ir atzinuši Palestīnu par valsti, piešķirot tai ANO novērotājvalsts statusu 2012. gadā.
Palestīnas puse vismaz sešas reizes ir noraidījusi virzību uz divu valstu risinājumu, galvenokārt pamatojoties uz iebildumiem pret teritoriālo sadalījumu starp Palestīnu un Izraēlu.
Nosacītās atzīšanas absurds - Palestīnas atzīšanas izmantošana kā “sods” un neatzīšana kā “balva” Izraēlai - rada politiski un juridiski absurdas situācijas, kurās tiek kropļoti starptautisko tiesību principi. Tas dod Hamas stimulu vilkt garumā karu, lai varētu teikt, ka Izraēla nav izpildījusi pamiera nosacījumus.
Montevideo kritēriji - Palestīna neatbilst starptautisko tiesību prasībām valsts atzīšanai (Montevideo konvencija): nav noteiktu robežu, nav vienotas efektīvas valdības, nav skaidras situācijas ar bēgļu statusu un tiesībām uz atgriešanos (nācija/topošo pilsoņu kopums).
Hamas faktors - Palestīnā nav funkcionējošas vienotas valdības; Fatah un Hamas ir pretinieki, un Hamas ir teroristiska organizācija, kas nevar uzturēt starpvalstu attiecības. Tas apdraud jebkādu atzīšanas juridisko un politisko pamatu.
Latvija šobrīd neplāno atzīt Palestīnas valsti. Starptautiskā līmenī šobrīd Palestīnas valstiskuma atzīšana, ignorējot kritērijus un noteiktus principus, tikai grautu tiesiskumu, ko starptautiskā sabiedrība apņēmusies ievērot.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
