Iesaki rakstu: 
Eiropas pažobelē izcēlies kašķis vagaru kastā. Tā kā Grenlandes dēļ sagājuši matos vietējo verga dvēseļu bosi iz Vašingtonas un Briseles, nu vai Kopenhāgenas, latvju bezmugurkaulniekiem grūtas dieniņas. Mediji ne jau bez mājiena no augšas uzpūtuši skandālu ap Saeimas spīkeres Daigas Mieriņas parakstu vēstulei ar aicinājumu piešķirt ASV Donaldam Trampam Nobela Miera prēmiju. Vilciens sen aizgājis, bet sliedes vēl dun. Vismaz tās, kas nav nojauktas vai iekonservētas.
Par to, vai Tramps ir pelnījis miera prēmiju, pasmīnēšu. Tā piešķirta tik daudziem, maigi sakot, dīvainīšiem, ieskaitot pērngada laureāti, ka zaudējusi savu prestižu. Tā ka Trampa famīlija “miernešu” plejādē labi iederētos. Turklāt Mieriņai uzvārds atļauj lemt par miera prēmiju – nav jau Kariņš. Tas tāds provinciāls jociņš. Ja ticam sorosītu “irsai”, tad Mieriņa ķēkšas manierē sākotnēji pat taisnojusies, ka tas bijis tikai proves autogrāfs. Tagad gan viņa neatkristās no paraksta.
Koalīcijas partneri iz homo sorosensus šlakas unisonā ar nacionāļiem strostē Mieriņu par Latvijas diskreditāciju. Arī no Saeimas priekšsēdētāja krēsla izstumtais Edvards Smiltēns nepalaiž garām izdevību iekost pēctecei. Viņš, lūk, būtu ievērojis ģenerāllīniju. Tikmēr pašmāju trampists Ainārs Šlesers malacis – izmantojis situāciju paust atbalstu “miera čempionam”. Laiks rādīs vai Šlesera pozīcija tiks novērtēta, kad ikviens Latvijas politiķis izrādīsies Trampa piekritējs, gluži kā savulaik komunisti pārtapa brīvības cīnītājos.
Varnešiem neglaimojošu viedokli par hiēnu cīņām varas koridoros izteicis publicists Lato Lapsa. Viņaprāt, pašreizējā vētra pīļu dīķī agrāk vai vēlāk postoši atsauksies uz visiem Dievzemītes iemītniekiem.
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
