Iesaki rakstu: 
Ceļu būves ekspertu vidū arvien ticamāka kļūst informācija, ka Latvijas uzņēmumu kartelis, kuru kūrē bijušais premjers, bet tagad ceļu būvnieku lobijs un bada dzeguze Andris Bērziņš, un kura dēļ mēs ik gadu pārmaksājam 15% par ceļu būvi, grasās darīt visu, lai apstādinātu Latvijas Valsts ceļu organizēto iepirkumu par valsts autoceļu asfaltēto segumu brauktuvju horizontālo apzīmējumu atjaunošanas darbu veikšanu 2020. – 2025.gadā. Kāpēc? Tāpēc, ka ir pretendents, kas nostartēja ar ļoti labām un Eiropas tirgum atbilstošām cenām, kas labi ēdušos sliņķus var pabīdīt nost no siles.
Pieredzes bagāti ceļu būves eksperti ir pārliecināti - Latvijas ceļu būves uzņēmumu vidū valda kartelis. Gan Igaunijā, gan arī Lietuvā ceļu būvē pieejams viens un tas pats finansējums, bet ikviens, kas ir bijis kaimiņvalstīs, būs redzējis, ka tur būvēto ceļu kvalitāte pārsniedz Latvijā uz ceļiem redzēto. Kartelis un nepārtrauktas savstarpējās vienošanās ir iemesls, kāpēc ceļi tiek atjaunoti slinki, zemā kvalitātē un klienta - Latvijas Valsts ceļu pusē īsti nav izvēle.
Tikai nesen Latvijas tirgū sākuši arvien vairāk ienākt ārvalstu ceļu būves uzņēmumi ar ievērojami lielāku un starptautisku pieredzi. Ārvalstu uzņēmumi nav Latvijas karteļa sastāvdaļa, tāpēc arī cenas piedāvājums vietējiem bāleliņiem ir kā auksta duša - zemāks, bet atbilstošs tirgus cenām Eiropā.
Pēdējais aktuālākais nopietnais iepirkums, ko organizē Latvijas Valsts ceļi, ir par valsts autoceļu asfaltēto segumu brauktuvju horizontālo apzīmējumu atjaunošanas darbu veikšanu 2020. – 2025.gadā. Kā karteļa miera iztraucētājs nostartēja starptautisks uzņēmums no Lietuvas Biseris.
Saskaņā ar konkursa piedāvājumu atvēršanas dokumentiem valsts ceļiem centra reģionos horizontālo apzīmējumu atjaunošanas darbus Biseris piedāvājis veikt par 6,018 miljoniem eiro, kamēr Latvijas uzņēmējs AS A.C.B - par 8,026 miljoniem eiro. Vidzemes reģionā šos darbu Biseris piedāvā paveikt par 6,69 miljoniem eiro, bet SIA M-Z – par 9.97 miljoniem.
6,27 miljonu eiro summu Biseris piedāvā par Kurzemes ceļu marķējuma atjaunošanu, bet SIA CTB – par 10,88 miljoniem. Latgales reģionā Biseris piedāvājums ir 7,63 miljoni, bet SIA MKOR - 9,22 miljoni eiro.
Cenu atšķirības liecina, ka vietējie, iestagnējušie ceļu būves un ceļu atjaunošanas infrastruktūras krabji tika pārsteigti negaidīti. Mirklī, kad viņi to atskārta, sākās ļoti paniska rosīšanās un histēriski zvani politiskajiem jumtiem, lai taču uzspiež uz Latvijas valsts ceļiem un atrod veidu, kā nekaunīgo pretendentu diskvalificēt vai vismaz konkursu noraut!
Tuvākajās nedēļās mēs visi būsim liecinieki, vai Latvijas Valsts ceļi pieņems saimnieciski izdevīgāko lēmumu un spēs noturēties pretim spiedienam, īpaši situācijā, kad valsts tēriņiem Covid-19 krīzes apstākļiem jābūt pamatotiem un izsvērtiem, vai arī kartelis saņems savu iespēju iedzīvoties krīzes laikā. Negribas ticēt, ka Covid-19 pandēmijas ēnā kāds uzdrošināsies pieņemt neatbilstošus un bezkaunīgus lēmumus.
Pretēju viedokli par šo iepirkumu un tā uzvarētāju var izlasīt ŠEIT.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
