Latvijas Covid krīzes “know how” - perfekta formula atpalicībai
Ikars Kubliņš05.02.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latviešiem allaž paticis pavilkt uz zoba ziemeļu kaimiņus igauņus par viņu it kā lēnīgo dabu. Taču flegmatisks temperaments ir gluži nevainīga īpašība. Pavisam kas cits – kūtrums, tuvredzība, stūrgalvība un to pavadošā māsa bezatbildība valsts vadībā, pārvaldē un arī sabiedrībā kopumā, kas beigās maksā gan cilvēku dzīvības, gan brīvības. Vērojot, kā Latvija virzījusies cauri “Covid-19” krīzei, atliek secināt, ka diemžēl tieši mūsu valsts ir Baltijas un visas Eiropas “lepnais putns ezis” - ja neiespersi, pat nerāpos.
Tad, kad citās valstīs cilvēki jau varēja sākt aktīvi vakcinēties, turklāt ar efektīvākajām pasaulē pieejamajām vakcīnām, šeit tas nebija iespējams, jo mums bija oriģināli domājošas amatpersonas, kas bija nolēmušas uzspēlēt “vakcīnu kazino”, liekot likmes tikai uz vienu lauciņu un... zaudējot. Vai par to kāds atbildēja? Nē - ja vien par atbildību neuzskata dažu “malējo” pazemināšanu amatā.
Tad, kad (atsevišķās) citās valstīs jau sāka apzināties tās pašas “AstraZeneca” trūkumus, tai skaitā ne vien retās trombu blaknes, bet arī vienkārši pavājo efektivitāti, Latvijā “pie lielā zvana” kāra žurnālistu, kurš arī par to brīdināja savā TV raidījumā.
Neesot nekāda jēga mērīt tikai antivielas, jo ir taču arī T un B šūnu atmiņa, ar svētām putām uz lūpām teica gan amatpersonas, gan eksperti, un tiem līdzi dziedāja arī “pareizā” Tviterpublika.
Tas nekas, ka šodien T un B šūnu atmiņa no atmiņas visiem jau pagaisusi, un kā galveno zinātnisko argumentu revakcinācijas kampaņai pasniedz tieši antivielu līmeņa krišanos. Bet par to, cik no Covid mirušo-vakcinēto bijuši potēti tieši ar “AstraZeneca” (tāpat kā “Janssen”, kuru atplestām rokām uzņēma ne tikai antivakceri (jo pietiek ar vienu poti), bet arī amatpersonas (jo dod iespēju ātri “uzdzīt” vakcinācijas procentu)), neviens skaļi nerunā.
Un ne bez iemesla nerunā - pēc SPKC datiem par pērno oktobri un decembri no Covid mirušo relatīvais īpatsvars (uz 100 000 iedzīvotāju) ar šīm abām vakcīnām potēto grupās bijis 4 reizes augstāks nekā ar “Pfizer” un “Moderna” vakcinētajiem. Vai par to kāds atbildēja? Jā - žurnālists un televīzija, kuri brīdināja.
Tad, kad vairākās citās valstīs jau sākās balstvakcinācijas kampaņas, jo pat paši vakcīnu ražotāji savos pētījumos secināja, ka antivielu līmenis jau pēc 2-3 mēnešiem sāk strauji kristies, Latvijā vēl mēnešiem ilgi tika atkārtota mantra: “Nav zinātniska pamatojuma revakcinācijas nepieciešamībai. Galvenais uzdevums ir pabeigt primāro vakcināciju.”
Tādā veidā sagaidījām baiso oktobri-novembri, kur nāves pļaujā krita arī diezgan daudz vakcinēto (ja precīzi - 228), no kuriem vismaz daļu, iespējams, būtu glābusi laicīga balstvakcinācija. Tāpat kā daļu gan vakcinēto, gan nevakcinēto varētu būt glābusi laicīga ierobežojumu ieviešana jau septembrī, nevis to nomarinēšana līdz brīdim, kad slimnīcas jau bija pārpildītas. Vai par to kāds atbildēja? Nē.
Visbeidzot šobrīd, kad arvien vairāk valstu, tai skaitā kaimiņos esošā Lietuva, adaptējas vīrusa jaunajai - omikrona - realitātei, likumsakarīgi atceļot ierobežojumus un sertifikātu sistēmu, Latvija beidzot ir aptvērusi balstvakcinācijas svarīgumu un nu turpina to atpakaļrāpulīgi uzspiest visiem, kuriem, sākot no 15. februāra, beigsies primārās vakcinācijas sertifikātu derīguma termiņš. Būtībā spiežot cilvēkus iet revakcinēties pašā epidēmijas pīķī, kas rada risku vienlaicīgai “būstera” (kurš pat nav izstrādāts omikronam) un omikrona invāzijai organismā (“Tas noteikti nav labākais variants,” - trešdienas “Kas Notiek Latvijā?” šādu imūnsistēmas perspektīvu komentēja ģimenes ārsts Edgars Tirāns).
Šādas šobrīd visai bezjēdzīgas epidemioloģiskās politikas rezultātā arī ekonomika kārtējo reizi iepaliks Baltijas kaimiņvalstīm, izaugsme būs lēnāka, labklājība cietīs. Vai par to kāds atbildēs? Nu, jūs jau zināt...
