“Latvijas Avīzē” Krustiņa laiki aizgājuši līdz ar atkarības rašanos no valsts projektu naudas simttūkstošiem
Pietiek lasītājs28.07.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ar interesi izlasīju publicēto pārskatu par Latvijas Avīzes drūmo finansiālo stāvokli, kas tās tagadējai vadībai liek aizmirst Voldemāra Krustiņa laiku principus un neatkarību. Atļaušos nedaudz precizēt – „Krustiņa laiki” šajā kādreizējā iespaidīgās tirāžas avīzē ar skaidru nacionālkonservatīvu pozīciju pagājuši, iestājoties atkarībai no valsts projektu naudas simttūkstošiem.
Tātad – kā rāda uzņēmuma Latvijas mediji (agrāk – Lauku Avīze) dati, pēdējais gads, kad izdevējs ir guvis kaut nelielu peļņu, ir bijis tālais 2014. gads. Visus nākamos piecus gadus uzņēmums ir cietis tikai zaudējumus, sākumā nelielus, bet beigās jau tuvus pusmiljonam eiro gadā.
Protams, ka tādā situācijā, kad zaudēta ekonomiskā patstāvība un neatkarība, jebkura nauda no malas tiek pieņemta ar pateicību, kalkulējot, kā tādu pašu un, vēlams, vēl lielāku no tā paša avota saņemt arī turpmāk.
Un tātad – 2015. gadā uzņēmums projektu naudā no Kultūras ministrijas saņem 37 205 valsts (= eiro nodokļu maksātāju) naudas.
2016. gadā no Kultūras ministrijas tiek saņemti 29 780 eiro, bet papildus tiem jau 61 714 eiro no Vides aizsardzības fonda administrācijas.
2017. gadā valstisko naudas devēju jau ir prāvs pulks – 33 480 eiro no Kultūras ministrijas, 8295 eiro no bēdīgi slavenā Sabiedrības integrācijas fonda, 32 300 eiro no Valsts kultūrkapitāla fonda, 20 000 eiro no Lauku atbalsta dienesta un vēl mazākas summiņas.
2018. gada pārskatā uzņēmums ir kļuvis gudrāks un saņemtās projektu naudas avotus vairs neuzrāda, taču kopējā summa nav maza – 122 262 eiro. 2019. gadā tas pats, tikai nu jau projektu finansējums ir sasniedzis 196 626 eiro.
Un tagad katrs pats var padomāt, cik reizes Latvijas Avīzes izdevēji un vadība padomās, pirms lēkt valsts varas pārstāvjiem, politiķiem un ierēdņiem acīs, ja labi zina – jau tā iespaidīgie pagājušā gada 323 tūkstošu eiro zaudējumi bez šīs valsts (= nodokļu maksātāju) naudas būtu pārsnieguši pusmiljonu. Bet visi banku depozīti kopš „Krustiņa laikiem” jau ir noēsti...
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
