Latvijas nākotne pašreizējās koalīcijas gūstā: saruna ar Aleksandru Kiršteinu
Edvarts Krusts25.11.2025.
Komentāri (59)
Iesaki rakstu: 
Saeimas 14. sasaukuma deputāts Aleksandrs Kiršteins ir politiķis ar ilgāko parlamentārieša pieredzi Latvijā, kas politikā ienācis kā viens no Atmodas laika līderiem. Mūsu saruna par aktuālo, noklusēto un to, kas būtu jāzina ikvienam godprātīgam Latvijas pilsonim.
Pēc kādiem ideoloģiskiem principiem tiek veidots valsts budžets? Vai iespējams izveidot no partiju konkurences neatkarīgu stratēģiskās attīstības plānu, kas būtu līdzīgs aizsardzības nozares saistībām pret NATO? Vai ievērojot konkrētus finanšu kritērijus, varētu paredzēt stabilu izaugsmi, bet tā vietā katru gadu ikviena nozare bīstas no draudošas “jostu savilkšanas”.
Mums nav nekāda stratēģiska mērķa, ja vien neskaita Briseles birokrātu utopiskos plānus par pasaules klimata uzlabošanu. Latvijas budžets galvenokārt sastāv no naudas ,,apgūšanas” projektiem. Tā kā lielākos ieguldījumus saņem zaļā kursa un aizsardzības nozares, no tās arī piemēri. Simtiem miljonu vērtie vēja parki nemazinās elektrības cenas, bet pusotra miljarda lielais aizsardzības budžets nemazina dienvidu pierobežas zemnieku drošību, kurus regulāri aplaupa bandas no Lietuvas, nozogot dārgo lauksaimniecības tehniku. Lietuvā jau vairākus gadus darbojas atjaunotā Lietuvas Strēlnieku savienība (tā ir brīvprātīga 1919. gadā dibināta paramilitāra organizācija ar astoņpadsmit tūkstošiem labi bruņotu vīru, bet savienības budžets ir nepilni divdesmit miljoni eiro). Protams, ka mūsu pusotra miljarda eiro aizsardzības budžeta apgūšana situācijā, kad spēcīgākā Latvijas armijas vienība jeb mehanizētā kājnieku brigāde ir nokomplektēta tikai par divām trešdaļām, ir daudz “izdevīgāka”.
Apgūšana nav jāsaprot kā obligāta korupcija, bet arī nesaimnieciska līdzekļu tērēšana neproporcionāli ieguldījumu patiesajai vērtībai. Latvijas gadījumā tas izvēršas jaunu ierēdņu vietu radīšanā, inovāciju departamentos un apņemšanās koalīcijās. Progresīvie apņēmās nodrošināt Ukrainu ar Latvijā ražotiem droniem, bet ukraiņi vairākkārt atzinuši, ka šos dronus nācies pārtaisīt, pielāgojot kaujas lauka vajadzībām.
Ironiski, ka šogad Latvija dronu koalīcijā ieguldījusi tik, cik Lietuva strēlnieku savienībā, bet solītie divpadsmit tūkstoši droni, kas jāpiegādā frontē pirmā pusgada laikā, sarukuši līdz trīs tūkstošiem.
Tas nozīmē, ka ekonomiski pragmatisku budžetu nevar izveidot, jo tajā saduras partiju kā konkrētu interešu grupu intereses, kuru apkalpošana ir svarīgāka par sabiedrības kopējo labumu?
