Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Latvijas Žurnālistu asociācija turpina interviju sēriju mediju kritikas projekta ietvaros. Viens no žurnālistiem, kurš pēdējā laikā bieži tiek piesaukts politiķu un pašvaldības amatpersonu pret žurnālistiem vērstos tekstos, ir Latvijas Radio korespondents Edgars Kupčs. Par viņu sūdzas gan pašvaldību amatpersonas, gan medija uzraugi, gan politiķi. Viņu draud atlaist, tiesāt. Žurnālists turpina strādāt, kritizē, meklē nesakritības, nelikumības, aizdomas un pārdomas raisošus faktus un notikumus, jo uzskata, ka sabiedrībai tas ir jāzina.

Bija laiks, kad par žurnālistu Edgaru Kupču zināja maz. Pēdējā laikā tavs vārds tiek locīts dažādās auditorijās. Ne tikai tāpēc, ka tu vienkārši esi žurnālists vienā no populārākajiem medijiem Latvijā. Tevi draud atlaist politiķi, par tevi sūdzas pašvaldību amatpersonas. Tu esi saukts par meli, viltus ziņu autoru, uzpirktu. Kā un vai tas ietekmē tavu darbu?

Protams, ka tas ietekmē, un katru reizi tā ir laba ziņa. Tas ir mana darba novērtējums. Tas mani padara stiprāku. Vairāk domāju, kā es strādāju, lai lamas nav pamatotas. Tiklīdz kāds ierēdnis vai politiķis, vai politiķa draugs ir dusmīgs, darbs ir padarīts labi. Ja  [Ventspils domes atstādinātais mērs] Lembergs piesauc mani vienā „kompānijā” ar [LTV žurnālistu] Leitānu, [Ir galveno redaktori] Ločmeli, man ir gods būt šādā sarakstā. Tas nav pazemojums. Ja kādam nepatīk, tad ir pamats šādiem rakstiem, sižetiem, un par šīm lietām jāturpina interesēties. Ir jāuzdod interesējošie jautājumi, lai nav tā, ka Lemberga preses konferencēs iepriekš sagatavotus jautājumus uzdot tikai domes sabiedrisko attiecību speciālisti.

Vai savā darbā jūti, ka pēdējā laikā uzbrukumu žurnālistiem ir vairāk un kāpēc tā?

Bija vairāk. Un var izskaidrot, kāpēc vēršanās pret žurnālistiem notika tik intensīvi. Politiķi un topošie politiķi saprata, ka sabiedrība vēlas aizvien radikālākus cilvēkus pie varas, jo ir apnikusi pelēcība. Un tad arī rodas šie radikālie spēki, kas visus saliks cietumā, padzīs. Un šī publiskā agresivitāte, zināms radikālisms vēršas ne tikai pret politiķiem, kas ir pie varas, bet arī pret žurnālistiem, pret vēlētājiem, kas neatbalsta šos karstgalvjus.

Ļoti pozitīvi bija tas, ka pēdējo parlamenata  priekšvēlēšanu posmā žurnālisti tomēr spēja vienoties, nevis konkurēt, un daudzas agresijas „spoguļoja” mazāk. Ir dabīgi, ka žurnālistā rodas ignorance pret kādu topošo politiķi, kurš grib diktēt žurnālistiem dienaskārtību, nosauc viņus par stulbeņiem, kuri nezina, kas valstī ir svarīgākais.

Pavisam traki, ja politiķis sāk cilāt žurnālista privāto dzīvi. Tajā pašā laikā varbūt žurnālistiem vienkārši ir jāaudzē bieza āda un jāsaprot, ka šāda interese būs. Arī man labāk patīk stāvēt aiz diktofona, bet es, protams, neesmu publiska persona un man nebūtu ne par ko jātaisnojas. Ja rastos interese par manu privāto dzīvi, es uzdotu to pašu jautājumu, ko uzdodu sev katru reizi, veidojot sižetu radio – kur ir sabiedrības ieguvums, kāpēc šis jautājums ir svarīgs, kā mana personīgā dzīve ietekmē manu darbu un darba rezultātu.

