Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Politika ir viena no tām sabiedriskajām jomām, kura ir vitāli svarīga katram iedzīvotājam, kura tieši ietekmē visu sabiedrību (katru tās elementu) un kura ir sarežģīta, daudzlīmeņaina un daudzšķautnaina. Tā kā politika ietekmē visus, tad visi par to ir kaut ko dzirdējuši, visiem ir kaut kāds savs viedoklis, kas summāri veido visnotaļ vienkāršotu un pat primitīvu politikas un tās dalībnieku uztveri. Patiesība ir daudz sarežģītāka. Tālāk tiks mēģināts aprakstīt un novērtēt nozīmīgākās Latvijas politiskās partijas, izejot no šīs sarežģītās un attiecīgi grūtāk uztveramās realitātes.

1. Politisko partiju novērtēšanas kritēriji

Politiskās partijas var novērtēt pēc vairākiem kritērijiem: 1. Pēc programmas; 2. Pēc personālsastāva; 3. Pēc konceptuālā novirziena (galvenais “mesidžs”, tēls); 4. Pēc ideoloģijas; 5. Pēc faktiski izdarītā dažādos skatījumos; 6. Pēc faktiskās rīcībspējas.

Politiskās sarunās un diskusijās partijas parasti tiek vērtētas pēc kāda viena atsevišķa kritērija, attiecīgi šāds vērtējums ir vairāk kā nepilnīgs. Daudz tiek runāts par partiju programmām, lai gan maz kurš viņas zin un lasa, sacerētas tās tiek ķeksīša pēc, lai ārišķīgi smuki izskatītos un tāpat beigās netiek pildītas. Daudzi balso par “labiem cilvēkiem”, daļa no kuriem ir mākslīgi “uzpiārēti” un kuri pēc tam tiek nobīdīti malā, neko faktiski nelemj vai staiguļo no partijas uz partiju. Plaši partijas tiek vērtētas pēc tās galvenā “mesidža”, pēc partijas būtību dažos teikumos vai vārdos precīzi aprakstošas esences, kas ir tās nosaukuma, saukļu, simbolu, programmas, personālsastāva, paziņojumu, rīcības apkopojošs vērtējums publikas apziņā jeb partijas tēls. Populāra ir arī t.s.”varas partiju” vērtēšana gan pēc to darbiem, gan arī pēc faktiskā rezultāta, kāds ir uzrādīts to valdīšanas laikā. Vēl mēdz runāt par partiju ideoloģijām, lai gan nevienas pilnībā ideoloģiskas partijas Latvijā pašreiz nav un to vairums ir nekas cits kā dažādu vērienu, formu un spēku politekonomiski projekti.

Tomēr galvenais kritērijs, pēc kura sabiedrība vērtē politiskās partijas un par kuru maz tiek runāts, ir partiju faktiskā rīcībspēja. Tā ir partijas spēja veikt organizatorisku un intelektuālu darbu, ar mērķi informēt par sevi sabiedrību un iegūt nozīmīgas sabiedrības daļas atbalstu. Sakarīgu programma ir jāspēj uzrakstīt, cilvēki un līdzekļi ir jāprot piesaistīt, ir jāprot izveidot attiecīgs partijas tēls, ir jāprot rakstīt, runāt, diskutēt un organizēt, ir jāprot informēt par savu nostāju sabiedrību, ir jāprot nodrošināt sev labvēlīgus rakstus un socioloģiskās aptaujas, ir jāprot izturēt konkurences cīņā ar citām partijām, ir jāprot panākt, lai konkurenti nevilto vēlēšanu rezultātus utt.. Tas viss prasa zināšanas, enerģiju un organizatora spējas. Un tas arī ir pirmais kritērijs, pēc kura cilvēki vērtē politiskās partijas, lai gan paši visbiežāk to nemaz neapzinās. Kāda gan jēga ir balsot par dažiem pareiziem saukļiem, kuri ir ierakstīti partijas programmā, ja pati partija uz maz ko organizatoriski ir spējīga?!

Visbeidzot politiskās partijas var vērtēt no kopējās iekšpolitiskās situācijas skatu punkta un globālo spēku cīņas skatu punkta.

Ja apskata visu politisko sistēmu (politisko laukumu) kopumā, tad var novērot tādu parādību, ka faktiskie politekonomiskie subjekti ievērojami atšķiras no partijām. Tās ir neformālas grupas vai organizācijas, kuras visbiežāk sev kā bāzi izvēlas kādu vienu partiju, bet kuru “astoņkāja” taustekļi cenšas iespiesties pēc iespējas visās vērā ņemamajās partijās. Un, ja “bāzes partija” sevi ir izlietojusi, “astoņkāja” kodols meklē sev citu politisko iemiesojumu, migrējot uz citu partiju vai veidojot jaunu, reizēm pat ar kardināli atšķirīgiem saukļiem. Šādi “astoņkāji” ir vairāki un viņi atkarībā no nepieciešamības stājas visu veidu attiecībās ar sev līdzīgajiem politiskajiem subjektiem. Šī procesa ietvaros tiek arī veidotas butaforiskas partijas, kuru galvenais mērķis ir atņemt vēlētāju balsis to galveno konkurentu “bāzes partijām”. Tāpat, atkarībā no aktuālās elektorālās konjunktūras, tiek projektēti “astoņkājim” veiksmīgākie vēlēšanu scenāriji un tas vai nu iemiesojas kādā vienā partijā (politisko spēku konsolidācija), lai iegūtu lielu vēlētāju atbalstu, vai arī sadalās vairākās sīkākās partijiņās, lai ielīstu Saeimā pa mazām daļiņām. Vēl politisko subjektu cīņas rezultātā viena “astoņkāja” taustekļi veic slēptas vai reizēm arī atklātas diversijas konkurentu “nometnē”. No malas tas izskatās, kā nesaprotama vai pat absurda konkrētās partijas rīcība. No vadošajām partijām vissliktākā stāvoklī šai ziņā pašreiz atrodas Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS), kura uzrāda tādu neadekvātuma līmeni, ka, attīstoties pašreizējajām tendencēm, pārskatāmā nākotnē var prognozēt tās politisko pašnāvību.

Globālā politiskā cīņa notiek starptautiskā līmenī un tajā politiskie spēki, kuri ir ieguvuši politisko varu vienā valstī, cenšas veicināt, lai citās valstīs pie varas nonāk līdzīgas orientācijas politiskie spēki un/vai, lai iespējami lielas politiskās neveiksmes ciestu to ideoloģiskie konkurenti vai pretinieki. Kā globālās politiskās cīņas piemēru var minēt ASV Demokrātu partiju, kura, izmantojot ASV administratīvo, finanšu, slepenpolicijas un militāro resursu, visā pasaulē aktīvi atbalstīja vai nu sev radniecīgos neoliberālos politiskos spēkus vai arī “piebarotos” un “izdresētos” “noderīgos idiotus” no ultraradikāļu aprindām (pārsvarā islāmistus, bet ne tikai). Savukārt, kad ASV Demokrātu partijai radās iekšpolitiskas problēmas, visas pasaules neoliberāļi vienotā frontē nostājās pret Donaldu Trampu un ir tam nesamierināmā opozīcijā joprojām. Tāpat “Putina Krievija” savu iespēju robežās cenšas ārvalstīs atbalstīt konservatīvos politiskos spēkus un līdzīgi rīkojas arī citas valstis. Saūdu Arābija tērē milzu līdzekļus savas Islāma versijas plašai izplatībai, komunistiskā Kuba iespēju robežās sniedz atbalstu kreisajiem spēkiem (pirmkārt Latīņamerikā, bet ne tikai), bet Lielbritānijas globālā ideoloģiskā un organizatoriskā ekspansija dēļ tās milzīgajiem apjomiem un formu dažādības ir grūti novērtējama. Noteiktā mērā ASV Demokrātu partija kā organizācija ir Lielbritānijas ietekmes aģents ne tikai pašā ASV, bet arī visā pasaulē, kas ļauj plaši uzspiest destruktīvas parādības, vainu par to uzveļot savai dumpīgajai kolonijai.

Latvijā šo globālo tendenču ietekmē līdz šim valdošais bija neoliberālais politiskais novirziens, kuru personificēja “Vienotība”. Līdz ar Trampa kļūšanu par ASV prezidentu, papildus atbalstu arī Latvijā ir guvuši konservatīvie spēki, kas nebūt negarantē tiem panākumus. Neoliberāļi negrasās bez cīņas padoties un gan darina jaunus politprojektus (Attīstībai/Par!, Jaunā konservatīvā partija), gan pastiprina slēpto destruktīvo darbību konservatīvo spēku nometnes iekšienē (ZZS suicidālā politika).

2. Vēlētāju rīcības modeļi

Pirms partiju analīzes, ir vērts apskatīt nozīmīgākos vēlētāju rīcības modeļus, jo tas labi raksturo visu politisko sistēmu un uz to pēc savas saprašanas orientējas politiskās partijas.

Kā galvenos vēlētāju rīcības modeļus var minēt sekojošus: 1. Vēlēšanu procesa ignorēšana (nepiedalīšanās vēlēšanās); 2. Balsošana par “tiem, kuri tiks”; 3. Atbalsta izteikšana, balsojot; 4. Balsošana pret; 5. Sodīšana, balsojot.

2.1. Vēlēšanu procesa ignorēšana (nepiedalīšanās vēlēšanās)

Gan objektīvi populārs, gan arī atsevišķu destruktīvu spēku reklamēts ir vēlētāju rīcības modelis ignorēt vēlēšanu procesu un nepiedalīties vēlēšanās. Šis ir dabisks un personiski ļoti ērts rīcības modelis gadījumos, kad politiskajā sistēmā nav atrodams kvalitatīvs politiskais piedāvājums. Un tā kā objektīvu iemeslu dēļ (politiskā konkurence; antisabiedriskas politikas sistemātiska realizācija) kvalitatīvs politiskais piedāvājums regulāri iztrūkst vairumā demokrātisko valstu, tad arī vēlēšanu ignorēšana no iedzīvotāju puses ir tik pat plaši izplatīta.

Politiķi un par ekspertiem sevi dēvējošie bieži mēdz vainot sabiedrību, ka “paši vainīgi”, jo “tādus ievēlējāt” un formāli tā it kā būtu. Tie, kuri ignorē vēlēšanas, uz šādiem apgalvojumiem var droši atbildēt, ka “jūs ievēlējāt” un “jūs arī esat atbildīgi”.

Tas ir dabīgi, ja cilvēki, redzot, ka nav par ko balsot, ka nav jēgas balsot, jo solījumi tāpat netiek pildīti un savēlētie dara, kas ienāk prātā, un ka jebkura izvēle ir lielāks vai mazāks ļaunums, sliecas ignorēt šo politisko balagānu, norobežojoties no politiskajiem procesiem un saglabājot personiskā morālā pārākuma apziņu. Cilvēki tādā veidā paliek neiesaistīti, ar tīras sirdsapziņas apziņu un notiekošo valstī vēro kā no malas, it kā tas uz viņiem neattiektos. Tādā veidā cilvēki sargā sevi, savu veselību (nervus) un enerģiju, kā arī saglabā morālus spēkus apokaliptiska veida situācijām, kad politiskā sistēma sāks uzrādīt nopietnus darbības traucējumus. Tomēr šāds rīcības modelis, lai gan ir dabisks un cilvēciski saprotams, bieži vien ir sabiedriski kaitīgs, lielā mērā bezatbildīgs un liecina par noteiktas kvalitātes sabiedriskās rīcībspējas problēmām.

Daži vēlēšanu ignorēšanas propagandētāji aktīvi izplata mītu, ka tas esot pats efektīvākais pretestības veids valdošajam režīmam. Ja kritiskā masa neaiziešot uz vēlēšanām, tad režīmam tādēļ nez no kā vajadzētu pašam “sabrukt”. Tā nav taisnība. Nekas tikai pats no sevis parasti nesabrūk.

Vēlētāju aktivitāte vēlēšanās tik tiešām ir svarīgs sabiedriskās stabilitātes rādītājs. Ja cilvēki iet uz vēlēšanām, tad viņiem ir vismaz kaut kāda ticība, ka tādā veidā iespējams kaut ko mainīt sabiedrības pārvaldē un attiecīgi ir daudz mazāka varbūtība, ka viņi savu neapmierinātību izpaudīs, “ķeroties pie ieročiem”. Šī iemesla dēļ valsts vadībai tik tiešām noteiktā mērā ir svarīgs vēlēšanu apmeklējums. Jo lielāks vēlēšanu apmeklējums, jo politiskā situācija valstī ir stabilāka, un otrādi.

Tai pat laikā tikai no tā, ka vēlēšanās būs zema aktivitāte, režīms nesabruks. Tas liecinās, ka ir radusies augsne režīma nomaiņai, bet, bez iekšējas vai ārējas organizatoriskās iedarbības uz pārmaiņām nobriedušo vidi, nekas nenotiks. Ja ir iespējams izsargāties no ārējas iejaukšanās (maksimāli pakalpot vienam politekonomiskam spēkam un panākt tā aizsardzību no cita (-iem)), kā arī neitralizēt visus iekšējos potenciālos nemieru organizētājus, tad režīms mierīgi varēs turpināt funkcionēt un ignorēt iedzīvotāju ignoratīvos noskaņojumus. Un tā arī notiek.

Gan Latvijā, gan daudzās citās pasaules valstīs vēlēšanas skaitās notikušas neatkarīgi no uz vēlēšanām atnākušo skaita. Tie, kuri atnāk uz vēlēšanām un nobalso par procentu barjeru pārvarējušām partijām, arī nosaka vēlēšanu rezultātu, bet pārējo vēlētāju faktiskās vai potenciālās balsis tiek “izmestas miskastē”, ignorētas vai sadalītas starp vēlēšanās uzvarējušajiem (sev tīkamāko formulējumu katrs var izvēlēties pats). Un daudzās t.s. “pieredzējušās demokrātijās” vēlētāju aktivitāte regulāri ir zema un nekādi sabiedriskie nemieri tādēļ nenotiek, bet to valstu valdošās aprindas mierīgi tik “dragā tālāk”. Tāpēc apgalvojums, ka ar vēlēšanu ignorēšanu ir iespējams nopietni ietekmēt valdošajās aprindas, visbiežāk ir nepatiess. Pat vairāk, pie noteiktiem apstākļiem kādai no valdošajām partijām vai reizēm pat visām kopā ir izdevīgi, lai noteikta elektorāta daļa ignorē vēlēšanas, un tad visa cita starpā šāds “cīņas ar režīmu” veids tiek plaši reklamēts.

Vēl vēlēšanu ignorēšanas propagandētāji mēdz izplatīt mītu, ka ar dalību vēlēšanās nav iespējams neko mainīt. “Ja ar vēlēšanām varētu kaut ko mainīt, tad tās atceltu”. Arī šis apgalvojums ir smalka manipulācija, kura satur nozīmīgu patiesības daļu. Pirmkārt, viens cilvēks caur vēlēšanām maz ko var mainīt, jo viņš ir tikai viens cilvēks starp daudziem tūkstošiem/ miljoniem. Otrkārt, vēlēšanu sistēma tik tiešām ir izveidota tādā veidā, lai iespējami minimizētu jaunu politisko konkurentu rašanos. Treškārt, iespēja ietekmēt masu informācijas līdzekļus ir vairāk nekā ļoti ierobežota, bet no tiem lielā mērā ir atkarīgs vēlēšanu rezultāts. Ceturtkārt, katrās vēlēšanās notiek socioloģisko aptauju rezultātu pirkšana un viltošana un sev izdevīgāko aptauju rezultātu plaša izplatīšana caur medijiem neilgi pirms vēlēšanām (un kādēļ gan lai tā nenotiktu, ja to neviens nekontrolē). Piektkārt, patoloģiska maldināšana, solījumu nepildīšana un melošana no politisko spēku puses ir neatņemama vēlēšanu procesa sastāvdaļa. Sestkārt, pats vēlēšanu un balsu skaitīšanas process nav godīgs un tajā regulāri notiek “rezultātu viltošana“ vai koriģēšana (sev tīkamāko formulējumu katrs var izvēlēties pats) apmēram +/- 5 - 15% apmērā atkarībā no iespējām un nepieciešamības.

Augstāk minēto iemeslu dēļ ir pamatoti apgalvot, ka vēlētājiem ir stipri ierobežota ietekme uz vēlēšanu rezultātu. Bet tomēr vēlētāji visi kopā ar savu aktivitāti un balsošanu tomēr spēj ietekmēt un arī ietekmē gan vēlēšanu rezultātu, gan procesus valstī. Šī ietekme ir minimāla un attiecas uz pašiem galvenajiem sabiedrības attīstības virzieniem, bet tomēr viņa ir.

Pirmkārt, vēlētājiem ir iespēja “sodīt” tos politiskos spēkus un politiķus, kuri ir īpaši izcēlušies ar kādām pretsabiedriskām aktivitātēm. To viņi arī dara. Un lai gan vēlēšanu sistēma ir tāda, ka no šī “soda” ir iespējams dažādos veidos izvairīties vai minimizēt tā sekas, ik pa laikam gadās, kad kāds politiskā teātra spēlmanis saņem pēc nopelniem un tas ir kā brīdinājums citiem. Otrkārt, daudzpartiju sistēmas apstākļos dēļ partiju savstarpējās konkurences nav iespējama absolūta vēlētāju ignorēšana un vēlēšanu rezultātu viltošana, kas nozīmē, ka vēlēšanu rezultāti pietiekami lielā mērā būs pieskaņoti vēlētāju noskaņojumam. Treškārt, vēlēšanu sistēma darbojas tā, ka sabiedrības noskaņojums jau tiek ņemts vērā, organizējot un iestudējot kārtējo vēlēšanu šovu. Ceturtkārt, katra partija pārstāv noteiktu sabiedrības attīstības virzienu un balsojot par katru no tām attiecīgais virziens arī tiek izvēlēts. Jā, šo virzienu izvēle ir stipri ierobežota, tiek radītas pseidoizvēles un notiek vēl dažāda veida manipulācijas, bet reāla izvēle ir un tā ir vairāk kā būtiska. Piemēram, ir milzīga starpība vai tuvākajās vēlēšanās “Attīstībai/Par!” nepārvarēs 5% barjeru vai arī saņems kādus 30%. Vienā gadījumā noteikti sabiedrības deģeneratīvie procesi netiks veicināti, bet otrā gadījumā arī Latvijā tiks uzsākta paātrināta sabiedrības iznīcināšana radikālo neoliberāļu garā. Un to sabiedrība var reāli ietekmēt, tāpēc neizmantot šo iespēju un nebalsot ir vairāk kā bezatbildīgi.

Vairums vēlēšanas ignorējošo personu to neapzinās, bet vēlēšanu ignorēšanas taktika ir gan pašu ignorētāju sabiedriskās darbības mazspējas apliecinājums, gan arī viņu uzsvara likšana uz apokaliptiskiem scenārijiem sabiedrības attīstībā un attiecīgi arī to veicināšana.

Cilvēki ignorē vēlēšanas tad, kad neredz iespēju, kā viņi personiski varētu ietekmēt sabiedriskos procesus politiskā procesa ietvaros, tāpēc norobežojas no tā. Nereti vēlēšanas ignorē cilvēki, kuri ir ņēmuši aktīvu dalību politiskajā procesā un ir stipri vīlušies tajā, jo nav spējuši sasniegt rezultātus, kuri pašus apmierinātu. Tātad mums nesanāca, mēs neredzam kā to var izdarīt, tāpēc mēs tur nepiedalāmies, apmēram tāda ir vēlēšanas ignorējušo personu loģika un tā cilvēcīgi ir saprotama.

Tas, ko vairums vēlēšanas ignorējošo nesaprot, ka tādā veidā viņi automātiski atbalsta apokaliptisku scenāriju sabiedrības attīstībā. Ko tas nozīmē? Šāds scenārijs iestājas gadījumā, kad politiskā sistēma sevi ir pilnībā izsmēlusi, nav spējusi transformēties vai atjaunināties politisko procesu ietvaros, tāpēc tieši un acīmredzami degradē, pārstājot pildīt savas funkcijas. Revolūcija tas ir tikai viens no vārdiem, kā var apzīmēt šāda veida situācijas, un tas nav tas sliktākais variants, jo pēc īstas revolūcijas seko atdzimšana un strauja attīstība, bet apokaliptisks scenārijs var ilgt gadu desmitus, izvērsties daudzos lokālos pilsoņu kariņos un burtiski iedzīt sabiedrību akmens laikmetā.

Kas notiek, kad politiskā sistēma vairs nepilda savas funkcijas? Faktiski tad valsts kā tāda pārstāj eksistēt un valsts struktūras pārvēršas par pilnībā atklātām bandītiskām struktūrām. Šāds fenomens ir novērojams daudzās Āfrikas valstīs, no kurām slavenākā ir Somālija, bet tagad jau dažus gadus šie procesi visā pilnībā ir novērojami arī Ukrainā. Tas ir ļoti drausmīgs sabiedrisks process, kura rezultātā valsts struktūras (policija, glābšanas dienesti, slimnīcas, izglītības iestādes, infrastruktūras uzturēšanas iestādes u.c.) nefunkcionē vispār vai arī funkcionē drausmīgi kroplā veidolā, vairums iedzīvotāju tiek iedzīti galējā nabadzībā, sabiedrību pārvalda bruņotas bandas, kuras regulāri karo savā starpā par laupījumu un valstī strauji krītas iedzīvotāju skaits (dēļ lielās mirstības, mazās dzimstības un masveida emigrācijas). Jā, varētu teikt, ka ar Latviju kaut kas līdzīgs jau ir noticis, bet tā nebūs taisnība, jo tik galējs stāvoklis Latvijā nav. Iespējams Latvija uz to virzās, bet tas ne tuvu nav sasniegts.

Tad, lūk, visi, kuri ignorē vēlēšanas, faktiski liek uzsvaru uz šo scenāriju un līdz ar to arī veicina tā sasniegšanu, jo norobežojoties politiskā sistēma tiek atstāta to pārziņā, kuri nenorobežojas un, ja norobežojas labākie un spējīgākie, bet politiskās sistēmas pārvaldība paliek nespējīgāko un nelietīgāko indivīdu rokās, tad šāda apokaliptiska scenārija kļūšana par realitāti paliek tikai laika jautājums. Turklāt šāds rīcības modelis nereti var būt izdevīgs un var tikt veicināts no ārvalstu spēku puses, lai savu ģeopolitisko vai politekonomisko interešu vārdā veicinātu valsts varas nomaiņu vai arī izraisītu valstī haosu.

Katram, kurš domā ignorēt vēlēšanas, sev vajadzētu uzdot jautājumu vai viņaprāt pašreizējā politiskā sistēma Latvijā tik tiešām ir tik nepareiza un nelabojama, ka to var labot tikai vispirms šādi pilnībā visu nojaucot un vai tas ir milzīgu vairuma Latvijas iedzīvotāju upuru vērts? Ja Latvijā dzīvojošie vēlēšanu ignorētāji uz šo jautājumu sev atbildēs godīgi, tad visbiežāk viņu atbilde būs “Nē”.

Augstāk teiktais nenozīmē, ka vēlēšanu process ir jāuztver idealizēti un naivi, kā to propagandē galma politologi, bet saprast savu pilsonisko pienākumu un tā nepildīšanas sekas tā kā vajadzētu, vēl jo vairāk tādēļ, ka pilsoniskā pienākuma izpilde nebūt neliedz notiekošo uztvert reālistiski, rīkoties, vadoties no šīm reālijām, un veikt savas sabiedriskās aktivitātes, nepaļaujoties tikai uz vēlēšanu procedūrām. Tas ne tikai netraucē, bet labi papildina viens otru. Vēlēšanu process un vēlēšanu procedūras ir tikai varas apstiprināšanas un/vai nomaiņas instruments, kurš nav ne labs, ne slikts. Sliktas ir dažāda veida ilūzijas, kuras traucē pilnvērtīgi izmantot gan šo, gan citus sabiedrības pārvaldes instrumentus. Vēlēšanu ignorēšanas ideologēmas ir vienas no šāda veida ilūzijām.

Savukārt, ja apskata vēlēšanu ignorēšanas fenomenu no pašas vēlēšanu sistēmas skatu punkta, tad gan šāds rīcības modelis, gan tā aktuālais apjoms jau iepriekš ir noteikts un ieprojektēts aktuālajā vēlēšanu šova iestudējumā, tāpēc ignorējot vēlēšanas nevar nevienu pārsteigt un kaut ko reāli ar to ietekmēt. Pirmsvēlēšanu politiskajā cīņā politiskie spēki, kuriem ir stabils noteiktu sociālo grupu atbalsts, visa cita starpā cenšas panākt, lai viņu elektorāts atnāk uz vēlēšanām maksimāli lielā skaitā, bet viņu politisko konkurentu elektorāts lai maksimāli ignorē vēlēšanas.

2.2. Balsošana par “tiem, kuri tiks”

Šis ir ļoti populārs, objektīvi pamatots un noturīgs vēlētāju rīcības modelis, kura būtība no vienas puses ir vēlētāju vēlmē būt pārliecinātiem, ka viņu balsis netiks “izmestas miskastēs” (nelietderīgi izmantotas), bet no otras puses tā ir vēlētāju balsošana par kādu no partijām, kuras uzrāda kaut cik pieņemamu rīcībspēju. Lai cik arī labi un pozitīvi nebūtu citi partijas raksturlielumi, bet, ja ir skaidri redzamas drošas pazīmes, ka partija nepārvarēs procentu barjeru, tad vairums vēlētāju, kuri simpatizē šai partijai, par to nebalsos.

Šādos apstākļos kritiski svarīga nozīme ir pirmsvēlēšanu socioloģisko aptauju rezultātiem. Jebkuru partiju, kura nespēj pirmsvēlēšanu laikā panākt puslīdz pieņemamu socioloģisko aptauju rezultātu (3% un vairāk) ar vismaz minimālu ticamību un autoritārumu, vēlētāji automātiski ierindo t.s. “sīkpartiju” kategorijā un nebalso par tām. Izņēmums te ir vienīgi partijas ar izteiktu ideoloģisku ievirzi, pret kurām vai pret kuru elektorātu valdošais režīms izmanto acīmredzamu un netaisnīgu mediju, administratīvā resursa un/vai policejisku spiedienu.

No šī vēlētāju rīcības modeļa izriet visu partiju lielā ieinteresētība pirmsvēlēšanu laikā uzrādīt vismaz šo minimālo socioloģisko aptauju rezultātu par katru cenu, kas ir galvenais objektīvais faktors (noturīgs maksātspējīgs pieprasījums), kurš nosaka tendenci radīt tendenciozas, realitātei mazatbilstošas un/vai viltotas socioloģiskās aptaujas. Attiecīgā profila kompānijām, kuras ir biznesa organizācijas, nav racionālu iemeslu, lai neizmantotu šīs biznesa iespējas, vēl jo vairāk tādēļ, ka šai sfērā nav pilnīgi nekādas kontroles un to veikt var būt problemātiski. Un pirmsvēlēšanu socioloģiskās aptaujas tādēļ kļūst par ļoti nozīmīgu aģitācijas materiālu, no kura tieši ir atkarīgs to partiju vēlēšanu rezultāts, kuru atbalsts sabiedrībā ir 4 – 15%.

Šis vēlētāju rīcības modelis arī rada labvēlīgu augsni vēlēšanu rezultātu “viltošanai” jeb koriģēšanai noteiktā apjomā, ja ir iespēja maz pamanāmi saskaņot pirmsvēlēšanu aptauju rezultātu falsifikāciju, pirmsvēlēšanu procesa norisi un vēlēšanu rezultātu koriģēšanu saskaņā ar falsificētajiem aptauju rezultātiem.

Savukārt, ja politiskai partijai ir daudz skaitlisks, stabils un par savu taisnību pārliecināts elektorāts, tad nekādas pirmsvēlēšanu mahinācijas un korekcijas šādu partiju nespēj atstāt zem procentu barjeras bez nopietnas vēlēšanu sistēmas traumēšanas, kas viegli var pāraugt smagā politiskā krīzē vai pat pilsoņu karā.

2.3. Atbalsta izteikšana balsojot

Šis ir klasisks vēlētāju rīcības modelis, kura būtība ir partijas programmas, tēla un/vai iepriekšējās rīcības atbalstīšana no vēlētāju puses. Plaši izplatīta kļūda ir visu vēlēšanu procesu noreducēt tikai līdz šim modelim, kas ne vienmēr ir izšķirošais, lai gan teorētiski tā tam vajadzētu būt. Ņemot vērā šo modeli, partijai nepieciešams tikai nodefinēt savu deklaratīvo pozīciju, plaši to komunicēt un pēc tam godīgi ievērot, un tad būšot panākumi. Praksē ne tuvu tā nav un tikai daļa vēlētāju vadās no šī rīcības modeļa.

Šai sakarā vēl jāņem vērā, ka politika un valsts pārvalde ir sarežģīta joma, ko ir grūti pilnībā izteikt vienkāršotās formulās un ka šai jomā eksistē ļoti daudz un dažādi iespējami rīcības (rīcību programmu, saukļu) varianti, bet partiju ir salīdzinoši maz un vēl mazāk ir nopietnu partiju. Tādēļ vairums vēlētāju objektīvu iemeslu dēļ nekad nebūs pilnībā apmierināti ar nevienu no partiju politiskajiem piedāvājumiem (jo neviens pilnībā neatbilst viņu priekšstatiem) un būs spiesti izvēlēties vairāk apmierinošo vai mazāk neapmierinošo (“mazāko ļaunumu”). Šo tendenci ievērojami pastiprina ideoloģiskā un politiskā konkurence, kuras ietvaros noteikti politiskie virzieni apzināti un strikti tiek izslēgti no politiskā piedāvājuma, tādējādi apzināti atstājot nozīmīgu vēlētāju daļu bez politiskā spēka, kurš būtu gatavs realizēt viņu pārliecību vai intereses. Tā rezultātā liela daļa vēlētāju balso nevis par kaut ko (izsaka atbalstu, balsojot), bet savā izvēlē vadās no citiem apsvērumiem vai arī nebalso vispār.

2.4. Balsošana pret

Balsošana pret ir balsošana par kādu no politiskajiem spēkiem, kurš iestājas pret kādu citu politisko spēku vai parādību vai arī vēlētāja acīs ir tam pretspēks.

Balsošana pret ir gandrīz tik pat klasiska parādība kā balsošana par. Tā kā vienot dažādus cilvēkus uz kopēja ienaidnieka bāzes ir vienkāršāk nekā uz pozitīvas un konstruktīvas programmas bāzes, balsošana pret ir pat izplatītāka nekā balsošana par. Latvijā līdz šim lielākā daļa latviešu partiju mākslīgi aktivizēja un intensīvi izmantoja pret balsošanas modeli (“krievi nāk”) un šai ziņā pirmrindnieki ir TB/LNNK, lai gan “Vienotība” šai ziņā īpaši neatpaliek.

Lai gan balsošanas pret rīcības modelis dod plašas polittehnoloģiskas iespējas, kuras arī daudz tiek pielietotas, tā atstāj dziļi negatīvu iespaidu gan uz valsts politisko sistēmu (destrukciju pārsvars pār konstruktīvām programmām), gan uz sabiedrību kopumā (sabiedrības šķelšana), gan uz elektorāta psihi (naidu izraisošas propagandas radītas problēmas). Tomēr tas nevienu neattur un gadu no gada partijas izspēlē vienu un to pašu “krievi nāk” nacionālā apdraudējuma “pr” shēmu nedaudz pamainītās formās un gadu no gada attiecīgais elektorāts kā auni iet tur, kur tos dzen, un paklausīgi nobalso par vecajiem vai jaunajiem nācijas glābējiem un sargātājiem.

Krievvalodīgo partiju vidē ir vērojams līdzīgs process, kurš ir daudzkārt noturīgāks, tikai tas netiek plaši reklamēts un tā pamats ir latviešu pretkrievu politiskā propaganda un realizētā politika, ar kuru katrs krievvalodīgais vēlētājs ik dienas sastopas. Tāpēc krievvalodīgos aģitēt “pret latviešiem” nav nepieciešams, jo šo aģitāciju savu pretkrievisko aktivitāšu ietvaros pilnā mērā veic paši latvieši.

Tā kā klasiskā pretkrievu shēma atsevišķus politiskos spēkus vairs neapmierina, pēdējā laikā ir vērojami mēģinājumi radīt jaunu pret shēmu, aicinot vēlētājus balsot “pret oligarhiem”, “pret komunistiem” un “pret čekistiem”, kas gan pagaidām neuzrāda apmierinošu rezultātu. Savukārt lokāla un globāla mēroga sabiedriskā apdraudējuma procesi rada augsni pavisam citai shēmai, ko var apzīmēt kā “pret neoliberāļiem”, “pret izvirtuļiem”, “pret homoseksuālistu – pedofīlu aprindām”.

2.5. Sodīšana balsojot

Sodīšana balsojot ir klasiska vēlētāju reakcija uz kāda viena nozīmīga politiskā spēka ilgstošu pretsabiedrisku darbību un politiskajiem noziegumiem. Agrāk sabiedrība politiskos noziedzniekus pacieta ilgi, kam sekoja vardarbīga varas maiņa un gan vainīgo, gan mazākvainīgo stihiska vai pārdomāta likvidēšana. Mūsdienās viss notiek ātrāk un civilizētāk, un politiskie noziedznieki daļēji tiek atstādināti no varas vēlēšanu procedūru rezultātā, bet reālu sodu gandrīz vispār nesaņem, kas rada augsni recidīviem.

Šī rīcības modeļa ietvaros vēlētāji masveidā pārstāj balsot par valdošo politisko spēku un apzināti balso par jebkuru citu partiju, tikai ne par valdošo, tādējādi sodot to. Latvijā šādi no politiskās skatuves savulaik tika aizslaucīta Latvijas Tautas fronte, Latvijas Ceļš, Tautas partija, Zatlera reformu partija un ar nopietnām elektorālajām krīzēm saskārās TB/LNNK, Jaunais laiks un nu tagad arī Vienotība. Strauju virzību pa šo skuju taku ir uzsākusi arī ZZS.

Politiskie noziedznieki rēķinās ar šādu vēlētāju rīcību, tāpēc vēlētāju noskaņojums tiek monitorēts un, redzot sākotnējās indikācijas par neatgriezeniskiem elektorālajiem zudumiem, tiek veidoti jauni politprojekti un vecie vēži tiek sapakoti jaunās kulītēs. Un viss sākas no jauna.

Uz doto brīdi viss nopietnais latviešu politiskais spektrs ir sevi sakompromitējis un vienīgā nopietnā partija, kura formāli ne pie kā nav vainīga, ir “Saskaņa”. Uzsvaru uz masveidīgu šādu latviešu rīcību jau labu laiku liek “Saskaņas” ideologi un startēģi. Agri vai vēlu šīs cerības arī piepildīsies. Diemžēl visdrīzāk šīs cerības kā ierasts tiks smagi pieviltas, lai gan, varbūt ... brīnumi ļoti reti, bet reizēm tomēr notiek.

3. Politisko partiju klasifikācija pēc to rīcībspējas

Pēc partiju rīcībspējas tās var klasificēt nozīmīgajās partijās un t.s.”sīkpartijās”. Kā arī var izdalīt trešo vidusgrupu, kura atrodas starp šiem diviem galējajiem līmeņiem.


Šāda klasifikācija ir būtiska, jo, kā jau tika minēts, vēlētāji savā vairumā balso par partijām, kuras spēj uzrādīt noteiktu rīcībspējas minimumu un tas ir pareizi, jo nespējnieki valsts pārvaldē, pat, ja viņi ir godīgi un ar labiem nodomiem, var sabiedrībai nodarīt milzīgus un iespējams pat neatgriezeniskus zaudējumus (kompetents nelietis ir sabiedrībai mazāk kaitīgs par iedvesmotu idiotu).

Kā rīcībspējas kritērijs ir partiju spēja piesaistīt kompetentus cilvēkus, finansējumu, izvēlēties optimālu programmatorisko un rīcības taktiku un stratēģiju, veikt efektīvu sabiedrisko darbību un komunikāciju, kvalitatīvi organizēt politiskās akcijas, panākt noteiktas sabiedrības daļas atbalstu. Partijas rīcībspējas rezultātā tai ir jāizveidojas noteiktai elekorālai bāzei, un tai ir jāspēj panākt noteikta apjoma pārstāvniecību pašvaldībās un parlamentā.

Partijas, kuras ilgstoši uzrāda rīcībspējas minimumu (pārstāvniecība pašvaldībās un parlamentā) ir uzskatāmas par stabilām partijām un ir pieskaitāmas nozīmīgo partiju kategorijai. Tāpat pie nozīmīgām partijām ir pieskaitāmas tās partijas, kuras īslaicīgi uzrāda vai grasās uzrādīt nozīmīgus pārstāvnieciskus panākumus (15% un vairāk).

Sīkpartijas ir partijas, kurām ir minimāli vai nekādi pārstāvnieciskie rezultāti un nav indikāciju, kuras liecinātu, kā tādi tuvākajā laikā varētu parādīties.

Un ir partijas (vidēja līmeņa partijas), kuras nav uzskatāmas ne par nozīmīgām (pārāk maza pārstāvniecība, neilgs darbības laiks, ierobežots resursu daudzumus, bezperspektīvums utt.), bet nav arī uzskatāmas par sīkpartijām, jo reāli pretendē uz pārstāvniecību (tai skaitā dēļ stabila un noturīga elektorālā atbalsta).

Pašreiz (2018.gada oktobrī) uz Latvijas politiskās skatuves ir četras nozīmīgas partijas (Saskaņa, Nacionālā apvienība, Zaļo un zemnieku savienība un Vienotība divās organizatoriskās izpausmēs – Jaunā vienotība un Attīstībai/Par!) un piecas vidēja līmeņa partijas (Latvijas Krievu savienība, Latvijas Reģionu apvienība, No sirds Latvijai, Jaunā konservatīvā partija un KPL).

Pārējās partijas ir pieskaitāmas sīkpartijām, lai gan iespējams ar laiku situācija var mainīties. Sīkpartija ar uzcītīgu, pašaizliedzīgu, gudru un kvalitatīvu darbu var izaugt ne tikai par vidēja līmeņa partiju, bet arī par nozīmīgu partiju. Latvijas jaunāko laiku vēsturē tādu precedentu vēl nav bijis, jo toni nosaka politekonomisko projektu metodoloģija (ir nauda, ir iespējami panākumi), bet tas nenozīmē, ka tas nav iespējams.

Tālāk tiks veikta tikai nozīmīgo un vidēja līmeņu partiju analīze.

4. Latvijas politisko partiju analīze (2018.gada oktobrī)

Analīze tiks veikta vispārīgā aprakstošā formā, un tajā bez īpašām norādēm tiks ņemti vērā visi iepriekš minētie politisko partiju vērtēšanas kritēriji. Ierobežotā laika dēļ sīkpartijas apskatītas netiks, lai gan to izpēte arī ir lietderīga un interesanta.

4.1. “Jaunā vienotība” un “Attīstībai/Par!” – radikālie un ultraradikālie neoliberāļi, visnopietnākais iekšpolitiskais drauds Latvijas sabiedrības pastāvēšanai

“Jaunā vienotība” un “Attīstībai/Par!” ir viena politiskā novirziena (neoliberālā) divas partijas, kurām ir līdzīgi programmatoriskie uzstādījumi un kuras pretendē uz vienas sabiedriskās grupas balsīm.

Neoliberālisms, kurš bieži kļūdaini tiek dēvēts par liberālismu, kā ideoloģija no vienas puses strikti iestājas pret visu veidu ierobežojumiem un regulācijām un attiecīgi ir “par brīvību” maksimālos apmēros, bet no otras puses šī “brīvība” rada sabiedrībā katastrofālas sekas un tās radīšanai tiek pieļauta būtiska brīvības ierobežošana (neoliberālais totalitārisms). Neoliberāļi ir ne tikai par samierināšanos ar visu veidu antisabiedriskām parādībām un to legalizāciju, bet arī par noteiktu antisabiedrisku uzvedības modeļu policejisku uzspiešanu sabiedrības vairākumam. Kā piemēru te var minēt neoliberāļu kategorisko nostāju migrantu uzņemšanas jautājumā, kas Vācijas un Lielbritānijas sabiedrības vairākumam tika burtiski ar varu uzspiesta (publiski ir izskanējušas ziņas, ka tiesībsargājošās iestādes politkorektuma vārdā neizmeklē daudzus migrantu veiktos noziegumus pret vietējiem iedzīvotājiem, ka migrantu daudzie noziegumi tiek intensīvi noklusēti un ka pret tiem, kuri publiski pauž neapmierinātību ar imigrācijas politiku, tiek vērstas represijas).

Kā cita, daudz drausmīgāka neoliberāļu iezīme ir to kategoriskā prasība homoseksuālisma normalizācijas jautājumā. Neoliberāļu izpratnē homoseksuālisms sabiedrības vairākumam ir jāuzspiež kā norma. Kā galvenais šīs uzspiešanas virziens ir bērnu “izglītošana” (faktiski maitāšana, reklamējot nenormālu un netiklu rīcību) jau sākot no bērnudārza. Ja kāds tam nepiekrīt, tad pret tiem neoliberāļi pieļauj represīvu metožu izmantošanu (pārsvarā par t.s. “naida runu” un “naida noziegumiem”, jo pret bērnu maitāšanu neoliberāļu prāt ir jāizturas toleranti).

Vēl neoliberāļi atbalsta arī ievērojamu sodu samazināšanu pedofīliem, maksimālu iecietīgu attieksmi pret tiem un praktiski realizē tādu politiku, kad homoseksuālistu – pedofīlu noziegumi ir īpaši grūti izmeklējami. Ja tomēr mākslīgi radītos šķēršļus tiesībsargājošām iestādēm izdodas pārvarēt un kāds homoseksuālists – pedofīls tiek noķerts, tad tas faktiski saņem nodarījumam neatbilstoši niecīgu sodu. Plaši šāda prakse ir realizēta Norvēģijā, kur pedofīliem ieslodzījums cietumā ir kā sava veida sanatorija un reabilitācijas programma.

Neoliberāļi iestājas par masveidīgu bērnu izņemšanu no ģimenēm un to nodošanu audžuģimenēm. Ja formālais šādas politikas pamatojums ir cēls – cīņa pret vardarbību ģimenē, tad praktiski neoliberāļu izpildījumā tas izpaužas kā legalizēta bērnu izlaupīšana par visniecīgākajiem formāliem pārkāpumiem ar to vēlāku pārdošanu caur adopcijas procedūrām un/vai nodošanu homoseksuālu pāru pārziņā.

Neoliberāļi kategoriski iebilst pret ģimenes institūtu tā patiesajā, klasiskajā sapratnē un iznīcinoši izkropļo ģimenes jēdzienu, formulējot to kā hedonisku kopdzīvi vai kopsaimniekošanu starp jebkura dzimuma personām, kuras var būt arī vairāk kā divas (ģimenē varot būt arī, piemēram, divi “tēti” un viena “mamma” vai vienalga cik daudz “tētu” un “mammu” atkarībā no katra samaitātības pakāpes). Šīs pieejas ietvaros no valodas tiek izņemti vārdi “tēvs” un “māte”, aizstājot tos ar “vecāks 1” un “vecāks 2”, oficiāli tiek pieļauta tikai genderneitrāla valoda bez konkrēta dzimuma norādes un izkropļoti klasiķu darbi, pārveidojot tos genderneitrālā stilā un ieviešot homoseksuālus motīvus.

Neoliberāļu sapratnē mazi bērni esot “kompetenti” pieņemt dažādus pieaugušo lēmumus, tai skaitā arī piekrist stāties dzimumattiecībās ar pieaugušajiem. Šāda slima sapratne iznīcina pedofīliju kā krimināli sodāmu parādību un faktiski to legalizē.

Neoliberāļi visām pasaules valstīm mēģina uztiept t.s. “genderisma” jeb “dzimtu” teoriju un praksi, saskaņā ar kuru tiek ieviests sociālās lomas termins (genders jeb dzimta), ar kuru faktiski tiek aizstāts cilvēka fiziskais dzimums. Saskaņā ar šo teoriju nav svarīgi kāds ir faktiskais cilvēka dzimums, bet galvenais ir kā viņš “jūtas”. Un justies viņš var vairāku desmitu genderu diapazonā neatkarīgi no faktiskā dzimuma un mainīt savu genderu brīvi pēc nepieciešamības. Visa cita starpā jebkurš vīrietis genderisma piekritēju izpratnē var paziņot, ka viņš ir sieviete un pretendēt uz visām sieviešu tiesībām, tai skaitā izmantot sabiedriskās sieviešu ģērbtuves un dušas.

Genderisma teorija paredz arī “cīņu ar aizspriedumiem” jau no visagrīnākā vecuma, kas paredz, ka bērni vispār nedrīkst tikt audzināti kā kāda dzimumam pārstāvji (visiem bērniem jātiekot audzinātiem dzimumneitrāliem), jo lēmumu pie kāda dzimuma tie pieder, viņi pieņemšot vēlāk paši. Un šāda bērnu psihes kropļošana sabiedrības vairākumam tiek dažādos veidos uzspiesta, tai skaitā arī ar represīvām metodēm. Šādas “izglītības” ieviešanu paredz arī Stambulas konvencija.

Tāpat genderisma prakses ietvaros bērniem jau no salīdzinoši agrīna vecuma tiek dotas tiesības pieņemt patstāvīgu lēmumu par sava dzimuma maiņu.

Tā kā dzimums ir nemainīga cilvēces konstante, kura ir tik pat sena kā cilvēce, tad tā relatīviskošana kardināli maina pilnīgi visas dzīves sfēras, radot tajās nepārvaramu haosu, un iznīcina visu līdzšinējo cilvēces tradīcijas, kultūras un prakses mantojumu. Visa cita starpā genderisma praktiska iedzīvināšana ievērojami apgrūtina dzimumnoziegumu fiksēšanu un atklāšanu. Genderisms līdzinās ēkas pamatu nojaukšanai un tā ir faktiska cilvēces iznīcināšana. Galvenais instruments, caur kuru visām pasaules valstīm ar viltu mēģina uztiept genderisma prakses realizāciju, ir Stambulas konvencija, kuru visas pasaules neoliberāļi dedzīgi atbalsta.

Kā galvenie neoliberāļu ideoloģiskie darbi ir minami sera Karla Poppera “Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki”, kā arī Frensisa Fukujamas “Vēstures gals”. Poppers savā darbā kā galvenos cilvēces ienaidniekus definēja totalitāros režīmus (pirmkārt komunismu un nacismu) un tiem pretnostatīja brīvo “atvērto sabiedrību”, kurai tāpat ir pieļaujams pret saviem ienaidniekiem (totalitāro ideoloģiju pārstāvjiem) izmantot piespiešanas metodes. “Atvērtās sabiedrības” sociālā bāze ir visi apspiestie, kuri ir jāatbrīvo no visu veidu žņaugiem un ierobežojumiem. Uz “atvērtās sabiedrības” ienaidniekiem “atvērtās sabiedrības” vērtības neattiecas, tāpēc nevajag brīnīties par to, ka neoliberāļi pret citiem izmanto metodes, kuras paši tik kvēli kritizē. Arī demokrātija ir paredzēta tikai “atvērtai sabiedrībai”, bet pret tās ienaidniekiem ir pieļaujamas totalitāras metodes.

Savukārt Fukujama savā darbā konstatēja neoliberālisma neizbēgamu uzvaru globālā mērogā un t.s. ”vēstures gala” iestāšanos tās rezultātā. “Vēstures gals” nozīmē visu karu un konfliktu izbeigšanos dēļ tā, ka cilvēkiem vairs nav iemeslu, lai karotu un konfliktētu, ko savukārt var panākt novedot tos tādā bezgribas stāvoklī, kad viņi nemaz uz konfliktēšanu nav spējīgi. Tāds arī ir galvenais neoliberālo reformu mērķis, jo patērēt pieradušiem nihilistiskiem bezdzimuma hedonistiem nekas, izņemot lētas izpriecas, nav nepieciešams, tāpēc tie nav spējīgi ne uz kādu konfrontāciju, tai skaitā uz sacelšanos pret pastāvošo varu. Tāpēc neoliberālās koncepcijas ietvaros par tādiem ir jāpataisa gandrīz visi pasaules iedzīvotāji, izņemot mazskaitliskas valdošās aprindas. Un tādā veidā tiek atrisināta arī planētas pārapdzīvotības problēma, jo nīkulīgi bezdzimuma radījumi nevairosies un, ja vajadzēs, tos varēs izkaut kā vistas.

Kā zināmākais un ietekmīgākais neoliberālisma izplatītājs pasaulē ir minams bēdīgi slavenais miljardieris Džordžs Soross, kura finansētās struktūras visciešākā mērā ir saistītas ar ASV, Lielbritānijas un vairāku citu valstu specdienestiem. Soross tāpat ir arī viens no galvenajiem ASV Demokrātu partijas sponsoriem un ideologiem. Savukārt ilgu laiku viens no ietekmīgākajiem Dempartijas funkcionāriem bija homoseksuālists – pedofīls ar kanibāliskām ievirzēm Džons Padesta (ASV prezidenta Bila Klintona administrācijas vadītājs un Donaldam Trampam zaudējušās prezidenta kandidātes Hilarijas Klintones priekšvēlēšanu štāba vadītājs).

Neoliberāļiem ir vismaz trīs nesamierināmi ienaidnieki, pret kuriem tie nesaudzīgi vēršas. Pirmkārt tie ir kristieši (to skaitā arī katoļi un Romas pāvests), kurus no vienas puses neoliberāļi visādi apkaro (nomelno, diskreditē, šķeļ utt.), bet no otras puses tie izkropļo kristīgo mācību, implementējot tajā visas savas nenormālības, un pasniedzot to kā “pareizo” kristietību. Otrkārt tā ir Krievija kā valsts un krievi kā tauta (lielā mērā arī krievi kā pareizticīgie kristieši), kas ir pārmērīgi konservatīvi un tādēļ ir nepārvarams šķērslis neoliberāļu globālo ambīciju realizēšanā. Tāpēc neoliberāļi ir kaismīgi antikrievi un uz tā pamata ir gatavi veidot politiskas savienības ar vistumšākajiem un radikālākajiem spēkiem (islāmistiem, nacistiem utt.). Treškārt tie ir jebkuras valsts nacionālie spēki, kuri iestājas par klasiski neatkarīgu nacionālo valsti, tāpēc visas pasaules neoliberāļi mēģina iznīcināt savu valstu nacionālos spēkus un pārvērst savas valstis par veidošanās stadijā esošās “globālās valsts” globalizētām provincēm. Neoliberāļu politiskā kustība un struktūras pašreiz ir viens no galvenajiem draudiem cilvēces pastāvēšanai.

Visas minētās neoliberālisma šausmas Latvija ne tuvu nav izbaudījusi un pat ne iepazinusi. Viss aprakstītais ir labi redzams neoliberālisma avangardvalstīs – Lielbritānijā, Norvēģijā, vairākos ASV štatos un citur. Latvija pagaidām vēl ir pārāk konservatīva, lai to uzreiz aplaimotu ar visu neoliberālā politiskā piedāvājuma klāstu un tai blakām ir vēl konservatīvākā Krievija, tāpēc Latvijas neoliberāļu pašreizējā dienas kārtībā ir “tikai” Stambulas konvencijas ratifikācija, kas vēlāk dos tiesisku pamatu genderisma uzspiešanai, partnerattiecību likuma pieņemšana, kas pavērs durvis viendzimuma “laulību” legalizēšanai, masveida bērnu izņemšanas no ģimenēm mehānisma pilnveide un nostiprināšana, agrīnas bērnu seksuālās “izglītošanas” ieviešanas sākšana, kā arī “naida noziegumu” ieviešana, lai var sākt gatavot represīvo aparātu neapmierināto vajāšanai. Kad neoliberāļi panāks šīs izmaiņas, tad uzreiz uzsāks nākamo nenormālību uzspiešanu. Neoliberāļu ārprātam nav robežu un viņi nenomierināsies līdz nesasniegs savu, tāpēc ar viņiem var runāt tikai izejot no spēka pozīcijām, jo citu valodu tie saprast negrib.

Latvijas radikālās neoliberālās partijas “Vienotība” pārtapšanu “Jaunajā vienotībā” un
”Attīstībai/Par!” var uzskatīt par šī politiskā spēka sašķelšanos radikālajos neoliberāļos (Jaunā vienotība) un ultraradikālajos neoliberāļos (Attīstībai/Par!).

Tāpat pareizs var būt uzskats, ka “Vienotība” ar savu pretsabiedrisko un noziedzīgo politiku ir sevi izsmēlusi un tādēļ elektorālu apsvērumu dēļ atkal bija jāizveido jauns politiskās partijas veidols. Tas arī tika izdarīts, radot uzreiz divus jaunus politiskos projektus – pielāpītu veco “Jauno vienotību” un formāli pilnīgi jauno “Attīstībai/Par!”.

Vēl “Vienotības” šķelšanos var apskatīt ģeopolitiskās situācijas saasināšanās kontekstā. Šādā skatījumā “Jaunā vienotība” izskatās pēc sava veida “čekistiska projekta”, kura mērķis ir iegūt pozīcijas neoliberālās aprindās, lai tās izmantotu merkantilos un/vai citos nolūkos, bet “Attīstībai/Par!” vairāk līdzinās pārliecinātiem neoliberāļiem, kuri ir cieši saistīti ar anglo - amerikāņu specdienestiem un kuri grib aktīvi realizēt savas neoliberālās destrukcijas. Vecajā “Vienotībā” tas laikam pilnībā nebija iespējams un nu ar jaunas partijas izveidošanu ir cerības atbrīvoties no šiem ierobežojumiem.

Kā zīmīgākās “Attīstībai/Par!” personālijas ir jāmin bēdīgi slavenais “Kā var nesolīt?” autors un miljona diedelētājs Einārs Repše, bijušais “Vienotības” “kasieris” Edgars Jaunups, kuru Valdis Valters publiski nosauca par “pidaru”, viens no Latvijas politikas pelēkajiem kardināliem un Jaunupa formālais sievastēvs Kārlis Leiškalns, faktiskā korupcijā publiski pieķertie Daniels Pavļuts un Juris Pūce, bijušais Kultūras ministrs un Tautas partijas biedrs Rihards Pīks, bijušais tautpartijietis, vienotībnieks un pieredzējušais staiguļotājs Artis Pabriks, viena no Latvijas politikas pelēkajām kardinālēm, bijusī “Amerikas balss” žurnāliste, bijusī Valsts reformu ministre Māra Gaiļa (Latvijas ceļš) valdībā, bijusī Sorosa fonda Latvija izpilddirektore, Sorosa struktūru Latvijā faktiskā radītāja Vita Tērauda, bērnudārza vecuma bērniem paredzētās genderiskās grāmatas izdevēja, bijusī Labklājības ministre Ilze Viņķele ar vīru, ietekmīgais homoseksuālists un bijušais LNO vadītājs Andrejs Žagars, kā arī LGBT („Mozaīkas”) aktīviste Evita Goša.

Jebkurā gadījumā uz doto brīdi “Attīstībai/Par!” ir visdestruktīvākais un Latvijas sabiedrību visvairāk apdraudošais politiskais spēks, no kura daudz neatpaliek arī “Jaunā vienotība”, kura tikai sakarā ar savām deklaratīvajām pozīcijām kaut ko no tā būs spiesta realizēt vai atbalstīt.

4.2. “Nacionālā apvienība” – nacionālromantiķu, pragmatiķu, nacistu un nacistiski orientēto mistrojums

“Nacionālā apvienība” (NA) ir paradoksāla un pretrunīga partija, kura visacīmredzamāk ir saistīta ar kādu ideoloģiju. Ja neoliberāļi savu ideoloģiskumu noliedz, mēģinot to pasniegt kā objektīvu patiesību, tad NA no tā nekautrējas un vismaz deklaratīvā līmenī cenšas nenonākt pretrunās ar to.

Vēsturiski “Nacionālā apvienība” radās Komunistiskās partijas iniciētajā nacionālromantiskā gaisotnē kā “Latvijas Nacionālās neatkarības kustība” (LNNK) un kā “Tēvzemei un brīvībai” (TB). Par LNNK radītāju var uzskatīt pieredzes bagāto un rūdīto nacionālkomunistu Eduardu Berklavu. Laika gaitā apbružājoties varas koridoros partija nolietojās un sāka zaudēt savu nacionālromantisko garu un attiecīgi arī pievilcīgumu vēlētāju acīs, tāpēc to bija nepieciešams atjaunināt un papildināt ar “svaigām asinīm”. Sākotnēji LNNK kā vienu no varas partijām papildināja opozicionārā TB, bet pēc vairākiem gadiem jau rūdīto varas partiju TB/LNNK papildināja ar varnešus lamāt mīlošo jauniešu organizāciju “Visu Latvijai”. Tā radās pašreizējā “Nacionālā apvienība” (NA VL – TB/LNNK).

“Nacionālās apvienības” formālā un deklaratīvā ideoloģija ir nacionālisms, kas koncentrētā formā ir izsakāma kā “mīlestība uz savu tautu”. Šādu definīciju nez vai kāds no NA vai nacionālistu aprindām noliegs, tai pat laikā tās sapratne un tālāka izvēršana ir pietiekami dažāda ar kardināli pretējiem rezultātiem, kādēļ “Nacionālā apvienība” ir visai savdabīgs un pretrunīgs organizatorisks veidojums.

Ja apskata “Nacionālās apvienības” personālsastāvu un darbības, tad NA veidojošās personas var iedalīt četrās grupās – nacionālromantiķos, pragmatiķos, nacistos un cilvēkos, kuru visprecīzākais apzīmējums ir “nacistiski orientētie”.

Nacionālromantiķi ir NA dzinējspēks, kas piedod tai noteiktu pievilcību, puslīdz konstruktīvu enerģiju, satur to kopā un piesedz tās pietiekami nopietnos trūkumus. Tie ir cilvēki, kuri patiešām noteiktā mērā mīl savu tautu, tic nacionālisma cēlajai un pozitīvajai dabai un pa savam iespēju robežās cenšas savu ticību un mīlestību izpaust praktiski. Visbiežāk tie ir panaivi un mazpieredzējuši cilvēki (pārsvarā jaunieši), kuri dzīvo kaut kādā savā sapņu pasaulītē un to caur savu sabiedriski – politisko darbību cenšas ienest skarbajā realitātē. Šī iemesla dēļ viņus mēdz dēvēt arī par stulbiem, kas bieži vien tā arī ir. Dēļ šīm nacionālromantiķu īpašībām tos plaši izmanto visi, kas to spēj, un, pirmkārt, pragmatiķi un nacisti.

NA pragmatiķi ir cilvēki, kuri nacionālisma ideoloģijā balstītā partijā saskata nebeidzamas politiskas, ekonomiskas un/vai cita veida iespējas. Nacionālisms kā tāds viņiem vai nu vispār nav svarīgs vai arī tam ir otršķirīga nozīme, bet racionālu apsvērumu dēļ pragmatiķi ārišķīgi lieto nacionālistisku valodu un atribūtus. Ja nacionālromantiķu liela daļa ir aprobežoti, tad pragmatiķi tieši otrādi ir pietiekami erudīti. Tāpēc pragmatiķi plaši izmanto nacionālromantiķus savās interesēs, lielā mērā līdzsvaro tos un neļauj tiem sadarīt lielas muļķības. Pragmatiķi iespēju robežās ierobežo nacionālromantiķu ideoloģiski “pareizās”, bet praktiski sabiedriski kaitīgās darbošanās tieksmi. Bet līdz ar to lielā mērā tiek mazināts nacionālromantiskais gars, tāpēc tas ir tikai laika jautājums, kad “Nacionālā apvienība” kārtējo reizi sevi būs atkal izsmēlusi un tai no jauna būs nepieciešamas “svaigas asinis”.

Lai gan mūsdienu pasaulē ir vērojama nacisma atdzimšana un arvien biežāka atklāta slavēšana, joprojām nacistu vairākums deklaratīvi noliedz savu nacistisko dabu un publiski dēvē sevi par nacionālistiem (ne visi nacionālisti ir nacisti, bet vairums nacistu sevi sauc par nacionālistiem). Tāpēc nacionālistu partijas un organizācijas ir viens no galvenajiem nacistu patvērumiem. “Nacionālā apvienība” nav izņēmums. Un tā kā NA ir vienīgā partija, kura tieši un atklāti atzīst nacionālisma ideoloģiju, tad neizbēgama ir arī nacistu tieksme iekļauties tās rindās.

Arī nacisti deklaratīvi atzīst, ka nacionālisms ir “savas tautas mīlestība”, tomēr viņu izpratne par to ir pavisam savādāka kā normāliem cilvēkiem. Nacisti šim formulējumam pieiet pragmatiski un paziņo, ka tauta nevar attīstīties, ja tai ir nelabvēlīgi apstākļi. Starp nelabvēlīgajiem apstākļiem ir arī citādi domājošie un citas tautas. Attiecīgi tautai traucē “nepareizie” citi un “tautas mīlestība” izpaužas arī šī traucējuma novēršanā. Bet novērst traucēkļus atkarībā no apstākļiem var ar dažādām metodēm. Ja traucējums ir nozīmīgs un grūti pārvarams, tad ir jāizmanto attiecīgas metodes (spēcīgāki līdzekļi). Karš ir slikta lieta, bet kari notiek. Un karā taču nogalina. Te attiecīgi esot tāpat. Ir pieļaujami gadījumi, kad “sliktos” citus (citādi domājošos un citas tautas) ir pieļaujams nogalināt. Un tālāk paliek tikai argumentēšanas tehnikas jautājums, lai “slikto” citu sarakstā iekļautu pilnīgi jebkuru pēc nepieciešamības (tai skaitā arī nacionālromantiķus, kuri negrib piekrist šādai loģikai). Attiecīgi viena no nacistu iezīmēm ir ne tikai tas, ka “slikto” citu vidū tiek iekļauti cittautieši, bet arī tas, ka “slikto” citu vidū parasti ar laiku izrādās arī viņu pašu tautiešu vairākums, kuri visi izrādās nodevēji, jo neatbalsta nacistu “cēlos” nodomus.

Kā galvenā nacistu pazīme, pēc kuras tos teorētiski droši var nodalīt no visiem pārējiem, ir to iekšējs atbalsts “slikto” citu preventīvai slepkavošanai un iekšējai gatavībai nepieciešamības gadījumā to darīt pašiem. Ja vēl precīzāk, tad – “slikto” citu sieviešu un bērnu slepkavošanai. Nacisti savā būtībā ir zemiski slepkavas, kuri ir iekšēji gatavi “karot” ar neapbruņotajiem.

Ar praktisku nacistu identifikāciju ir grūtības, jo reti kurš nacists atklāti atzīstas savās slimajās tieksmēs un pārliecībā, kas parasti tiek dažādos veidos maskēta. Visdrošākais veids kā noteikt nacistus ir dot tiem pilnīgas rīcības brīvību, lai tie pastrādā savus noziegumus. Tas ir nehumāni un bīstami. Citi veidi ir mazāk precīzi, bieži vien netieši un sarežģīti. Bet viņi ir.

Nacisma sakarā reizēm mēdz runāt par “ideoloģiski pārliecinātiem nacistiem”. Faktiski tādu nemaz nav. Ideoloģiski pārliecināts var būt tikai fašists, bet ne nacists. Šī iemesla dēļ terminoloģiski precīzi skaitās likt vienādības zīmi starp fašistiem un nacistiem. Tas tā ir tādēļ, ka nacisti savā būtībā ir galēji egoisti un egocentriķi, kuriem nacionālisma ideoloģija ir vai nu līdzeklis savu ambīciju apmierināšanai vai arī līdz galam sevi neiepazinušu egoistu pašapmāns. Tā kā nacionālisms ir egoistiska ideoloģija, jo liek uzsvaru uz vienu, tikai savu tautu, tad egoisti dabiski pievēršas nacionālismam, jo tā uzstādījumi tiem ir tuvi un saprotami. Kad nacionālists pragmatiskojas un uzsāk savu ceļu uz nacistiskiem uzskatiem, viņam tajā ir jāsaskaras ar daudzām izvēlēm no sērijas “es vai citi” un nacists vienmēr izvēlas es, tāpēc šī ceļa beigās, kad viņš ir iekšēji gatavs slepkavot “slikto” citu sievietes un bērnus, nekādas nacionālas vērtības viņa apziņā vienkārši vairs nevar saglabāties. Pāri paliek vai nu pliks, ideoloģiski nepiesegts dzīvniecisks egocentrisms vai arī nacists patstāvīgi vai ar “kolēģu” atbalstu nonāk līdz stiprākā (varas, spēka) ideoloģijai, kas ir nekas cits kā fašisms (valda stiprākie un ar vājākajiem dara visu, kas ienāk prātā).

Ja nacisti pēc sava teorētiskā pamatojuma nevar būt internacionālisti, tad fašisti tādi var būt un arī ir. Fašisms atšķirībā no nacisma teorētiski var būt un arī ir internacionāla parādība un tas ir loģiski, jo pārliecība par absolutizētām stiprāko tiesībām var apvienot dažādu tautu, reliģiju, šķiru un seksuālās orientācijas cilvēkus. Bet no tā arī izriet, ka šāds internacionalizēts fašists ir savas tautas vislielākais ienaidnieks, kurš savu milzīgo ego apliecinās uz tās rēķina. Attiecīgi fašisti vienmēr ir kolabracionisti, kuriem ir vienalga zem kādiem nacionālajiem vai vienalga citiem karogiem apliecināt savu ego. Tāpēc bieži sanāk, ka deklaratīvi nacionālisti, kuri ir vai arī ar laiku kļūst par nacistiem, ir savas tautas vislielākie nodevēji un ienaidnieki, kuri visrupjākā veidā pārkāpj visas nacionālisma ideoloģiskās tēzes.

Pēc sabiedriskās darbības un izteikumiem no “Nacionālās apvienības” darboņiem visdrošāk nacista pazīmēm atbilst Norvēģijā skolotais Edvīns Šņore, kurš nekautrējas publiski izteikties nacistiskā garā. Noteikti ir arī citi, bet, kā jau tika minēts, nacisti joprojām cenšas maskēties un slēpties zem nacionālisma maskas.

Gan Latvijā, gan visā pasaulē viens no galvenajiem nacistu un fašistu ienaidniekiem ir Krievija un krievi. Tas tā ir tādēļ, ka viens no nacistu/fašistu ideāliem ir Ādolfs Hitlers un nacistiskā Vācija, kuru sagrāva Padomju Savienība, kas lielā mērā tiek asociēta ar Krieviju un krieviem. Bez pilnvērtīga revanša globālais fašisms jaunā veidolā atdzimt nevar. Un lai gan sociālistiskās sistēmas un PSRS sabrukums ir daļa no šī revanša, tas tomēr vēl nav pilnīgs un pašreizējā satrunējusī Krievija ar stipri traumēto krievu tautu joprojām ir kā nepārvarams šķērslis globālā fašisma atdzimšanas ceļā. Tāpēc visas pasaules nacisti, to skaitā arī latviešu nacisti, intensīvi visos iespējamajos veidos vēršas pret Krieviju un krieviem. Un šai ziņā fašistu/nacistu intereses pilnībā sakrīt ar neoliberāļu interesēm, kā rezultātā globālā mērogā ir vērojama noteikta neoliberāļu – fašistu alianse, kuru reizēm mēdz saukt arī par “neoliberālo fašismu”.

Latvijā ar neoliberāļu – fašistu alianses noformēšanu ir radušās noteiktas grūtības. No vienas puses tā it kā ir noformēta, jo gan vecā “Vienotība”, gan “Jaunā vienotība”, gan “Attīstībai/Par!” sevi dēvē par nacionālistiskām partijām, kuras plaši izmanto nacionālistiskus lozungus. Tai pat laikā galvenā nacionālistiskā partija “Nacionālā apvienība” ir nacionāla, bet lielā mērā konservatīva un tāpēc antineoliberāla. Un lai gan NA neoliberālā “frakcija” ar netradicionāli orientēto Eināru Cilinski priekšgalā cenšas šīs pretrunas nogludināt, tas pilnībā nav iespējams dēļ “Nacionālās apvienības” elektorāta dziļi pārliecinātā konservatīvisma. Lai kā arī Cehs un pārējie necenstos iestāstīt “stulbajiem tradicionāļiem”, ka “homoseksuālisti arī ir latvieši” un “ir patrioti”, NA elektorāts ir pret homoseksuālisma normalizāciju un pārējām neoliberālajām preteklībām.

Pēdējā un noteiktā mērā izšķirošā “Nacionālās apvienības” grupa ir cilvēki, kuru visprecīzākais apzīmējums būtu “nacistiski orientētie”. Tie ir cilvēki, kuriem ir bijušas nacionālromantiska pārliecība, bet kura pakāpeniski ir sākusi mainīties nacistiskā virzienā, tomēr līdz nacismam vēl nav degradējusi. Viņi vairs nav nacionālromantiķi, nav pragmatiķi un vēl nav nacisti. Pie tam viņi tā arī var nekļūt par nacistiem vai nu apstājoties un “iestrēgstot” “pusceļā” vai arī mainot savus uzskatus uz cietiem, iespējams pat diametrāli pretējiem.

Viens no nacistu uzdevumiem ir savu atbalstītāju vairošana, lai būtu iespējams sasniegt savus politekonomiskos mērķus. Noteiktās situācijās un noteiktiem uzdevumiem ir viegli “uz tumšo” izmantot nacionālromantiķus, kas plaši arī tiek darīts. Tāpat ar nacionālromantiķiem ir viegli piesegties, apgalvojot, ka “mēs neesam nacisti”, “mums nav nacistu”, sak, ja neticat, paskatieties uz šiem jaukajiem, iedvesmotajiem cilvēkiem. Tomēr ir cita veida situācijas un cita veida uzdevumi, kur ir nepieciešams pietiekami liels skaits ja ne pārliecinātu nacistu, tad vismaz tādu izpildītāju, kuriem nav raksturīga nacionālromantiķu naivums un “mīkstčaulība”. Bez tā nacisti nevar pretendēt uz noteicošu ietekmi un var mūžīgi palikt par marginālu pulciņu. Tāpēc nacistu skaitu vajag pavairot, tas ir jāizdara visiem nemanāmi un to var izdarīt tikai uz nacionālromantiķu rēķina.

Kāda ir nacistu pavairošanas metodoloģiskā shēma? Vispirms nepieciešams izejas materiāls. Tas ir, vajag, lai būtu pietiekam daudz nacionālromantiķu. Šī uzdevuma izpildei nepieciešama plaša klasiskā (normālā) nacionālisma propaganda, jo īpaši un pirmkārt jauniešu vidē. Latvijā tas pašreiz ir novērojams un tikai šis apstāklis pats par sevi nav tikai negatīvi vērtējams.

Nākamais solis, kura izpilde ir obligāta, ir nacionālromantiķu tālākas izaugsmes iespēju nogriešana (nepieļaušana, traucēšana). Ko tas nozīmē?

Pirmais latviešu nacionālists, kurš publiski paziņoja, ka viņš ir latvietis, bija Krišjānis Valdemārs. Viņa devums latviešu nācijas izveidē, stiprināšanā, latviskuma propagandēšanā, sazarota latviešu organizāciju tīkla izveidē un latviešu piesegšanā Krievijas impērijas augstākās ierēdniecības varas gaiteņos ir nenovērtējams, tāpēc viņu pamatoti var uzskatīt par latviešu garīgo ciltstēvu. Tad, lūk, Krišjānis Valdemārs bija vienlaicīgi gan latviešu nacionālists, kurš pilnībā sevi ziedoja savai tautai, gan arī internacionālists, kurš bija precējies ar vācieti (neskatoties uz aso politisko cīņu ar vāciešiem) un aktīvi strādāja arī citu tautu labā (pārsvarā krievu un igauņu, bet ne tikai).

Krišjāņa Valdemāra piemērs rāda ne tikai to, ka nacionālisms ir apvienojams ar internacionālismu, bet arī to, ka tas obligāti ir jādara. Citiem vārdiem sakot, nacionālisms kā ideoloģija ir līdz galam pagaidām vēl neattīstītu personību ideoloģija, kuras cēlais mērķis ir palīdzēt šīm personībām pārvarēt pēdējo dabīgā egoisma robežu un nonākt līdz internacionālām atziņām. Ja šī izaugsme nenotiek, tad persona vai nu paliek līdz galam neattīstītā (infantilā) stāvoklī vai arī sāk degradēt nacisma virzienā.

Tad, lūk, nacistu mērķis ir nogriezt šo ceļu uz augšu un maksimāli nepieļaut nacionālromantiķu izaugšanu par internacionālistiem. Tāpēc ir nepieciešama tik pat plaša internacionālismu noliedzoša propaganda. Latvijā arī tas ir novērojams. Praktiski tas izpaužas Padomju laiku un to sasniegumu noliegšanā, noklusēšanā, nomelnošanā un apmelošanā. Padomju politiskā sistēma tiek asociēta ar internacionālismu, kas tā lielā mērā arī ir, un tādā veidā tas tiek noliegts.

Papildus tam cita veida komunikāciju formātos tiek pragmatiski paskaidrots, ka internacionālisms vispār ir ļoti labi, tikai tas ir nereāls māneklis vai nesasniedzams ideāls. Cilvēce redziet ir kaut kas abstraksts, bet tauta (nācija) kaut kas konkrēts, tāpēc mīlestība uz savu tautu ir reāla, bet mīlestība uz cilvēci esot nereāla abstrakcija. Attiecīgi nacionālisms ir pēdējā cilvēka izaugsmes stadija, pēc kuras citu neesot. Viss, ar to faktiski tiek pateikts, ka citu tautību cilvēki vispār nav cilvēki, jo cilvēce ir abstrakcija, bet jāmīl ir tikai sava tauta, nevis cilvēce (attiecīgi arī citu tautību cilvēki). Vēl, vadoties no šādas loģikas, arī kristietība sanāk nereāla abstrakcija, jo saskaņā ar kristīgo dogmatiku Kristus mira nevis par savu tautu (jūdiem), bet gan par visu cilvēci. Un te kļūst redzama cita neoliberāļu un nacistu kopējā iezīme – kristietības nepieņemšana.

Kad nacionālromantiķu izaugsmes ceļš ir nogriezts, atliek tikai gaidīt to dabisku degradāciju vai arī palīdzēt tajā un pakāpeniski virzīt tos nacisma virzienā. Kā tas notiek? Vienkārši. Pamazām un pakāpeniski ar šķietami racionāliem argumentiem likvidējot vienu ideālistisku atziņu pēc otras un to vietā pārliecinot par atsevišķu nacistisku vai uz nacismu loģiski vedošu atziņu patiesumu. Cilvēks tās pieņem un jau no tā vien kļūst jau cits, bet tikai tādēļ tas uzreiz nekļūst par nacistu. Miera laikā tam var būt nepieciešams ilgstošs pārliecināšanas, iekšējo pārdomu, izvēles un rīcības ceļš (kara laikā vai saspringtās situācijās to var iziet ātri). Cilvēks ne visu var pieņemt, ne visu var pareizi saprast, no atsevišķām atziņām viņš var negribēt atteikties, kas pēc tam būtiski ietekmē tā turpmāko virzību. Pie noteiktas robežas viņš šajā virzībā var apstāties (iestrēgt) un, pats galvenais, pirms viņš ir pārgājis noteiktu robežu, viņam ir iespējams atpakaļceļš, kas var notikt pat ļoti strauji (cilvēks saprot, ka viņš ir ticis maldināts un apmānīts, pārvērtē visu un kardināli maina savus uzskatus). Šī iemesla dēļ šos cilvēkus nav ne korekti, ne pareizi un ne arī lietderīgi saukt par nacistiem kā to bieži mēdz darīt krievvalodīgajā vidē, bet ir vēlams izmantot citu terminu. “Nacistiski orientētie” visprecīzāk apraksta gan šādus cilvēkus, gan arī procesu, kura sastāvdaļa tie ir.

Aprakstītais process no nacionālromantiķiem uz nacistiem norit ne tikai “Nacionālās apvienības” un nacionālistu aprindu ietvaros, bet visa NA elektorāta un pat nozīmīgas latviešu daļas ietvaros. “Nacionālās apvienības” pragmatiķi šai ziņā daļēji pilda svarīgu saturēšanas funkciju, bremzējot “nacistiski orientēto” masu regresu un ievirzot tos kaut kādās konstruktīvās sliedēs, bet daļēji to neapzināti veicina tūlītēju politekonomisko ieguvumu vārdā. Pagaidām process nav noslēdzies. Ja tas notiks un nacisti iegūs nozīmīgu skaitlisko papildinājumu un pilnībā noformēs neoliberāļu – nacistu aliansi, tad Latviju un visus tās iedzīvotājus sagaida vairāk kā bēdīgs liktenis neoliberāli - nacistiskās diktatūras un/vai pilsoņu kara formā (Ukrainas scenārijs). Tāpēc no NA pragmatiķiem un iekšējās cīņas “Nacionālās apvienības” ietvaros par nacionālromantiķu un “nacistiski orientēto” apziņu tieši ir atkarīgs Latvijas liktenis.

No šīs cīņas izriet arī “Nacionālās apvienības” ideoloģija, nostāja un darbības, kas ir savdabīga visu spēku, politisko tendenču un perspektīvo plānu summāri vidējais rādītājs. Tādēļ NA pragmatiķi pat gribēdami nevar iebilst pret daudzām nacionālistiski pamatotām iniciatīvām, kuras faktiski ir destruktīvas. Tādēļ NA nevar pozitīvi izteikties par Krieviju, krieviem, krievu valodu un daudz ko citu. Tai pat laikā arī daudzas nacistu iniciatīvas pagaidām negūst atbalstu, par ko NA vadība tiek nopietni kritizēta. Tādēļ “Nacionālās apvienības” politiķi nav brīvi savā rīcībā un lielā mērā ir spiesti iet savas partijas biedru vairākuma un visa elektorāta pavadā.

Tas var šķist paradoksāli, bet Krievijai stabila, nacionāla un neatkarīga Latvija ir pietiekami pieņemama, jo konsekvents latviešu nacionālisms ir pilnīgā pretrunā “modernajām” “Rietumu vērtībām”, kas piešķir Latvijai Krievijas robežu sargājošas bufervalsts lomu (tas pats attiecas arī uz citām postsociālistiskām valstīm). Problēma ir apstāklī, ka nacionālisms var nebūt konsekvents, ka tas var būt stulbs un ka aizsedzoties ar nacionālismu kompradoriski elementi var realizēt slēptu vai atklātu antinacionālu politiku, kura var būt pretkrieviska. Tas arī notiek un politiskās cīņas tiek vestas par to, cik lielā mērā pretkrieviska un attiecīgi arī antinacionāla šī politika būs. Galējā variantā tas var radīt totāli katastrofālas sekas gan valstij, gan visiem tās iedzīvotājiem.

Kādēļ nav vērts atbalstīt “Nacionālo apvienību”? Tādēļ, ka nacionālisms vispār ir vēl nenobriedušu prātu ideoloģija un tādēļ, ka pašreiz latviešu nacionālisma galvenās tieksmes ir iracionālas, kontrproduktīvas un kaitīgas gan Latvijas valstij, gan sabiedrībai, gan arī pašiem latviešiem. Tai pat laikā “Nacionālā apvienība” vismaz pagaidām nekādi nav uzskatāma par lielāko politisko ļaunumu, kādas ir neoliberālās partijas (pirmkārt “Attīstībai/Par!” un “Jaunā vienotība”), un to stingrā un konsekventā nostāja tradicionālo vērtību sakarā pat padara NA par noteiktā mērā sabiedriski lietderīgu politisko spēku. Laikā, kad neoliberāļi grasās iznīcināt visu cilvēcisko, tas ir daudz. Tāpēc, ja kādam nacionālais jautājums šķiet tik svarīgs un kaut kādā mērā ir bail no krieviem, tad “Nacionālā apvienība” var būt ciešama izvēle.

4.3. “Saskaņa” – viens no 4.maija Latvijas Republikas nesošajiem balstiem

Plaši tiek stāstīts, ka Latvija bija okupēta. Tas ir diskutabls apgalvojums. Bet tas, ka Latvija bija Padomju Savienības sastāvdaļa ir fakts. Padomju Savienība bija daudznacionāla centralizēta valsts (kā tagad patīk teikt – autoritāra), kurā cementējošo lomu pildīja krievi un krievu valoda. PSRS valsts valoda bija krievu, bet savienības republikās, to skaitā arī Latvijā, bija sava republikāniskā līmeņa valoda. Latvijas PSR – latviešu.

Republikāniskā līmeņa jautājumi tika atstāti republiku ziņā un centrs tajos īpaši neiejaucās, bet jomas, kuras Maskava uzskatīja par būtiskām, tika uzraudzītas un daudzi to lēmumi tika pieņemti centralizēti. Tā, piemēram, bija arī ar Latvijas industrializāciju un tās nodrošināšanai nepieciešamo strādnieku pieplūdumu no citām republikām, ko daudzi latvieši joprojām tik ļoti pārdzīvo. Latvijas PSR tas pacēla līdz tam nepieredzētos ekonomiskos augstumos, bet iedzīvotāju sastāvu izmainīja pietiekami nozīmīgi.

Republikas vadības līmenī bija izplatīta prakse, ka vai nu vadītāju vai arī vienu no tā vietniekiem iecēla Maskava. Parasti tas bija kāds no malas (attiecīgi – “krievs”) un viņam bija uzrauga, centra informētāja, vietējo grupējumu samierinātāja un reizēm arī neformāla tiesneša funkcijas. Latvijas Komunistiskajā partijā bija divas lielas neformālas grupas – latviešu un nelatviešu jeb “krievu”, jeb kā tagad mēdz teikt krievvalodīgo. Jau padomju laikā starp šīm grupām bija zināma spriedze. Dēļ Maskavas atbalsta faktiski vadošā bija nelatviešu grupa, kas latviešu nacionālkomunistiem dikti nepatika un pret ko tie visādos veidos iebilda un cīnījās. Tāda bija to laiku objektīvā realitāte un tur maz ko pa lielam varēja līdzēt. Tā laikam bija tā okupācija.

Viss kardināli mainījās līdz ar PSRS sabrukumu jeb sadalīšanu (kā kuram labāk patīk). Latvijas PSR kļuva par nacionālu 4.maija Latvijas Republiku, kura uzreiz uzsāka savu virzību uz Eiropas Savienību un drīzumā jau atkal ierasti iekļāvās lielā savienībā. Šo procesu iniciēja un praktiski realizēja PSRS Komunistiskā partija un slepenpolicija (“čeka”, VDK). Tas attiecas arī uz jaunās Latvijas politisko sistēmu. Ja Latvijas Komunistiskās partijas ideoloģisko sekretāru Anatoliju Gorbunovu nav līdz galam korekti saukt par visu latviešu partiju garīgo “tēvu”, jo viņš samērā ātri zaudēja ietekmi pār pietiekami lielu daļu latviešu politiskā spektra (gan dēļ kolēģu patstāvīguma tieksmēm, gan dēļ ārvalstu spēku ienākšanas Latvijā), tad krievvalodīgo politiskais spēks tika konsolidēts un to paveica LKP Centrālkomitejas Valsts un nevalstisko organizāciju sektora vadītājs un viens no Latvijas Tautas frontes faktiskajiem organizētājiem Sergejs Dolgopolovs. Pašreiz šo politisko spēku sauc par sociāldemokrātisko partiju “Saskaņa”.

Līdz ar 4.maija Latvijas Republikas izveidošanu latviešu un nelatviešu politiskie grupējumi apmainījās vietām un nu nepielūdzamā objektīvā realitāte kļuva tāda, ka par vadošo kļuva latvieši. Dolgopolovs un “Saskaņa” to ir pieņēmuši, akceptējuši šādus spēles noteikumus, pielāgojušies jaunajai realitātei un nu jau vairāku gadu desmitu garumā ļoti cītīgi strādā, lai vai nu vienādotu politiskās pozīcijas vai arī, lai atkal iegūtu vadošo lomu. Latviešu nacionālkomunistu pēcteči par to kliedz kā aizkauti – “krievi nāk”.

“Saskaņai” tiek pārmests, ka tā ir Latvijas Republikai naidīga, ka viņi neesot patrioti utt. Tā nav taisnība. “Saskaņu” veidojošie spēki aktīvi piedalījās šīs valsts izveidošanā un visu šo laiku ar neatlaidīgu savu darbu to ir balstījuši, ko dara joprojām. Faktiski “Saskaņa” ir viens no 4.maija Latvijas Republikas nesošajiem balstiem, bez kura tā nevar pastāvēt. Bez “Saskaņas” vienalga kādā veidolā Latvijas valsts eksistence nav iespējama.

“Saskaņa” savā līdzšinējā darbībā ir uzrādījusi lieliskas politiskās akrobātikas iemaņas. Esot sev nelabvēlīgos apstākļos (latviešu virsuzraudzībā un ar nepārtrauktu latviešu politekonomisko spiedienu), “Saskaņa” ir spējusi apvienot pietiekami dažādo un stipri pretrunīgo krievvalodīgo elektorātu, kurš jau vidējā līmenī rauti raujas latviešiem “dot pretī” pēc pilnas programmas. “Saskaņa” slāpē šīs tieksmes, ievirza tās dažādās konstruktīvās un ne tikai gultnēs un mēdz pat strikti novērst šādus izlēcienus. “Saskaņa” cītīgi stāv Latvijas miera sardzē, neskatoties uz to, ka paši latvieši to regulāri izaicina un provocē.

Krievvalodīgie ir dažādi. Ir krievi ar baltkrieviem un ir poļi ar ukraiņiem, kuri arī ir ļoti dažādi. Ir armēņi un ir azerbaidžāņi. Ir dažādi krievvalodīgie ebreji un ebreji vispār. Ir krieviskoti un ir internacionāli latvieši. Tam pāri iet reliģiskais un ideoloģiskais dalījums. Ir komunisti ar sociālistiem un ir pārliecināti kapitālisti, rietumu dzīvesveida piekritēji un pat monarhisti. Daudzi mēdz tādā vai citādā mērā orientēties uz Krieviju un kādu no tās politiskajiem spēkiem. Ir Krievijas opozicionāri. Un kā lai viņus visus apvieno nelabvēlīgos apstākļos, kad atrodies padotības stāvoklī un neesi pilnīgi brīvs savā rīcībā?! “Saskaņai” tas lielā mērā ir izdevies.

Vislielāko “Saskaņas” elektorāta apvienošanas darbu ir paveikuši latviešu politiskie spēki un viņu elektorāts ar savu nepārtraukto naidīgumu. Tāpēc “Saskaņai” pret latviešiem nekādu īpašu aģitāciju veikt nevajag, jo to paveic paši latvieši. “Saskaņai” ir tikai jāuztur pārliecība, ka viņi ir krievvalodīgo interešu aizstāvji un latvieši šai ziņā ar saviem uzbrukumiem “Saskaņai” stipri palīdz. Tādējādi galvenais “Saskaņas” elektorāta konsolidācijas elements ir “pret latviešiem” vai “pret netaisnīgo latviešu politiku” (kā kuram labāk patīk).

Bet “Saskaņa” ar to vien neaprobežojās un piedeva savam elektorātu vienojošajam saistelementam ļoti pievilcīgu un konstruktīvu ideoloģisko formu. Formulējums “pret” savā būtībā ir destruktīvs, tāpēc to ir grūti izmantot konstruktīvos nolūkos, tas ir nepievilcīgs un nestabils. “Saskaņai” izdevās “pret” formulu izteikt konstruktīvā un visiem pievilcīgā izteiksmē. Latvieši ar savu politiku šķeļ un naido, kas arī ir galvenais krievvalodīgo neapmierinātības iemesls un “pret” noskaņu cēlonis, tāpēc ir jābūt nevis “pret latviešiem”, bet pret šādu politiku, kas izteikta pretējā nozīmē arī ir saskaņa. “Saskaņa” ir par saskanīgumu, par visu saticīgu līdzāspastāvēšanu. Tai skaitā arī par latviešiem.

Ar šo gandrīz ideālo ideoloģisko nostāju “Saskaņa” ir pieteikusi pretenzijas uz kārtējo lomu maiņu (uz vadošo lomu), jo šķelšanās un naidošanās ir plaši izplatīta starp pašiem latviešiem, kas atstāj ļoti negatīvas sekas gan uz valsti, gan visu sabiedrību. Tāpēc tas ir tikai laika jautājums, kad latviešu politiķos smagi vīlušies latvieši masveidā sāks atbalstīt ideoloģiski perfektās “Saskaņas” pamatnostādnes, kura tās pēc savas sapratnes un savu iespēju robežās arī cenšas īstenot (vismaz radīt to īstenošanas šķitumu).

“Saskaņa” uz savu mērķi iet lēnām, pacietīgi un ļoti uzmanīgi akceptējot visas puslīdz pamatotās latviešu iegribas. “Saskaņa” ir politiskais spēks, kurš ik dienas smagi strādā savas ietekmes pakāpeniskai pavairošanai. Šai ziņā “Saskaņa” ir uzskatāma par visuzcītīgāko Latvijas politisko spēku, ar kuru konkurēt varbūt vēl varētu Lemberga izdresētā “Latvijai un Ventspilij”. No tā savukārt arī izriet augstāks “Saskaņas” profesionālais līmenis.

Tomēr “Saskaņai” ir arī būtiski trūkumi, kuri var būt nozīmīgi traucējoši tās mērķu sasniegšanai un kuri pie noteiktiem apstākļiem var kalpot kā “Saskaņas” politiskā kapitāla iznīcināšanas līdzeklis.

Kā jau tika minēts, “Saskaņa” atrodas padotības stāvoklī nosacītajam latviešu politiskajam grupējumam, tādēļ tā savā rīcībā nav brīva. Tas izpaužas gan kā solījumu nepildīšana, gan kā sava elektorāta nepietiekama aizstāvēšana vai pat nodošana atsevišķos jautājumos, gan arī kā tādu iniciatīvu atbalstīšana, kuras neatbilst elektorāta interesēm vai uzskatiem. Par to “Saskaņa” tiek daudz un smagi kritizēta, bet kopumā elektorāts situāciju saprot un to piedod. Sak, pie tā visa ir vainīgi latvieši, kuri visa cita starpā nelaiž “Saskaņu” pie politiskās varas.

Bet ir viena lieta, ko “Saskaņas” elektorāts savai partijai nepiedos. Pirmsvēlēšanu laikā publiskajā telpā parādījās informācija, ka “Saskaņa” ir kā dalībniece Eiropas homoseksuālistu organizācijā „Rainbow Rose”un ka pašas “Saskaņas” iekšienē ir kaut kāda tās biedru – homoseksuālistu grupa. “Saskaņa” to īpaši nekomentēja un plašu rezonansi šī informācija neguva. Un pēc būtības nekas ārkārtējs tas iespējams arī nav, jo kādēļ gan “Saskaņā” nevarētu būt biedri – homoseksuālisti un kādēļ viņi nevarētu ņemt dalību attiecīgā Eiropas līmeņa organizācijā, vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka ES tas skaitās ļoti moderni un tas var būt kā nosacījums, lai partija taptu uzņemta Eiropas sociāldemokrātisko partiju kopībā. Viss ir korekti un pragmatiski, bez savu kaišu publiskošanas un lepošanās ar to.

Vēl ir liecības un cirkulē baumas, ka galvenie lēmuma pieņēmēji “Saskaņā” nav diez ko tradicionāli. Par to, ka tādam simpātiskam vīrietim kā Ušakovs tik ļoti neiet ar sievietēm, smīkņā jau pietiekami sen un plaši. Tā kā oficiālā līmenī tas netiek komentēts (neviens no kastes laukā nelien un ar savām kaitēm nelepojas) un netiek dots nopietns pamats tālāk attīstīt šo tēmu, arī pret to elektorāts izturas samērā iecietīgi.

Bet... Ja gadījumā “Saskaņas” slēptie netradicionāļi pārcentīsies ar savu maskēto piespēlēšanu neoliberāļiem viņu antisabiedriskajās destrukcijās vai arī ja “Saskaņa” sāks kaut ko no tā atbalstīt atklāti, tad elektorāts to nepiedos un tā būs “Saskaņas” politiskā pašnāvība. Pietiek ko tādu sākt darīt un drīz vien gandrīz katrs “Saskaņas” vēlētājs zinās, ka patiesībā “Saskaņa” ir “pidari” un atbalstu tai vairs nesniegs. Krievi noteiktas lietas nepiedod.

No augstāk minētā izriet divi secinājumi. Pirmkārt, laikā, kad tradicionālās vērtības un cilvēcība ir tik ļoti apdraudēta, arī ar “Saskaņu” ir jābūt uzmanīgiem, jo dēļ tās slēptajiem netradicionāļiem nevar zināt, kādu faktisko nostāju tā ieņems šajos vitāli svarīgajos jautājumos. Var uzmest, var paslepus piespēlēt neoliberāļiem un, ja sajuks prātā, var sākt to darīt arī atklāti. Šīs bažas pastiprina “Saskaņas” izvairīšanās no konkrētas pozīcijas formulēšanas tradicionālo vērtību aizsardzības jautājumā, kā arī atsevišķu “Saskaņas” pārstāvju, kuri to aktīvi dara, liktenis. Piemēram, Irina Cvetkova bija spiesta aiziet no “Saskaņas” un Jūlijai Stepaņenko arī neizskatās, ka ietu diez ko viegli. Rodas iespaids, ka “Saskaņā” šāda pozīcija netiek atbalstīta neskatoties uz to, ka tāda ir dzelžaina “Saskaņas” elektorāta pārliecība. Tas ir vairāk kā dīvaini.

Otrkārt, krievi tomēr nav latvieši un “Saskaņa” nevar atļauties to, ko atļāvās un turpina atļauties “Vienotība”, tāpēc “Saskaņas” nostāšanās uz atklāti neoliberāla ceļa ir ļoti mazvarbūtiska (bet iespējama, ja “Saskaņa” kā organizācija sajuks prātā; tā reizēm mēdz notikt), tāpēc, ja kādam gribas formulēt, kurš ir lielāks ļaunums “Saskaņa” vai latviešu neoliberāļi (“Jaunā vienotība”, “Attīstībai/Par!”), tad viennozīmīgi par tādiem ir uzskatāmi latviešu neoliberāļi. “Saskaņa” varbūt var nodarīt noteiktu ļaunumu (bet visdrīzāk to nemaz nedarīs), bet latviešu neoliberāļi jau to dara un ir noskaņoti turpināt un pastiprināt šīs antisabiedriskās destrukcijas.

Otrs nopietns “Saskaņas” trūkums ir tās iesaiste bērnu tirdzniecības caur adopcijas procedūrām shēmās. Iespējams pēc noteiktas publicitātes tas tiek veikts daudz uzmanīgāk un ierobežotākā apjomā, bet visdrīzāk viss turpinās. Bērni ir tā lieta, kas “Saskaņas” elektorātam ir kaut kas svēts, tāpēc, ja plaši taps zināms par “Saskaņas” mahinācijām šai jomā, tad tas var izraisīt nopietnus elektorālos zudumus.

Bet te “Saskaņai” ir nepietiekams, tomēr kaut kāds attaisnojums. Ne “Saskaņa” izdomāja un izveidoja šīs bērnu tirdzniecības shēmas. To izdarīja latvieši, starp kuriem var minēt arī leģendāro nacionālkomunisti Āriju Iklāvu un vēlāko “Vienotības” līderi Solvitu Mellupi (Āboltiņu). “Saskaņa” tikai pievienojās šo shēmu izmantošanai un padarīja tās “godīgākas”. Ja sākotnēji pārdoti tika pārsvarā krievvalodīgie bērni, tad līdz ar “Saskaņas” dalību tās sāka izmantot pret visiem bērniem neatkarīgi no tautības. Tas, protams, nav attaisnojums, bet arī vainot tajā tikai “Saskaņu”, paralēli nevainojot visas latviskās partijas (to skaitā arī TB/LNNK), ir netaisnīgi un pēc būtības maldinoši. Ja “Saskaņa” ko tādu atļautos pati uz savu galvu, tā sen jau būtu samalta miltos.

Kā trešo “Saskaņas” trūkumu var minēt tās organizatorisko pieeju, kura nesaskan ar latvisko mentalitāti. Lielas teritorijas un lielas valstis ir grūti pārvaldīt. Lai to veiksmīgi darītu, ir jāspēj pareizi formulēt likumus un jāpanāk to beziebildumu izpilde. Šādu pieeju var nosaukt par likuma diktatūru un tā vairumam cilvēku parasti nepatīk, jo likumus nav iespējams uzrakstīt visiem gadījumiem, tie mēdz būt nepilnīgi, tos mēdz ļaunprātīgi izmantot un likumi ir bezpersoniski un attiecīgi arī necilvēcīgi.

Latvieši ir maza zemnieku tauta, kura vēsturiski ir dzīvojusi mazās sabiedrībās, kuras ir salīdzinoši viegli pārskatāmas. Tāpēc latviešiem likums pats par sevi nav svēts un sabiedrībā nepastāv nepieciešamība ievērot likumus par katru cenu. Kā jebkuru mazskaitlisku sabiedrību pārstāvji, latvieši lietas vispirms skata pēc būtības un tikai pēc tam, ja nepieciešams, pievēršas tās likumiskai pusei. Šādai pieeja ir gan savas priekšrocības, gan trūkumi. Tādā veidā ir iespējams mīkstināt vai pat lielā mērā novērst gan likumu trūkumus, gan to necilvēcisko dabu. Tas ir labi. Tai pat laikā likumu neievērošana var izvērsties ļaunprātīgā pieradumā, kurš sasniedzot noteiktus apmērus, var apdraudēt sabiedrības pastāvēšanu. Tāpat šāda likumu uztvere limitē sabiedrības attīstību, neļaujot tai izvērsties plašumā, jo sasniedzot noteiktu skaitlisko apjomu, sabiedriskā regulācija pēc būtības kļūst fiziski neiespējama.

“Saskaņai” ir raksturīga izteikta likuma diktatūras pieeja, kas ir loģiski kaut vai tikai dēļ attiecīgas Krievijas tradīcijas esamības. Izmantojot arī šo pieeju “Saskaņas” struktūras ir konsolidējušas savu elektorātu, šai procesā pret to reizumis izturoties pat pietiekami nežēlīgi. Un elektorāts to pacieš, jo akceptē šādu pieeju. Tad, lūk, ja “Saskaņa”, iegūstot varu, līdzīgā kārtā mēģinās pārvaldīt Latviju un tā izturēties arī pret vairumu latviešu, tad tas var izraisīt pietiekami spēcīgu dabisku pretreakciju, kas var stipri mazināt vai nonivilēt “Saskaņas” ilgi un grūti sapelnītos politiskos sasniegumus.

Visnepatīkamākais šai ziņā ir apstāklis, ka nav īsti skaidrs, kāds tad būtu pareizais organizatoriskais veids, jo no vienas puses “viens likums, viena taisnība visiem” un, ja jau pret savējiem ir likuma diktatūra, tad kādēļ, lai radītu kādus īpašus izņēmumus. No otras puses latviešu pieeja arī nez vai ir pārņemama un izmantojama, gan tādēļ, ka “Saskaņai” tā ir sveša, gan tādēļ, ka arī tai ir savi nopietni trūkumi, gan arī tādēļ, ka pašas latviskās partijas to jau ir diskreditējušas. Tā nu sanāk, ka tikai dēļ šī apsvēruma “Saskaņas” nonākšana pie varas reāli nekādu saskaņu Latvijai var neatnest un savstarpējo pāridarījumu riņķa dancī var tikt uzsākts jauns cikls. Bet iespējams “Saskaņai” arī šo problēmu izdosies atrisināt vai mazināt ar kāda izsmalcināta politiskās akrobātikas trika palīdzību.

Ja apskata “Saskaņas” nonākšanas pie varas perspektīvu, tad ir jāņem vērā, ka “Saskaņai” šai gadījumā būs stipra tieksme visādā veidā atdarīt latviešiem to, ko viņi šos vairāk kā 20 gadus ir darījušie krievvalodīgajiem. “Saskaņas” vadība šos procesus visdrīzāk maksimāli mēģinās bremzēt un ierobežot, jo dēļ tā varas prieki ātri vien var arī beigties, bet tāda tendence būs un tā visdrīzāk gūs kaut kādu izpaudumu. Latvieši ar savu neapdomīgo un netaisnīgo izturēšanos ir nospriegojuši atsperi, tāpēc tās izlāde ir neizbēgama.

Kā atsevišķa, bet svarīga šāda veida procesu epizode ir jāmin Latvijas izglītības sistēma. “Krievu laikā” bija latviešu skolas, kur latvieši varēja mācīties dzimtajā valodā. Jā, skolu varbūt varēja būt vairāk un jā, bija jāmācās viens papildus gads salīdzinājumā ar krievvalodīgajiem. Bet kvalitatīva izglītība dzimtajā valodā bija plaši pieejama.

Latvieši, kļūstot par galvenajiem noteicējiem Latvijā, sāka darīt to, ko krievi savulaik nedarīja – viņi sāka iznīcināt krievu skolas. Krievvalodīgo bērni attiecīgi sāka saņemt sliktākas kvalitātes izglītību un nu to ir plānots likvidēt vispār. Visu, arī matemātiku un fiziku, krievvalodīgajiem drīzumā var nākties mācīties latviski, kas pats par sevi jau samazina to izglītības kvalitāti (bez tam latviešu radītie mācību materiāli visbiežāk ir mazāk kvalitatīvi kā krievu valodas analogi). Tā ir dziļi netaisnīga un dziļi nelietīga rīcība, ko aktīvi vai ar klusējošu piekrišanu atbalsta pietiekami liela latviešu daļa. Par to “Saskaņa” var mēģināt sodīt latviešus.

“Saskaņu” daudz un asi kritizē par to, ka tā neieņem pietiekami stingru pozīciju krievu skolu aizstāvības jautājumā un ar savu faktisko pasivitāti to pieļauj. Tā tas visdrīzāk ir politiskā lietderīguma dēļ. Šo jautājumu “Saskaņa” tagad neredz kā atrisināt, saskata, ka latvieši veic kārtējo lielo muļķību, rokot sev kārtējo bedri, un visdrīzāk plāno to tādā vai savādākā veidā kaut kad nākotnē “atspēlēt”.

Kā “Saskaņa”, nonākot pie varas, varētu “atspēlēt” krievu skolas iznīcinošo izglītības reformu? Ja tā pamēģinātu to vienkārši atcelt vai būtiski mīkstināt, tad visdrīzāk latviešu politiķi sāktu mobilizēt aprobežoto latviešu masas. Tas varētu arī neizdoties, bet lieku un nevajadzīgu saspīlējumu gan radītu. Tāpēc izglītības reformu “Saskaņa” visdrīzāk neatcels. Bet tas, ko tā var izdarīt, ir “pilnveidot” šo reformu, papildinot to ar uzstādījumu, ka katram skolēnam ir jāprot trīs valodas – latviešu, angļu un krievu. To “Saskaņa” jau tagad saka atklāti un tas ir viens no tās pirmsvēlēšanu solījumiem.

Ko tas nozīmē? To, ka latviešiem nāksies atkal sākt mācīties krievu valodu un tas ir labi. Tāpat, tas var būt arguments, lai mīkstinātu krievu skolu latviskošanu, jo krievu valoda tomēr arī ir jāprot. Tomēr, ja aprobežotie latvieši sasparosies, viņi var panākt krievu valodas izņemšanu no šī saraksta.

Bet par angļu valodu strīdu nebūs. Un, ja angļu valoda tiek noteikta kā obligāti pārvaldāma, tad tas dod iespēju pieļaut Latvijas augstskolās angļu valodas lietošanu. Tas savukārt nozīmē, ka dažu gadu laikā latvieši lielā mērā vai pilnībā var palikt bez augstākās izglītības dzimtajā valodā, jo augstskolām var būt izdevīgāk pasniegt angliski, nevis latviski (nevajag tulkot materiālus, var pieaicināt vieslektorus un var pārdot savus “pakalpojumus” ārvalstu studentiem). Par šāda veida augstskolu komercializācijas pieeju “Saskaņas” premjera kandidāts Vjačeslavs Dombrovskis publiski iestājas jau labu laiku.

Tātad, latvieši likvidēja augstāko izglītību krievu valodā, bet te, lūdzu, tiek faktiski likvidēta augstākā izglītība latviešu valodā. Krieviski augstāko izglītību var dabūt Krievijā un studentiem no Latvijas šai ziņā ir nozīmīgas atlaides, bet latviski iegūt augstāko izglītību tad vairs nevarēs. Ar šādu pieeju varēs mēģināt atjaunot arī augstāko izglītību krievu valodā, ja pret to nebūs skaļi iebildumi.

Bet tas vēl nav viss. Viens no krievu skolu likvidēšanas argumentiem ir apsvērums, ka, mācoties latviski, krievvalodīgie bērni labāk iemācīšoties latviešu valodu. Tas ir pedagoģiski absurds apgalvojums, bet tāds arguments plaši tiek lietots. Tad krievvalodīgie latviski runāšot “bez akcenta”, kas esot tik labi. Tas, ko aprobežotie latvieši nesaprot, ka šo pašu pieeju var pielietot pret viņiem pašiem un tādā veidā iznīcināt arī latviešu skolas. Ir taču jāiemācās runāt angliski, tāpēc ir lietderīgi sākt mācīties angliski jau pamatskolā. Vēl jo vairāk, ja augstskolās apmācības notiek angliski, jo skolai skolēni ir jāsagatavo augstskolai. Un viss, kā sauc, tā atskan, ko dari citam, to saņem pats.

Krieviem jau tagad ir vienalga kādā svešvalodā mācīties skolā - latviešu vai angļu (labāk – angļu), pie tam Krievijā krievu skolas paliek un ir iespējams iegūt apmācību materiālus. Anglo – amerikāņu sabiedrotajiem angļu valodas plaša ieviešana ir ļoti patīkama un pret to tie noteikti neiebildīs un iespēju robežās atbalstīs. Bet latviešiem tā visa rezultātā savu skolu vairs nebūs. Viss. Latvieši iznīcina krievu skolas, tāpēc pretī tie var saņemt latviešu skolu iznīcināšanu pēc tās pašas shēmas, bet ar sabiedrotajiem kā iznīcināšanas līdzekli.

“Saskaņa” un tās elektorāts pašreiz līdzinās pelnrušķītei, kura dienu no dienas smagi strādā, lai nodrošinātu nepateicīgajām latviešu dāmītēm elegantu dzīvi. Diemžēl dzīve nav pasaka, un ir liels risks, ka šodienas pelnrušķīte pēc laulībām ar princi (pēc varas iegūšanas) pārvērtīsies par ļauno karalieni, kuras saindētie āboli ir mazākais, ko tā mēģinās nodarīt latviešu sniegbaltītei. Cerams, ka tā nenotiks, bet tādēļ pašiem latviešiem vajadzētu beidzot sākt just mēra sajūtu un pārstāt atbalstīt nelietīgo pretkrievu politiku.

4.4. “Zaļo un Zemnieku savienība” – mūsdienīga parodija par vēlīno “Latvijas Komunistisko partiju” ar suicidālām tieksmēm

“Zaļo un Zemnieku savienība” (ZZS) ir partiju apvienība, kuru veido “Latvijas Zaļā partija”, “Latvijas Zemnieku savienība”, “Latvijai un Ventspilij” un nu arī “Liepājas partija”. ZZS ir nozīmīga elektorālā bāze un ap to ir sapulcējušās latviešu konservatīvo pragmatiķu masas. Šai ziņā ZZS stipri līdzinās vēlīnai “Latvijas Komunistiskai partijai”, kas nav brīnums, ņemot vērā lielo bijušo LKP biedru skaitu tās sastāvā un apstākli, ka ZZS lielā mērā ir divu rajona līmeņa kompartijas funkcionāru mūža darbs – Augusta Brigmaņa un Aivara Lemberga.

Pēc PSRS sadalīšanas un Komunistiskās partijas likvidēšanas Brigmanis ar Lembergu nemētājās no partijas uz partiju, bet uzcītīgi un pacietīgi kā nu prot sāka veidot savu partiju un guva panākumus, pārspējot tajā savu agrāko ideoloģisko priekšnieku Gorbunovu. Un tāpēc dabiski partija sanāca tik līdzīga LKP, kas arī tik ļoti piesaista konservatīvo vēlētāju masas, kuras, pašas to neapzinoties, ilgojas pēc padomju laiku noteiktības, kārtības un stabilitātes. Tāpēc ZZS ir pietiekami plašs un reāls tautas atbalsts, ko līdz šim nav spējusi būtiski mazināt nekāda melnā propaganda un tāpēc ZZS ir pastāvīgs pretvalstisko, prettautisko un antikomunistisko spēku uzbrukuma objekts.

Diemžēl Zaļo un Zemnieku savienība sirgst ar līdzīgu kaiti kā savulaik Latvijas Komunistiskā partija un tās lielākā ienaidniece, kura var to iznīcināt, ir viņa pati. Ap ZZS sapulcējušies izmanīgie pragmatiķi un mazie “dzīves saimnieciņi” savā pašapmierinātībā, pārgudrajā viszinībā un falšajā pārliecībā visu “nokārtot”, nemaz līdz galam neredz un nepamana ne tikai sev iznīcinošas ārējās izmaiņas, bet arī partijai nāvējošu iekšpartejisko sabotāžu. Tā rezultātā ZZS ir raksturīgs politiskais neadekvātums, kurš nu jau sāk pāraugt acīmredzamās suicidālās tieksmēs.

Zaļo un Zemnieku savienības vēlētājs ir konservatīvs, kuram nav pieņemamas neoliberālās preteklības. Tāpēc ZZS, izejot tikai no elektorālā izdevīguma principa, teorētiski vajadzētu iestāties par tradicionālām vērtībām. Faktiski sanāk savādāk. Vienā no pēdējo gadu izšķirošajiem atslēgjautājumiem ZZS vadība ar Brigmani un Lembergu priekšgalā nodemonstrēja noziedzīgu tuvredzību un pasīvi atbalstīja “Stambulas konvenciju”, jo tā „nav izdzertas kafijas tases vērta”. Ja šis jautājums nebūtu izraisījis plašu sabiedrisko rezonansi un procesā atklāti neiejaukto katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, tad ZZS pieļautu “Stambulas konvencijas” ratifikāciju un līdz ar to sevi politiski norakstītu. Pagaidām nesanāca.

Pēc vienas iekšpartejiskās destrukcijas uzreiz sekoja cita. Ik pa laikam ir nepieciešamas dažāda veida reformas un tās mēdz būt sāpīgas, kādēļ tās daudziem nepatīk, bet ir reformas un ir apzināta vai neapzināta reformējamās sfēras traumēšana vai iznīcināšana. Reformas ir jebkura augsti stāvoša diversanta vislabākais piesegs, jo ļauj maz pamanāmi un nesodīti nodarīt maksimālu kaitējumu.

Tur bija jābūt īpaši neapdāvinātam vadītājam un/vai īpaši ciniskam nelietim, lai pieļautu tādu e-veselības ieviešanu, kāda tā tika veikta. Anda Čakša to izdarīja un Māris Kučinskis to atklāti atbalstīja. Bet ar to nekas nebeidzās un tā vietā, lai atlaistu vainīgos, publiski to nopeltu un novērstu kaitējumu, reforma tika turpināta it kā viss būtu kārtībā un nekas dramatisks nebūtu noticis. Un tam sekoja nākamais politiskais noziegums – veselības aprūpes atņemšana nozīmīgai iedzīvotāju daļai un tāda precedenta radīšana, kas ļauj legāli bez veselības aprūpes atstāt vairumu iedzīvotāju. Par tādiem “sīkumiem” kā ārsta ētika un Hipokrāta zvērests nemaz nav vērts runāt.

Un pēc tā visa ZZS vēl savos reklāmas materiālos nekautrējas rakstīt “Mēs esam veselība” un plātīties ar Čakšas fizionomiju. Tas neveicina ārstu, farmaceitu un zinošāko pacientu vēlmi balsot par tādiem “saimniekiem”. Tāpēc, pat ja šajās vēlēšanās ZZS vēl netiks sodīta, tad var prognozēt, ka tās ārprāts nerimsies un pārskatāmā nākotnē tai ar savu neadekvāto rīcību tomēr izdosies sevi politiski piebeigt.

Šai ziņā visdīvainākā ir Brigmaņa un Lemberga reakcija, kuri ir pietiekami kompetenti, lai spētu saprast, kas notiek un kādas tam var būt sekas. Ja Brigmani kaut kādā mērā vēl var saprast, jo visam ir sava cena, ir piedāvājumi, no kuriem nevar atteikties un cilvēki noteiktās situācijās mēdz upurēt arī savu mūža darbu, tad Lemberga tuvredzība ir neizprotama, jo gan no ZZS, gan viņa paša politiskās labklājības un popularitātes konservatīvo masu vidū ir tieši atkarīga ne tikai viņa brīvība, bet iespējams arī dzīvība.

Plaši tiek apgalvots, ka Lembergs esot zaglis. Tāpat Lembergs tiek parādīts kā ietekmīga organizēta noziedzīga grupējuma līderis. Visdrīzāk daudz kas, ko piedēvē Lembergam, tā arī patiesībā ir, bet... Vai viņš ir vienīgais un kā vispār viņam vajadzēja rīkoties Komunistiskās partijas kraha apstākļos? Ja Lembergs ir zaglis, tad ne tikai zagļi ir daudzi citi, bet arī daudzas respektablas starptautiskas kompānijas ir zagtu mantu uzpircēji un Latvijā ir jāveic visas nozagtās mantas konfiskācija. Tā tas arī ir, bet nez vai tie, kuri Lembergu saukā par zagli, vēlas šāda scenārija attīstību, jo tad cietumā nokļūtu un bez mantas paliktu arī viņi paši.

Tas, ko Lembergs izdarīja Ventspilī ir puslīdz pieņemams risinājums, ko varēja izdarīt pārliecināts komunists savas organizācijas kraha apstākļos, – viņš pārrakstīja uz sevi un kolēģiem visu agrāko sabiedrisko īpašumu un centās mežonīgā kapitālisma apstākļos turpināt pildīt savus pienākumus kā iepriekš. Komunists – miljardieris taču varot izdarīt daudz vairāk nekā pliks un nabags revolucionārs. Markss iespējams iebilstu un viņam varbūt būtu taisnība, bet cilvēki to jūt un novērtē, tāpēc arī sniedz Lembergam savu pasīvo atbalstu, neskatoties uz tā neiedomājami plašo un intensīvo nomelnošanu.

Patīk tas vai nepatīk, bet Lembergs pret paša gribu jau labu laiku vairs nepieder sev. Lembergs ir pārvērties par latviešu konservatīvo pragmatiķu simbolu, ikonu ap kuru masas pašregulējoši grupējas, koncentrē spēkus, mēģina izdzīvot un uzturēt kārtībā savu vidi. Un kā šāds simbols Lembergs no vienas puses ir liela vērtība lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju, bet no otras puses tas ir nopietns un nepārvarams traucēklis tiem spēkiem, kuri grib nāvīgi izkropļot un/vai iznīcināt gan Latvijas valsti, gan visu sabiedrību. Viņiem iespējams nav nekas iebilstams pret pašu Lembergu personiski, bet tiem ir kategoriski nepieņemams un traucējošs Lembergs kā ikona. Tāpēc šis simbols ir jāiznīcina, ko vairs nevar izdarīt, neiznīcinot pašu Lembergu personiski.

Nevar visu laiku teikt “zaglis” un neko neizdarīt, jo tas nonivelē šo teicēju autoritāti. Pēc tam, kad tik liels skaits politiķu, žurnālistu, “ekspertu” un mediju vispār Lembergu ir apsaukuši par zagli, “smagos noziegumos apsūdzēto”, apvainojuši organizētas noziedzīgas grupas vadīšanā un plaši to izbazūnējuši, viņiem atpakaļ ceļa vairs nav un Lembergs agri vai vēlu kā minimums ir jāieliek cietumā. Ja to neizdara, tad šo teicēju politiskās iespējas samazinās vai zūd, bet Lemberga politiskais svars tikai pieņemas spēkā kaut vai tikai tādēļ, ka tas nozīmē, ka apvainotāji ir nespējnieki, bet Lembergs ir pat ļoti rīcībspējīgs politiķis.

Lembergs, iespējams pašam to līdz galam neapzinoties, savulaik uzsāka konfrontāciju ar pretinieku, kuram ir nospiedošs pārspēks. Teorētiski Lembergs šim spēkam ir puteklītis, ko tas var jebkurā mirklī samalt miltos. Bet mazs cinītis gāž lielu vezumu, viens smilšu graudiņš var apstādināt mehāniskā pulksteņa darbību un no vienas dzirksteles var izcelties liels ugunsgrēks. Lembergu ir paglābusi un glābj ne tikai viņa rīcībā esošie resursi, ne tikai viņa augstā profesionalitāte un ne tikai citi apstākļi, bet pirmkārt viņa popularitāte konservatīvajās tautas masās. Aiz Lemberga oponentiem stāvošie spēki nebaidās no Lemberga, viņa bagātības un ietekmes, kura salīdzinājumā ar viņu pašu, ir niecīga. Viņi baidās pataisīt Lembergu par latviešu nacionālo mocekli ar kura vārdu uz lūpām un tēlu sirdī latviešu nacionāli – konservatīvās aprindas izmisīgi cīnīsies ar neoliberālo zarazu gadu desmitiem vai pat gadsimtiem ilgi.

Ir daudz veidu kā var atbrīvoties no Lemberga, bet sekas tam ir neprognozējamas, jo Lemberga mocekļa liktenis var pamodināt daudzus pašreiz pašapmierinātībā snauduļojošos konservatīvos pragmatiķus. Viņi var saprast, ka Lemberga liktenis “zvana par viņiem” un uzsākt aktīvi rīkoties. Tāpēc, kamēr Lembergs ir populārs, viņš praktiski ir neaizskarams.

Tāpēc vairāk kā neizprotama ir Lemberga kā minimums vienaldzīgā pasivitāte jautājumos, kas grauj gan viņa virspartijas, gan paša personisko popularitāti. Ja ārējs spiediens un apliešana ar mēsliem Lemberga tēlam kaitē maz un pat noteiktā mērā palīdz, tad personiski pats Lembergs ar savu nodevīgo rīcību to var iznīcināt pietiekami ātri. Izskatās, ka tas pašreiz arī notiek. Ja tas tā turpināsies, konservatīvās masas novērsīsies no ZZS, Lembergs zaudēs politisko ietekmi, pēc kā ar viņu varēs darīt visu, kas ienāk prātā. Labākajā šī scenārija attīstības gadījumā Lembergu tikai ieliks cietumā, bet sliktākajā gadījumā “saniknotā tauta” izrēķināsies ar Lembergu līdzīgi kā ar Kadafi, kurš arī izmisīgi centās visādi atpirkties no nelabvēļiem un bija pārliecināts, ka viņam tas ir izdevies.

Viens no galvenajiem Lemberga iekšpolitiskajiem pretiniekiem ilgu laiku bija Šķēle un “Valmieras grupējums”. Šīs pretrunas šķietami it kā izliekas pierimušas, iespējams arī dēļ plaši iztiražētās “cīņas ar oligarhiem”, kur abus konkurentus vienādā mērā dedzināja uz sārta. Tomēr ir indikācijas, kuras liecina, ka abu grupu palieku konfrontācija turpinās un ZZS suicidālā politika iespējams ir viena no tās izpausmēm.

Par komunistu noziegumiem kādu vajadzēja sodīt un viens vainīgais tika atrasts – Alfrēds Rubiks. Tagad vajag atrast vismaz vienu grēkāzi, kuru sodīt par 4.maija Latvijas Republikā pastrādāto politisko noziegumu katastrofālajām sekām. Vainīgie jau ir nominēti – oligarhi, tagad atliek tikai vienu no viņiem sodīt. Brīvprātīgo uz upura lomu nav, tāpēc pārējiem oligarhiem var tikt piedāvāta sekojoša loģika – vai nu jūs vai nu viņš. Sentimentālu muļķu nav. Tāpēc pilnīgi iespējams, ka bijusī “Tautas partijas” sabiedrotā “Liepājas partija” (sena Ventspils konkurente) un bijušie “Tautas partijas” biedri un neformālie atbalstītāji, kuri ir sastājušies ZZS, to pamazām no iekšienes iznīcina. Pagaidām izskatās, ka tas pietiekami veiksmīgi izdodas.

ZZS politiskais krahs konservatīvajam Latvijas sabiedrības vairākumam radīs katastrofālas sekas. Pirmkārt, tā ietvaros neoliberāļi ieviesīs daļu no savām preteklībām. Otrkārt, vajadzēs atkal iziet grūto un reizēm sāpīgo jaunas konservatīvas organizācijas veidošanas un spēku konsolidācijas procesu, kura veiksmīgums nebūt nav garantēts. Katastrofas vienmēr dod arī lielas iespējas, bet to neizmantošanas gadījumā var iestāties arī nāve, tāpēc visiem būtu labāk, ja ZZS tomēr attaptos un pārstātu zāģēt zaru, uz kura paši sēž.

4.5. “Latvijas Reģionu apvienība”

Ja nepieciešams pāris vārdos noraksturot “Latvijas Reģionu apvienību” (LRA), tad to ir grūti izdarīt. Tajā nav nekā unikāla, tai pat laikā tā vismaz pagaidām ir vērā ņemams politiskais spēks. LRA ir konservatīva partija, kuras personālsastāvs neradītu pārāk daudz jautājumu, ja pēdējā mirklī tā pie sevis neuzņemtu un pirmajos numuros neieliktu staiguli Smiltēnu.

LRA pēc nosaukuma ir reģionu partija, bet faktiski šāds nosaukums ir maldinošs, jo tajā nesastāv visas reģionu partijas, kuras ir pārstāvētas arī citās apvienībās un sarakstos. Tāpēc LRA ideoloģiski ir “nekāda partija”, kurai tas līdz šim nav traucējis gūt elektorālus panākumus.

Ja LRA apskata iekšpolitiskās konjunktūras kontekstā, tad no vienas puses LRA var būt kā viena “drumstala”, caur kuru kāds spēks mazliet sevi cenšas ievirzīt Saeimā, bet no otras puses tā ir kā nozīmīgs “balsu atņēmējs” pārējām konservatīvām partijām.

4.6. “Latvijas Krievu savienība”

“Latvijas Krievu savienība” (LKS) ir savā ziņā unikāla partija. No vienas puses tā atbilst vairākām sīkpartijas pazīmēm, ko apliecina tās neesamība pašreizējā Saeimā un pietiekami zemā priekšvēlēšanu reklāmas kampaņas organizatoriskā kapacitāte. No otras puses LKS ir vienīgā “Saskaņas” konkurente krievvalodīgo auditorijā un tā ir partija, pret kuru reālas represīvas metodes sāka izmantot LR Drošības policija. Pret sīkpartijām šādi vērsties nav nepieciešamība, jo tām nav stabilas elektorālas bāzes, bet LKS tā ir, ar teorētisku iespēju to izaudzēt līdz vairākiem desmitiem procentu.