Veselīgu budžetu var sastādīt vai nu prezidentālā valstī, vai parlamentārā demokrātijā, kur koalīciju veido viena vai divas partijas. Savukārt to nav iespējams izdarīt, ja koalīciju veido trīs partiju apvienības, katrai sastāvot no trīs vai četrām mazākām partijām. Jaunā Vienotība sastāv no sešām, ZZS no piecām partijām, tikai Progresīvie ir unitāri, bet viņu ideoloģija - neomarksisms - nav savienojama ar Latvijas nacionālajām interesēm un drošību. Ja budžetā nav atvēlēta četrpadsmit miljonu dāvana Ventspils ostas parādu segšanai, tad Lembergs, kura partijai “Latvijai un Ventspilij” pieder trīs zelta balsis koalīcijā, var izjaukt jebkāda budžeta pieņemšanu. Bet šādas intereses ir visiem iesaistītajiem. Tāpēc premjers, ja vēlas saglabāt varu, laipo starp partiju finanšu interesēm. Tas ir Uzbekistānas stabilitātes modelis, kur valsts budžets tiek sadalīts starp dažādu ministriju pārvaldošiem klaniem, kuriem esam iedevuši partiju nosaukumus. Aizkulisēs budžetu izveido tikai daži cilvēki. Līdz ar to, nemainot vēlēšanu un partiju likumu, nolūkā izjaukt pastāvošo parlamentāro modeli, neko nevar mainīt.
Tātad partijām, kas uzdodas par ideoloģiju pārstāvēm, nemaz nav idejiska valsts attīstības scenārija, kura pareizību un lietderību pierādīt debatēs, savukārt, ja kāda ideoloģija tiek aizstāvēta, piemēram, kreisais liberālisms, atbalstot klimata glābšanu, migrantu kvotu izpildi, sodīšanu par oglekļa emisiju izdalīšanu, integrāciju utml., tad tā nav Latvijas iedzīvotāju interešu pārstāvniecība? Spriežot pēc vēlēšanu rezultātiem, divas trešdaļas cilvēku nobalsoja par nacionālkonservatīvām vērtībām, bet tās tika nodotas un noliktas opozīcijā.
Tieši tā. Ja uzvarētu nacionālkonservatīvi spēki, tad budžetā atbrīvotos pieci līdz septiņi miljardi eiro, kurus patlaban ieguldām komunisma celtnēs, klimata histērijā un pieaugošā valsts parāda apkalpošanā. Tas nozīmētu, ka varētu dzīvot bez parāda, šo naudu izlietojot valsts straujākai attīstībai – eksportspējīgu nozaru atbalstam, zinātnei un pētniecībai, militārajām tehnoloģijām un tautas apbruņošanai. Mums būtu nauda izglītības sistēmas reformēšanai, izveidojot jaunu skolu tīklu un gradāciju, kas nodrošina ikviena bērna spēcīgāko pušu attīstību vai nu arodskolās, vai ģimnāzijās. Varētu pieaicināt labākos profesorus Latvijas Universitātei etc.! Tā vietā būvējam Rail Baltica, vienam sliežu kilometram iztērējot divdesmit miljonus eiro, par pusmiljardu Latvenergo un LVRTC iegādāsies “TELIA” daļas, lai pēc tam meklētu jaunu stratēģisko investoru. Līdz 2030. gadam jāiztērē vēl divpadsmit līdz trīspadsmit miljardus Zaļajam kursam.
Bet kā ar fundamentāliem jautājumiem, kuru risināšanu nedrīkst upurēt uz politiska egoisma altāra? Demogrāfs Ilmārs Mežs teica, ka latviešu pietiks vēl simts pavasariem, Vilis Vītols nesen sarakstīja pesimistisku grāmatu, kuru rotā pamestu lauku bildes. Vai paredzēts atbalsts demogrāfijas uzlabošanas pasākumiem?
