Latvijas politikā pārāk ilgi dominē vājoņi
Raivis Zeltīts, NA ģenerālsekretārs30.03.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas politikā pārāk ilgi dominē vājoņi. Cilvēki, kuriem nacionālās pašapziņas un nacionālo interešu jēdziens šķiet kaut kas svešs. Būdami politikā, viņi ir palaiduši garām politikas būtību un kļuvuši par citu interešu izpildītājiem.
Latvijas sēru dienā, 25. martā prezidents (!) pie Brīvības pieminekļa (!) represētajiem, viņu tuviniekiem un atbalstītājiem (!) paziņoja, ka represijās ir vainojami paši latvieši.
Prezidents, kura vienīgā redzamā iniciatīva šo četru gadu laikā ir pilsonības dāvināšana nepilsoņiem, laikam vēl aizmirsa piebilst, ka latvieši esot skaudīga tauta, bet krieviem, lūk, ir plašas dvēseles. Vai varbūt kādu citu komunistu izdomātu mītu. Ar šādu nacionālo mazohismu jau vairs nav, ko zaudēt…
Žēl, ka vējš arī šoreiz neaizpūta prezidenta pierakstu lapiņas. Būtu sanācis labāk. Vēl labāk būtu, ja prezidents runātu vēsturisko patiesību. Vēsturnieks un Saeimas deputāts Ritvars Jansons stāsta: “Ir izplatīts uzskats, ka cilvēki tika deportēti, piemēram, kaimiņu nodevības dēļ.
Taču, ja 1941. gadā šādai denunciācijai vai Komunistiskās partijas komitejas viedoklim vēl bija kāda nozīme, tad 1949. gadā Drošības ministrijas darbinieki jau zināja konkrētas personas, kuras jāizsūta. Pat, ja tāds kaimiņa ziņojums būtu bijis, tam nebija lielas jēgas.
Informācija par cilvēkiem, kuri tika izsūtīti, tika vākta jau vismaz kopš 1947. gada. Kā jau teicu, tie bija tautas skaitīšanas un arhīvu dati, tā bija pretošanās kustības dalībnieku vai jau notiesāto Latvijas Republikai uzticīgu pilsoņu ģimenes locekļu apzināšana.
Reģistri par to, kādi cilvēki ir jāizsūta, bija balstīti uz konkrētām direktīvām no Maskavas. Un nekādas denunciācijas tur neko vairs nevarēja iespaidot. Turklāt tādu bija ļoti maz. Ja ģimenes galvu tiesāja kā partizānu, jāņem vērā, ka ziņas par tuviniekiem tika iegūtas, cilvēkus spīdzinot, bet ne jau uz kaut kādu nelabvēļu sūdzību pamata. (..)
Tāpēc nav pamata teikt, ka mēs esam kaut kāda nodevēju tauta. Nodevēju mums ir tikpat daudz cik citām tautām. Tādi paši informatori bija franču pretošanās kustībā, tādi paši Krievijā.”
Bet ir vēl citi vājoņi. Sandra Kalniete TV intervijā stāsta, ka 16. martā pie Brīvības pieminekļa pulcējas nacisti. Ministru prezidents Krišjānis Kariņš stāsta, ka 16. martā latviešiem nav, ko pie Brīvības pieminekļa meklēt, un turpina jau tradicionālo retoriku par to, ka latviešiem no Rīgas centra labāk šādās dienās pazust, jo kāds var kaut ko nesaprast, ne tā paskatīties vai, ak šausmas, kaut ko ne tā padomāt.
Aicinājums piedalīties tikai piemiņas pasākumos Lestenē izklausās nepārliecinoši, ja premjera paša tur nav. Tāpat arī atruna, ka visus karavīrus mēs pieminam 11. novembrī. Nu, izņemot strēlnieku atceres pasākumus, Cēsu kauju atceri, nacionālo partizānu piemiņas brīžus u. c. Gribētu zināt – kā konkrēti tiks godināti latviešu leģionāri 11. novembrī? Vai arī tad šīm atrunām jau vairs nebūs nozīmes?
Zīmīgi, ka tieši latviešu leģionāru cīņas dēļ premjera ģimene varēja paglābties no komunistu terora. Nepateicība pasaules alga…
Tas viss liecina tikai vienu – padomju režīma mērķtiecīgie centieni iznīcināt Latvijā pašapzinīgu nacionālo eliti, krietnus karavīrus un saimniekus ir atstājuši ilgstošas sekas uz Latvijas politisko vidi.
Nacionālās elites zudums ir traģēdija – šā iemesla dēļ atjaunotā Latvija klūp un krīt savos centienos uzbūvēt veiksmīgu valsti. Trūkst līderības, trūkst vīzijas, trūkst mērķu – tas viss var nākt tikai tad, kad mēs būsim tie, kas mēs esam, apzināsimies savas intereses un tās aizstāvēsim. Valsts nevar pastāvēt īsu politisko kombināciju dēļ vai ar direktīvām no Briseles.
Pārpublicēts no la.lv
Seko mums 
Šopavasar fonds negaidītā kārtā saņēmis vairākas sabiedrībā pazīstamu cilvēku grēksūdžu vēstules, kuru saturu šeit pārstāstīsim īsi un koncentrētā veidā, jo mūsdienās sāpinošu un dvēseles dzīles atkailinošu tekstu palagus, kādas savulaik uzrakstījuši, piemēram, Svētais Augustīns (“Grēksūdze”) vai Mišels Fuko (“Miesas grēksūdze’) – tik garus gabalus lasīt nevienam nav laika.
Valsts amatpersonas īpaši jau vēlēšanu laikā daudz runā par uzņēmējdarbības vides uzlabošanu, palīdzību uzņēmējiem, tiesiskumu un tā tālāk, un tā joprojām. Praksē gan mēdz būt citādāk, un valsts iestāžu vērsanās pret mani, manas ģimenes locekļiem un manis vadīto uzņēmumu liecina, ka realitāte var līdzināties absurda lugai.
Konkrētā piemērā – Balvos. 2022.gada oktobrī uz ceļa, kuru kā taisnāko vairāk nekā 30 gadus lieto mazdārziņu īpašnieki, bez brīdinājumiem tika nostiepta ķēde, kurā par laimi nelaimē ar salīdzinoši lēnu ātrumu (ap 15 km stundā) ietriecās motocikla vadītājs kurš guva nopietnas kakla traumas.
Vēlos Jūs informēt, kas notiek Valmieras policijā un prokuratūrā.Jau neskaitāmas reizes pēdējo pāris gadu laikā tiek ierosinātas krimināllietas par izvarošanu. Tiek aizturēti cilvēki, kuri pēc pāris mēnešiem tiek atbrīvoti. Bet tajā pašā laikā cietušās personas saņem no valsts atlīdzību, kas paredzēta cietušām personām
Pirms vairāk nekā desmit gadiem politiskajā dienaskārtībā pirmoreiz nonāca jautājums par Latvijas sabiedrisko mediju apvienošanu. Toreiz Latvijas Radio iestājās pret to, jo apvienošanās sākotnējais ambiciozais plāns toreizējā resursu trūkuma situācijā bija nerealizējams, savukārt apvienošanās, neieguldot nepieciešamos finanšu līdzekļus attīstībai, solīja vairāk risku nekā ieguvumu. Procesa virzītāji aizrautīgi runāja par sinerģiju, kas veidosies apvienotajā medijā, tajā pašā laikā nespējot kliedēt bažas par to, vai:
Pirms ejam tālāk, ir jāuzsver, ka sazvērestības teoriju patiesums šeit nav būtisks. Vārdu savienojums “sazvērestības teorija” sākotnēji nenozīmē, ka šī teorija pauž nepatiesību, vien to, ka tā apraksta vairāku spēlētāju sazvērēšanos. Taču skaidrs, ka mūsdienās šim vārdu savienojumam ir negatīva konotācija — ar to apzīmē stāstus, kurus publiskajā telpā nav pieņemts uzskatīt par patiesiem.
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
