Latvijas politiķiem ir tikai viens mērķis – kā nenoteikt mērķi

Šis gadījums arī parāda mūsu politiskās elites iedzimto nespēju risināt valsts mēroga stratēģiskos jautājumus, un, tā kā tas atkārtojas vai tiek piekopts ar apskaužamu regularitāti un bezrūpību, tad kopumā to var saukt arī par noziegumu, kas paveikts grupā.

Gluži jau nespējnieki viņi nav, jo, ja vajag aizņemties naudu starptautiskajos tirgos vai izdabāt Latvijas celtnieku vai čekistu kartelim, – labākus pakalpiņus neatrast. Atgādināt par stratēģiskās nozīmes gāzes infrastruktūru – atpazīstamu ar vārdu “Gaso” –, ko savulaik atļāvām vietējām “Gazprom” lellēm nobīdīt uz sānu?

Latvijas valstij toreiz rokās bija instruments, veto tiesības, Konkurences padomes pātaga un tamlīdzīgi, lai šo krieviem tik svarīgo darījumu nepieļautu, bet – kā jau mangāna rūdas koalīcijai tas piestāv – izvēlējāmies pakalpot.

Tas notika 2023. gada pavasarī, tā ka nevar teikt, ka mūsu valstiskuma sargātāji nesaprata nodomus, ko krievi loloja, un – ko viņi panāca. Skaidrs, ka saprata.

Bet tas jau skāra Latvijas mājsaimniecības, kam tagad “Gaso” jaunie īpašnieki stāsta, ka vajadzēs maksāt vairāk par pakalpojumu, jo “netika gūta plānotā peļņa 5 miljonu apmērā, kad strauji samazinājās gāzes patēriņš”. Protams, sabiedriskā pakalpojuma regulators, kas šo tarifu jauno projektu varētu iemest miskastē, arī mirkšķina acis, jo – viņu pašu budžets jau veidojas no tā, kā pakalpojuma sniedzējs apgroza līdzekļus. Jo vairāk apgroza, jo vairāk dabū arī regulators. Sabiedrības intereses tur nav – nebūsim naivi.

Tagad Ministru kabinetā tā eleganti tiek virzīts nacionālā futbola stadiona projekts Lucavsalā. Nesaukšu tās lietas, kas tieši šajā laikā tautsaimniecībā būtu nozīmīgākas par futbola stadionu, vien norādīšu uz faktu, ka šī darba grupa tiekas biežāk nekā birokrātijas mazināšanas pāraudzināmo klasīte. Kāpēc? Tāpēc, ka ir iespēja apgūt naudu.

Rīgas pilsēta nāk projektā ar zemi, futbola federācija ar ideju, bet no valsts prasa… naudu. Futbola cilvēki kopumā zina, ka stadionu, kas būtu paredzēts 10 000 skatītāju vietām, viņi spētu uzcelt paši – bez valsts dotācijas. Nu, ja vajag 15 000 vietu kā leišiem vai igauņiem, tad ņemiet kredītu! Bet, kā smejies un raudi, kāpēc sevi apgrūtināt ar tādām saistībām, ja valdība tāpat beigās iedos?

Ja “Gaso” gadījumā mēs runājam par čekistu organizēto piesmērēšanos, tad futbola lietās būtu vārdā jāpiesauc celtnieku kartelis. “LNK grupa”, kas gadiem ir saņēmusi valsts pasūtījumus celtniecības sakarā, varētu tā kā prasties un paši uzbūvēt savu lielo futbola māju. Kāpēc piesaucu tieši viņus? Jo “LNK grupa” faktiski ir pārņēmusi savās rokās Latvijas futbola federācijas izaugsmi – tas ir viņu plāns, gribēšana, mazais prieciņš ārpus biznesa ikdienas.

Tiesa, viņiem ir arī laba saprašana, kā valstī kopumā tās lietas darās ar lielajiem celtniecības objektiem, tāpēc jau tiek dancināta Ministru kabineta darba kārtība. Proti, tiek veidota valsts sile, no kuras pagrābt valsts naudu… Siliņai jau ir sapilināts sistēmā stāsts, ka šim projektam būs baigā atdeve. Interesanti, ka ar valsts naudu šīm pasakām parasti ir krāsainas bildītes. Bet, ja jau atdeve tik liela, – ko komersants savas rokas tur bikšu kabatās? Tāpēc, ka šī būs kārtējā afēra.

Bēdīgi slaveno “Rail Baltic” gadījumu visādi var locīt, pētīt un nesaprast, taču pašu faktu, ka celtnieku kartelis – tas jaudīgais grupējums, kas saprot, kā piesiet valsts budžeta naudas kuli, – savus mērķus šī projekta pirmajā fāzē sasniedza ar uzviju, nav vispār pārspriežams. Turklāt viņiem arī papīri būs kārtībā, jo kāds teica, ka vajag vispirms uzcelt staciju pie lidostas, vēl kāds deva darba uzdevumu pāļu dzīšanai.

Naudas apgūšanas ziņā šie zēni nav skubināmi. Viņiem tieši šāda politiskā elite ir medusmaize ar pienu – netraucē, pārskaita naudu… Ievērojiet, ka lielie celtnieki kaut kā nav rīkojuši publiskas debates par birokrātijas stīvo procesu. Kaut ko paņurdējuši, bet kopumā viņi pa kluso, pa maliņu. Jo savus ratus valsts pārvaldē un atbildīgajās institūcijās viņi smērē ar savām smērēm, kas ir izturējušas ne tikai laika, bet arī korupcijas pārbaudi.

Valsts varētu pamācīties no viņiem, ko nozīmē izvirzīt skaidru mērķi un to beigās sasniegt. Jo “Rail Baltic” piemērā celtniekiem bija mērķis, un nesakiet, ka viņi to nesasniedza. Valsts sienāži lēkāja un sprieda par cilpām, par sliežu daudzumu un tamlīdzīgi, bet celtnieks pa vienkāršo – sākam ar staciju, sarunājuši… Un ceļ, un pelna, kamēr tādi briškeni sēž ietvaros.

Paņemam jebkuru lielo iniciatīvu, kas ir naudas tērēšana pa rupjo, un jūs sapratīsiet, ka Latvijā valda… futbolisti. Katrā ziņā izpratnē un darbos par valsts interesēm Latvijas politiskais putukrējums ar visa veida svītām ir tieši turpat, kur mūsu futbola izlase pasaules rangā. Dziļā dibenā.

Tagad varneši stāsta, ka “airBaltic” atteiksies no “ekspansijas funkcijām ārpus Latvijas”. Kas ar to ir domāts? Nepirks vairāk lidmašīnas, samazinās reisus, samazinās darbiniekus, atteiksies no idejas par biržā iešanu? Neko neuzzināsim, jo uz šiem jautājumiem atbildīgajiem nav jāatbild. Kompānijas virsvadītāji tikai pasaka, ka ir zaudējumi un tos vajadzēs segt…

Tajā pašā laikā satiksmes ministrs, kam tā kā nevajadzētu būt vienaldzīgam par aviopārvadājumu biznesa lietām, kopš valsts tur sametusi iekšā pusi no miljarda, pagājušajā nedēļā vienojās, ka pa gaisu vajagot pārvadāt pasažierus un kravas uz un no… Ugandas. Starpvalstu līmenī paspieda rokas! Mēs sapņojam, vai mums kaut ko negrib stāstīt? Un, ja negrib, vai tas ir tāpēc, ka nezina, ko stāstīt, vai – tas ir tas pats vieglās naudas smelšanas jautājums.

Kad valdība mēģina spriest par telekomunikāciju stratēģiju LMT un TET sakarā, tad vienīgais, ko dzirdam, – kur ņemt naudu, lai izpirktu zviedrus? Laikam jau vajadzētu vispirms tikt skaidrībā, ko mēs ar to nopirkto aktīvu darīsim, un tad rēķināt, kuros kokos nauda aug. Bet – mēs otrādi. Tāpat kā ar ostām, kur sen jau vairs nerunā par biznesu vai ekonomiku – skaita un villojas, cik pie galda sēdēs pašvaldību, cik valsts pārstāvju. It kā no tā ostas atspertos. Tā esot ostu reforma…

Ar enerģijas politiku līdzīgi – nu vismaz pie kaut kā paliekam, pieturamies, izstrādājam līdz galam. Starp vēju, sauli un jūru… Tikmēr tādiem kā Kalvītis no gāzes un viņa Kremļa pasūtītājiem smaids uz lūpām sarkanbaltisārts, jo šī nenoteiktība viņiem ir gluži kā pēc pasūtījuma. Tātad – kāds beigās savu mērķi sasniegs. Kāpēc tā nebūs Latvijas valsts?

Ja vadošā partija izrādītu tikpat lielu centību valsts nozīmes jautājumu risināšanā, kā tā šajās dienās nēsā pie saviem apģērbiem nozīmītes ar ķirsi, – būtu vismaz sajūta, ka viņiem nav vienalga.

Bet tagad – vienaldzība dominē, tāpat kā tur blakus ir stulbums un bezrūpība, nekompetence. Kad finanšu ministrs aizņemas naudu starptautiskajos tirgos, lai segtu valsts vajadzības, kāpēc viņš publiski stāsta, ka ir kaut ko piesaistījis? Vai tiešām ir kauns no vārda „parāds” vai – viņam ir pārliecība, ka mēs pārējie esam ar pirkstu taisīti?

Novērtē šo rakstu: