Latvijas ārpolitikas 30 gadu veiksmes un neveiksmes. Īss kopsavilkums

Pie lielākajām veiksmēm nešaubīgi jāpieskaita Latvijas pievienošanās NATO 2002. gadā un iestāšanos ES 2003.gadā. Tas deva iespējas Latvijai konkrētajos ģeopolitiskajos apstākļos nodrošināt kā politisko, tā arī ekonomisko stabilitāti ne tikai šaurā nacionālā, bet arī visā Baltijas-Skandināvijas-Austrumeiropas līmenī. Paliek neatbildēts jautājums, vai šīs iespējas tika pilnībā izmantotas.

Diemžēl tajā pat laikā faktiski tika “aizmirsta” kāda cita iespēja valsts stabilitātes, attīstības un drošības stiprināšanā - reģionālo valstu sadarbība, ar to saprotot sadarbību vispirms starp Baltijas valstīm, Skandināviju un Poliju.

Te der atgādināt, ka, gribot vai ne, - Latvija atrodas Baltijas valstu ģeogrāfiskajā centrā un tas uzliek par pienākumu rūpēties ne tikai par savu, bet arī par visa reģiona valstu drošību.

Nevar teikt, ka šajā jomā nav darīts nekas. Turpina darboties Baltijas valstu asambleja (Baltijas valstu parlamentārā asambleja), kuras ietvaros sadarbojās Baltijas, Dānijas un Vācijas likumdevēji. Tomēr, ja paskatīties uz šī foruma 2024-2025.gada darba programmu (https://docs.google.com/viewerng/viewer?url=https://www.bspc.net/wp-content/uploads/2024/09/BSPC-Strategy-and-Workprogramme-2024-2025-V-27-Aug-20241.pdf&hl=en), tad tajā neatrast sadaļas par ciešāku integrāciju ekonomikā, investīcijās, kopuzņēmumu veidošanā, aizsardzības nozares produktu ražošanā, sadarbībā drošības politikas jomās.

Tas pats attiecas uz tā saucamo Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbības forumu, Baltijas ministru padomi. Arī šajos formātos iesaistītie politikas veidotāji gadu desmitiem pulcējušies, dzēruši kafijas un aplūkojusi dažādus trešās šķiras jautājumus kā dzimumvienlīdzība, migrācija, LGBT problēma, sadarbība starp pašvaldībām, cilvēka tiesības utt., izvairoties no patiesi svarīgu reģiona jautājumu aplūkošanas kā drošība, savstarpējās investīcijas, kopējā ārpolitika kā ES ietvaros, tā attiecībās ar austrumu kaimiņiem.

Diemžēl šī “aktīvā darbība” nav devusi kādus vērā ņemamus rezultātus Baltijas un citu Austrumeiropas valstu drošības un tautsaimniecības līmenī, kur, izstrādājot Latvijas (un ne tikai Latvijas), ārpolitiku stingri ieturēts ES un dažu “gudro” ārvalstu padomnieku ieteiktais. Diemžēl Baltijas, Skandināvijas, Polijas sadarbība de facto tikusi atstāta novārtā kā mazāk svarīga, lai gan tieši šis ārpolitikas aspekts prasās pēc sevišķas uzmanības gan no drošības, gan ekonomikas, gan kultūras aspekta.

Rezultātā Latvijas politikas veidotāji sadūrās ar faktu, ka ASV pie varas nonākuši spēki ar citiem mērķiem, uzdevumiem un interesēm, kam ne ES, ne NATO nav īsti gatavas. Tomēr tas, ka Eiropā kāds nav gatavs jauniem politiskiem izaicinājumiem, nepavisam nenozīmē, kā tā bija jābūt arī Latvijā. Diemžēl Latvijas vara kopā ar savām pašu finansētajām domnīcām, kas regulāri atražo varai tīkamas idejas, tā arī nespēja savlaicīgi sniegt kādus jaunus ieteikumus ārpolitikā. Rezultātā Latvijas ārpolitikas veidotājiem iestājās dziļš nokdauns, kam ne valsts, ne tauta nebija gatavas.

Kā jau tas gadsimtiem bijis, galvenie Latvijas ārpolitikas izaicinājumi meklējami austrumos. Necenšoties attaisnot Krievijas agresīvo, pēc būtības imperiālistisko ārpolitiku, tomēr jāatzīmē, ka Latvijas reakcija attiecībās ar austrumu kaimiņiem brīžiem bijusi neadekvāta.

