Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Atkl 2:1-5 “Raksti Efesas draudzes eņģelim: tā saka tas, kas tur septiņas zvaigznes savā labajā rokā un kas staigā starp septiņiem zelta gaismekļiem: es zinu tavus darbus un tavus pūliņus, un tavu izturību, un to, ka tu nespēj paciest ļaunos un pārbaudi tos, kas uzdodas par apustuļiem, bet nav tādi, jo tu pieķer viņus melos. Tev ir pacietība, tu daudz esi cietis mana vārda dēļ un neesi paguris. Bet man pret tevi ir tas, ka tu esi atmetis savu pirmo mīlestību. Tad nu atceries, no kā tu esi atkritis, un nožēlo grēkus, un dari tos darbus, ko iesākumā biji apņēmies. Bet, ja ne, es nākšu un nogrūdīšu tavu gaismekli – ja tu neatgriezīsies.”

Vispirms daži vārdi angļu mēlē. Ladies and gentlemen, I congratulate you most cordially with the 99th anniversary of the Republic of Latvia! Relationships with your countries are precious to Latvia and we are glad and honoured to celebrate togeter with you. I really hoped to provide the text of my sermon in English and offer my sincere apologies for not being able to do so. I hope however, that this will be a joyful day for you and for all people of Latvia – as says the first line of our National Anthem – Dievs svētī Latviju, God bless Latvia. We wish the same also for you and your people.

Un tagad latviski. Godātā svētku draudze, klātesošie, televīzijas skatītāji un radio klausītāji, sveicināsim un apsveiksim cits citu Latvijas valsts gadadienā! Šī gan ir nedaudz savāda gadadiena. Tā ir, un tās it kā nav. Latvijas Republikai paliek 99 gadi, taču visapkārt redz simboliku ar skaitli 100. Visas acis raugās uz simtgadi, un 99 šķiet tikai starpstacija, kur sagatavoties īstajiem svētkiem. Varbūt labi, ka tā, jo varam bez steigas un bez dekorācijām padomāt, kādi esam simtgades priekšvakarā? Kā mums tai sagatavoties? Ko Latvijai dāvināsim lielajā jubilejā?

Jā, kādi esam? Vai 99 un 100 gados Latvija ir veca vai jauna? To nevar nolasīt svētku simbolikā. 99 vai 100 ir tikai cipars. Vecums un jaunība ir cilvēku domās un sirdīs. Kāda Latvija mājo mūsu domās un sirdīs? Veca vai jauna? Kā to atšķirt?

Kāds latviešu karavīrs, kurš nu jau mūžībā, reiz teica tā: “Kad es biju jauns, es piedalījos 1. pasaules karā un Brīvības cīņās. Gāju sīvās kaujās, nāve bija visapkārt, bet man bija pārliecība, ka es izdzīvošu. Tagad man ir 90 gadu. Visapkārt ir miers, un man arī ir sajūta, ka es izdzīvošu, bet es zinu, ka neizdzīvošu.”

Lūk, atšķirība starp jaunību un vecumu – pārliecība, ka dzīvošu un apziņa, ka neizdzīvošu. Kāda ir Latvija 99 gados, gaidot savu simtgadi – jauna vai veca? Ar pārliecību “Es dzīvošu un nemiršu!” vai ar apziņu, ka nedzīvošu vis?

Viena lieta, kas pieder tikai jaunībai, ir pirmā mīlestība. Tā pati, par kuru Atklāsmes grāmatā runā Cilvēka Dēls, Pirmais un Pēdējais, un Dzīvais. Viss, kas Latvijai pieder, ir radīts pirmajā mīlestībā, un Latvija pati ir izcīnīta pirmās mīlestības karstumā. Pirmās mīlestības iedvesmā jaunekļi un vīri gāja cīņā, tauta stājās Baltijas ceļā un cēla barikādes, veidoja un atjaunoja savu valsti.

Pirmās mīlestības kvēlē Latvijas tauta ar latviešiem kodolā ir paveikusi neticami daudz. Tikai vienai no desmit tautām ir bijis pa spēkam vispār iegūt savu valsti. Un vēl joprojām, kad skaistie un talantīgie Latvijas cilvēki ar pirmās mīlestības sparu ķeras pie darba, tad Latvija uzmirdz – gan zinātnē, gan uzņēmējdarbībā, gan kultūrā, gan sportā gan daudzās citās jomās. Mums ir uz ko varētu atskatīties un teikt – es redzu tavus darbus un tavus pūliņus. Taču draudzei Efesā Kristus saka: man pret tevi ir tas, ka tu esi atmetis savu pirmo mīlestību.

Daudzi Latvijas iedzīvotāji šodien saka, mēs esam pievīlušies – vai varbūt domu precīzāk izteiks neliterārais vārds “aplauzušies” savā pirmajā mīlestībā, jo tā ir tikusi atmesta un pārdota. Kā tas notika? Kad tas notika?

