Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ekonomikas ministra Arta Kampara traģikomiskā izgāšanās Maskavā kārtējo reizi aktualizējusi jautājumu par ļaudīm, kas pasaulē tā vai citādi nes Latvijas vārdu. Kā rāda Pietiek šodien publicētā nodaļa no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005, jau pirms gadiem septiņpadsmit Latvijas valsts vadītājiem kļuva skaidrs, ka daudz kas šajā pasaulē ir atkarīgs no tā, kas visbiežāk tiek saukts par valsts tēlu, taču vismaz šajā jomā pēc pirmo kucēnu slīcināšanas sekoja vēl vairākas kucēnu paaudzes.

Pirmās nepatīkamās bezdelīgas

Laikā, kad uzdevums nr. 1 bija valstiskās neatkarības atgūšana, nevienam ne prātā nenāca rīkot kādas īpašas kampaņas, lai apgaismotu ārzemniekus, kas tā tāda Latvija un latvieši. Galvenais – lai ārvalstu vadītāji būtu informēti par mūsu centieniem atgūt brīvību un sniegtu atbalstu.

Līdz ar to pirmais mēģinājums plānveidīgi reklamēt ārzemēs Latvijas tēlu datējams tikai ar 1991. gada beigām, kad Rīgā iegriezās divi amerikāņu laikraksta New York Times reklāmas daļas līdzstrādnieki, piedāvājot iespēju jaunajai valstij pareklamēt sevi prestižās avīzes pielikumā. Kāpēc tieši šis laikraksts kļuva par pirmo, kas pievērsa uzmanību baltiešiem? Izskaidrojums ir vienkāršs – jau 1989. gadā, pateicoties perestroikai un glasnostj politikai, Maskava sankcionēja reklāmas pielikumus New York Times, tā cerot spodrināt PSRS tēlu amerikāņu acīs. Kad PSRS bruka pa visām vīlēm, amerikāņi nolēma izmēģināt laimi un paplašināt reklāmas tirgu uz padomju impērijas drupām tapušajās valstīs.

Izcenojumi no mūsdienu viedokļa nemaz nebija tik briesmīgi – tikai 28 000 dolāru par lapu. Par šo naudu amerikāņu reklāmisti solīja lielas lietas. „Pēc reklāmas publicēšanas Latvija divu līdz trīs gadu laikā sasniegtu augstāko pasaules līmeni, tāpēc, lai ieinteresētu pasaules lasītājus, mēs palīdzēsim noformēt reklāmas dizainu vislabākajā veidā,” kārdināja laikraksta publiskās reklāmas pārstāvniecības direktors Alans Esbridžs. Bija tikai viena problēma – Latvijas valstij tobrīd vienkārši nebija lieku pārdesmit tūkstošu dolāru, tādēļ reklāmas kampaņa tika atlikta uz labākiem laikiem.

Līdz ar to nācās vien samierināties ar tādām ārvalstu preses publikācijām, kādas nu pagadījās. Un pagadījās visādi – pirmā īsti nepatīkamā bezdelīga bija ASV žurnāla Life 1992. gada publikācija Drīz viņi mums nāks pakaļ – būtībā par to, kā Latvijā pilnā sparā atdzimst antisemītisms. Šis bija retais gadījums, kad Latvijas varasvīri tiešām reaģēja pietiekami operatīvi – apjautuši, ka valsts tiešām sāk izskatīties kaut kā ne visai simpātiski, viņi Ņujorkā pat sarīkoja speciālu preses konferenci. Netrūka arī skaļu paziņojumu, ka šajā ziņā Latvijā viss esot kārtībā – piemēram, Rīgas ebreju kopienas tobrīdējais līdzpriekšsēdētājs Grigorijs Krupņikovs publiski apliecināja, ka kopiena „kategoriski noraida raksta toni, it īpaši tā nekompetenci un vēl vairāk – apzinātos melus”.

Visi šie protesti neko īpašu gan nedeva – Life redakcija palika pie sava, ka rakstā esot tikai dažas nelielas kļūdiņas, bet pamatdoma esot objektīva: „Ebreji Latvijā ir nobijušies no antisemītisma, kas turpina izpausties atklātas vajāšanas gadījumos, kā arī nacistu varoņu un simbolu reabilitēšanā.” Tiesa, pēc zināma laika Life finansiālu iemeslu dēļ aizgāja viņsaulē, toties Latvijas valstij nepatīkamas publikācijas mazumā negāja – turklāt ne tikai Krievijas presē, ko varēja norakstīt uz lielās kaimiņvalsts nedraudzīgo raksturu un ambīcijām, bet arī Rietumu medijos.

Tā jau 1993. gada februārī ne ar ko citu neievērojamais ASV Vilmingtonas laikraksts The News Journal publicēja ievadrakstu, kas šo izdevumu padarīja labi zināmu Latvijā. Latvijas Augstākās padomes lēmums par Brāļu kapu restaurēšanu, kurā cita starpā bija paredzēta arī mirstīgo atlieku pārapbedīšana, lika ASV avīzei izdarīt secinājumu, ka Latvijā esot novērojams „simptoms puvekļainam nacionālismam, kas līdzīgi atkritumu izgāztuves smārdam ceļas no padomju ļaunuma impērijas drupām”. The News Journal pieminēja arī to, ka Latvijā „vairākums ir uzkrāvis neiedomājamu slogu etniskajiem krieviem”, kuri tiekot visādi „spīdzināti ar naturalizācijas procedūrām”, bet viņu „vecākus un vecvecākus izmet no to pēdējās atdusas vietas”.

Arī te gan Latvijas pozīcijas skaidrotājiem izdevās piepīt klāt ļauno Krieviju: Latvijas vēstnieks ASV Ojārs Kalniņš papildus tikpat asai atbildei arī Latvijas presē visnotaļ racionāli izskaidroja galveno problēmu – informācija ņemta no Krievijas oficiālā paziņojuma saistībā ar Latvijas lēmumu. Tikmēr jau tā paša gada martā par kārtējo dāvanu Latvijai parūpējās zviedru Expressen žurnālists Peters Kadhamars: „Nedaudzajās dienās Rīgā es jutos kā Dienvidslāvijā pirms pašreizējās lielās cīņas. [..] Apmēram vienam miljonam nav pilsonības. Nacionālistu plānos ir izraidīt tos no valsts. [..] Latvija nav antisemītiska valsts, bet antisemītisms Latvijā ir neizārstēts augonis.” Turklāt tieši šī bija viena no pirmajām reizēm, kad tika pieminēti arī bijušie leģionāri, kas „ar lepnumu nēsā savas veterānzīmes, kuras rotā kāškrusts”.

Latvija atkal aprobežojās ar nu jau gandrīz vai ierastu rīcību – šoreiz vēstniecībai Zviedrijā uzdodot sarīkot preses konferenci un tajā izteikt visu iekrājušos sašutumu par nepatieso publikāciju. Taču vienlaikus radās apziņa, ka valsts tēla veidošanai vajadzētu kaut ko vairāk, neaprobežojoties tikai ar reaģēšanu uz nepatīkamām publikācijām. Piemēram, tai pašā 1993. gadā tobrīdējais Latvijas Attīstības aģentūras vadītājs Uldis Vītoliņš presē gudri stāstīja par investīciju piesaisti: „Līdz šim tika vienkārši pasīvi gaidīts. Tas ir kā ar precību sludinājumiem: lasām, lasām tos, kādam arī aizrakstām. Ir jāmaina psiholoģiskā nostādne – mēs liekam sludinājumu, mēs gribam precēties.”

