„Latvijas Autoceļu uzturētājs” noslepenojis paša sniegtās ziņas par aizdomīgo sāls iepirkuma shēmu
Imants Liepiņš05.06.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Nodokļu maksātāji, no kuru maciņiem tieši šobrīd tiek tērēts miljons, lai iepirktu nevajadzīgus 23 tūkstošus tonnu ar ceļu kaisāmo sāli, nedrīkst par to uzzināt — tā nolēmis pats naudu šķērdējošais valsts uzņēmums.
“Valsts akciju sabiedrība Latvijas Autoceļu uzturētājs (LAU) [Saeimas] komisijai iesniegto informāciju klasificējis kā ierobežotas pieejamības informāciju, līdz ar to nepieciešamās informācijas saņemšanai aicinām vērsties LAU,” — tāda ir atbilde, kuru uz oficiālu informācijas pieprasījumu sniedz Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisija.
Pietiek jau vairākkārt informējis, ka LAU izsludināja milzīgu iepirkumu ceļu kaisāmās sāls iepirkumam, kaut gan noliktavas vēl pilnas ar 30 tūkstošiem tonnu sāls, kas nav izkaisīta aizvadītajā rekordsiltajā ziemā. Nevajadzīgais iepirkums tika izsludināts dažas stundas pirms 1. — 4. maija lielajām brīvdienām, lai to neviens nepamanītu.
Pēc Pietiek publikāciju sērijas operatīvi iesaistījās Saeimas Publisko iepirkumu un revīzijas komisija, kas ķērās pie valsts uzņēmuma iepriekš nekad vēl neredzētās vēlmes iepirkt ceļu kaisāmo sāli aptuveni diviem gadiem uz priekšu — neraugoties uz to, ka LAU līgums par ceļu uzturēšanu beidzas līdz ar šo gadu.
Saeimas komisija izprasīja no LAU informāciju par šo konkursu, bet LAU pirms ziņu nosūtīšanas uz Saeimu pats bija noslepenojis savu sagatavoto informāciju. Līdz ar to Saeimas komisijas priekšsēdētājs Kaspars Ģirģens pat gribēdams nevar šīs atbildes izsniegt, jo informāciju — pēc likuma — atslepenot var tikai tas, kurš pats sākotnēji pieņēmis lēmumu par tās klasificēšanu.
Jau pirms divām nedēļām tika publicēta tabula, kas parādīja — pēkšņais iepirkums paklusām jau ir noslēdzies, un par uzvarētāju ir kļuvis jau iepriekš aprakstītais Baltkrievijas kapitāla uzņēmums SIA Lat Salt Trade. To, ka shēma tiek īstenota milzīgā steigā, parāda it kā neliels sīkums: kā ikviens var pārliecināties attēlā, piegādes termiņš ar cipariem rakstīts – „30 dienas”, bet iekavās ar vārdiem — “(desmit) dienu laikā”.
Gandrīz visas piegādes tiesības 22 100 tonnu apmērā, kā jau tika prognozēts, ieguvis Baltkrievijas uzņēmējs Petrs Kravčenko, izņemot nieka 900 tonnu piegādes tiesības, kas tikušas SIA Aktivators.
Pietiek jau informēja — ir aizdomas, ka pēkšņais iepirkums par t.s. “vasaras cenām” (kas patiesībā ir spēkā vismaz līdz septembra beigām) izsludināts tikai tāpēc, lai ārzemniekiem piederoši privātuzņēmumi varētu atbrīvoties no sāls uzkrājumiem, kas apledojuma un sniega trūkuma dēļ nebija pārdodami pagājušajā ziemā un kas tagad rada to turētājiem zaudējumus, jo jāmaksā par noliktavu īri.
Savukārt pats LAU šo sāli nevarēs izmantot, jo līdz ar šī gada beigām LAU līgums ar valsti izbeidzas, un LAU vietā var nākt privātie ceļu uzturēšanas un tīrīšanas uzņēmumi (kā tas ir Igaunijā), kas līgumus ar valsti slēgs konkursa kārtībā un konkurēs savā starpā ar cenu.
Aptuveni miljona eiro “iesālīšana” (vārda burtiskā nozīmē) uz diviem gadiem nozīmē to, ka šajā gadā paliek mazāka nauda, ko vasarā izlietot ceļu remontiem un uzturēšanai, kas ir diametrālā pretrunā ar pašu LAU vadītāju iepriekš deklarēto.
Iepriekš par šo tēmu:
Seko mums 
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
