Iesaki rakstu: 
Kurš gan pēdējās trīs nedēļās nebūs dzirdējis par netaisno un nežēlīgo izrēķināšanos, par kuras upuri kļuvis savu sabiedriskā medija darbu nevainojami veicošais, lielākoties no nodokļu maksātāju naudas uzturētais Latvijas radio.
Ja nu kāds tomēr palaidis garām, īsumā atgādināšu: politisko pasūtījumu slēpti pildošā Nacionālā radio un televīzijas padome, pirms tam neizsacījusi nekādus pārmetumus līdzšinējam Latvijas radio godprātīgajam, augsti profesionālajam vadītājam, nu necaurspīdīgā, neatklātā un negodīgā pseidokonkursā viņam uzteikusi neuzticību.
Savukārt vēl siltajā vietā, pat nepakonsultējoties ar "darba kolektīvu", šī te apšaubāmā padome neizprotamu iemeslu dēļ ievēlējusi trīs citus, vēl apšaubāmākus indivīdus, kuru savukārt pilnīgi neapšaubāmais mediju pieredzes un redzējuma trūkums met melnu šaubu ēnu uz visu notikušo un iezvana sabiedriskā radio kapličas zvanu.
Sabiedriskā radio kolektīvs, latviski izsakoties, nav ar pirkstu taisīts un pret notikušo netaisnību cīnās tā, ka... Nē, nekādu streiku vai akciju - pēc divu nedēļu bubināšanas patiesības cīnītāji ir tikuši tiktāl, ka uzrakstījuši un parakstījuši (parakstītāju un jo īpaši neparakstītāju saraksts ir atsevišķas politekopsihoanalīzes vērti) prezidentam un citiem svarīgajiem cilvēkiem adresētu vēstuli.
Šajā vēstulē, kas acīmredzot iecerēta kā brīdinātāja un lietu virzītāja uz labu, spēcīgākais izteikums savukārt ir - "jo stiprākas kļūst aizdomas, ka padomes deklarētais mērķis – atrast iespējami spēcīgāko Latvijas radio vadību – nav sasniegts". Tāpēc, lūdzu, lūdzu, lūdzu, - kaut arī mēs īsti neko nelikumīgu notikušajā konkursā saskatīt nespējam, uztaisiet vienalga atkārtotu...
Kāpēc es šeit pieminu šos pietiekami labi zināmos notikumus? Tāpēc, ka tie izcili labi raksturo ne tikai tos ļaudis, kas darbojas tajā, kas mūsu greizo spoguļu karaļvalstī tiek dēvēts par sabiedriskajiem medijiem, bet arī to, ko var dēvēt par klasisko "latvisko problēmiņu".
Ar ko tad pēdējos gados ir nodarbojies tā līdzšinējā vadītāja vadītais sabiedriskais radio - ja skatīties pēc būtības?
Domāju, ka vismaz deviņas desmitdaļas tā darbinieku ar radio gandrīz izbijušo vadītāju priekšgalā būtu līdz sirds dziļumiem aizskarti, ja viņiem pārmestu - jūs, mīļie, esat cītīgi strādājuši, lai nostiprinātu viena konkrēta politiskā spēka un vienas konkrētas politiskās konstrukcijas varu.
Nu, cik zemu kritušai jābūt tai pērkamajai dvēselei, kas kaut ko tādu apgalvo, - tā viņi ne tikai atbildētu, bet patiešām arī justos līdz sirds dziļumiem. Jo viņi taču, vairāk mazāk domubiedri būdami, ir pārliecināti, ka šos pēdējos gadus tikai kārtīgi, godīgi un centīgi darījuši savu darbu un rūpējušies par sabiedrības vispusīgu informētību.
Protams, uz kaut kādiem maziem kompromisiņiem ir nācies iziet. Šo un to ir nācies nepamanīt, šo un to piegludināt, šo un to biežāk aicināt parunāties, šādus un tādus nesaprātīgos pakušināt. Bet tas, protams, tikai kopējās lietas vārdā - lai valstij būtu labi, lai sabiedrība būtu informēta, lai pats sabiedriskais medijs varētu sekmīgi strādāt.
Un, tā strādājot, viņi arī ir bijuši pilnīgi pārliecināti - kamēr mēs diezgan godīgi darām savu darbu un vienlaikus, tā sacīt, ņemam vērā arī ģeopolitisko situāciju, "tur augšā" to novērtēs un, lai nu ko, bet mūs jau nu neaiztiks. Jo mēs taču kārtīgi darām savu darbu, - par ko tad mūs aiztikt?
Kad jau pieminētā Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome izsludināja savu radio vadības konkursu, kurš tagad pēkšņi ir izrādījies apšaubāms, dīvains, neatklāts, neskaidrs un tamlīdzīgi, neviens pats sabiedriskā medija augsti profesionālais darbinieks pat neiepīkstējās un šo pasākumu neapšaubīja - lai gan labi zināja gan konkursa nolikumu, gan padomē sasēdušos purnus.
Kāpēc? Jo bija taču pārliecība - ja reiz mēs sargājam sētu, bet bez īpašas vajadzības nekožam rokā, kas mūs baro, kas gan ar mums slikts var atgadīties? Bet redz, ka atgadījās - vismaz viņu izpratnē.
Kāpēc? Tāpēc, ka, kaut arī līdzšinējais Latvijas radio vadītājs un arī viņa līdzšinējie padotie ir mīlējuši vietā un nevietā pieminēt savu "sabiedrības interešu sargsuņa" lomu, šim apgalvojumam patiesībā nav bijis nekāda sakara ar realitāti.
Patiesībā Latvijas radio ir pildījis visādu, tikai ne sabiedrības interešu aizstāvja lomu, un realitātē tam ir bijusi gluži cita nenovērtējama loma - pašreizējās aizvien pieaugošās netaisnības, melu un autoritārisma sistēmas veidošanā.
Tas, kas pēdējos gados ir bijis Latvijas radio, nekādā gadījumā nav bijis sabiedriskais medijs - neatkarīgs, pret visiem pilnīgi vienādi prasīgs, principiāls, nevienam - ne "savējiem", ne "svešajiem" - nekādas atlaides nedodošs medijs ar savām skaidri definētām un visās dzīves situācijās ievērojamām vērtībām. Ar visām no tā izrietošajām sekām.
Ko šī "sabiedriskā" medija darbinieki un vadība vai nu vēstures nezināšanas vai naiva optimisma dēļ nav ņēmuši vērā, - ka jebkura netaisna, negodīga sistēma agri vai vēlu sāk vērsties arī pret tiem, kuri tai aktīvi vai klusuciešot ir palīdzējuši izveidoties, nostiprināties un attīstīties.
Būtu pašlaik runa tikai par vienu konkrētu savu vietu zaudējušu Latvijas radio valdes locekli, nebūtu vērts datora klaviatūru deldēt. Bet, protams, viens par savu izbirdināšanu no aptveres patiesi izbrīnīts "profesionālis" ir tikai tāds nieks. Būs vēl un vēl - aizvien vairāk un pamatīgāk. Kā Latvijas vēsturē ne vienreiz vien ir bijis.
Viss būs tieši tā kā vecajā labajā pusanekdotē par indivīdu, kurš priecājas, ka pats nav ne žīds, ne nēģeris, ne čigāns, ne pediņš, ne komunists, ne aizsargs, ne karikatūrists, ne vēl viss kas, un attiecīgi neredz ne mazāko jēgu iepīkstēties pret netaisno sistēmu, kad pēc viņiem atnāk un viņus aizved tālēs zilajās. Bet, kad atnāk pēc viņa paša, klasiski latviski īd par to, ka neviens, lūk, viņu, nabadziņu, neaizstāv.
Seko mums 
Stāsts ir par Latvijas Ārpolitikas institūta 2025. gada gadagrāmatu ar nosaukumu Latvijas ārējā un drošības politika, kurā vienu no sadaļām ir veidojusi institūta vadītāja vietniece un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja, pētniece Sintija Broka (attēlā), un tās ieteikumi un rekomendācijas pilnīgi noteikti ir Krievijas Ārlietu ministra Sergeja Lavrova aplausu vērti, tomēr par visu pēc kārtas.
Visiem, kuriem gadījies būt Ņujorkas Kenedija lidostā, būs iekritīs acīs, cik tā nolaista un vienmēr rada sajūtu, ka ierodies kādā Trešās pasaules valstī. Tas pats redzams visriņķī ASV lielajās pilsētās - ceļi un tilti avārijas stāvoklī, visapkārt panīkums un miskaste. Publiskā vide tai valstī izskatās šokējoši depresīva. Sliktāk nekā daudz kur Āzijā vai austrumu valstīs. Analfabētisms, valsts vidienē miljoniem ļaužu dzīvo treileros.
Latvijas ārpolitikas debates, kas ir ikgadējs pasākums, labi parādīja, ka muldēt mēs mākam. Ministre, citējot reperi ansi, savas runas noslēgumā aicināja dziedāt savu spēku, bēdas, grēkus, rētas… Vēl vajagot pacelt balsi. Savu balsi. Labs aicinājums. Nu tad – Baibiņ, pamēģini manu pacelto balstiņu izmantot par “turīgu, drošu, suverēnu Latviju”. Te būs piemērs, ka runāt nav darīt. Bet – kurš darīs?
No rīta Vienotības galvenā ideologa Rinkēviča ieliktā premjerministre aiz muļķības intervijā neapdomīgi piekrīt Armanda Broka priekšlikumam pārcelt uz Latviju DOGE (Maska vadītās valdības lietderības pārvaldes) metodi un uzrīkot totālo auditu valsts pārvaldes un mediju astoņkājim. Pēcpusdienā ierēdņu mafija viņai liek solījumu atsaukt, jo Latvijā nekas tāds nav vajadzīgs.
Rēgs klīst pa Eiropu ― komunisma rēgs. Visi vecās Eiropas spēki ir apvienojušies svētam vajāšanas karam pret šo rēgu: pāvests un cars, Meternichs un Gizo, franču radikāļi un vācu policisti.
Kad vienas politiskās grupas pārstāvji ieņem vairākus nozīmīgus valsts amatus, piemēram, valsts prezidenta, ministru prezidenta, tieslietu un iekšlietu ministru posteņus, kā arī vada tādas iestādes kā Ģenerālprokuratūra, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), Finanšu izlūkošanas dienests un Valsts policija, rodas jautājums par varas koncentrācijas ietekmi uz demokrātijas principiem un vārda brīvību.
Varakļānu novada domes deputāti ir nosūtījuši vēstuli Latvijas Republikas valsts prezidentam, Saeimas deputātiem un Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijai, paužot neizpratni un sašutumu par Saeimas opozīcijas deputātu pieteikumu Satversmes tiesā. Šajā pieteikumā tiek apstrīdēts administratīvi teritoriālās reformas lēmums par Varakļānu novada pievienošanu Madonas novadam, kas rada nevajadzīgu sabiedrības šķelšanu un liek novada iedzīvotājiem kļūt par politisko manipulāciju ķīlniekiem.
Latvijā valsts drošības dienestu līdzatbildība valsts nozagšanā ir sistēmiska problēma, kas apdraud ne tikai tiesiskumu, bet arī nacionālo drošību un sabiedrības uzticību valstij. Kad šie dienesti, kuru primārais uzdevums ir aizsargāt valsti un tās iedzīvotājus, sāk kalpot nevis sabiedrības interesēm, bet atsevišķām ietekmīgām grupām, tiek deformēti tiesiskuma pamati. 
