Iesaki rakstu: 
Cīņa pret Kremļa postošo varu ir kā cīņa pret koronavīrusu – jo ātrāk tā tiek likvidēta, jo mazākas tai ir iespējas pielāgoties un rezultātā kļūt vēl agresīvākai un bīstamākai.
Kopš pēdējās nedēļas pasauli ir pāršalkušas daudzas fantastiskas ziņas: Kremļa armija cieš kaunpilnus pazemojumus vienu pēc otra Ukrainā. Daļēji iznīcināts kadiroviešu pulks. Tas pats noticis ar Rosgvardijas vienībām, kas ir tieši pakļauta Kremļa huntas vadonim. Šobrīd Kijevā tiek aktīvi medīti 400 vāgnerieši, tur drīzumā būs materiāls tieši divām Gruz-200 kravām.
Krievija tiek gandrīz pilnībā izolēta no civilizētās ārpasaules: sportā, mākslā, ekonomikā, diplomātijā, tūrismā, tehnoloģijās un starptautiskajos aviosakaros. Rublis krīt brīvajā kritienā. Labo ziņu šobrīd pienāk ļoti daudz, un saprotams, ka būs vēl!
Nav noslēpums, ka Latvija ir vājākais posms NATO aizsardzības ķēdē. To gadu gadiem ir veicinājuši Latvijas politiķi un korumpētas drošības iestādes. Latvija ir gandrīz pilnībā atkarīga no Krievijas energoresursiem.
Latvija nedrīkst kļūt par vietu, kur patverties kara noziedzniekam Putinam un viņa kliķei pēc viņa iespējamās gāšanas jau tuvākajā laikā.
Latvijas specdienestos un politikā netrūks to, kuri būtu gatavi sniegt atbalstu pašreizējai Kremļa huntai. Kuri to jau varbūt slepus dara. Kolaboracionisma vīruss ir jāiznīcina nekavējoties. Ar iznīcināšanu es saprotu šādu cilvēku izolāciju no Latvijas politiskās, biznesa un stratēģiski svarīgo nozaru vides.
Latvijai kā demokrātiskai un tiesiskai valstij ir jāatrod tiesiski aptveroši mehānismi, kas potenciālos valsts nodevējus un sabotierus “izfiltrētu” un tiem vairs nebūtu nekādas piekļuves pie informatīvajiem, varas un nozīmīgiem finanšu resursiem.
Šim filtram, manuprāt, vajadzētu skart šādas personas (pašreizējais saraksts ir stipri nepilnīgs):
Aigars Kalvītis – valsts nodevējs pēc Abrenes atdošanas, spēcīgs Kremļa interešu aktīvs lobētājs Latvijā.
Juris Savickis – Kremļa čekistu filiāles Latvijā vadītājs. Tālāki komentāri nav nepieciešami.
Imants Parādnieks – hokeja spēles ar Lukašenko, veicinot asiņainā diktatora pozitīvo tēlu Eiropas Savienībā. Pēc man privāti pieejamās informācijas šis cilvēks ir Kremļa spiegs.
Solvita Āboltiņa – vadīja Saeimas spēli ar Lukašenko, veicināja Latvijas enorgoatkarību no Krievijas, kopumā izteikti amorāla persona.
Jānis Reirs – Latvijā bruka PSRS, bet aktīvi ieturēja komunistiskās partijas pozīcijas, propagandēja PSRS okupācijas spēku orgānus. Iesaistīts tabakas un celtniecības koruptīvajās shēmās. Viegli uzpērkams.
Aigars Sparāns – bijušais SAB darbinieks. Iesaistīts pasūtījumu slepkavību īstenošanā, terorismā, reiderisma shēmās, valsts noslēpuma nelikumīgā vākšana, kontrabandas īstenošanā Latgalē, sadarbojies šajās aktivitātēs ar Krievijas FDD. Ciešs Solvitas Āboltiņas sabiedrotais.
Jānis Kažociņš – kā SAB direktors pievēra acis uz Aigara Sparāna darbībām, tika izmantots viņa nelikumīgajām shēmām.
Andris Šķēle – iesaiste vairāku lielu uzņēmumu sagrābšanā caur privatizācijas shēmām, no kuriem daļa šodien nonākusi Kremļa oligarhu un miljardieru kontrolē.
Sarmīte Ēlerte – apkalpojusi Andra Šķēles intereses.
Normunds Mežviets – nespēja noķert nevienu nozīmīgu Krievijas spiegu. VDD iespējamā iesaiste pasūtījuma slepkavībās Latvijā.
Artis Pabriks – Latvijas armijas vājināšana laikā no 2010. līdz 2014. gadam, kas atbilst Kremļa interesēm.
Artis Kampars – veicinājis Latvijas energoatkarību no Krievijas.
Ainārs Šlesers – pēc paša vārdiem: “Latvijai vajag valdību, kas var sēdēt pie viena galda ar Putinu un vienoties.” To pateica aptuveni desmit gadus atpakaļ. Tālāki komentāri nav nepieciešami.
Nils Ušakovs – krievu valodas referendums. Tālāki komentāri nav nepieciešami.
Andris Ameriks – aktīva sadarbība ar korumpēto Saskaņu un tās sabiedrotajiem Maskavā.
Aivars Lembergs – caurkritis, notiesāts vietējais oligarhs. Patīk pievērst sev uzmanību Kremļa huntas medijos ar pretvalstiskiem stāstiem.
Ingūna Sudraba – neesot bijusi tā, kas lidojusi uz Maskavu.
Tatjana Ždanoka – pēc cilvēciskajām īpašībām varbūt arī nav slikta sieviete, bet arī nekaunīga pēc dabas un lobē Kremļa informatīvās diversijas Eiropas Savienībā. Aktīvā noderīgā idiote.
Aivars Gedroics – atdarina nacistu sveicienus, publiski aicina uz personu ar invaliditāti diskrimināciju, valkā nacistu armijai līdzīgus formastērpus. Uzdodas par patriotu, šādi pienesot Kremļa propagandai potenciāli nomelnojošu saturu.
Imants Kalniņs – slavens un ļoti talantīgs komponists, diemžēl Kremļa noderīgais idiots.
Saraksts ir nepilnīgs, un laika gaitā tam vajadzētu tikt papildinātam. Latvijai kā neatkarīgai valstij ir jāatrod tiesiski mehānismi šādu personu izolācijai no viņu amatiem, politiskās ietekmes un finanšu svirām. Tas ir valsts drošības jautājums.
Atsevišķi gribētu atzīmēt Edgaru Rinkēviču – Lietuva īsteno daudz bezbailīgāku antikomunisma un antikremļa politiku pasaulē. Kā ārlietu ministrs neiestājās pret Uzvaras “pieminekļa” demontāžu. Apgalvo, ka vidi degradējošā būve Pārdaugavā ir aizsargājams piemineklis pēc līguma ar valsti – agresoru, kura pati neciena nevienu starptautisko tiesību aktu. Pats par sevi ārlietu ministrs nav uzskatāms par Kremļa noderīgo idiotu vai kolaborantu, bet viņa pozīcijas šobrīd nav pietiekoši saliedējošas pret Latvijas tautu. Vai nu viņam jāmaina sava mīkstā nostāja, vai jādemisionē, lai netiktu uzskaitīts kolaborantu sarakstā.
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