Jāņa Dombura un Antras Cilinskas dokumentālā filma “4. maija republika” cenšas izsekot norisēm politikā, biznesā un to savstarpējā mijiedarbībā. Neatkarības atjaunošanas gaitā iezīmējas kāds lūzuma punkts – kad cīņa par brīvību Latvijai pārtop cīņā par varu un naudu sev. Tas arī bija brīdis, kad Latvijas valsts vairs netika veidota pirmajā mīlestībā. “Man pret tevi ir tas, ka tu esi atmetis savu pirmo mīlestību”

Atcerēsimies jaunību, cik briesmīgi bija pievilties pirmajā, tīrajā un naivajā mīlestībā! Varbūt jutāmies uz mūžu vīlušies visās sievietēs, vai visos vīriešos un mīlestībā vispār. Ne mazāk traumatisks ir pirmās mīlestības zaudējums savas valsts veidošanā. Liels solis pretī vecumam. No tās pašas dokumentālās filmas faktiski ir secināms, ka Latvijas tautu no atmodas laika sapņa par to, kāda būs brīvā Latvija, šķir astoņi prihvatizēti miljardi. Vairāk, nekā pasaulē iedzīvotāju.

Taču vislielākais zaudējums ir bijis nevis nauda, bet cilvēku cerības, viņu iespējas dzīvē un uzticība savai valstij. Tas Latvijai ir maksājis visdārgāko – daudzus simtus zaudētu dvēseļu, kuras ir papildinājušas latviešu rindas svešumā.

Gribas cerēt, ka līdz ar privatizācijas procesa beigām mežonīgaā kapitālisma tikumi ir palikuši pagātnē. Ja ne, tad Latvija turpina tuvoties vecumam. Latvijas valsts var izdzīvot bez daudz kā, bet ne bez iedzīvotājiem, sevišķi latviešiem.

Diemžēl notikušo pagriezt atpakaļ nav iespējams. Var pat teikt Lutera vārdiem - tikai tādā rūgtā nozīmē – te nu mēs stāvam un citādi nevaram. Ko iesāksim tālāk? Kā gaidīsim Latvijas simtgadi? Ko tai dāvināsim?

Latvija šogad atzīmē 99 gadus. Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca šogad atzīmē 495 gadus. Kristīgā baznīca ir vairāk nekā divus tūkstošus gadu veca. Kā vecākā māsa tā var ar Latviju dalīties pieredzē un ne jau tādēļ, ka pati vēstures gaitā būtu bijusi nevainojama. Drīzāk tādēļ, ka nav bijusi nevainojama un ir piedzīvojusi to, kas jādara.

Šogad pasaule atzīmē Reformācijas piecsimtgadi. Pirms piecsimt gadiem baznīcas dzīvē bija pienācis laiks, kad tā bija atmetusi pirmo mīlestību un pārāk iepinusies cīņās par varu un naudu. Tas izraisīja Reformāciju, kas deva grūdienu jaunai attīstībai ne tikai reliģijas jomā, bet visur – izglītībā, zinātnē, mākslā, mūzikā, politikā, tautsaimniecībā un, un, un… Tā tas bija tādēļ, ka reformācija bija pavērsiens cilvēku domāšanā. Pārmaiņas visās dzīves jomās sākās ar pārmaiņām cilvēku apziņā. Pieredze, kurā baznīca var ar Latviju dalīties ir tā, ka viss sākas no cilvēka prāta un sirds sakārtošanas. Ja gribam, lai kaut kas mainās, ir jāsāk ar to.

Nesen Latvijas sabiedrībā izraisījās diskusija par to, vai ir pareizi, ka skolās obligātajā literatūrā jaunatnei tiek likti priekšā tādi jūtīgi, trausli un savā ziņā vārgi literārie varoņi kā Cibiņš, atraitnes dēls vai dullais Dauka. Diskusija par to vairāk ievirzījās aizrādījumos, ka skolās vairs nav tādas obligātās literatūras, taču jautājums vienalga ir interesants – kādi varoņi ar savu priekšzīmi mūs iedvesmo?

Nesen par īsti iedvesmojošu personību kļuva viens no latviešu sportistiem – Mairis Briedis. Viņa uzvaras daudziem lika justies pacilātiem un priecīgiem. Taču es to šodien nepieminētu, ja tur nebūtu bijis kas vairāk. Esmu redzējis, kā bokseri pēc čempiona jostas iegūšanas sauc mikrofonā – es valdu pār planētu! Mairis turpretī teica – mēs to izdarījām! Tā ir Latvijas uzvara.

Tas ir tiešām ievērības cienīgi, ka savā zvaigžņu stundā latvieša pirmā doma bija nevis par iegūto slavu un naudu, bet par Latviju. “Es to darīju Latvijas dēļ, lai pierādītu, ka latvieši ir ne tikai dziedātāju un dejotāju tauta, bet cīnītāju tauta!”, Mairis teica. Ar viņa muti runāja pirmā mīlestība.

Es nevaru pat iedomāties, cik daudz darba jāiegulda un sviedru jāizlej, lai kļūtu par pasaules čempionu, taču Mairis Briedis paveica kaut ko vēl grūtāku – viņš apgāza uzskatu, ka tauta ienīst miljonārus. Nevaru iedomāties, ka ziņas par izcīnīto, lielo naudas balvu kāds uztvēra ar dusmām vai rūgtumu. Domāju, ka visi novēl Mairim jaunas uzvaras un vēl lielākas balvas. Tas rāda svarīgu patiesību – tauta mīl un atbalsta savus miljonārus, kuri par tādiem kļuvuši smagā darbā, ar sviedriem un asinīm un, galvenais, ar vēlēšanos caur pašu panākumiem iedvesmot tautu un likt tai noticēt savām spējām.