Kā lai saprot Latvijas varas labvēlību, neliedzot Krievijas naudas plūsmu brīvu ienākšanu Latvijas ekonomikā, tādejādi atbalstot šīs agresīvās valsts mafiozo finanšu līdzekļu ieguldījums Latvijā, kā rezultātā tiek izpirktas Latvijas zemes, būves, īpašumi. Acīm redzot politikas veidotāji nesaprot vai arī negrib saprast, ka līdz ar Krievijas mafijas līdzekļiem te ienāk arī Krievijas propagandētais dzīves veids, vērtības un noziedzība. Protams, “daži gudrie” no rusofilu partijām centīsies iebilst, ka Krievijas nauda balsta valsts ekonomiku. Te atbilde var būt tikai viena: ja ekonomikā jābalstās uz ārvalstu mafijas naudām, ne uz savu tautsaimniecību, tad tas pilnībā parāda politikas veidotāju ekonomisko mazspēju.

Vai tas nav tādēļ, ka Latvijas politikas veidotājiem tuvākas ir Krievijas naudas plūsmas nekā savas valsts intereses?

Daži vārdi par Latvijas divpusējām attiecībām ar lielo austrumu kaimiņu. Domājams, ka Krievijā, faktiski pastāvot koloniālām režīmam, nekas nemainīsies. Krievija aizvien vairāk iegrimst savās impērijas idejās un politikā. Jebkāda ilglaicīga sadarbība ar šādiem režīmiem nesīs tikai zaudējumus.

Cita lieta ir Baltkrievija: lai arī tur valda diktators, cik saprotams, vairums valsts iedzīvotāju to atbalsta. Un visai agresīva retorika pret Baltkrieviju automātiski to dzen tālāk Krievijas apkampienos, tādēļ te būtu vajadzīga cita politika: tāda, kas ved uz pārrunām, neļauj zaudēt kontaktus, veicina dialogu, protams, iespēju robežās, un nepadara Baltkrieviju par vēl vienu Baltijas un Austrumeiropas valstu ienaidnieku un Krievijas sabiedroto. Par lielu kļūdu jāuzskata Latvijas bijušā ārlietu ministra personīga Baltkrievijas valsts karoga publiska zaimošana.

Ar kaimiņiem nav jābučojas, - ar tiem ir jāsadzīvo, nezaudējot savas vērtības un tajā pat laikā neuzbāžoties kaimiņiem ar savām dzīves vērtībām, kā to dara Skandināvijas valstis.

Autors nedomā, ka kopējā ES ārpolitika pamatvilcienos būtu nepareiza, tomēr tai piemīt virkne trūkumu. Nebija un nav nepieciešamības jebkādā veidā ES ietvaros diskreditēt tās ES valstis, kuras nepiekrīt atsevišķām bloka ārpolitikas nostādnēm, piemēram, Ungārija vai Slovākija. Gluži otrādi: ar šo valstu starpniecību paveras labākas iespējas dziļāk izprast Krievijas patiesās intereses niansēs, prognozēt iespējamo rīcību un laicīgi tam gatavoties.

Ar šīm valstīm jāmeklē kopīgais, ne atšķirīgais, ko Latvijas un ES politikas veidotāji nav ne mācējuši, ne arī gribējuši darīt.

Runājot par ES kopējo politiku, šķiet, ka Latvijai 30 gadu laikā kopumā tā arī nav izdevies izprast atšķirības starp Latvijas un ES kopējām interesēm un skaidri iezīmēt savas un reģiona intereses.

Latvijai nebija un nav nekādas nepieciešamības akli pievienoties visādiem pašizceptiem starptautisko uzņēmēju - “politisko guru” viedokļiem, kā Dž.Soross, Rokfelleri, Valenbergi, Maski, PB, SVF, pašmāju oligarhi u.c. Latvijas masu medijos slavēti personāži. Viņu viedokļi visbiežāk atspoguļo viņu savtīgās biznesa intereses, kurām ar Latvijas un citu nelielo valstu interesēm ir mazs sakars. Ar šādiem cilvēkiem vislabāk runāt par ekonomisko sadarbību, politikas jomā balstoties uz sadarbību ar oficiālām ārvalstu institūcijām. Tāpat nav nekāda pamata atbalstīt tās ES politikas nostādnes, kas ir pretrunā ar atsevišķu valstu nacionālām pamata interesēm, piemēram, pārvēršot Eiropu par lielu bēgļu nometni. Te atkal paveras plašs darba lauks ES austrumu reģiona valstu kopējās politikas izstrādē un īstenošanā dažādos ES forumos.

Jāpasvītro ka nebūs pareizi visus ārpolitikas akcentus likt tikai un vienīgi uz tā saucamo daudzpusējo ārpolitiku, lielā mērā ignorējot divpusējās attiecības. Pēc autora domām Latvijas politikas veidotājiem lietderīgāk un pareizāk būtu paralēli ES kopējai ārpolitikai darboties arī divpusējās politikas ietvaros, vispirms jau ar tuvākajiem kaimiņiem.

Praksē tas nozīmē aktivizēt Latvijas darbību Eiropas austrumu reģiona valstu kopējo interešu saskaņošanā un aizstāvēšanā dažādos ES forumos. Te Latvijas ārpolitikas veidotājiem būtu jāspēlē ja ne galvenā, tad svarīga loma, ja vien tam pietiktu pašu kapacitātes un politiskās gribas.

Jāatceras, ka ASV kā Eiropas drošības garants nav mūžīga lieta un tas nekur, kā saka, akmenī nav iekalts. Kā tagad redzam, viss var mainīties, tāpēc, kā tautā saka, ”likt visas olas vienā groziņā” nav prāta darbs ne no politiskā, ne arī ekonomiskā viedokļa.

Kas attiecas uz Latvijas dalību dažādas starptautiskās organizācijas, tad pie galvenā trūkuma jāpieskaita Latvijas politikas veidotāju nespēja un nevēlēšanās skaidrot citām dalībvalstīm to, ka Latvija bijusi okupēta, ka nepieciešams veikt pakāpenisku okupācijas seku likvidēšanu, kas ietver sevī arī okupācijas laikā iebraukušo repatriāciju. Un tas apstākļos, kad pati Krievija aicina savējos mājās… To ņemot vēra, Latvijai nav pamata papildus jau esošajiem CCCP imigrantiem uzņemt lielas citu valstu imigrantu masas, jo tas draud ar dažādām kataklizmām.

Atsevišķs ir jautājums par Latvijas Ārlietu ministrijas darbības efektivitāti, tajā skaitā izveidojot vēstniecības 40 ārvalstīs un sponsorējot dažādas mākslīgi izveidotas NVO, no kurām lielai daļai ir niecīgs pienesums Latvijas ārpolitikas veidošanā. Tāpat par nelietderīgu jāatzīst ārlietu resorā pastāvošā kadru komplektēšanas prakse.

Protams, ka, lai augstāk minēto realizētu praksē nepieciešama liela pieredze, zināšanas un valstsgriba. Tukšmuldēšana nekādus rezultātus nedos. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi ārpolitikas veidošanā iesaistīt patiesi gudrus un talantīgus cilvēkus, ne tādus, kas akli pilda varas pasūtījumu un runā to, kas politikas veidotājiem patīk.

Baltijas valstis nav lielvaras. To nepieciešams skaidri apzināties, un tieši tāpēc tām nepieciešama gudra, saprātīga ārpolitika un diplomātija, ne akla skriešana ratiem pa priekšu, kā tas pēdējos 30 gados ne reizi vien Latvijā bijis.

Kā rāda pasaules valstu pieredze, nelielo valstu priekšrocība ir kolektīvā politika, kas balstās uz starptautisko tiesību pamatiem, ne tankiem, raķetēm un bumbām. Šādas politikas īstenošanā jāpievērš primāra uzmanība, jo tā ir valsts drošības jautājums.

Protams, ka vairums no augstāk minētā LV politikas veidotājiem liksies grūts, bet te der atcerēties bijušā britu premjera N.Čemberlena vārdus, atgriežoties 1938.gadā no Minhenes konferences: “Ja man kas neizdodas-atkārtoju sev: Dari to vēl, vēl un vēlreiz..kamēr izdodās.” Ārpolitika nav tikai kafijas un šampānieša dzeršana: vispirms tā ir smags darbs nacionālo interešu aizstāvēšanā.

Novērtē šo rakstu: