Iesaki rakstu: 
Kāpēc daudzi politikas praktiķi un teorētiķi tik daudz raksta par tautvaldību? Kāpēc to apcer digitālo risinājumu speciālisti? Tāpēc, ka cilvēku sabiedrība spēj harmoniski un saprātīgi darboties tikai tad, ja atsevišķu indivīdu izvēles tiek respektētas, monitorētas un fiksētas pēc iespējas biežāk. Šveicē ir regulāri referendumi. Ar šodienas tehniskajiem risinājumiem minireferendumus var rīkot kaut vai katru rītu. Bet kāpēc Eiropas ielas katru dienu ir pilnas ar neapmierinātajiem?
Realitātē visā Eiropā tautas noskaņojumu neviens īsti nepēta, jo tādas vajadzības nav, pietiek ar to, ka vara kontrolē un apmaksā masu medijus. Arī vilku suņu un gumijas nūju pagaidām pietiek. Visu vēl sliktāku padara haoss politiskajā spektrā, Vācijā tautas nespēja adekvāti izvērtēt politisko spēku piedāvājumus ir izvērtusies nacionālā katastrofā.
Problēma ir Eiropā dominējošajās partiju sistēmās un to formas augošā neatbilstība saturam. Labais un kreisais flangs ir samainījies vietām, indivīda brīvība šobrīd rūp ne kreisajam spārnam, bet gan labējam. Labējie kļuvuši par saprātīgiem un tolerantiem liberāļiem, bet kreisie - par reāliem fašistiem un totalitāristiem. Jebkurā gadījumā partiju nosaukumi vairs ne par ko nerunā, politikā orientēties kļuvis neiespējami.
Un tam ir iemesls. Globālistu tīklu “atslēgas” cilvēki ir visās partijās, pirms pandēmijas līdzīgi “dumpji” un „trojāņi” parādījās visā Eiropā. Mediji un mācību iestādes ir bijušas Sorosa fondu mērķis gadiem, un sen izskoloti savi profesori un pat ministri. Un neviens no viņiem nekož rokā, kas to barojusi kā kucēnu.
Rezultātā normāla valsts struktūru funkcionēšana vairs nav iespējama, jo neoliberāļu tīklveida struktūras ir saaugušas ar valsts pārvaldi un darbojas savās, nevis valsts interesēs. Savukārt noziedzīgo tīklu mediju segments rūpējas par to, lai alternatīvi viedokļi dienas gaismu neieraudzītu. Bet partiju karteļi un to saimnieki rūpīgi strādā, lai nesistēmas ļaudis nekad un ne pie kādiem apstākļiem netiktu ievēlēti. Rezultāts neliek sevi ilgi gaidīt, - ierindas cilvēks nepārprotami jūt, ka viņa izvēles nevienu neinteresē un visa valsts aparāta jauda tiek lietota, lai viņa dzīvi padarītu neciešamu.
Latvijas izvēle 1991. gadā
Politiskās un morālās izvēles vērtība ir tieši iespējā tās izdarīt nemitīgi, tādējādi nospraužot kursu uz nākotni, kas būtu pieņemama vairumam. Tāpēc arī tika izmantota iespēja nokratīt stagnējošo un apnikušo PSRS, lai uzbūvētu ko citu. Tiesa gan, skatoties uz pārtikušo Rietumu pusi, mēs nezinājām, ka skatāmies uz pēdējo lepno banketu tajā brīdī, kad atnests otrais un šampanietis ar kaviāru.
Latvijas tauta simpatizēja labējam, tradicionālam, trekni patriarhālam un nedaudz nacionālistiskam kapitālismam ar sociāldemokrātijas ābolu mutē, tā bija samērā skaidra mūsu tautas izvēle. Tā tika lepni nodēvēta par nepārprotamu Rietumu izvēli, kaut vēlāk pirmo entuziasmu nomainīja rūpes par daudzu nozaru sabrukumu, jo vēstures grāmatās sadaļas par koloniālismu līdz galam saprastas nebija. Joprojām daudzi latvieši domā, ka tas attiecas tikai uz Āfriku.
Vēlāk sociāldemokrātiskais elements pačibēja, toties no aizjūrām saradās skaistas frizūras un augsti mācīti tautieši, kas skoloja baurus Rietumu etiķetē un citās gudrībās. Drīz izrādījās, ka Āfrikā nedzīvo nēģeri, bet bērni var būt arī diviem bārdaiņiem.
Un tā latvju Overtona vēdlodziņš strauji virinājās 20 garus gadus ar labiem panākumiem. Lielais vairums jau aizmirsuši, kādi bija tie Rietumi, kurus pirms 30 gadiem no sirds izvēlējās latvieši. Bet daudzi to joprojām ļoti labi atceras. Un, lūk, ja vara būtu interesējusies par tautas gribu un tai sekojusi kaut nedaudz, tad šodienas krīzes nebūtu.