Kaut vairāk būtu tādu pirmās mīlestības cīnītāju, kas, paši tiecoties pēc izcilības, gribētu parādīt, ka Latvijā dzīvo izcilu cīnītāju, uzņēmēju, valstsvīru, zinātnieku, skolotāju, amatnieku, zemkopju un jūrasbraucēju tauta. Mūsu čempiona priekšzīmei vajadzētu daudziem būt par klikšķi galvā un par pavērsienu domāšanā.

Taču ne mazāk zīmīgi bija tas, ka uzvara, kuru Mairis veltīja Latvijai, daudziem deva iemeslu izklaigāties par to, kā viņiem kauns par Latvijas valsti un cik ļoti viņiem tā riebjas. Jo, lūk, lai cīņu noskatītos, bija drusku jāpapūlas un jāsamaksā 10 eiro par telekanāla abonementu. Nu kā te lai cilvēks neienīst Latviju?!

Cik krasi var atšķirties cilvēku izturēšanās viena un tā paša notikuma dēļ. Viens dodas cīņā, lai pagodinātu Latviju un iedvesmotu savu tautu. Otrs viņa uzvaru un jebkuru citu ieganstu izmanto, lai Latvijas valsti noniecinātu un no tās atteiktos. Vieni lej sviedrus un pūlas, lai Latviju celtu. Citi runā par tās nožēlojamo eksistenci un apsola neraudāt tās bērēs. Un visi taču no latviešu mātēm dzimuši. Visi ir redzējuši tos pašus Latvijas laukus un dzīvo tajā pašā 4. maija republikā ar tās sasniegumiem, neveiksmēm un pagātnes ievainojumiem.

Ar pirmā veida latviešiem Latvijai ir nākotne. Ar otra veida latviešiem nav nākotnes. Ar vieniem Latvija savos simt gados ir jauna, ar otriem – veca un norietoša.

Runa nav par to, ka nebūtu notikušas nejēdzības un pat noziegumi. Runa ir par to, ka Latvijas valsts ir mūsu, latviešu Noasa šķirsts, kurā patverties no nogrimšanas pasaules okeānos. Nebūs nacionālas Latvijas valsts, drīzi vien nebūs arī latviešu. Aizmest Latvijas valsti prom sarūgtinājumā, pat ja pamatotā sarūgtinājumā, nozīmē aizmest savu tautu, valodu un visu, kas latviešiem ir bijis dārgs. Šai apziņai vajadzētu disciplinēt mūsu rīcību nākotnē.

Kā lai gatavojamies Latvijas simtgadei? Ko lai tai dāvinām lielajos svētkos. Tam noteikti vajadzētu būt kaut kam latviskam, vai ne? Taču varbūt mēs varētu būt globalizēti un dāvināt Kin-cu-ku-ori? Kas tas tāds? Kincukuori jeb kincugi ir japāņu vārds, kas nozīmē – salabot ar zeltu. Kad saplīst kāds trauks, lauskas lūzuma vietās savieno ar zeltu vai sudrabu, un trauks ne tikai ir vesels, bet pat skaistāks nekā iepriekš. Šī mākslas veida filozofija ir nevis noslēpt lūzuma faktu, bet padarīt to par priekšmeta vēsturi, kura ceļ tā vērtību.

Ar mūsu dzīvi var notikt tāpat kā ar trauku, kad pakrītot tā saplīst lauskās. Taču, ja spējam piecelties un to salabot ar zeltu vai sudrabu, ar jaunu dzīves pieredzi un iegūtām atziņām, ar jaunām izvēlēm un citādu rīcību – tad tā var būt skaistāka un vērtīgāka nekā pirms tam.

Atmodas laika sapnis par to, kādu celsim brīvo Latviju, šis nākotnes cerību trauks ir bijis nomests zemē un, kaut arī pārspīlē tie, kuri teic, ka tas ir lauskās, taču ieplaisājis tas ir gan. Kur ņemsim zeltu un sudrabu, ar ko to salabot? Kristus vēstīja Efesas draudzei: “Tad nu atceries, no kā tu esi atkritis, un nožēlo grēkus, un dari tos darbus, ko iesākumā biji apņēmies.”

Latvija savu 99 gadadienu sagaida Reformācijas piecsimtgades jubilejas gadā. Reformācija arī bija Kincukuori. Re-formācija. Sākotnējās formas atdošana kaut kam deformētam. Izklausās tieši pēc tā, kas mums šodien vajadzīgs. Zīmīgi, ka šis nozīmīgais vēstures notikums, kurš izmainīja civilizācijas gaitu, sākās ar viena cilvēka, Mārtiņa Lutera ļoti personīgu un neviltotu jautājumu: “Kā es stāvēšu Dieva priekšā?”

Ceļu no šī brīža uz Latvijas simtgadi arī vajadzētu mērot ar to pašu jautājumu. “Kā es stāvēšu Dieva priekšā?” Visiem reiz tur būs jāstāv un Dievs jautās kā reiz jautāja Kainam: “Ko Tu esi darījis?”. Kā es stāvēšu Dieva priekšā, kurš zina visu un ir dzirdējis ne tikai Rīdzenes sarunas, bet visas sarunas? Dievam nebūs nekādu šaubu par to, cik autentisks ir tas, ko viņš ir redzējis un dzirdējis. Par to ir jānodreb līdz dvēseles dziļumiem.

