Latvijas krievu loģika: ir jānoturas līdz brīdim, kamēr tiek atjaunota lietu normālā kārtība, kurā stiprākais ar kāju pa muti atspārda nīkuli
Pietiek lasītājs06.04.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas „sabiedriskos” medijus pilnīgi neinteresē reālais Latvijas etniskais stāvoklis, līdzšinējā pieredze, integrācijas izgāšanās, galu galā šeit dzīvojošo krievvalodīgo intereses un vēlmes 30 gadu garumā, iemesli, kāpēc šie krievvalodīgie dodas pie pieminekļa Pārdaugavā. Šī reālā situācija viņiem labākajā gadījumā ir "anekdotāli piemēri", sliktākajā - pseidozinātniskas rasistiskas teorijas.
Viņu patiesība ir ierakstīta Sorosa proponēto filozofijas skolu grāmatās un to vienkāršotajos pārstāstos, kā arī ES regulās un retorikā. Viņi turpinās malt par to, ka krievvalodīgie nevēlas integrēties latviešu Latvijā un simpatizē Putinām tāpēc, ka tiek atraidīti, nepietiekami iekļauti, izjūt pazemojumu.
Pēdējais, protams, ir patiess, šie krievvalodīgie tiešām izjūt pazemojumu, bet ne jau tāpēc, ka tiktu atraidīti vai viņiem pietrūktu desas un šņabja. Ir ne tik vien desa un šņabis, bet labākas mājas, mašīnas un citi materiālie kārumi nekā lielākajai daļai latviešu, bet ne jau par to stāsts. Cilvēki, kas apzinās, ka savulaik ir līdzdalījuši varu, bet tā viņiem atņemta, vienmēr ilgosies pēc revanša, tā vārdā viņi ir gatavi ziedot arī vismaz daļu savu materiālo labumu (bet vislabāk - dabūt gan vienu, gan otru).
Pirmais, ko Latvija viņiem nekad nevar piedāvāt, ir tā vara pasaulē, kāda piederējusi PSRS un uz kādu pašlaik pretendē Krievija. Ir liela bauda apzināties, ka piederi valstij un nācijai, kura nevis pazemīgi izlūdz savu labumu šīs pasaules varenajiem, bet gan sper ar kāju vaļā durvis un nodiktē, kā un kādā veidā citi tai šo labumu tagad nodrošinās. Krievija līdz tam pagaidām vēl nav nonākusi, bet viņiem vismaz ir cerības, ka tas notiks, tāpēc ir vērts likt uz spēles visu.
ASV tādā ziņā viņiem ir daudz lielāks ideāls - nīstams un nicināms, kā jau ienaidnieks, kas vainojams pie viņu likstām (viņi pat domās nepieļaus, ka pie tām varētu būt vainojama Latvija vai latvieši, tas būtu neiedomājams pazemojums), bet ideāls. Vara tīrā veidā.
Protams, viņiem varētu piedāvāt doties uz Krieviju vai ASV, lai viņi no visas sirds var izbaudīt piederību varasvalstij, taču tur sākas nākamā problēma. Lielākā daļa no viņiem gan Krievijā, gan vēl jo vairāk ASV atradīsies pašas varas piramīdas apakšā, būs tajā pašā stāvoklī, kādā šeit, pēc viņu domām, jāatrodas aborigēniem latviešiem.
Tāpēc emigrācija nav risinājums. Ir jānoturas līdz brīdim, kamēr tiek atjaunota lietu normālā, dabiskā kārtība, kurā stiprākais ar kāju pa muti atspārda nīkuli. No vienas puses, viņi pieder varasvalstij Krievijai, no otras - šīs varasvalsts uzdevumā valda pār vietējiem aborigēniem. Tāda ir varas loģika, ko „sabiedriskie” mediji nesaprot vai nevēlas saprast.
Seko mums 
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