Ne jau ar naudu var palielināt dzimstību, bet ar to var segt zaudējumus tām ģimenēm, kurās jau ir viens vai divi bērni, bet trešo, lai arī vēlas, tomēr nerada, jo tādā gadījumā neatliks līdzekļu pienācīgu apstākļu nodrošināšanai visai ģimenei. Mēs piedzīvojam ačgārnu vērtību laikmetu, kad prioritāri atbalsta pasākumi tiek nodrošināti turīgiem cilvēkiem, kuri vēlas iegādāties elektroauto 30-80 tūkstošu eiro vērtībā, lai gan tā nav pirmās nepieciešamības prece Latvijā. Atbalsts tā iegādei ir lielāks nekā bērna piedzimšanas un turpmākais ikmēneša pabalsts. Bet cilvēki, kas to var atļauties, ir turīgāki nekā parasts viduslāņa piederīgais. Tātad valsts izdāļā naudu tiem, kuriem tā jau ir, bet par ģimeņu atbalsta pasākumiem nedomā. Tā vietā mums ir Sabiedrības integrācijas fonds, kura budžets ir gandrīz četrdesmit miljoni eiro, lai to sadalītu starp imigrantu atbalsta, dženderisma, atvērtības un dzimumneitrālas latviešu valodas ceļveža īstenošanas projektiem. SIF noteikti jālikvidē. Un nauda jāpārvirza demogrāfijas atbalsta pasākumiem. Par SIF vēl viens interesants fakts, ka neviens deputāts nav redzējis detalizētu tā budžeta plānu. Ir parādīta tikai koncepcija, kurā rakstīts, cik liela budžeta daļa tiks virzīta konkrētam darbības plānam. Piemēram, kas ir “sociālo inovāciju ekosistēma”, kurai atvēlēti vairāk nekā trīs miljoni? Kāpēc SIF dos medijiem piecus miljonus eiro, ja no budžeta jau paredzēti sešdesmit miljoni raidorganizācijām? SIF četrpadsmit miljonus atvēlējis “sociālās atstumtības riskam pakļautām personām”, bet, balstoties SIF darbības vēsturē, noprotams, ka tos iztērēs neskaitāmām LGBT ideoloģiju virzošām NVO. Un šajā jautājumā zelta balss ir Progresīvajiem, gluži kā ZZS Venstpils ostas piemērā.
Kā Latvijai kļūt turīgai?
Nekas nav jāizgudro no jauna, mums apkārt ir daudz labu paraugu. Polijas ekonomikas sasniegumi, valstij iekļūstot pasaules attīstītāko valstu divdesmitniekā, saistāmi ne tikai tikai ar savas valūtas saglabāšanu, bet arī ar uzņēmējiem draudzīgu un loģisku nodokļu politiku. Latvijā ir vieni no augstākajiem darbaspēka nodokļiem, piemēram, iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir 25,5 procenti, kamēr Bulgārijā un Ungārijā tie ir desmit līdz piecpadsmit procenti. Pat kapitāla pieauguma nodoklis pēc Rīgas biržas straujās attīstības tika palielināts no 10 uz 25,5 procentiem. Valdība, cerot nopelnīt uz finanšu apgrozības rēķina, zaudē naudu, jo šāda politika ekonomiski aktīvos cilvēkus attur veikt finanšu darījumus.
Valsts attīstību vislabāk parāda iedzīvotāju skaita izmaiņas. Kad pirmoreiz 2009. gadā Valdi Dombrovski ievēlēja par premjeru, no Latvijas bija emigrējuši 80 000 darba spējīgo cilvēku. 16 JV un ZZS valdību gados, izbraukuši jau ap 400 000 latviešu. Cilvēki emigrē no valstīm ar stagnējošu ekonomiku. Pirmskara Latvijas un pēckara Vācijas pieredze rāda, ka saimniecisko uzplaukumu valsts var sasniegt piecu līdz 10 gadu periodā. Argentīnas prezidents Milejs panāca, ka valstī, kurā inflācija bija tūkstoš procentu gadā, neilgā laika periodā to izdevās samazināt līdz dažiem procentiem, turklāt cilvēku skaits, kuri dzīvoja zem nabadzības sliekšņa, samazinājies par diviem miljoniem. Viņš arī iedrošinājis Eiropas konservatīvos domāt par valsts pārvaldes aparāta samazināšanu, likvidējot vai apvienojot ministrijas. Smieklīgi, ka mums enerģētikai, transportam un ekonomikai ir savas ministrijas, lai gan šīs nozares nevar atraut vienu no otras un tās būtu jāpārrauga vienam ministram. Arī kultūru nevar atraut no izglītības, tāpat kā veselību no labklājības.
Cerēsim, ka nākamajās Saeimas vēlēšanās cilvēki lielāku uzmanību pievērsīs tieši tiem kandidātu sarakstiem, kuros būs paredzēta krasa valsts birokrātijas samazināšana, lielāku nozīmi pievēršot demogrāfijas un saimnieciskās attīstības problēmām!
Saistītie raksti:
https://www.la.lv/vai-eiropas-savieniba-ir-attaisnojusi-musu-ceribas-saruna-ar-aleksandru-kirsteinu
Seko mums 
Otrajā Pasaules karā (WW2) zaudēja gan kara vinnētāji UK, gan zaudētāji (Vācija). Izjuka impērijas, uz pelniem izauga jauna. Tā bija brutāla padarīšana.
Veselības nozare Latvijā pēdējos gados piedzīvo nebijušu sabiedrības uzmanību. Ne tāpēc, ka tā būtu kļuvusi efektīvāka vai pieejamāka, bet tāpēc, ka tās strukturālās problēmas kļuvušas redzamas ikvienam pacientam, nodokļu maksātājam un veselības sistēmas lietotājam. Lai gan nav iespējams uzreiz aptvert visus nozares aspektus, trīs jautājumi izceļas īpaši skaidri: pakalpojumu pieejamība, resursu sadale un projektu vadības kvalitāte. 
Vienā no iepriekšējiem "Latvijas Avīzes" numuriem tika publicēts biedrības „Latvijas Mediju ētikas padome” valdes locekles Ilonas Skujas raksts ar nosaukumu "Process nonācis strupceļā". Rakstā 
Latvijas Preses izdevēju asociācija, kas pārstāv lielāko daļu preses izdevēju, kā arī daudzus interneta portālus, vēršas pie jums, lai atkārtoti paustu nozares bažas un iebildumus par Kultūras ministrijas priekšlikumiem izmaiņām 2026. gada Mediju atbalsta fonda darbībā, kas prezentēti 2025. gada 10. novembra Mediju politikas konsultatīvās padomes sēdē.
Iedomājies Latviju kā senču celtu dzimtas māju. Tā pieder mums – cilvēkiem, kas te dzīvojuši paaudzēm. Mēs esam tās īstie saimnieki.
Politiskā partija Austošā Saule Latvijai jau iepriekš vērsa sabiedrības uzmanību uz Ekonomiskās ilgtspējas likumu, kā arī pastarpināti – uz Likumu par piesārņojumu, to patieso ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību un iedzīvotājiem, nosūtot atklātu vēstuli Latvijas Valsts prezidentam ar lūgumu šos likumus neizsludināt, kad tie būs nonākuši prezidenta darba kārtībā. Papildus šiem diviem likumiem klāt pievienojas arī trešais likums – Transporta enerģijas likums, kas attieksies uz “transporta enerģiju, kas tiek izmantota autotransportlīdzekļos ceļu satiksmē, autoceļiem neparedzētajā mobilajā tehnikā – dzelzceļa transportlīdzekļos, lauksaimniecības un mežsaimniecības traktortehnikā, atpūtas kuģos, kad tie nekuģo jūrā”. Tātad tas ietekmēs pilnīgi visus transportlīdzekļu veidus, kas izmanto iekšdedzes dzinējus.
Šobrīd daudz skan Ukrainas vārds skaļo korupcijas skandālu dēļ, taču pētījumi liecina, ka korupcijas ziņā Krievijā ar to daudz lielākas problēmas. Ticami, ja tā nebūtu, ne Putins būtu pie varas, ne arī būtu sācies karš.