Kristus saka “Atceries, no kā tu esi atkrities un nožēlo grēkus!” Zelts, ar kuru salabot Atmodas cerību trauku vispirms ir savas vainas apzināšanās un grēku nožēla. Turklāt grēknožēla nav kas tāds, kur ar pirkstu rāda uz citiem. To, ja vajadzīgs, lai dara tiesībsargājošās iestādes un lai nevelk garumā. Bet grēki katram jāapzinās savējie. Bīskapam savi un politiķim savi, ierēdnim savi un uzņēmējam savi. Arī t.s. parastajam cilvēkam savējie. Kā grēksūdzes lūgšanā – man par tiem ir no sirds žēl un gauži sāp. Tas ir tāds svarīgs iekšējs pagrieziens, bez kura nesākas atlabšana. Dievam un savai tautai es izlūdzos piedošanu par to, ko esmu darījis ļauni un aplam. To Kristus nosauc kā pirmo.

Grēknožēla nav formāls akts vai vienkārši lūgšanas noskaitīšana. Grēknožēla ir dziļa un sāpīga savu grēcīgo motīvu apzināšanās un palūkošanās uz tiem ar Dieva acīm. Tam seko ierasto, bet aplamo rīcības modeļu mainīšana. Dzīves izlabošana. Atgriešanās. Apustulis Pāvils raksta tiem pašiem efesiešiem:

Atmetiet melus un runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko;

Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai labāk cenšas sev sagādāt godīgu iztiku ar savu roku darbu, lai būtu ko dot tam, kas ir trūkumā;

No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas;

Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaunprātība lai ir tālu no jums.

Esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis.

Pāvils to saka tik vienkāršiem vārdiem, ka nav kur izlocīties. Es tos lasu nevis jums priekšā, bet kopā ar jums. Tā nav pamācība no kanceles augstumiem, bet visiem kopā darāms uzdevums.

“Dari tos darbus, ko iesākumā biji apņēmies!” Atgriezies pie pirmās mīlestības. Tā Dieva acīs ir vislabākā un vajadzīgākā gatavošanās Latvijas simtgadei. Zelts un sudrabs, ar ko izlabot plīsumus Latvijas nākotnes traukā.

Pāvils Efesiešus arī brīdina: “Nedodiet vietu velnam!” Kā reiz teica mācītājs Roberts Feldmanis: “Velnam visnoderīgākie ir tie, kas labo neatbalsta un ļaunam nepretojas.” Viedi vārdi! Atcerēsimies tos: “Velnam visnoderīgākie ir tie, kas labo neatbalsta un ļaunam nepretojas.” Nedodiet vietu velnam – velns nav tā saistviela, ar kuru trauks top vesels un vērtīgs.

Kā jums šķiet, vai nav tā, ka vietas došana velnam, nepretojoties ļaunajam, izpaužas arī prom braukšanas noskaņojumā? Es nerunāju par grūtām situācijām, kur kādam jādodas peļņā uz citām zemēm, lai nomaksātu parādus un varētu atgriezties dzimtenē. Taču par aizbraukšanu no Latvijas uz neatgriešanos mēdz runāt kā par personīgo veiksmes stāstu, nevis ar skumjām, bet ar vieglumu un un pat ar bravūru kā par kaut ko stilīgu. Mēdz teikt, ka Latvijā nav nākotnes un nekas jau tāpat nemainīsies. Latvijā paliekot tikai zaudētāji. Ar viņu muti runā Latvijas sakāve un beigas.

Tomēr dzīvē un īpaši jau demokrātijā ir tā, ka sakāve iestājas tikai tad, kad zaudējošā puse to pieņem. Vai tiešām pirms doties uz lidostu nevar mēģināt ko citu? Apgūt kādu Latvijā vajadzīgu arodu? Doties politikā un īstenot to gudro un taisnīgo valsts pārvaldi? Kaut vai iziet ielās, protestējot pret ļauno un atbalstot labo? Varbūt skan augsti, taču, ja tu spraud augstu mērķi un tajā netrāpi, tā nav tik liela nelaime kā tad, ja tu spraud sev zemus mērķus un tajos trāpi. Klusā un spītīgā aizbraukšana, neko nesakot un nedarot? Spīts nav zelts, un sarūgtinājums nav sudrabs, nedz arī labi padomdevēji, dzīves ceļu meklējot.

No otras puses, dot vietu velnam var arī, sarūgtinājumu un spītu vairojot ar savu attieksmi. Stāsta, ka trakajos deviņdesmitajos kāds reketieris esot gribējis legalizēt savu biznesu un nopicis govju fermu. Sākumā visi smīnējuši, taču izslaukums esot bijis neticami labs. Kad nu apkārtējie zemnieki vaicājuši, kā viņam tas izdodas, viņš paskaidrojis – es katru rītu ieeju pie tām govīm un saku: “Nu, gotiņas, ko šodien dosim? Pienu? Vai gaļu?” Un gotiņas dara, ko spēj.

Taču tā ir anekdote un gaidīt panākumus pēc tādas formulas būtu anekdotiski. Dzīvē tādos apstākļos govis ātri noveco un mirst. Ja valsts tāpat attiecas pret saviem uzņēmējiem, ja uzņēmēji tā attiecas pret saviem strādniekiem, ja latvieši tā attiecas cits pret citu un pret citiem, tad vairojas sarūgtinājums un spītība, un Latvija noveco. Dauzi latvieši Īrijā man teica, ka aizbrauca no Latvijas ne tik daudz trūkuma vai bezdarba dēļ kā sarūgtinājumā par piedzīvoto attieksmi. Risinājums daudzām nopietnām Latvijas problēmām būtu rodams pat bez budžeta pozīcijām. Ko tas maksā – mainīt attieksmi? Tas ir lēmums ko pieņem ar sirdi un prātu. Kristus teica: “Es jums dodu jaunu bausli – mīliet cits citu! Kā es esmu mīlējis jūs, tā arī jūs mīliet cits citu.” Tā mums vajadzētu gatavoties Latvijas simtgadei.