Kas ir tie argumenti, kas liek turpināt strādāt ar pretrunīgiem sižetiem?

Turpināt liek mans amata nosaukums. Ja es to nedarīšu, man būs grūti saprast, ko es vispār daru šajā profesijā. Aprakstoša un līdzīga žurnālistika nav mans lauciņš, mani tas neinteresē. Ja es neveidotu savus sižetus, man būtu jāiet strādāt dārzkopībā.

Vai pastāvīgie „sižetu varoņu” iebildumi nerada pašcenzūru, kad atsakies no kādiem darbiem?

Sūdzības gan nerada pašcenzūru. Drīzāk izvērtēju, vai pārāk lielu uzmanību nepievēršu kādai konkrētai pašvaldībai. Iepriekšējā darba pieredze man lika pievērst ļoti lielu uzmanību Jelgavai. Un tas man nāk līdzi, zinu, kas tur notiek, zinu, kur skatīties, kur meklēt. Bet katru dienu sižets par Jelgavu Latvijas Radio būtu par traku.

Nosacīti pašcenzūra strādā attiecībā uz Ogri. Tur tiešām bija mana kļūda. Veidoju sižetu, ka Ogres mērs ir parakstījis vienošanos ar visiem Ogres žurnālistiem, ka tie neko sliktu par viņu neziņos. Nevarēju teikt – visi žurnālisti, nezinu jau, cik Ogrē žurnālistu. Saņēmu aizrādījumu arī no [Latvijas Žurnālistu] asociācijas. Kopš tā laika Ogres manos sižetos nav, kaut gan Ogrē tāpat ir gan dīvaini iepirkumi, gan citādas dīvainas lietas. Es vienkārši tam nepievēršu tik lielu uzmanību kā citām Latvijas pilsētām.

Cik bieži saņem sūdzības? Cik bieži apmeklē Ētikas komisijas? Vai ir kāda tiesu lieta patlaban?

Kādu brīdi man likās, ka komisijas būs reizi mēnesī, bet tagad tā nav. Kādas divas trīs komisijas gadā. Bet tas ir labi, ka notiek šādas komisijas. Tajās sapulcējas visu Latvijas Radio struktūru pārstāvji un diskutē par konkrēto sižetu. Labi, ka nedzīvojam laikos, kad atnāk viens priekšnieks un pasaka – būs vēl viena sūdzība, un es tevi atlaidīšu. Līdz šim Ētikas komisijas ir spriedušas, ka pārkāpumu manā darbā nav. Tāpat kā tiesas – ir viena tiesvedība, kur pirmās divas instances ir teikušas – pārkāpuma nav. Tas liecina, ka lielu kļūdu manā darbā nav.

Vai ir bijuši sižeti, kurus tu tomēr neesi publiskojis?

Tādu nav bijis. Ir bijusi informācija, kas ir savākta, bet atturējusi doma, ka visiem Latvijas Radio klausītājiem tas varētu nebūt svarīgi. Piemēram, vai tas būtu svarīgi visas Latvijas klausītājiem, ka vienai bibliotēkai ir mainīts statuss, lai tur varētu ierīkot privātmāju. Ir arī gadījumi, kad informācija jāgaida, lai sižets būtu pienācīgs. Piemēram, par to, ka slimnīca atkārtoti izmanto jau lietotos instrumentus. Ir šāda informācija, ir viena medmāsa, kas par to runā. Bet vajag vēl kādu avotu, un nācās gaidīt mēnešiem, ik pa laikam interesējoties un „čamdoties apkārt”, kamēr saņemas vēl kāda runātāja, un var veidot sižetu sēriju par šo tēmu.

Vai un kā darbs sabiedriskajā medijā atšķiras no darba privātā?

Pēc manas darba pieredzes atšķirība ir ļoti būtiska. Savulaik es sāku strādāt privāta medijā koncerna sastāvā, kur bija pašsaprotamas tādas žurnālistikas vērtības kā neatkarība, demokrātijas stiprināšana. Tā bija sākumā. Bet, mediju uzņēmumam nonākot vietējās privātās vai politiķu rokās, atklājās, ka šīs vērtības īpašniekiem nemaz nav vajadzīgas. Īpašnieki iecēla jaunu galveno redaktoru, samazināja kolektīvu. Sākās norādījumi, ka par šo vai citu pašvaldību nevajag rakstīt tik slikti, jo nevarēs dabūt reklāmu. Galvenais redaktors izvēlējās par kādām tēmām neziņot vai ziņot mazākā apjomā, nekā vajadzētu. Tas nozīmēja satura vājināšanu, mazāk nozīmīgu saturu lasītājiem un izdevīgāku vietējai varai.

Savukārt sabiedriskajā medijā varu darīt, ko gribu, ar to nesaprotot visatļautību, bet to, ka neviens temats, ja spēšu to aizstāvēt, nepaliks ārpus ētera. Un tā ir atšķirība – sabiedrības intereses stāv pāri visam. Ietekmēt grūtāk, jo izlemšanā piedalās kolektīvs, nevis viens atsūtīts cilvēks.

Vai sabiedriskie mediji spēj pildīt savus uzdevumus pilnvērtīgi? Kā pietrūkst?

Sabiedriskajiem medijiem vienmēr pietrūkst naudas. Ja ir „piešpricētas” naudas, tad sabiedriskie mediji var kļūt interesantāki, ar lielāku informācijas apjomu, nekā nabadzības apstākļos. Kaut gan arī tad sabiedriskie mediji var ziņot par tēmām un gatavot saturu, ko privātie mediji bieži nevar atļauties. Tā kā informācija sabiedriskajos medijos ir plašāka un vispusīgāka.

Vai sabiedriskie mediji ir pasargāti no politiķu vai citu trešo pušu iejaukšanās? Vai sabiedriskie mediji ir vairāk pakļauti potenciālajām ietekmēm?

Bažām par politiķu ietekmi uz sabiedrisko mediju iegansts ir vienmēr. Saeimas komisija, kurā pārstāvēti noteikti politiskie spēki, ieceļ sabiedrisko mediju uzraugu, kas reizē ir arī kapitāldaļu turētājs. Bažas par to, ka uzrauga locekļi ir ne tikai politiķu izraudzīti, bet arī ietekmēti, nav nemaz tik pārspīlētas. Mēdz būt arī pie mums, radio, ka politiķi piezvana valdei un saka, kas nav paticis ziņās. Un valde izsauc Ziņu dienesta vadību un prasa skaidroties.

Ja politiķu interese noteikt mediju dienaskārtību nebūtu tik liela, tad nebūtu šādu zvanu un izteikumu publiskajā telpā, ko vajadzētu un ko nevajadzētu sabiedriskajiem medijiem ziņot. Tā ka daudzi politiķi grib diktēt dienaskārtību sabiedriskajos medijos, kam ir liela auditorija un sabiedrības uzticība. Tieši tāpēc politiķi jātur vēl lielākā gabalā no sabiedriskajiem medijiem.

Vai esi pats saņēmis politiķu norādījumus, aizrādījumus?

Izņemot to, ka esmu atlaižamo sarakstā, man pašam neviens politiķis nezvana un nesaka, kas man būtu vai nebūtu jādara. Bet bija saķeršanās ar Gobzemu, kas bija KPV LV premjera amata kandidāts.

Vasarā sociālajos tīklos Gobzems visu laiku solīja kaut kādus atklājumus – atklāšu rīt, atklāšu rīt. Un es pie viena šāda pierakstīju „rīt”. Un sakaitētajā priekšvēlēšanu gaisotnē tas Gobzemā radīja emocijas. Viss beidzās ar to, ka viņš paziņoja, ka atlaidīs mani no darba uzreiz pēc vēlēšanām. Kā redzam, kopš vēlēšanām pagājuši divi mēneši, bet Gobzems mani atlaidis nav.  Pēc tam viņš taisnojās, ka tas bijis emociju karstums, jokošanās. Bet tas tomēr pierāda, ka potenciālajam politiķim šķiet, ka lietas šajā valstī tik viegli ir kārtojamas. Var izrādīties, ka tik viegli nemaz nav. Var jau būt, ka tas bija vienkārši pieredzes trūkums, kad liekas, ka, iesitot otram pa galvu ar lāpstiņu kā smilšu kastē, var dabūt, ko grib,  pievākt visu sev.

Tomēr allaž jāpatur prātā, ka var kāds sagribēt izrēķināties un dabūt nost no ceļa. Redzot, kā žurnālistiem tiek draudēts ASV, demokrātijas citadelē, normālu mediju neesamību vai apspiestību Ziemeļkorejā un Krievijā, bīstamība pastāv.

Nav noliedzams, ka bieži esi izaicinošs, skandalozs. Atļaujies sociālās tīklošanas vietnēs paust pretrunīgi vērtējamus spriedumus, arī nupat esi publicējis atvainošanos par saviem izteikumiem. Kāpēc to dari, zinot, ka tam būs dažādi vērtējumi?

No vienas puses, arī es esmu iedzīvotājs, kuram mēdz būt viedoklis par visu ko. Kopš sociālo tīklu sākuma šādi viedokļi nepaliek tikai virtuvēs un gaiteņos, tos var paust publiski. No otras puses, es nevaru apgalvot, ka esmu tikai privāta persona. Protams, ka esmu arī žurnālists, kas pauž kaut kādus uzskatus. Jā, ir situācijas, kurās esmu bijis pārāk kritisks, un kolēģi mēdz man atgādināt BBC uzstādījumu, ka žurnālists arī tīklos saka tikai to, ko var pateikt ēterā. Tomēr gadās, ka pasaku ko kritiskāku. Visbiežāk viedokļi ir par jomām, kur neveidoju sižetus. Savukārt, ja esmu ko teicis par kādu mēru vai politiķi, tas neveido manu viedokli sižetā. Es varu ar šo cilvēku pēc tam runāt, vaicāt viedokli, no tā neizrietēs mana attieksme.  Kaut gan žurnālistam, protams, kaut kāda attieksme ir jebkurā sižetā, ja vien tas nav par sacensībām bērnudārzā.

Tad sociālās tīklošanas vietnēs paud viedokli kā privātpersona vai žurnālists, vai te ir jābūt robežai?

Pretrunīga lieta. Ja es nepaudīšu nekādu viedokli, kāpēc vispār būt sociālajos tīklos? Facebook ir mana privātā dzīve un draugiem, twitter – vietne, kur es informēju, kur paužu attieksmi pret notiekošo.

Kāpēc tev ir būtiskas aktivitātes soctīklos? Tev ir visai daudz sekotāju.

Par sekotājiem es īpaši bieži nedomāju. Dažreiz pat brīnos, ka kāds man nepazīstams cilvēks kaut kur sāk stāstīt par to, ko esmu ierakstījis twitter. Bet tā ir tā iziešana no virtuves. Tā ir mikroblogošanas vietne, kur var izklāstīt savas domas, var reaģēt. Pasaule kļuvusi atvērta, var redzēt politķu vai citu personu publiskajā telpā paustās domas. Ja [NA politiķis] Iesalnieks saka, ka krievi ir izsūtāmi, var ar viņu padiskutēt. Arī tas veido manu un sekotāju viedokli un vērtējumu par politiķi. Sava veida „brīvais mikrofons”.

Sociālās tīklošanas vietnes tagad daudziem aizvieto tradicionālos medijus. Bet tur būtībā informācija tiek uztverta virsrakstu līmenī. Kā tas ietekmē sabiedrības informētību?

