Latvijas diplomātiskais korpuss kopumā šobrīd izskatās pēc aklās zarnas
Armands Puče05.02.2026.
Komentāri (34)
Iesaki rakstu: 
Ja tā būtu skola, tad ārlietu ministrei pēc ziņojuma par Latvijas paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā klases audzinātāja to darbu liktu pārstrādāt. Jo tik atrauts redzējums no realitātes vēl jāpameklē. Jā, saprotams, laiki tādi, ka no rīta mosties ar vienu pārliecību, bet vakarā pirms gulētiešanas jau nākas apgūt kaut ko citu. Bet arī tad – galvenā referente varēja būt maķenīt tuvāk zemei un valstij. Tuvāk tiem notikumiem un apstākļiem, kas netiek līdz bēdīgi slavenajai ANO Drošības padomei, kuras krēslu tagad ar neattaisnotu lepnumu deldējam.
Ikgadējais ārpolitikas tusiņš savāc pilsētā vienkop ne tikai Saeimas deputātus, kas kopumā ir izlaidušies kā sētas mieti, bet arī mūsu diplomātus no visas pasaules. Šie ir Ārlietu ministrijas profesionālie svētki, jo simboliski tiek pieskaņoti Latvijas starptautiskās atzīšanas de iure svinību gadskārtai, kas notika tālajā 1921. gadā. Tas ir labi, ka mums ir, ko svinēt. Tas ir labi, ka ir, ko atcerēties. Tā jau dzīvē notiek, ka tie vieni iekārto dīvānus nākamajām paaudzēm. Ja šos mūsu laicīgos pārnestu laikā – pirms simt pieciem gadiem – baidos, ka Latvijas valstiskumam ne tikai nespīdētu de iure… Diemžēl. Taču šo nevajag uztvert kā pārmetumu. Laiki mainās, mainās arī uzdevumi, izaicinājumi. Mainās diplomātu kvalitāte un pielietojums.
Šobrīd tiekot jaukta pasaules kārtība? Aizveram acis un padomājam – kāpēc to nesaprot vai negrib saprast mūsu ārlietu resors?
It kā nav labi vispārināt, taču ministre šajā tematā nav viena. Ārlietu ministrijā strādā 600 darbinieku – visvairāk no visām ministrijām! Loģiski, ka te varētu ne tikai sagaidīt, bet arī prasīt adekvātu vērtējumu Latvijas vietai uz globusa. Pieņemsim, ka Baiba Braže ir vairāk norūpējusies par savu reputāciju nekā par valsts identitāti. To varēja dzirdēt arī no Saeimas tribīnes, ka viņa esot piedzīvojusi uzbrukumus, kas izskatoties pēc hibrīdkara pazīmēm, pēc mērķtiecīgas dezinformācijas. Tas laikam par to, ka ministre tā arī sakarīgi līdz šim nav mācējusi paskaidrot, kāpēc viņa ir bijusi teju vai pēdējā pieaugusī komjauniete Latvijā?
Nekas ārkārtējs, jo šobrīd valsti vada un virza tie, kas dzimuši un skolojušies okupācijas laikā. Pārsvarā – bijušie komjaunieši. Vienai daļai arī darba karjeras pavērās caur šiem krievu laikiem…
Kur problēma izstāstīt, izklāstīt – vismaz versiju? Izrādās – nevar. Tā vietā tiek spēlēta augstprātīga plate ar politiskā ķēķa hītu „Aizvainotā”, kas tagad ir teju vai mūsu ārpolitikas galvenais skriemelis. Bet prasa tikai atbildi uz jautājumu… Tajos apstākļos, kādos Braže veidojās par nākamo diplomāti, tik daudz jau nu viņai varēja būt iekšā rūdītas kompetences, kas ieviestu kaut naga melnuma skaidrības.
Labi. Cilvēks negrib runāt par neērto pagātni, kas izskatās trīsdomīga. Tad vismaz par tagadni noliec priekšā sev protokolu! Ja pati nevari, paprasi kolēģiem – ja jau pērn šiem maksāja prēmijas par labu darbu, tad jau laikam būs labi darbinieki, ko? Tad jau nevajadzētu visiem kopā nesaprast, ka statuss vai uzpleči mūsdienu diplomātijā nozīmē vakardienu. Ja par mūsu ārpolitikas sasniegumu tiek saukta Latvijas klātbūtne ANO Drošības padomē, tad jau varēja likt klāt šim iekarojumam arī to, ka mēs neesam varonīgi atteikušies no dalības Eirovīzijā.