Regeja dziesminiekam Bobam Mārlejam ir dziesma:

Tu saki, ka mīli lietu, bet, kad tas līst, tu atver lietussargu,

Tu saki, ka mīli sauli, bet, kad tā spīd, tu meklē ēnu,

Tu saki, ka mīli vēju, bet, kad tas nāk, tu aizver logu.

Tādēļ es baidos, kad tu saki, ka mīli mani.

Šī dziesmiņa varētu mūs pavadīt ceļā uz simtgadi. Kā jūtas Latvija, kad, svētkiem nākot, mēs sakām, ka to mīlam? Kā mīlēt arī tādu Latviju, kurā viss nav ideāli, kur lietus mērcē, saule apsvilina un vējš izdrebina? Mīlēt Latviju ar pirmo mīlestību – nemeklējot zelta lietussargu par 8 miljardiem, nebēgot ēnu ekonomikas ēnā un neaizverot logu no otras puses?

Citam Latvija ir svarīga, lai būtu uz kurieni reizi gadā aizbraukt. Cits to mīl kā vietu, kur strādāt un realizēt sevi, kur iekārtot ģimenes ligzdu un audzināt bērnus. Cits stājas zemessardzē un ir gatavs par Latviju atdot dzīvību. Katrs pēc sava mēra ceļam no tā, kas mums ir – zeltu, sudrabu, koku, sienu vai salmus. Galvenais, lai pamats mūs vienotu Latvijai. Lai patiešām vienotu. Ir par maz, ka mēs dzīvojam vienās robežās. Nepietiek pat arī ar to, ka visi vairāk vai mazāk saprotam latviešu valodu. Vajadzīgs kas vairāk. Ir vajadzīga īsta, būtiska kopība.

Vistas, kuras pēc austrumnieku modes nēsā sasietas kopā aiz kājām ir savienotas, bet ne vienotas. Kamēr Latvijas sabiedrībā faktiski līdzās pastāv divas kopienas ar ļoti atšķirīgu vēstures uztveri un ģeopolitisko ievirzi, tā atgādina tādas savienotas vistas. Tās varbūt vaino viena otru un knābj viena otrai, padarot vēl neērtāku jau tā visai bezperspektīvo stāvokli. Laimīga nav ne viena, ne otra, taču kādam citam gan ir ērti tās ņemt un nēsāt apkārt pēc sava prāta un nolūkiem. Gatavojoties Latvijas simtgadei, vajadzētu nākt pie apjēgas, ka šāds stāvoklis ir bez izredzēm abām pusēm. Izeja no tā nebūs atrodama ne Latgales autonomijā, ne skolu autonomijā, bet kopīgā savas valsts celtniecības darbā uz kopīga pamata, lūkojoties vienā virzienā, atmetot katru sarūgtinājumu, spītību un ļaunvēlību. Starp citu, arī lielajai un sāpīgajai nepilsoņu problēmai risinājums ir atrodams ar vienu sirds un prāta lēmumu – kļūt par Latvijas pilsoņiem.

Kristus baznīca arī šeit var ar jaunāko māsu Latviju dalīties pieredzē. Ne tādēļ, ka ir bijusi nevainojama, bet drīzāk tādēļ, ka pati gadu simtus ir bijusi sašķelta un meklējusi ceļu uz vienotību. Ekumeniskajā procesā baznīca ir sapratusi, ka kristiešu vienotībai citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau likts, un tas ir Jēzus Kristus.

Dziļāk to izprast palīdz Dieva atklāsmes patiesība, ka baznīca nav kaut kāda reliģiska organizācija, bet Kristus inkarnācijas turpinājums. Baznīca ir Kristus ķermenis, kurā viņš mūsu dienās dzīvo zemes virsū. Pats lielākais svētums baznīcai ir svētā vakarēdiena sakraments, kurā cilvēki saņem Kristus miesu un asinis. Aizejot no dievgalda katrs nes sevī gabaliņu Kristus, kurš dod viņiem uzdevumu – salieciet no šiem gabaliņiem mani kopā vienā ķermenī, vienā Baznīcā. Tas dziļi un būtiski attēlo baznīcas vienotības procesa būtību un jēgu. Uzceliet no sevis pašiem kā no dzīviem akmeņiem garīgu namu!

Līdzīgi tas ir ar Latvijas uzcelšanu. Katram, kas to grib darīt, ir jānes sevī gabaliņš ideālās Latvijas. Tās, kura dzimst no pirmās mīlestības, bez lietussargiem un saulessargiem. Latviešu valsts, kurā visu tautību pilsoņi var justies kā savējie. Demokrātiska valsts, kas seko patiesajām Eiropas vērtībām – brīvība, brālība, vienlīdzība. Ticība, cerība, mīlestība. No sevis pašiem uzcelt sev valsti uz kopīga pamata.