Twitter ir burbulis. Es sekoju tiem, kuri man patīk vai kuros ir vērts ieklausīties.

Notikumu ir ļoti daudz un ir gūzma informācijas. Twitter ir tā rezultāts. Cilvēks nespēj visā iedziļināties, labi, ka spēj „pārskriet pāri”. Arī es sava intensīvā darba dēļ nespēju „Panorāmu” vai brīvdienu ziņas vienmēr noskatīties. Tad izvēlos pārskriet virsrakstiem. Droši vien, ka tā ir daudziem. Twitter nav tā vietne, kur pretendēt uz padziļinātas informācijas ieguvi, bet caur twitter sekotājiem tomēr var„iebarot” analītisku informāciju.

Kā vērtē mediju vidi Latvijā?

Man ir prieks, ka valsts ir sapratusi, ka bez medijiem nākotne nebūs īpaši laba, ka sākusi medijus atbalstīt. Daļa vismaz var noturēties virs ūdens un radīt labu saturu. Arī politiķos šai domai būtu jānostiprinās.

Tu esi strādājis reģionālajā presē. Kā vērtē reģionālo presi Latvijā?

Reģionālie mediji ir vajadzīgi, par to šaubu nav. Bet viņiem ir jārēķinās ar dzīves realitāti, iedzīvotāju skaitu, mediju patērēšanas ieradumu maiņu, pāreju uz internetu. Droši vien jāaizmirst vecie laiki, kad katrā rajonā bija pa savai avīzītei.

Realitāte ir tāda, ka sabiedrība trūkuma apstākļos bieži izvēlas domes sagatavotos pašvaldību izdevumus, nevis īstu žurnālistiku. Tam seko mazākas tirāžas īstajos medijos, mazāk reklāmas ieņēmumu, mazāks kolektīvs un zemāka žurnālistikas kvalitāte. Ko ar to darīt?  Jāsaka mediju īpašniekiem – ja jūs neskatīsieties uz vietējās varas pirkstiem, nebūsiet vajadzīgi arī tiem palikušajiem lasītājiem, jo preses relīzes sagatavos domes pašas.

Pašlaik gan liekas, ka reģionālie mediji nespēs bez valsts atbalsta ilgstoši pastāvēt. Tiem ir arī sociāla un izglītojoša funkcija, un tie ir jāatbalsta valsts līmenī, nevis pašvaldībai, lai nebūtu interešu konflikta.

Kas varētu būt tie apstākļi, kas liktu tev aiziet no medijiem?

Mediju vide, kurā strādāju un varu strādāt, ir ļoti šaura. Ja man nāktos aiziet no Latvijas Radio vai mani atlaistu, man būtu sarežģīti izdomāt, ko darīt tālāk. Mediji, kur es redzētu sava darba turpinājumu, ir saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem, turklāt tā roka gaterī pabijusi. Bet pašlaik nav tādu apstākļu, lai es pamestu darbu Latvijas Radio, darbs ir ļoti interesants un katru dienu varu darīt ko citu.

Kādreiz jokoju – kad kļūšu vecs, iekopšu stādaudzētavu. Ceru, tas tiešām notiks, kad būšu vecs, nevis tad, kad Gobzems mani atlaidīs.

Kādu jēgu redzi savam darbam?

Biju intervēt [bijušo domes vicemēru] Ameriku, un viņa birojā skanēja Latvijas Radio. Tad nopriecājos – re, ameriki un ušakovi var ātri uzzināt visu, ko par viņiem ziņo. Līdzīgi kā ikviens iedzīvotājs. Jā, es nevaru nelikumīgo iepirkumu atgriezt vai atcelt, bet es varu izstāstīt, lai par to uzzina visa sabiedrība. Pat ja pie Saeimas nepiketē pūļi, tas nenozīmē, ka sabiedrība nedomā. Strādājot Latvijas Radio, šī atdeve ir tieša. Varbūt to nejūt tik ļoti kā tas ir reģionālajā presē, kur var ātrāk panākt jēdzīgus saistošos noteikumus. Lielajos medijos to var panākt ar lieliem projektiem, saslēdzoties Latvijas Radio, LTV, lsm.lv, piemēram, kā ar „Sistēmas bērniem”. Tad lielas pārmaiņas var notikt, bet jēga ir arī no mazajiem ikdienas darbiem. Par to, ka ikdienā darām savu darbu, nav katru dienu jāsaņem uzslavas vai paldiesi, tas ir mūsu pienākums, līdzīgi kā jebkuram citam jebkurā citā nozarē.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild Latvijas Žurnālistu asociācija

Attēlā - Latvijas radio valdes priekšsēdētāja Una Klapkalne

Novērtē šo rakstu:

24
47

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Tiesībsarga vēstule “Amnesty International” Eiropas reģionālā biroja direktoram Nilam Muižniekam: par jūsu organizācijas apmelojošajiem paziņojumiem

Foto2022. gada 26. jūlijā organizācija “Amnesty International” nāca klajā ar paziņojumiem par situāciju uz Latvijas-Baltkrievijas robežas, norādot, ka laikā, kad Latvija uzņēma 34000 patvēruma meklētājus no Ukrainas, uz Latvijas-Baltkrievijas robežas cilvēki no Irākas un Afganistānas, t.sk. bērni, tika atstāti pašu ziņā mēnešiem ilgi aukstos laika apstākļos mežā, kas organizācijas ieskatā norāda uz necilvēcīgu apiešanos un pat spīdzināšanu. “Amnesty International” uzskata, ka nav pieļaujama ārkārtējās situācijas pagarināšana uz robežas ar Baltkrieviju, jo tas ierobežo saņemt starptautisko aizsardzību personām, kurām tā nepieciešama, neatkarīgi no šo personu izcelsmes un veida, kā viņas ieceļo valstī.
Lasīt visu...

21

Labklājība

FotoDzīvojam laikā, kad aktīvi un strauji tiek formatēta cilvēku apziņa, mainīta vārdu nozīme un jēdzienu saturs. Pārsvarā – cilvēku degradācijas, paverdzināšanas un iznīcināšanas nolūkā. Mēs visi domājam kādā valodā, attiecīgi – mainot vārdu nozīmi, var ietekmēt mūsu domāšanu. Bet šoreiz ne par to. Tā ir vesela zinātne, kuru sauc par NLP (neirolingvistiskā programmēšana jeb – smadzeņu skalošana). Šoreiz es vēlos vērst uzmanību uz to, ko mēs saprotam ar vārdu “labklājība”.
Lasīt visu...

6

Sanāca kā vienmēr, bet ticiet – risinājums top, un vainīgi ir visi citi, tikai ne es

FotoStraujiem soļiem tuvojas jaunā mācību gada sākums - 2022./2023. mācību gadā noslēgsies trīs gadu pārejas periods, kurā tiek ieviesta pilnveidotā mācību pieeja. Gaidāmais mācību gads paredz jaunās pieejas ieviešanu 3., 6., 9., 12. klasei. Neraugoties uz to, ka pārejas periods tuvojas noslēgumam, pedagogi norāda uz mācību materiālu trūkumu. Kā skolotāja varu tikai piekrist, ka, ieviešot jauno saturu, primāri bija nepieciešams domāt par mācību materiālu izstrādi un pieejamību. Līdzīgi kā ar mācībām tikai valsts valodā – mēs apzināmies, ka rīcībai patiesībā bija jābūt krietni ātrāk, un to, cik būtiski nepalaist garām iespēju labot iepriekš neizdarīto. Arī mācību līdzekļu jautājumā notiek aktīvs darbs, lai dažādos mācību priekšmetos nodrošinātu jaunu mācību resursu un metodisko līdzekļu pieejamību.
Lasīt visu...

21

Vēlēšanas kā mazohistu prieki

FotoPēc Latvijas Televīzijas pasūtījuma tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS jūlijā ir veicis aptauju un konstatējis, kā Latvijas pilsoņi balsotu, ja vēlēšanas notiktu tūlīt.
Lasīt visu...

21

Kā Rīgai panākt Viļņu, Tallinu un Ziemeļeiropu? Laiks secinājumiem

FotoRīga ir vienīgā pilsēta Baltijas galvaspilsētu vidū, kurā mirstība pārsniedz dzimstību un no kuras aizbrauc vairāk cilvēku, nekā iebrauc. Tam par iemeslu var būt pietiekami lielais rīdzinieku skaits, kuri nav apmierināti nedz ar dzīvi pilsētā, nedz ar dzīves kvalitātes progresu laika gaitā. Kopš gadsimta sākuma straujāko attīstību Baltijas galvaspilsētu vidū piedzīvojusi Viļņa. Jau šobrīd Viļņa ir Baltijas lielākā ekonomika un bagātākā pilsēta; turpinoties līdzšinējai tendencei, iedzīvotāju skaita ziņā Viļņa var apsteigt Rīgu jau 2025. gadā.
Lasīt visu...

21

Vai Rīga ir labi finansēta pilsēta?

FotoPilsētas budžeta apmērs un tā izlietošanas efektivitāte lielā mērā nosaka to, cik kvalitatīva ir pilsētvide. To Eiropas pilsētu sarakstā, kuru iedzīvotāji ir visvairāk apmierināti ar dzīvi pilsētā, pārliecinošā vairākumā ir bagātākās pilsētas, tai skaitā Cīrihe, Kopenhāgena un Stokholma, kur pašvaldībām brīvi līdzekļi pilsētvidei. Kā ar pilsētas budžeta iespēju audzēšanu veicas Rīgai?
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Par rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

Publiskās atmiņas centrs ir sabiedrības institūcija, privāto tiesību juridiskā persona, kura netiek finansēta ar dotācijām no vispārējiem nodokļu ieņēmumiem. 2022. gada 24....

Foto

Parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta grozījumiem ir jāatkārto

Ar pietiekamu skaitu parakstu neatbalstītā "Latvijas vīru biedrības" ierosinātā parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta...

Foto

Par Latvijas Republikas Satversmē noteiktā komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanas pienākuma īstenošanu un rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

Cienījamie Augšdaugavas novada domes deputāti! Publiskās atmiņas centrs (turpmāk - centrs)...

Foto

Vairāku tiesnešu, tostarp AT senatores Andas Briedes atbildība par Covid-19 epidēmijas ierobežošanas pasākumu neievērošanu

Tiesnešu ētikas komisija, Tiesnešu disciplinārkolēģija un Disciplinārtiesa ir vērtējusi to, vai izpildvaras...

Foto

Ir tādi Satversmes tiesas spriedumi, kuru nepildīšana valdošo eliti nesatrauc itin nemaz

13. Saeimas laikā ir bijuši vairāki Satversmes tiesas spriedumi, par kuru neizpildi Valsts prezidents pat...

Foto

Kāpēc valsts aizsardzības dienestam – jā!

Jūlija sākumā aizsardzības ministrs Artis Pabriks vēstīja par ieceri izveidot valsts aizsardzības dienestu, kuram, sākot ar 2023. gadu, tiks pakļauti...

Foto

Par ārkārtas sociālo situāciju

Mums priekšā ir grūta ziema – dziļa energoresursu krīze, iespējams pandēmijas saasinājums. No tā, cik saprātīgi un solidāri spēsim sagatavoties gaidāmajiem pārbaudījumiem,...

Foto

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis. Tas noticis par ukraiņu asins cenu...

Foto

Satversmes tiesa ir jālikvidē

Šodien, 25.jūlijā Latvija pirmajā vietā (LPV) Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniedza 4000 zīmju programmu un kandidātu sarakstu 14.Saeimas vēlēšanām. LPV savā 4000 zīmju programmā ir...