Latvijas tauta tiek aicināta veltīt savas pūles Tēvzemei un Brīvībai: runa pie Brīvības pieminekļa
Egils Levits08.07.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Mīļie Latvijas cilvēki! Divi vārdi, divi lietvārdi – Tēvzemei un Brīvībai. Tās ir divas vērtības, pēc kā latviešu tauta vienmēr ir tiekusies. Tās ir divas vērtības, kas bija reiz izcīnītas, pēc tam zaudētas, un tad atkal atgūtas.
II
Tēvzeme – tā ir mūsu zeme.
Tā ir zeme, ar ko mēs esam saistīti paaudžu paaudzēm. Vienalga, kur mēs fiziski atrodamies.
Tā ir zeme, kas mums pieder. Tā ir mūsu arī tad, ja šeit kādreiz saimniekojusi sveša vara.
Tā ir zeme, kas nosaka mūsu likteni.
Tā ir zeme, kuras likteni nosakām mēs.
III
Brīvība – tas ir cilvēka dabiskais stāvoklis.
Tas ir stāvoklis, kurā mēs varam izvēlēties starp alternatīvām.
Tas ir stāvoklis, kurā mēs varam paši noteikt savu brīvtelpu, tās robežas, kuru ietvaros mēs varam rīkoties, kā mēs vēlamies.
Tas ir stāvoklis, kurā mēs varam īstenot savu gribu, savas vēlmes.
Katra cilvēka brīvības robežas nosaka vienīgi citu cilvēku brīvība.
Brīvība ir pašapzinīgu un atbildīgu cilvēku sadzīves forma sabiedrībā.
IV
Šos divus lietvārdus saista saiklis “un” - Tēvzemei UN Brīvībai.
Tas nozīmē, ka Tēvzeme un Brīvība sader kopā. Tām ir jābūt kopā.
Šis mazais saiklis “UN” uzliek pienākumu.
Tas uzliek pienākumu nodrošināt, ka Tēvzeme ir brīva.
Tēvzeme ir brīva tad, kad mēs katrs kā atsevišķs cilvēks esam brīvi, un visi kopā kā demokrātiska sabiedrība savā tēvzemē varam brīvi lemt par to, kā mēs dzīvosim.
No visiem trim šeit piemineklī iekaltajiem vārdiem šis mazais saiklis “UN” ir visgrūtāk īstenojams, jo tas uzliek pienākumu sasaistīt, sasiet kopā Tēvzemi ar Brīvību.
V
Abi lietvārdi – Tēvzemei un Brīvībai – ir datīva locījumā. Datīvs atbild uz jautājumu “kam”?
Šis datīvs pārvērš šos vārdus no vienkārši konstatējošiem par uzrunājošiem, aicinošiem. Zināmos apstākļos pat par pavēlošiem. Tas prasa aktīvu rīcību, tas pieprasa kaut ko veltīt. Tātad kaut ko darīt Tēvzemes un Brīvības labā.
Šie vārdi vēršas pie mums, uzrunā mūs. Uzrunā mani, jūs, visu Latvijas tautu. Latvijas tauta tiek aicināta veltīt savas pūles Tēvzemei un Brīvībai.
VI
Brīvības piemineklis iemieso sevī stāstu par valsts dibinātāju un latviešu tautas valstsgribu. Mūsu sapņus par brīvību, mūsu gatavību to izcīnīt un gatavību to nosargāt.
Brīvības piemineklī ir iekalti Neatkarības kara karavīru tēli. Toreiz viņi smagās kaujās izcīnīja Latvijas brīvību un neatkarību.
Mēs esam viņiem mūžīgi pateicīgi.
Šodien mūsu karavīri stāv Latvijas valsts sardzē gan šeit, dzimtenē, gan kopā ar sabiedrotajiem pasaulē. Paldies jums par drosmi, apņēmību godam kalpot Latvijai.
Godātie laikabiedri!
Brīvības piemineklis ir bijis Latvijas idejas spēka avots okupācijas laikā, tas bija atgādinājums par cerību un iespēju Latvijai atkal tapt brīvai.
Pirms trīsdesmit gadiem ap Brīvības pieminekli apvijās cilvēku ķēde, kad igauņi, latvieši, lietuvieši, sadevušies rokās Baltijas ceļā, visai pasaulei pavēstīja savu negrozāmo gribu atjaunot savu valstu neatkarību.
Brīvības piemineklis nes mūsu tautas valstsgribas vēstījumu šodienai un nākotnei.
VII
Es ticu Latvijai kā tiesiskai un taisnīgai valstij, kur cieņā ir solidaritāte un gatavība palīdzēt cits citam.
Es ticu Latvijai kā labklājīgai valstij, kur katram ir pieejama kopējā labuma daļa gan materiālā, gan garīgā, gan sociālā nozīmē. Mēs visi kopā spējam tādu Latviju veidot.
Es ticu Latvijai kā modernai Eiropas valstij Ziemeļos, mūsu zinātnieku un uzņēmēju spējai konkurēt pasaules līmenī, mūsu mākslinieku spējai dot pasaulei jaunas, negaidītas atziņas.
Es ticu Latvijai, kurā mēs ikkatrs - tik atšķirīgais un neatkārtojamais, mēs gan latvieši, gan mazākumtautību pārstāvji, mēs - Latvijas tauta, stipri savā valstsgribā, spējam veidot savu valsti kā mājas katram no mums.
Dievs, svētī Latviju!
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