Ja baznīcas gadījumā, Sv. Pāvila vārdiem runājot, citu pamatu neviens nevar likt kā Jēzu Kristu, tad par Latviju es uzdrošinos teikt – labāku pamatu tai neviens nevar likt kā Jēzu Kristu. Tas jau ir likts iepriekšējās paaudzēs. Kas nejūtas saistīts ar baznīcu, kam nepatīt kristīgās dogmas – raugieties uz Jēzus Kristus personu! Viņš patiesi ir ideālais varonis, no kā iedvesmoties un kam līdzināties. Cīnītājs, kurš izlēja savus sviedrus un asinis, lai atbrīvotu cilvēci no nāves un ļaunuma varas. Dieva svētais, kura dzīvē un personā varam ieraudzīt Dieva laipno un tēvišķo sirdi.

Kā teica profesors Harijs Tumans, kultūra pastāv tikai tik ilgi, kamēr tai ir ideāls, kuram tā kalpo. Eiropai un Latvijai tāds ir bijis Kristus. Augošā saskarē ar islāma civilizāciju, mums nāksies atcerēties, kas mēs esam, vai arī norietēt un atbrīvot vietu. Patiesi lāča pakalpojumu savai tautai un valstij izdara tie, kuri nupat, Latvijas simtgades priekšvakarā, ir nodomājuši vēl vairāk izskaust no izglītības satura iespēju iepazīt Kristus personu. Mērķtiecīgi būt taisni radīt lielākas iespējas viņu saskatīt skaidrāk, iemīlēt pilnīgāk un viņam sekot tuvāk.

Lasot medijos savu svētku uzrunu atstāstus, man bieži ir bijis jāsaviebjas par virsrakstiem – arhibīskaps aicina uz šo vai aicina uz to… Parasti jau es necenšos aicināt, bet drīzāk rosināt apdomāt dzīvi Dieva vārda gaismā. Taču šoreiz, gatavojoties Latvijas simtgadei, es tiešām gribētu aicināt – aicināt uz valsts sagrābšanu. Uz tādu valsts sagrābšanu, kas ir radikāli pretēja valsts nozagšanai. Uz tādu valsts sagrābšanu, kā Emīla Dārziņa dziesmā: “Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt, To turi ciet ar visu savu sirdi.” Kā Bībeles stāstā par Jēkabu, kurš teica – es tevi neatlaidīšu, iekāms tu mani nesvētīsi.” Jo Latvijas valsts ir mūsu dārgā iespēja, bez kuras arī Latvijas zeme nekad nevar būt mūsu. Nekādos apstākļos mēs nedrīkstam savu valsti atdot un atmest, bet visos apstākļos mums jācenšas kaut sviedriem un asinīm izveidot labāko no tā, kas mums ir dots. Šodien mums taču ir dots daudz vairāk, nekā bija mūsu vectēviem un vecvectēviem pēc 1. pasaules kara vai arī 1991. gadā, atjaunojot Latvijas neatkarību pēc izraušanās no ļaunās impērijas ķetnām. Ķersimies tad klāt pie dārgās tēvu zemes un posīsim to simtgadei – jaunu, vitālu un skaistu. Ar Dieva palīgu – Āmen!

* sprediķis valsts svētkos Rīgas Domā

Novērtē šo rakstu:

2
1

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Daži jautājumi Latvijas Afganistānas veterānu cēzaram - Gunāram Rusiņam

FotoSaistībā ar interviju, kuru jūs nesen sniedzāt par Andreja Mediņa  militāro dienestu, es dažus jautājumus vēlos uzdot personīgi Jums.
Lasīt visu...

21

Pandēmija, infodēmija un multilaterālisms: runa ANO Ģenerālās asamblejas 75. sesijā

FotoAugsti godātais priekšsēdētāja kungs! Ekselences, cienījamās dāmas un godātie kungi! Vispirms vēlos apsveikt V. Bozkira kungu ar iecelšanu Ģenerālasamblejas 75. sesijas priekšsēdētāja godā. Varu Jums apliecināt, ka Latvija aktīvi līdzdarbosies, lai panāktu, ka nākamo 12 mēnešu garumā šī tik svarīgā organizācija varētu Jūsu vadībā darboties veiksmīgi.
Lasīt visu...

6

Šuplinskas kundze, atkāpieties, jūs dzīvojat citā realitātē

FotoMatemātikas skolotāju trūkuma dēļ pirmo mācību stundu šajā priekšmetā tikai pagājušajā nedēļā aizvadīja Rīgas 40. vidusskolas sesto klašu skolēni. Ziņas nonāca Latvijas televīzijā.
Lasīt visu...

21

Par "Turaidas kvartālu" samaksātā nekustamā īpašuma nodokļa apjoms ir palielinājies, nevis samazinājies

FotoLatvijas televīzijas raidījumā "De Facto" izskanējušais apgalvojums, ka SIA "MC Turaida Property", kam pieder Turaidas kvartāls Jūrmalā, pēc īpašuma statusa maiņas par 40 000 EUR ir samazināts nekustamā īpašuma nodoklis (NĪN), neatbilst patiesībai.
Lasīt visu...

18

Es negribu lēkt acīs ļoti cienītajam ministram, no kā tik daudz kas ir atkarīgs: lai muzejs paciešas

FotoManā citādi harmoniskajā un priecīgajā dzīvē ir bijušas tikai divas reizes, kad esmu vēlējusies, lai man būtu savs sabiedrisko attiecību konsultants, jo pati nezinu, kā vispareizāk būtu reaģēt publiski nepatīkamā situācijā. Abas šīs reizes ir saistītas ar Brīvdabas muzeju. Tā kā man nav ne konsultanta, ne citu kanālu, es atļaušos izmantot savu privāto Facebook kanālu un iespējami racionāli un vienkārši izskaidrot aktuālo situāciju no sava skatupunkta, jo jūtu, ka tagad tas ir nepieciešams.
Lasīt visu...

21

Sankcijas. Retorika un realitāte

FotoŠī gada 5.septembrī portālā Pietiek.com tika publicēts nezināma autora raksts ar nosaukumu „Kāpēc tika indēts Navaļņijs”. Rakstā citstarp tika pieminētas rietumvalstu līdz šim ieviestās sankcijas pret Krieviju un to efektivitātes trūkums. Ne visam rakstā teiktajam varu piekrist, tomēr attiecībā uz sankciju zemo efektivitāti pilnībā atbalstu autora viedokli. Kāpēc tas tā, par to arī būs runa zemāk.
Lasīt visu...

21

Kad, kurā brīdī, aiz kurām durvīm un kurš apstiprina līdzfinansējumu „tautas sportam”?

Foto"Tautas sports to summu nemaz nevar apēst," sabiedriski nozīmīgu tautas sporta pasākumu atbalstam paredzēto pusmiljonu, kuru Covid-19 seku likvidēšanai apņēmusies iedalīt valsts, man vasarā komentē augstākā ranga ierēdnis. Tādēļ 500 000 eiro konkursa kārtībā tikšot dalīti nevis nozīmīgākajiem pasākumiem pēc principa "nauda seko (tautas sporta) dalībniekam", bet federācijām uz galviņām – un ne vairāk par 50 tūkstošiem uz federāciju.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Lūdzu, uzvedieties tiesiski un nekaitējiet Latvijas kapitāla tirgus reputācijai

Ņemot vērā publiskajā telpā pieejamo informāciju par 22.09.2020. plānotajām AS "Olainfarm" akcionāru sapulcēm un Finanšu un kapitāla...

Foto

Ko tad mēs darīsim, „izejot ielās”?

Man bieži tiek uzdots jautājums – ko tad mēs darīsim, “izejot ielās”? Viens kungs rakstīja, ka viņš katru dienu esot...

Foto

„Ņevinovataja ja...”

Vakardien no plašsaziņas līdzekļiem uzzināju, ka “Saskaņas” valde pieņēma lēmumu izslēgt mani un manu kolēģi Ļubovu Švecovu no partijas. Sakarā ar šo ziņu es...

Foto

Šie biedri mums vairs nav nekādi biedri

SDP "Saskaņa" Rīgas nodaļa nolēmusi no partijas par Statūtu pārkāpumiem izslēgt divus biedrus - Vjačeslavu Dombrovski un Ļubovu Švecovu....

Foto

Notikumi Baltkrievijā - divu sistēmu sadursme

Lai kā mums gribētos domāt, ka notikumi Baltkrievijā ir šīs valsts iekšējā lieta un attiecas tikai uz tās iedzīvotājiem, tie...

Foto

Jāizbeidz apgrūtinošās attiecības ar „plinšu sievām”

Uzskatu, ka ir pārkāptas robežas. Kad viens partijas biedrs par citu saka, ka tas ir "jānovāc" un uzsver, ka "man...

Foto

Kā prokurore Dace Lapinska izpilda “pasūtījumus”

Jaunais ģenerālprokurors Juris Stukāns jau ir paudis kritiskus vārdus par prokuroru kvalifikāciju un iestājas par nepieciešamību paaugstināt prokuroru zināšanu līmeni....

Foto

Vājprāts, kas šobrīd pārņēmis ASV

Džordžs Floids mira, kad policija viņu aizturēja 25.maijā. Kopš tā laika ar viņa vārdu ir notikušas nekārtības vairāk nekā 2000 ASV...

Foto

Es tikai brīnos, līdz kādam līmenim tiks degradēts parlaments

Kā Jums šķiet, kā Saeimas priekšsēdētāja Mūrnieces kundze un Saeimas drošības dienests reaģēja uz šo manu ziņu?...

Foto

Demokrātija

Jau desmitiem gadu dzirdu kvēlas runas par demokrātiju. Ko tik neesmu dzirdējis, sākot no dẽmos – tauta un (κράτος), krátos – vara. Vienkāršojot – par tautas varu....

Foto

Provinces pensionāra apsveikums jaunus laikus alkstošajiem rīdziniekiem

Dārgie rīdzinieki, jums tas ir izdevies! Urā! Daloties sajūsmībā par nīstās varas aizslaucīšanu un jaunās, spožās, visās varavīksnes krāsās...

Foto

Vai ar „Rimi” salātiem es varu dabūt COVID19?

Sestdien kārtējo satraucošu ziņu pavēstīja SPKC – visi sestdien COVID19 reģistrētie gadījumi bijuši Daugavpilī. Pagājušajā nedēļā kopā ar...

Foto

Kāpēc es iešu 10.oktobrī

Kāpēc es iešu 10.oktobrī? Es izstāstīšu, jūs izlasiet un, lūdzu, man vairs nejautājiet! Pat Aldis nezina, kādēļ es iešu. Ceru, ka izlasīs...

Foto

Ir jāatlaiž „sabiedrisko” mediju vadība un NEPLP

Uzņemoties pilnu atbildību un turpinot pildīt deputāta zvērestu, es publiski paziņoju: IR JĀATLAIŽ Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio vadība,...

