
Latvijai tuvojas tumši mākoņi. Ļoti, ļoti tumši. Un Latvija tam vispār nav gatava
Alvis Hermanis24.10.2023.
Komentāri (198)
Pirmkārt, stingri ņemot, tāda tauta kā palestīnieši dabā nemaz nepastāv. Varam te filozofiski disputēt par vēsturi, bet tie ir tie paši arābi, kas runā arābu valodā un kuri kopā ar citiem 400 miljoniem arābu tai reģionā ir ieskāvuši 7 miljonus ebreju mikroskopiskajā teritorijā, ko saucam par Izraēlu. Saukt viņus par palestīniešu tautu būtu apmēram tas pats kā, ja Putins izdomātu aizstāvēt "daugavpiliešu" tautu, jo tā arī, redz, runā krieviski.
Protams, Krievijas plāns šoreiz ir izdevies. 7.oktobra barbariskajam uzbrukumam bija tikai viens mērķis - ar prātam neaptveramu asinspirti izprovocēt liela mēroga karu, kas neaprobežosies tikai ar Tuvo austrumu reģionu. Tiks ierauta Irāna, kaimiņvalstis, tad ASV, pēc tam Turcija. Un tad liesmos arī Eiropa (kur iekšējie ienaidnieki jau gatavojas). Bez atomieročiem arī diez vai iztiks. Putina vecais triks - ja viena partija (Ukraina plus sankcijas) tiek zaudēta, tad šaha dēlis arī tiek apgāzts un spēle turpinās jau pēc citiem noteikumiem.
Latvijai tuvojas tumši mākoņi. Ļoti, ļoti tumši. Un Latvija tam vispār nav gatava. Valsts vadībā atrodas cilvēki un spēki, kuri nav spējīgi mūs aizstāvēt tam krīzes brīdim, kurš tuvojas. To redz visi, izņemot valdošos un medijus, protams.
Pateicoties Vienotības varaskārei, demokrātiskie institūti (kas, pirmkārt, būtu brīvi un neatkarīgi mediji) pie mums kādu laiku jau nedarbojās, un "demokrātiskā" ceļā esam ievēlējuši valsts ekonomikas postītājus Jauno Vienotību, kuri savukārt valdībā ievilkuši atklāti pretvalstisku, drusku plānprātīgu un morāli kroplu organizāciju Progresīvie.
Tādu frīkainu antivadību valsts var atļauties miera laikos. Taču tuvojas karš. Un Latvijas sabiedrībai ar steigu jādomā, ko darīt ar šo visu. Joki tūlīt beigsies. Un skaisti klusēt būs pašnāvība.
Laika nav daudz. Jādomā ātri.





Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.