Kā var neredzēt, cik degradēta ir šī starptautiskā organizācija (ANO), kas it kā aizstāvot kaut kādas starptautiskās tiesības? Kā var nesaprast, ka mūsu valstiskumam no tā nav nekāda labuma – ja neskaita tās vienas kundzītes un viņas biroja uzturēšanu atbilstoši pagājušajā gadsimta iedibinātajam protokolam. Tie kontakti, kas šobrīd veidojas ANO, ir tieši tikpat vērti, cik “Bankas Baltija” vērtspapīri.
Ja mēs Eiropā esam amerikāņu šunelis ar kakla siksnu, ko mums ir uzlikuši „Gazprom” vietējie emisāri, – tad nevajag stāstīt, ka mēs neesam lielo puiku ēdienkartē. Ja mēs gaidām ASV jauno vēstnieci kā atrisinājumu, tad pie viena vajag pateikt dāņu karavīriem, kas te atrodas, ka no viņiem mums ne silts, ne auksts. Jāprot atrast vidusceļu?
Savulaik cits Latvijas ārlietu ministrs Munters jau piekopa neitralitātes vai laipošanas politiku, kas mums beidzās ar okupāciju. Braže nav tikusi tālāk par Munteru. Viņas galvenais handikaps no tiem laikiem, ko ministre par laimi nespēs ietekmēt, – cilvēki mūsdienu Latvijā otru Munteru neatkārtos. Sabiedrībai kopumā nevajadzētu būt šaubām par šo cilvēku nespēju aizstāvēt Latvijas intereses. Par saviem labumiem gan viņi celsies – bet vai kritīs? Nekritīs, jo diplomātiskais korpuss kopumā šobrīd izskatās pēc aklās zarnas. Netraucē. Bet – var arī bez tā iztikt. Starp citu, tāpat kā prezidenta institūcija.
No šiem cilvēkiem ir jāprasa attieksme, jo mēs neesam tik bagāti, lai uzturētu jērus, kas neder pat kaušanai. Saeimas tribīnē aiz ministres vienam pēc otra bija jākāpj vēstniekiem, lai mēs patiešām novērtētu – pie kāda karoga kāta viņi īsti turas?
Neaizmirsīsim, ka diplomātija ir spiegu un ziņotāju klasika. Ja viņiem Latvijas gadījumā ir tikai pakārtota vai konsulāra nozīme, tad tādi nekalpo mūsu drošībai un aizsardzībai. Tādus vēstniekus ar štatu sarakstiem mums nevajag. Vai Drošības dienests vai Valsts kontrole šo vispār ir vērtējusi? Ko mēs zinām par Latvijas diplomātiskā korpusa pielaidēm valsts noslēpumiem un viņu lojalitāti valstij? Kura no Latvijas vēstniecībām ir lieka, neloģiska un nepraktiska? Ko konkrēti mūsu valsts drošībai un suverenitātei ir devušas šīs uzturētās struktūras? Kāda ir mūsu starptautisko tirdzniecības līgumu atdeve? Kā tiks neitralizētas Krievijas ekonomiskās un politiskās ambīcijas mūsu platuma grādos? Kurš no sabiedrotajiem trešajā dienā pēc kara sākuma nāks mums palīgā? Liet kopīgi asinis… Kur īsti bija šis izvērtējums? Turpat, kur nelokamās komjaunietes Bražes karjeras perspektīva 1993. gadā?
Ja viņi, tie mūsu diplomāti, visi kā nolēmēti klusējot parakstījās – protams, nosacīti – zem jau piesauktā ārpolitikas ziņojuma, tad mums nav daudz variantu. Jo ziņojums atbilda burbulim, kurā atrodas ministre un viņas komanda – bet šajā burbulī diemžēl nav Latvijas kā valsts. Tur atrodama tikai deklaratīva tīksmināšanās par statusu, kas iegūts pie kaut kādiem margināliem lielvaru galdiem, kur mēs labākajā versijā esam mitrās salvetes, sliktākajā – šefpavāra uzsauktais apetītes stimulators. Un vēl tur var nolasīt maniakālu izdabāšanu un pielaizīšanos. Ja par to mēs dabūjam 80 miljonus – tā ir zārka nauda…
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