Foto

Kāpēc tika indēts Navaļnijs

Nule kā nācis klajā Vācijas valdības paziņojums par to, ka pazīstamais Krievijas opozicionārs Aleksejs Navaļnijs, kurš ārstējas slimnīcā Berlīnē, ir ticis saindēts...

Foto

Trīs sivēntiņu sāga Marsa parkā

“Reiz dzīvoja trīs sivēntiņi. Trīs brāļi. Visi vienāda auguma, apaļi, sārti, ar vienādi draiskām astītēm. Pat vārdi viņiem bija līdzīgi. Sivēntiņus...

Foto

Imigranti krievu vietā

Vai jums nešķiet dīvaini, ka mēs aizvadītajos 30 gadus nebijām spējuši iedzīt mietu plašajā krievu kultūras lādē Latvijā, bet tad pēkšņi to izdarīja pēdējos 2-3 gados? Tieši...

Foto

Finanšu ministrijas piedāvājums iznīcinās grāmatniecības nozari

Latvijas Rakstnieku savienība ar neslēptām bažām raugās uz Finanšu ministrijas plāniem no 2021. gada likvidēt autoratlīdzību speciālo režīmu, aizstājot to...

Foto

Atbilde, kāpēc cilvēki netic vēlēšanām, ir meklējama vēlēšanu sistēmā

Atbilde, kāpēc cilvēki netic vēlēšanām, ir meklējama vēlēšanu sistēmā. Proti, šobrīd tur valda naudas vara, nevis tautas...

Foto

Vēstule Selīnai un citiem aktīvistiem

Es dzīvoju Teikā, dzīvoklī kādā no padomju laikos celtajiem Teikas namiem, man ir vīrs un divi bērni, un man nav vienalga,...

Foto

Reiram ir jāatbild par cinisko rīcību Marsa parkā

Koku zāģēšana dienu pēc vēlēšanām Marsa parka teritorijā ir cinisks, nosodāms un politiski gļēvs lēmums, kura tagadējā izpilde,...

Foto

"Marsa parka" izzāģēšana ir "Attīstībai/Par!"/”Progresīvo” melu un liekulības paraugstunda

"Marsa parka" izzāģēšana nākamajā dienā pēc vēlēšanām ir "Attīstībai/Par!"/”Progresīvo” melu un liekulības paraugstunda. Šo politiķu zaļie mērķi...

Foto

Ātras pārdomas par priestera Mediņa "sāgu"

Man ir bijis tas gods viņu satikt. Viennozīmīgi spilgta personība. Viņam ir sava dzīves filozofija, kurai nevaru 100% piekrist, bet...

Foto

Ne jā, ne nē, ne melns, ne balts: paziņojums par Bruknu un priesteri Mediņu

Šā gada 20. augustā medijos izskanējusi informācija par Bruknas muižā esošās kopienas...

Foto

Par kristieti Aldi

Es jau sen gribēju uzrakstīt par to, kā Aldis Gobzems izsaimnieko Dieva doto talantu, bet kaut kā nebija vērtīga iemesla, lai nolasītu viņam...

Foto

Vēstule jaunajam Rīgas domes vadītājam – kā neuzkāpt uz Ušakova grābekļa

Godātie kandidāti, rakstu kā nedaudz skeptisks vēlētājs, kurš raugās uz Rīgas domes vēlēšanām ar tādu...

Foto

Levita lieliskais vēsturisko zemju likumprojekts brīnišķīgi ļaus apzināties latvisko identitāti, tās dziļumu un kultūras saknes

25.augustā Piebalgas apmeklējuma laikā Valsts prezidents Egils Levits Vecpiebalgas Kultūras namā...

Foto

Rīgas domes priekšvēlēšanu debates jārīko pilsētas zaļajā klusajā zonā - Biķernieku mežā

Rīgas domes apstiprinātajā Rīcības plānā vides trokšņa samazināšanai Rīgas aglomerācijā ir 3.2.1.attēls – Akustiskā...

Foto

Dzelzceļa transporta un ostu tranzīta izpostītāji tagad raujas pie varas Rīgā

Jau pēc pāris dienām sāksies iepriekšējā balsošana Rīgas domes vēlēšanās, tālab vēlreiz palūkosimies uz pašiem...

Foto

Gruntmanis ignorēja vides un kultūras kontekstu, bet es neko nevarēju ietekmēt un vispār mazgāju rokas nevainībā

Dr. Uģis Gruntmanis, atgriežoties Amerikā, ir komentējis veselības ministres, Veselības...

Foto

Nekliedziet tie, kas ir kliedzēji un kristīgās reliģijas noliedzēji

Andreju Mediņu personīgi pazīstu kopš 1992 gada, savu 16 gadu vecuma. Biju viens no viņa "nokalpinātajiem pusaudžiem"....

Foto

Kungi (ar smaidu par nopietno)

Pirms daudziem gadiem, 1998. gada 18. novembrī, iznāca laikraksta «Latvietis Latvijā» pirmais numurs. To ievadīja Viļa Plūdoņa dzejolis:...

Foto

Likumdošanas iniciatīva: par valsts un pašvaldības līdzekļu izlietojuma atklātumu

Valsts un pašvaldību, arī to kapitālsabiedrību un nodibinājumu iepirkumi ir melnais caurums, kur bez pēdām tiek zagti...