Diemžēl gan ne viss ir izskaidrojams tikai ar kūtrumu, tuvredzību un stūrgalvību. Ja iepriekšminēto vēl varētu interpretēt kā kļūdas, kas pieļautas, pamatā mēģinot “darīt, kā labāk”, tad ko lai saka par neticami cinisko ņirgāšanos par cilvēkiem ar plānotajiem Ministru kabineta noteikumiem, kuri (vismaz pašreizējā redakcijā) kompensāciju saņemšanu par vakcīnu blaknēm padarīs faktiski neiespējamu (https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/eksperti-ministru-kabineta-noteikumi-par-kompensacijam-vakcinacijas-blaknu-gadijumos-ir-haoss.a441169/)?
Ko lai saka par faktu, ka arī šogad finansējums veselības aprūpei Latvijā joprojām ir tikai 4,5% no IKP, kas pat pirmspandēmijas laikā (2019. gadā) mūs ierindotu ar Ungāriju dalītā priekšpēdējā vietā Eiropas Savienībā (priekšā vienīgi Kiprai), un, ka Finanšu un Veselības ministrijas pat nav izstrādājušas nekādu plānu un laika grafiku, kurā šis finansējums varētu sasniegt ja ne ES vidējo, tad vismaz Lietuvas vai Igaunijas līmeni?
Ko lai saka par to, ka aizvien, pat pēc pandēmijas sniegtajām rūgtajām mācībām netiek pildīti dotie solījumi medicīnā strādājošajiem un šāgada budžetam valdība atteikusies piešķirt trūkstošos 40 miljonus eiro (kā reiz tieši summa, kas atvēlēta “ebreju kompensācijām”), lai stiprinātu veselības aprūpes cilvēkresursus?
Kā zināms, tieši cilvēkresursi ir viens no kritiskākajiem punktiem Latvijas veselības aprūpes sistēmā, kas spilgti izpaudās pagājušā gada oktobra-novembra Covid vilnī, kad mediķu trūkuma dēļ atkal nācās atkārtoti izsludināt ārkārtas situāciju nozarē, atceļot plānveida pakalpojumus un uzsākot pat neatliekamās medicīniskās palīdzības pacientu šķirošanu, kas noveda pie reāliem upuriem. Protams, apjomīgi līdzekļi vajadzīgi arī citām pacientu kritiskajām nepieciešamībām (rindas pie speciālistiem un izmeklējumiem, kompensējamās zāles, apmaksātās operācijas utt.).
Tieši tāpēc šajā rakstā izpaliks sadaļa ar politiķu tik ļoti iecienīto pingponga manevru - sabiedrības atbildību. Jā, taisnība ir arī tas, ka, kamēr vairumā citu valstu iedzīvotāji aktīvi vakcinējās, pie mums daudzi to nedarīja pat tad, kad vakcīnas (un ne tikai “AstraZeneca”) bija viegli pieejamas.
Bet kāds gan brīnums, ka, ņemot vērā līdzšinējo pieredzi un politiķu attieksmi pret iedzīvotājiem, šo politiķu arvien uzstājīgākie ieteikumi vakcinēties daļā sabiedrības tika uztverti ar pretestību un arvien lielākām aizdomām, radot labvēlīgu augsni visdažādākajām sazvērestību teorijām? Kāpēc cilvēkiem noticēt, ka varas elitei pēkšņi tik ļoti rūp viņu veselība, ja līdz šim viss liecinājis (un turpina liecināt) par tieši pretējo?
Dānijā un citās valstīs, kur cilvēki tiešām jūt, ka valdības un valsts pārvaldes darbs pamatos ir vērsts uz viņu labklājību, politiķiem nebija nekādu problēmu pārliecināt cilvēkus par nepieciešamību vakcinēties. Dānijā ir arī sešas reizes zemāka mirstība no Covid, un tas, protams, nav tikai vakcinācijas efekts, bet arī veselības aprūpes sistēmas kvalitāte kopumā.
Savukārt Latvijas labējā neoliberālisma ideoloģijas dominētā politikas elite izvēlējusies iet amerikānisko “katrs pats savas veselības kalējs” ceļu un acīmredzot arī likumsakarīgi tiekties pēc savu paraugmodeļu “sasniegumiem” - arī ASV mirstība no Covid ir pārliecinoši augstākā starp līdzīgi attīstītajām valstīm (https://www.nytimes.com/interactive/2022/02/01/science/covid-deaths-united-states.html).
Vairs negribas pat jautāt, vai par to kāds reiz atbildēs.
www.zemlupas.lv
Seko mums 
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
Nesen beidzu lasīt latviski izdoto somu žurnālistes Jesikas Aro grāmatu "Putina troļļi", kas stāsta par Krievijas informācijas kara operācijām. Lai arī žurnāliste apraksta Kremļa operācijas citās valstīs, grāmata palīdz labāk saprast arī to, kas notiek Latvijā, tāpēc izlēmu padalīties ar dažiem vērojumiem un secinājumiem.
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Aleksandra Lukašenko sliktais veselības stāvoklis liek domāt par to, kas var notikt, ja viņš nespēs pildīt vadoņa lomu. Pirms tas kļūst skaidrs, atskatīsimies, kas ir bijis aktuāls Baltkrievijas un Krievijas attiecībās pēdējā laikā.
