Iesaki rakstu: 
Pietiek publikācijas par Nacionālā veselības dienesta rīcību ar vēzi slimā Mārča medikamentu apmaksas gadījumā izraisījušas ļoti dažādu viedokļu apmaiņu, - publicējam divus no tiem.
Olafs Libermanis, plastiskais ķirurgs:
„Droši vien gan šajā, gan citās Jūsu publikācijās minētie fakti atbilst patiesībai. Tomēr varbūt noder atcerēties, ka Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija naudu zālēm nedrukā. Esmu arī gandrīz pārliecināts, ka nedz Andrejs Doveiks, nedz Māris Taube sava rakstāmgalda atvilktnē nav savtīgos nolūkos noslēpis zāles nelaimīgā bērna ārstēšanai.
Vienīgais iemesls šādām situācijām ir milzīgi un sistēmiski defekti veselības aprūpē kā tādā, kā jau Lapsas kungs un līdzautori parādīja savā analītiskajā rakstā „Veselības aprūpes haosa divdesmitgade” (Pietiek, 07.01.2011).
Ārkārtīgi lielā disproporcija starp valsts apņemšanos sniegt (publikas pieprasītos!) modernos un kvalitatīvos veselības aprūpes pakalpojumus un budžetu to pirkšanai (kas atkal veidojas no publikas tāda vai cita veida maksājumiem savai veselības aprūpei) novedis pie, tā ka naudas kādam vienmēr pietrūks. Ja gulētāju ir daudz un vienīgā sega par mazu, kāds vienmēr būs nosalis.
Līdz ar to gan šajā, gan turpmākajās epizodēs, kas neizbēgami sekos gan tuvākajā, gan esmu pārliecināts, arī tālākajā nākotnē, NVD vadītājam var pārmest vienīgi to, ka viņš nav spējis pabarot visu pūli ar izsniegtajām piecām maizēm un divām zivīm. Turklāt atšķirībā no pirmā gadu tūkstoša sākumā visai pieticīgajiem jūdiem, daudzi bāleliņi mūsu dienās zina savas tiesības pieprasīt svaigus lobsterus un uz ledus atdzesētu kaviāru.
Šie apsvērumi, protams, nevar kalpot par mierinājumu Mārča un citu līdzīgu pacientu personīgajās traģēdijās.”
Anda, Pietiek lasītāja:
„Manuprāt, ir tieši otrādāk, cienījamo dakter! LV ārsti, gudri cilvēki būdami, izskolojās augstākā līmeņa medicīnas kursos un tad pieprasa sev finansējumu, lai apmierinātu savas personīgās ambīcijas. Tie jau ir tie, kas to medicīnas šauro deķi rauj katrs uz savu pusi.
Kādreiz, pats atcerieties, visām galvas traumām taisīja Rtg, tagad visi pa taisno uzņemšanā uz KMR, kas prasa milzu izmaksas. Kur ir vadlīnijas, ka tā jādara obligāti? Eiropa nosaka? Tad lai Eiropa piešķir finansējumu.
Nākošais - vakcīnas mazām meitenēm pret vēzi: kur ir pētījumi par lietderību, ja vakcīna iedarbojas uz 3 vēža veidiem, bet papillomas vīruss ir vairāk nekā 30 veidu - tas gadā maksā kopā ap miljonu valstij.
Tūlīt sāks potēt grūtnieces pret gripu par velti. Kur ir klīniskais pamatojums? Mēs, mediķi, paši zinām, paši apšaubām gripas vakcīnu - cik no mums ir potēti pret gripu? Tas ir smieklīgi - šādas "rūpes".
Uz ko tas velk? Tiešām jāsāk piekrist Solvitai Āboltiņai par Ingūnu Sudrabu - saceļ brēku, bet reālas darbības nav.
Kas notiek ar slimnīcu iepirkumiem? Tos ir kāds pakontrolējis? Apaugļošanas "projekts" - tagad būs ik gadu 1 milj. Ls, prognozējamie rādītāji - 1% pozitīva iznākuma. Vai tās ir rūpes par dzimstību Latvijā vai tomēr augstākā līmeņa medicīnas tehnoloģiju nodrošināšana par valsts naudu, lai radītu valsts apmaksātu manipulāciju konkrētam šīs manipulācijas veicēju - ārstu lokam?
Rezumējot - valsts apmaksā pārāk dārgas manipulācijas un medikamentus tā vietā, lai reizi par visām reizēm veiktu revīziju - vajag mums tādu izšķērdību vai nevajag! Tās ir ārstu profesionālās ambīcijas, ka nav naudas, ne budžets nepietiekamas.
Ir jāmeklē lētākas ārstniecības tehnoloģijas, ne jāskrien pakaļ ārzemju ārstiem - lūk, viņi tā dara, podavaj naudu - mēs arī tā mākam! Skaidrs, ka mākam, pat labāk kā viņi - bet par kādu cenu? Uz citu pacientu rēķina!
Kāds ir risinājums? Es te saredzu tikai vienu ceļu. Jāpārskata absolūti viss - kas mums tiešām vajadzīgs, kas ne. Kā tas tā var būt, ka valsts reģistrē vēža zāles par velti, savukārt nosakot kvotas un izveidojot rindas?!
Jauns vīrietis - Mārcis pret nezin kādu "apaugļošanas projektu" ar nezināmu iznākumu. Mums vajag taisīt jaunus vai ārstēsim esošos? Tās ir tikai un tikai jūsu - ārstu ambīcijas. Āmen!”
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