Latvijas izvēle 2022
Šobrīd Latvijas izvēle nav Rietumu pusē. “To” Rietumu vairs nav. Tur vairs nav, kam sekot. Špenglers kļūdījās par 200 gadiem, viņš Rietumiem deva 300 gadus līdz pilnīgam kraham. Bet pilnīgu degradāciju un strukturālu haosu mēs varam vērot jau tagad.
Kas ir šie prezidenti, kas brokasto ar vecmāmiņu, bet guļ ar miesassargiem? Kas ir šīs dāmas - aizsardzības ministres? Kas ir nacionālo drošības dienestu vadītāji, kas pieļauj stratēģiskās izejvielas – gāzes nonākšanu privāto spekulantu rokās, ignorējot valsts intereses? Kas sargā robežas, ja mori milzu baros tiek tām pāri gluži kā Romas impērijas beigu laikā? Kādas ir visu šo ļautiņu vērtības? Kam tie kalpo? Kāda ir viņu garīgā vertikāle, kas ir viņu Dievs?
Rietumu stila “demokrātijas” nevar pastāvēt, ja kapitāla koncentrācija šaura slāņa rokās ir tāda, kādu pat Markss murgos neredzēja! Valstis pārstāj eksistēt, reālās varas centri atrodas citur, tos pat vairs nevar atrast! Vai mēs par to balsojām? Vai mēs balsojām par to, lai korumpēta privātfirma PVO dotu rīkojumus mūsu valdībai? Bet PVO to dara, lepni pieņemot Bila un Melindas miljardus. Mēs nebalsojām arī par Kariņu, bet, Viņķeli strīpojot, salauzām visas CVK pildspalvas. Bet viņi ir šeit, apnicīgi un neizbēgami kā kuņģa čūla.
Vai tādu mēs gribējām redzēt savu dzīvi, izvēloties toreiz Rietumus? Diez vai. Vai mēs domājām, ka mums nāksies savu Satversmi aizstāvēt pret agresīviem sodomītiem? Un pat sūrā padomju vara neiedomājās uz mums testēt zāles bez mūsu piekrišanas un atstāt mūs bez darba, ja nepiekrītam!
Visi -ismi ir izmēģināti
Un Latvijai uz Rietumu ceļa vairs nav ko darīt. Nāvējošā neoliberālisma un karojošā trockisma indi mūsu novājinātā un izmirstošā tauta vairs neizturēs ilgi, un kursa maiņa ir vitāli svarīga.
Svarīga ir katra domājoša cilvēka izvēle katrā dzīves brīdī. Un skaidra apziņa, ka esam vardarbīgi ielikti sabojātā, grūstošā matricā, kas tieši šobrīd pārstāj funkcionēt. Tieši tāpat, kā pārstāj funkcionēt vīrusa histērija, ko pat oficiāli uzturēt kļūst neiespējami. Tradicionāli un patriotiski domājošajiem cilvēkiem šis ir pēdējais brīdis apvienoties jaudīgam prettriecienam, jo skaidri jāsaprot, ka globālisti metīs cīņā savus avatarus Kariņa bandītu izskatā, lai iznīcinātu valsts paliekas ar “zaļo enerģiju” un planētas glābšanu no “klimata krīzes”. Plānots arī bads, haoss un aktīvu nolaupīšana, sarīkojot globālu kiberuzbrukumu, par kuru jau brīdināja mums zināmais Klauss Švābs.
Tie pilnīgi noteikti būs nākamie temati šajā gadā pēc cov19 un omikrona izgāšanās un testēs tautu uz saprātu un izturību. Mēs nedrīkstam pieņemt savu iznīcību un globālistu dienaskārtību! Ar šī brīža Rietumiem mums vairs sen nekā kopīga nav! Un nav jābaidās to pateikt skaļi! Jo pilnīgi visas idejas un diskursi, kas no turienes šobrīd nāk, ir klaji toksiski, destruktīvi un antihumāni.
Ir laiks jaunai politikai, kas netiek jaukta ar ekonomiku. Ir laiks veidot jaunus ekonomiskos kontaktus, neatskatoties uz aizjūras “partneriem”. Ir laiks domāt par savas valsts ekonomiskajām interesēm, nebaidoties no Briseles.
Ir laiks izvēlēm - jaunai valsts struktūrai, jaunām vēlēšanām un jaunai, antikoloniālai ideoloģijai. Mūsu Eiropa sākas Polijā un beidzas Urālos. Mūsu Rietumi, kuru piemēram sekot, ir Le Pena un Ungārija. Un mūsu sabiedrotie ir tie, kas zina, ka ģimene sastāv no vīrieša un sievietes bez īpaša nostiprinājuma konstitūcijā!
Par brīvu Latviju!
Seko mums 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
