Iesaki rakstu: 
Kurš gan pēdējās trīs nedēļās nebūs dzirdējis par netaisno un nežēlīgo izrēķināšanos, par kuras upuri kļuvis savu sabiedriskā medija darbu nevainojami veicošais, lielākoties no nodokļu maksātāju naudas uzturētais Latvijas radio.
Ja nu kāds tomēr palaidis garām, īsumā atgādināšu: politisko pasūtījumu slēpti pildošā Nacionālā radio un televīzijas padome, pirms tam neizsacījusi nekādus pārmetumus līdzšinējam Latvijas radio godprātīgajam, augsti profesionālajam vadītājam, nu necaurspīdīgā, neatklātā un negodīgā pseidokonkursā viņam uzteikusi neuzticību.
Savukārt vēl siltajā vietā, pat nepakonsultējoties ar "darba kolektīvu", šī te apšaubāmā padome neizprotamu iemeslu dēļ ievēlējusi trīs citus, vēl apšaubāmākus indivīdus, kuru savukārt pilnīgi neapšaubāmais mediju pieredzes un redzējuma trūkums met melnu šaubu ēnu uz visu notikušo un iezvana sabiedriskā radio kapličas zvanu.
Sabiedriskā radio kolektīvs, latviski izsakoties, nav ar pirkstu taisīts un pret notikušo netaisnību cīnās tā, ka... Nē, nekādu streiku vai akciju - pēc divu nedēļu bubināšanas patiesības cīnītāji ir tikuši tiktāl, ka uzrakstījuši un parakstījuši (parakstītāju un jo īpaši neparakstītāju saraksts ir atsevišķas politekopsihoanalīzes vērti) prezidentam un citiem svarīgajiem cilvēkiem adresētu vēstuli.
Šajā vēstulē, kas acīmredzot iecerēta kā brīdinātāja un lietu virzītāja uz labu, spēcīgākais izteikums savukārt ir - "jo stiprākas kļūst aizdomas, ka padomes deklarētais mērķis – atrast iespējami spēcīgāko Latvijas radio vadību – nav sasniegts". Tāpēc, lūdzu, lūdzu, lūdzu, - kaut arī mēs īsti neko nelikumīgu notikušajā konkursā saskatīt nespējam, uztaisiet vienalga atkārtotu...
Kāpēc es šeit pieminu šos pietiekami labi zināmos notikumus? Tāpēc, ka tie izcili labi raksturo ne tikai tos ļaudis, kas darbojas tajā, kas mūsu greizo spoguļu karaļvalstī tiek dēvēts par sabiedriskajiem medijiem, bet arī to, ko var dēvēt par klasisko "latvisko problēmiņu".
Ar ko tad pēdējos gados ir nodarbojies tā līdzšinējā vadītāja vadītais sabiedriskais radio - ja skatīties pēc būtības?
Domāju, ka vismaz deviņas desmitdaļas tā darbinieku ar radio gandrīz izbijušo vadītāju priekšgalā būtu līdz sirds dziļumiem aizskarti, ja viņiem pārmestu - jūs, mīļie, esat cītīgi strādājuši, lai nostiprinātu viena konkrēta politiskā spēka un vienas konkrētas politiskās konstrukcijas varu.
Nu, cik zemu kritušai jābūt tai pērkamajai dvēselei, kas kaut ko tādu apgalvo, - tā viņi ne tikai atbildētu, bet patiešām arī justos līdz sirds dziļumiem. Jo viņi taču, vairāk mazāk domubiedri būdami, ir pārliecināti, ka šos pēdējos gadus tikai kārtīgi, godīgi un centīgi darījuši savu darbu un rūpējušies par sabiedrības vispusīgu informētību.
Protams, uz kaut kādiem maziem kompromisiņiem ir nācies iziet. Šo un to ir nācies nepamanīt, šo un to piegludināt, šo un to biežāk aicināt parunāties, šādus un tādus nesaprātīgos pakušināt. Bet tas, protams, tikai kopējās lietas vārdā - lai valstij būtu labi, lai sabiedrība būtu informēta, lai pats sabiedriskais medijs varētu sekmīgi strādāt.
Un, tā strādājot, viņi arī ir bijuši pilnīgi pārliecināti - kamēr mēs diezgan godīgi darām savu darbu un vienlaikus, tā sacīt, ņemam vērā arī ģeopolitisko situāciju, "tur augšā" to novērtēs un, lai nu ko, bet mūs jau nu neaiztiks. Jo mēs taču kārtīgi darām savu darbu, - par ko tad mūs aiztikt?
Kad jau pieminētā Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome izsludināja savu radio vadības konkursu, kurš tagad pēkšņi ir izrādījies apšaubāms, dīvains, neatklāts, neskaidrs un tamlīdzīgi, neviens pats sabiedriskā medija augsti profesionālais darbinieks pat neiepīkstējās un šo pasākumu neapšaubīja - lai gan labi zināja gan konkursa nolikumu, gan padomē sasēdušos purnus.
Kāpēc? Jo bija taču pārliecība - ja reiz mēs sargājam sētu, bet bez īpašas vajadzības nekožam rokā, kas mūs baro, kas gan ar mums slikts var atgadīties? Bet redz, ka atgadījās - vismaz viņu izpratnē.
Kāpēc? Tāpēc, ka, kaut arī līdzšinējais Latvijas radio vadītājs un arī viņa līdzšinējie padotie ir mīlējuši vietā un nevietā pieminēt savu "sabiedrības interešu sargsuņa" lomu, šim apgalvojumam patiesībā nav bijis nekāda sakara ar realitāti.
Patiesībā Latvijas radio ir pildījis visādu, tikai ne sabiedrības interešu aizstāvja lomu, un realitātē tam ir bijusi gluži cita nenovērtējama loma - pašreizējās aizvien pieaugošās netaisnības, melu un autoritārisma sistēmas veidošanā.
Tas, kas pēdējos gados ir bijis Latvijas radio, nekādā gadījumā nav bijis sabiedriskais medijs - neatkarīgs, pret visiem pilnīgi vienādi prasīgs, principiāls, nevienam - ne "savējiem", ne "svešajiem" - nekādas atlaides nedodošs medijs ar savām skaidri definētām un visās dzīves situācijās ievērojamām vērtībām. Ar visām no tā izrietošajām sekām.
Ko šī "sabiedriskā" medija darbinieki un vadība vai nu vēstures nezināšanas vai naiva optimisma dēļ nav ņēmuši vērā, - ka jebkura netaisna, negodīga sistēma agri vai vēlu sāk vērsties arī pret tiem, kuri tai aktīvi vai klusuciešot ir palīdzējuši izveidoties, nostiprināties un attīstīties.
Būtu pašlaik runa tikai par vienu konkrētu savu vietu zaudējušu Latvijas radio valdes locekli, nebūtu vērts datora klaviatūru deldēt. Bet, protams, viens par savu izbirdināšanu no aptveres patiesi izbrīnīts "profesionālis" ir tikai tāds nieks. Būs vēl un vēl - aizvien vairāk un pamatīgāk. Kā Latvijas vēsturē ne vienreiz vien ir bijis.
Viss būs tieši tā kā vecajā labajā pusanekdotē par indivīdu, kurš priecājas, ka pats nav ne žīds, ne nēģeris, ne čigāns, ne pediņš, ne komunists, ne aizsargs, ne karikatūrists, ne vēl viss kas, un attiecīgi neredz ne mazāko jēgu iepīkstēties pret netaisno sistēmu, kad pēc viņiem atnāk un viņus aizved tālēs zilajās. Bet, kad atnāk pēc viņa paša, klasiski latviski īd par to, ka neviens, lūk, viņu, nabadziņu, neaizstāv.
Seko mums 
Vēlos Jūs informēt, kas notiek Valmieras policijā un prokuratūrā.Jau neskaitāmas reizes pēdējo pāris gadu laikā tiek ierosinātas krimināllietas par izvarošanu. Tiek aizturēti cilvēki, kuri pēc pāris mēnešiem tiek atbrīvoti. Bet tajā pašā laikā cietušās personas saņem no valsts atlīdzību, kas paredzēta cietušām personām
Pirms vairāk nekā desmit gadiem politiskajā dienaskārtībā pirmoreiz nonāca jautājums par Latvijas sabiedrisko mediju apvienošanu. Toreiz Latvijas Radio iestājās pret to, jo apvienošanās sākotnējais ambiciozais plāns toreizējā resursu trūkuma situācijā bija nerealizējams, savukārt apvienošanās, neieguldot nepieciešamos finanšu līdzekļus attīstībai, solīja vairāk risku nekā ieguvumu. Procesa virzītāji aizrautīgi runāja par sinerģiju, kas veidosies apvienotajā medijā, tajā pašā laikā nespējot kliedēt bažas par to, vai:
Pirms ejam tālāk, ir jāuzsver, ka sazvērestības teoriju patiesums šeit nav būtisks. Vārdu savienojums “sazvērestības teorija” sākotnēji nenozīmē, ka šī teorija pauž nepatiesību, vien to, ka tā apraksta vairāku spēlētāju sazvērēšanos. Taču skaidrs, ka mūsdienās šim vārdu savienojumam ir negatīva konotācija — ar to apzīmē stāstus, kurus publiskajā telpā nav pieņemts uzskatīt par patiesiem.
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