Atšķirībā no “Saskaņas”, kura tradicionālo vērtību sakarā lavierē un žonglierē, lai tikai nepaustu kādu konkrētu nostāju, LKS tieši un atklāti stāv uz konservatīvām pozīcijām.

LKS galvenais politiskais virziens ir krievu pamattiesību aizsardzība, ko tā konsekventi cenšas īstenot. Tā ietvaros LKS strikti iestājās pret krievu skolu likvidāciju, sākot organizēt vairākus mītiņus, par ko arī tika savdabīgi “brīdināta” ar vairāku aktīvistu aizturēšanu. Tā kā “Saskaņa” šai jautājumā izrādīja gandrīz pilnīgu pasivitāti, bet šī “reforma” izsauca plašu neapmierinātību, tad, iespējams, nozīmīga daļa krievvalodīgo var nobalsot par LKS pat bez īpašas aģitācijas. Tiesa gan, nav izslēgts, ka šādas sekas mēģinās novērst vai minimizēt vēlēšanu rezultātu korekcijā, jo daudziem “Saskaņa” var šķist daudz ērtāka un pieņemamāka par LKS.

4.7. “Jaunā konservatīvā partija” – neoliberāļu politprojekts konservatīvo vēlētāju balsu iegūšanai

“Jaunā konservatīvā partija” (JKP) no vienas puses ir klasisks politprojekts (biznesa projekts), bet no otras puses tā ir neoliberāļu izveidota māņpartija konservatīvā elektorāta balsu iegūšanai (ideāli, ja izdodas pārvarēt procentu barjeru) un to atņemšanai citiem konkurentiem. Tās politiskā nozīme ir samazināt konservatīvo partiju vietu skaitu, lai jaunajā Saeimā kopā ar neoliberālajām partijām (“Jaunā vienotība”, “Attīstībai/Par!” u.c. varbūt) varētu izveidot valdošo neoliberālo vairākumu.

JKP kodolu veido bijušie tiesībsargājošo iestāžu darbinieki Jānis Bordāns (prokuratūra, Tieslietu ministrs), Juris Jurašs (bijušais KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas vadītājs) un Juta Strīķe (bijusī KNAB vadītāja). Partijā, saskaņā ar dažu neapmierināto pausto, valda hierarhiska un izteikti autoritāra kārtība.

Strīķi KNAB vadītājas amatā iecēla bijušais “Jaunā laika” līderis un tagad viens no “Attīstībai/Par!” neafišētajiem līderiem Einārs Repše. Tāpat Strīķe ir citas odiozas “Attīstībai/Par!” kandidātes Ilzes Viņķeles draudzene. Papildus tam jāņem vērā, ka KNAB Strīķes laikā bija politiski angažēta institūcija, kura nodarbojās pārsvarā ar “politiski nepareizo” korupciju, “politiski pareizo” ignorējot (tiesa gan pēcstrīķes laikā KNAB praktiski nekādu sasniegumu nav).

Tāpat ir jāzin, ka korupcijas apkarošana ir klasiska ASV metode, kuru tā plaši izmanto, lai savā ietekmē esošajās valstīs cīnītos ar sev nevēlamajiem politiskajiem spēkiem.

Visbeidzot, “Jaunais laiks”, “Jaunā vienotība”, “Jaunā konservatīvā partija”, jaunais vienalga kas. Izskatās, ka vienam režisoram patīk vecas staigules apsaukt par jaunām nevainībām.

4.8. “No sirds Latvijai”

“No sirds Latvijai” (NSL) ir viena cilvēka (Ingūnas Sudrabas) partija, kurai nav nekādas elektorālās bāzes un kura, pēc visa spriežot, atrodas pārtapšanas par sīkpartiju vai likvidācijas priekšvakarā.

Bijušai Valsts kontroles vadītājai Ingūnai Sudrabai bija liela sabiedriskā autoritāte, kas pirms 12.Saeimas vēlēšanām ļāva tai cerēt uz nozīmīgiem sasniegumiem. Saeimā partija tika ievēlēta un strādāja salīdzinoši uzcītīgi. Partija atradās opozīcijā un ne ar kādiem nesmukumiem neizcēlās.

Un tad nāca t.s. “oligarhu sarunas”, kas kļuva par iemeslu intensīvai Sudrabas imidža graušanai presē, kam sekoja gandrīz visu vadošo tās partijas dalībnieku (izņemot pašu Sudrabu) pāriešana uz citām partijām. Līdz ar to partijas perspektīvas pašreiz izskatās vairāk nekā bēdīgas.

4.9. KPV LV – profesionāli izveidota primitīvu stulbeņu partija

KPV LV ir unikāla un savā ziņā arī inovatīva partija. No vienas puses tās publiskais tēls un retorika neļauj to dēvēt nekā savādāk kā par debīliķu partiju, no otras puses ir jāatzīst, ka pati partija, tās materiāli, tēls un politiskās akcijas ir ļoti pārdomātas un augsti profesionālas. Ja vismaigākais vārds kā raksturot KPV LV līderi Artusu Kaimiņu ir stulbenis, tad to nekādā gadījumā nevar teikt par partijas labā strādājošajiem intelektuāļiem.

Vēl Šekspīrs apgalvoja, ka visa dzīve ir viens vienīgs teātris. Angļu tradīcijā teātris ir ļoti cieši saistīts ar politiku. Līdz šim katram politiķim panākumu gūšanai noteiktā mērā vajadzēja būt arī aktierim. Pēdējā laikā šī tendence ir stipri mainījusies un nu aktieri ikdienas realitātes šovos sāk spēlēt politiķu lomas. Žirinovskis Krievijā ir pirmkārt ļoti labs “šovmens” un tikai pēc tam intelektuālis un politiķis. Donalds Tramps ir pieredzējis un nopelniem bagāts “šovmens”. Un arī Latvijas publika ir aplaimota ar aktieri, kurš pa īstam spēlē politiķi.

Šāda politikas “šovizācija”, par ko jau labu laiku brīdina eksperti, ir kā sekas nozīmīgas daļas vēlētāju intereses zudumam par politiku. Tas tā ir ne tikai dēļ politiķu nepārtrauktās maldināšanas, solījumu nepildīšanas un melošanas, bet arī tādēļ, ka arvien vairāk rodas vēlētāju, kuru intelektuālās spējas ir pārāk zemas, lai spētu uztvert vismaz kaut kādu politinformācijas minimumu. Ir saradušies pārāk daudz stulbeņu un viņiem ir nepieciešams savam līmenim atbilstošs šovs. Un tas tiem arī tiek piedāvāts.

Šķiet, Artuss Kaimiņš šai lomai tika izvēlēts tādēļ, ka viņš savā būtībā atbilst mērķauditorijai. Viņam nekas daudz pat nav jāspēlē, pietiek tikai būt pašam sev. Un, kā redzams, panākumi ir. Tātad režisora izvēle bija pareiza.

Kā būtiska KPV LV iezīme vēl jāmin apstāklis, ka tajā gandrīz nav “bijušo”. Tā ir acīmredzama un pietiekami labi noformēta uzsvara likšana uz protesta balsojumu pret visu politisko sistēmu. Sak, tie politiķi visiem ir apnikuši un atkal “nav par ko balsot”, tāpēc izvēle ir - KPV LV.

Izsakot visu cieņu KPV LV organizatoru augstajai profesionalitātei, tomēr jānorāda, ka tās atbalstītāju procents samērā precīzi parāda primitīvu stulbeņu īpatsvaru Latvijā.

Attēls no Latvijas Avīzes

Novērtē šo rakstu:

32
10

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Tautas mobilizācijas un tautas apātijas dialektika

FotoAbu virsrakstā minēto sociālo fenomenu dialektika ir spraiga un vēsturiski pierādīta. Tautas mobilizācijas un tautas apātijas pulsācijā var nekļūdīgi saskatīt mijiedarbību, kopsakaru, pretmetu kolīzijas, cīņu starp veco un jauno. Viss tik tikko uzskaitītais organiski piemīt lietu, parādību un procesu dialektikai.
Lasīt visu...

10

Satrunējušais nams: augustā tapusi eseja Latvijas valstij

FotoValsts bez taisnīguma ir kā ēka bez pamatiem. Agri vai vēlu tā sabruks. Latvijas valsts ēka ir avārijas stāvoklī, tā ir tuvu sabrukšanai.
Lasīt visu...

15

Atpakaļ pie dabas: Gobzemam vienkārši pietrūka brīnumsmāķa

FotoNeiet tiem mūsu premjerēšanas kandidātiem, galīgi neiet. Gribot negribot jāsāk domāt par iemesliem, kādēļ gan pēc tūlītējiem paziņojumiem par nesatricināmu divu partiju bloku ar 32 balsīm jaunajā Saeimā nu jau pēc diviem mēnešiem nav pat aptuvenas skaidrības, kas tur sanāks. Pie šādas monolītas jauno spēku vienotības (ak, šis pagalam novalkātais "V" vārds!) pārējiem čīkstulīgajiem gribētājiem sen bija jābūt noliktiem pie vietas – nu, lielākais ar katram iedalītu spēļmantiņu vai cepumu.
Lasīt visu...

15

Vējoņa kungs, es ļoti (gandrīz tikpat ļoti kā Gobzems) gribētu kļūt par Latvijas premjerministru

FotoDažādos laikos esmu ticies ar daudzu valstu prezidentiem: Bašāru al Asadu (Sīrija), Nursultānu Nazarbajevu (Kazahstāna), Ilhamu Alijevu (Azerbaidžāna), Emomali Rahmonu (Tadžikistāna), Giorgiju Margvelašvili (Gruzija) u.c. Taču Jūs esat man pats tuvākais prezidents, jo esmu Jūs redzējis visbiežāk, vienreiz pat bez kaklasaites, turklāt Jūs esat manas valsts prezidents.
Lasīt visu...

21

Garāka par mūžu vēlēšanu nakts ilgst

FotoTā varēja teikt gan par 13. Saeimas vēlēšanu rezultātu nakti, gan par visu priekšvēlēšanu kampaņu. Tā bija ilga, melna, emocionāli nomācoša un asiņaina. Diemžēl arī burtiskā nozīmē. Piecus mēnešus pirms vēlēšanām – maijā pie pilsētas lielākajiem kapiem notika skaļa slepkavība. Tika nošauts maksātne­spējas administrators Mārtiņš Bunkus. Šo traģisko notikumu nekavējoties steidza izmantot paši ciniskākie, kuri cilvēku nāvē saredz politiskās publicitātes dividendes.
Lasīt visu...

21

Brāķis

FotoIr lietas, kuras nav iespējams aprakstīt īsi. Ja tā nebūtu, tad vidusskolas vai augstskolas programma ietilptu tvitera ziņojumā. Zinām, ka tā nav. Arī šie nopietnie notikumi neietilpst vienā lapaspusē. Tāpēc saņemieties, lapaspuses būs trīs.
Lasīt visu...

20

Vējonis ir labs, Šlesers nav labs, mans piedāvājums vienmēr ir vislabākais, pirmdien no rīta būs preses konference, nē, tomēr nebūs

FotoPirmdien pulksten 10.00 preses konference par notikumiem valdības veidošanā. Es saprotu, stresa un spriedzes līmenis pieaug, intrigu skaits palielinās, taču Latvija ir pelnījusi labākos no labākajiem ministru posteņos. Latvija ir pelnījusi ieraudzīt balsojumu, vai parlaments vēlas pateikt jā vai nē valsts gudrākajiem prātiem, labākajam, kas mums valstī ir.
Lasīt visu...

21

Servitūts

FotoServitūts ir koplietošanas izraisīts apgrūtinājums. Tas nav izdevīgs visiem, bet ir vienīgais veids, kā sadzīvot, tas ir mazākais ļaunums. Tas ir tāds piespiedu regulējums par labu visiem, lai mazinātu konfliktus.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Ko darīt jaunajiem lāčplēšiem

2018.gada 16.novembra pēcpusdienā „Delfos” bija ievietota negaidīta un intriģējoša informācija. Izcilais sportists un cilvēks ar godīga cilvēka seju (liels retums varas spēlmaņu...

Foto

Es viennozīmīgi uzskatīšu, ka tieši JKP būs manas potenciālās valdības gāzēji

Arvien vairāk izskatās, ka JKP deputāti meklē ieganstus, lai paši nemaz pozīcijā neatrastos nekad....

Foto

Jauno konservatīvo partiju raksturojošie elementi ir mantkārība, melīgums, demagoģija un populisms

Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) aicina Valsts prezidenta nominēto Ministru prezidenta amata kandidātu Aldi Gobzemu...

Foto

Jāņa Bordāna atbilde Aldim Gobzemam

Jaunā konservatīvā partija ir nākusi politikā, lai pozitīvā veidā mainītu mūsu valsts Latvijas politisko kultūru, lai liktu cilvēkiem sajust, ka valsts...

Foto

Daži juridiski iebildumi pret ANO vienošanos “Par Globālo kompaktu par drošu, sakārtotu un regulētu migrāciju”

Esmu sagatavojusi nelielu juridisko izvērtējumu par ANO Migrācijas Paktu. Kam interesē,...

Foto

Latvijas inteliģences atklāta vēstule

Mēs aicinām iestāties PRET Apvienoto Nāciju Organizācijas vienošanās „Par Globālo kompaktu par drošu, sakārtotu un regulētu migrāciju” (turpmāk - Kompakts) atbalstīšanu Marokā...

Foto

Jauns līmenis fiskālās disciplīnas bezatbildībā

Fiskālās disciplīnas likumu, līdzīgi kā jebkuru tiesību aktu, var interpretēt pēc vismaz četrām metodēm (gramatiskās, sistēmiskās, vēsturiskās, teleoloģiskās (mērķa) metodes). ...

Foto

Emocionālās analoģijas

Pēc 2018.gada 6.oktobra Latvijā visnepatīkamāk jūtas cilvēki. Cilvēkos nepatiku izraisa postcilvēku uzvara 13.Saeimas vēlēšanās. Cilvēkus postcilvēku uzvara apkauno un pazemo. Apkaunojums un pazemojums bija...

Foto

Rīgas Dome pilsētas siltumapgādes problēmās nepatiesi vaino Valsts kontroli

Rīgas dome un SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” vairakkārt kā atbildīgo par to, kādēļ Rīgas iedzīvotāji, kuru namus...

Foto

Kad Otto Ozols atklāja Artusa Kaimiņa liekulības masku?

Kad un kurā brīdi Otto Ozols atšifrēja Artusa Kaimiņa divkoša dabu un slepeno sadarbību ar politisko eliti? Domāju,...

Foto

Atklāta vēstule Ārlietu ministrijai no partijas “No sirds Latvijai”

Oktobra otrajā pusē pasaules mediju uzmanība bija pievērsta diviem barbariskiem aktiem, kas neatstāja vienaldzīgu nevienu....

Foto

Nožēlojamie (tas nav Viktors Igo)

Biedrības “Latvietis” pārstāvis Leonards Inkins ir Pietiek iesūtījis savu sarunu ar Lieni Apini no laikraksta DDD....

Foto

Nenoslīkt pašu ambīcijās

Nu jau kādu laiku dzīvoju/strādāju Helsinkos, Somijā. Lai arī Somija ģeogrāfiski mums tuva, man (un esmu diezgan drošs, ka daudziem LV cilvēkiem ir...

Foto

Inteliģences pieci stūrakmeņi

1.Ģenēzes stūrakmens. Latviešu tauta nekad nav bijusi un nekad nebūs izņēmums. Latviešu tautas tāpat kā jebkuras citas tautas kultūras attīstības parametrus, vēsturisko apziņu un...

Foto

Par portālu „Delfi” un primitīvu cenzūru

Stāsts ir par portālu Delfi. Lai pārāk neizplūstu, pievērsīšos divām lietām. Jau kādu laiku atpakaļ rakstiem par vēlēšanām mainījās komentēšanas sadaļa....

Foto

Vispirms – ierēdņu bezatbildība, pēc tam – mēģinājumi atrast kādu vainīgo

Uzņēmums "Grindeks" ir viens no visveiksmīgāk strādājošajiem biržā kotētajiem Latvijas uzņēmumiem, un likumsakarīgi, ka arī...

Foto

Rinkēvičs - caurkritušu politiķu un “savējo” pansionāta turētājs

Mērenu paniku noteikta burbuļa aprindās ir izraisījusi ziņa, ka pašreizējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs varētu zaudēt savu amatu....

Foto

Briesmīgā sazvērestība pret Barču un Klaužu

Pēdējo dienu smieklīgākā aktualitāte, manuprāt, ir tā, ka Jānis Klaužs un Aija Barča, kuri 12.Saeimā bija ievēlēti no sarkanzaļo zemnieku, strādnieku un...

Foto

Par ikgadējo inventarizāciju Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Papildu darbs, bet nemaksā

Daļai no P.Stradiņa slimnīcas darbiniekiem trešo gadu pēc kārtas 2018. gadā atkal liks veikt...

Foto

Vai JKP neredz, ka ķeras apskāvienos ar Šlesera politprojekta uzlecošo zvaigzni?

Šovasar es par savu viedokli tiku „sists” gandrīz visās sociālo portālu platformās - Facebook, Twitter, Spoki u.c....

Foto

KPV un JKP mīlas dancis

Koalīcijas procesa veidošanu var saukt, kā grib, taču pašreiz potenciālais koalīcijas veidojums man izteikti nepatīk. Iespējams, tādēļ, ka es tajā visā...