Tiesa, U. Vītoliņa izpratne par valsts tēla veidošanu aprobežojās ar vēlmi sagatavot „grāmatiņas Latvijas eksporta direktorijs ’94, Ceļvedis ārzemju investoram angļu valodā”. Savukārt valdība U. Vītoliņa vadīto aģentūru gan nodibināja, taču... ieskaitīt tai pat nelielo solīto naudu aizmirsa mēnešiem ilgi. Tikmēr valsts īpatnu slavu sāka iegūt ne tikai politisku, bet arī visnotaļ ekonomisku iemeslu dēļ: tā, piemēram, specializētajos un ekonomiskajos medijos ievērību guva fakts, ka 1990. gadā pirmoreiz bankrotēja prāmju līnija Rīga–Norčepinga, bet jau trīs gadus vēlāk, 1993. gada februārī tas pats notika otrreiz. Pamazām sāka rasties priekšstats, ka nekāds labais bizness Latvijā nesanāk (bankrotētāji kā nekā bija zviedru uzņēmumi: pirmais operators bija zviedru Rino Line AB, otrais – Baltic Link AB).

Interesanta aina paveras, ja palūkojamies uz Latvijas tēlu deviņdesmito gadu sākuma aizrobežu masu kultūras produktos, pirmām kārtām jau literatūrā un kino. Nezināmu iemeslu dēļ rietumniekiem interesantāka par Latviju likās kaimiņos esošā Lietuva, kurai jau 1992. gadā uzmanību pievērsa amerikāņu militāro trilleru rakstnieks Deils Brauns. Viņš nule neatkarību atguvušajai valstij veltīja romānu ar nosaukumu Night of the Hawk (Vanaga nakts), kas no mūspuses lasītāja viedokļa bija vienlīdz aizkustinošs un amizants, cik smieklīgs – pat par spīti rakstnieka apgalvojumiem, ka iespaidu vākšanas nolūkā viņš esot personiski apmeklējis Baltiju un izstudējis ceļvedi pa Baltijas valstīm. Saturs īsumā šāds: pēc PSRS sabrukuma baltkrievu militāristi nospriež, ka Baltkrievijai nepieciešama pieeja Baltijas jūrai, ko varētu iegūt uz Lietuvas rēķina. Turklāt agresori iecerējuši, ka Baltkrievijas un Lietuvas konflikts izraisīs plaša mēroga karu ar ASV, kas novedīs pie PSRS atdzimšanas.

Atbaidošo mērķu īstenošanai ļaunprāši gatavojas izmantot slepenus ieročus, kas top laboratorijās, ko apsargā Rīgas OMON vienība. Tomēr sazvērniekiem ceļā stājas jaunizveidotās Lietuvas armijas brigāde Dzelzs vilks (deviņdesmitajos gados tāda tiešām pastāvēja), kurā valdošo tikumu aprakstīšanai D. Brauns fantāzijai ļāva pilnu vaļu. „Lāpu gaismā 12 vīri, kas bija tērpti rupja auduma melnās sutanās, gulēja altāra priekšā ar seju uz leju. Viņu rokas bija izplestas, bet kājas saliktas kopā, un tādā veidā ķermenis ieguva krusta formu. Viņus ielenca spīdošās bruņās tērpti sargi, kuri bija bruņoti ar cirvjiem garos kātos. [..] Viņi lūdz Dievu, skaļi lasa bruņinieku goda kodeksu un lūdz Visaugstākajam spēku, lai spētu atbilst bruņinieka nosaukumam. Viņiem atļauts tikai reizi stundā iedzert krūzi ūdens,” – tā rakstnieks atainoja jauno karavīru uzņemšanu brigādes rindās, piebilstot, ka rekrūšus rakstura rūdīšanai pieredzējušie karavīri ceremonijas nobeigumā vēl arī noslāna ar pātagu.

Tomēr laikam jau no ceremonijām bija kāda jēga, jo lietuviešiem grāmatā tiešām izdevās atvairīt baltkrievu agresiju (protams, ar amerikāņu jūras kājnieku atbalstu) un, pat par spīti nelielam kodolsprādzienam, nosargāt savu neatkarību. Latvijai, ja neskaita omoniešu pieminēšanu, D. Brauna sacerējumā vieta bija atradusies vēl tikai vienā epizodē, kurā krievu un amerikāņu spiegi kārtoja rēķinus viesnīcas Latvija 12. stāvā. Uzvarēja, protams, pēdējie. Apmēram tādā pašā garā bija veidota arī kāda deviņdesmito gadu sākuma Holivudas B kategorijas filma, kurā lietuviešu brīvību glāba amerikāņu slepenais aģents, tiesa, nodarot Lietuvas ekonomikai pamatīgus postījumus, jo viņa darbības rezultātā tika uzspridzinātas vairākas ēkas un tilts.

Pavisam cita aina pavērās deviņdesmito gadu otrās puses krievu piedzīvojumu literatūrā. Pēc Maskavas masu mediju ziņām par leģionāru gājieniem un citām it kā nacisma izpausmēm Rīgā teju vai katrs dēku romānu rakstnieks uzskatīja par nepieciešamu nodemonstrēt savu attieksmi pret nejaukajiem baltiešiem. Piemēram, visai populārais un ar saviem šovinistiskajiem uzskatiem pazīstamais rakstnieks Aleksandrs Buškovs baltiešus, gan neprecizējot, tieši kuru valsti, ik pa brīdim pieminēja grāmatā Ceturtais tosts, kurā krievu specdienestu aģenti cīnās pret čečeniem. Neredzamā fronte viņa izpratnē atradās arī Baltijā, baltiešiem ar padomu un ieročiem atbalstot čečenus. „Kā viņam paskaidroja, iela vietējā mēlē tiek saukta par Hijkalu. Interesanti būtu i vietā ierakstīt kādu citu patskani, kas vairāk atbilstu viņa noskaņojumam un arī visai šai „valstij”, ko vienā rāvienā uzķepināja vācu ganu un ateju smēlēju pēcteči,” – tā ir tikai viena no dzēlīgajām rindiņām, ko ar grāmatas varoņa – aģenta muti baltiešiem veltīja A. Buškovs.

Gan jāteic, ka visumā arī krieviem, tāpat kā rietumniekiem, baltieši parasti bija sajukuši vienā kaudzē un jebkādas atšķirības starp latviešiem, lietuviešiem un igauņiem nez kur pačibējušas. Piemēram, kādā no populārās žurnālistes un rakstnieces Jūlijas Latiņinas grāmatām figurēja baņķieris, vārdā Aļģis Auziņš. Ja domājat, ka tas ir puslatvietis, puslietuvietis, tad maldāties, jo J. Latiņinas versijā ar šādu vārdu un uzvārdu lepojas pārkrievojies igaunis no Urāliem. Savukārt kāda Holma van Zaičika (tas, protams, ir rakstnieka pseidonīms) grāmatā Alkatīgā barbara lieta darbība notika izdomātā valstī, kurā rosās biznesmenis Dzeržins Landsberģis, kas kopā ar brāli Bērziņu Lansberģi vada uzņēmumu Labas tabakas. Minētā uzņēmuma ražotne atrodas pie Lielupes, bet abiem brāļiem problēmas rada vēl viens interesants personāžs – Urmass Lācis (laikam taču puslatvietis, pusigaunis), kurš viņus grib sūdzēt tiesā un prasīt kompensāciju par sabeigto veselību. Ko no šiem literārajiem piemēriem secināt? Laikam jau to, ka deviņdesmitajos gados Latvijas tēls tuvākā un tālākā apkaimē bija tik pelēcīgs, ka pat krievu rakstnieki vairs neprata atšķirt latviešus no lietuviešiem...

Neveiksmīgā sarosīšanās

1993. gadā pēc 5. Saeimas vēlēšanām pie varas nākusī Latvijas ceļa un Latvijas Zemnieku savienības koalīcija beidzot izlēma rīkoties – un, ņemot vērā mērogu, ar kādu tika aizsāktas praktiskās rūpes par Latvijas tēlu, varēja domāt, ka par šo jautājumu nu rūpēties vairs nevajadzēs. Toreizējais baņķieris, vēlākais konsultants Mārcis Bendiks atminas: „Bet pie visa tā bija klāt ļoti labi pozicionējies, ļoti gudrs un politiski izveicīgs cilvēks Edvīns Inkēns, kurš bija nolēmis, ka tas, kas attiecas uz trubā pūšanu, ir viņa rūpals. Tur, kur runa par naudu, lai Ojārs Kehris un Uldis Osis, par administrāciju – Valdis Birkavs un Māris Gailis, bet tur, kur taures pūšana un bungu rībināšana, tas būs Inkēns. Pirmo reizi un pēdējo mums bija savs propagandas ministrs. Viņš nebija valsts ministrs kaut kādā ministrijā, bet īpašo uzdevumu ministrs, tātad pilntiesīgs ministrs. Ņemot vērā viņa personīgās īpašības, ka viņš bija ļoti pieredzējis uz to brīdi, ka viņš prata gan loģiski argumentēt, gan lieliski demagoģēt, tas bija īstais cilvēks īstajā vietā, lai kaut ko sasniegtu. Uz viņu bija milzu cerības...”

Faktiski valstiskie Latvijas tēla veidotāji Valda Birkava valdībā tiešām bija salīdzinoši labā situācijā: bija gan iespaidīgs administratīvais resurss, gan arī tiem laikiem kaut jel kāds finansējums, turklāt ar to bija iespējams pietiekami brīvi rīkoties – nekādas stingras valsts iepirkuma procedūras vēl nebija noteiktas, un arī esošās bija iespējams ievērot visai nosacīti. Bet rezultātā, izsakoties M. Bendika vārdiem, E. Inkēns „sad... visu šo ideju. Inkēnam bija praktiskā pieredze, valdības atbalsts un neierobežotas iespējas, cik nu tajā laikā bija iespējams. Finanšu iespējas. Tur bija jābūt rezultātam. Pēc tam ne pie vienas valdības šāda ministra postenis nav bijis. Nekad neviens nav uzdrošinājies šādu amatu atkārtot. Nekad valsts nav dabūjusi tādu jaudu šai jomai, kāda tā bija Inkēna laikā. Tur bija vajadzīgs milzu rezultāts”...

Taču rezultāta nebija. Tieši otrādi – neko īpaši izdomas bagāti oficiālie tēla veidotāji nebija un domāja galvenokārt par reklāmas laukumu pirkšanu ārvalstu medijos (turklāt E. Inkēna darbošanos lielā mērā paralizēja viņu skārusī „čekas piecīšu” lieta). Likumsakarīgi Latvijas tēls neveidojās, jo īpaši tāpēc, ka netrūka arī pietiekami lielu izgāšanos un neizdarību, no kurām iespaidīgākā neapšaubāmi bija valdības par 80 tūkstošiem dolāru iegādātā apjomīgā publikācija ietekmīgajā starptautiskajā laikrakstā International Herald Tribune 1995. gada 9. jūnijā, kad E. Inkēna postenis jau sen bija likvidēts.

Publikācija patiešām bija pamatīga, tik viena nelaime – tajā kaut kā bija iesprukušas vairāk nekā desmit pietiekami rupjas kļūdas, no kurām dažas pilnīgi noteikti nenāca par labu Latvijas starptautiskajam tēlam. Tā, piemēram, valdības vadītājs Māris Gailis laikrakstā ievietotajā fotogrāfijā mats matā izskatījās pēc Pēterburgas mēra Anatolija Sobčaka; Rīgas iedzīvotāju skaits svārstījās no 925 (vienā lappusē) līdz 950 (otrā) tūkstošiem; Latvijas Attīstības aģentūras vadītāja postenī bija atstāts Uldis Vītoliņš; čaklie žurnālisti bija izdomājuši arī īpašu Ekonomisko reformu, investīciju un kredītu ministriju... „Tas, bez šaubām, bija visai komisks gadījums. Protams, šo misēkli ar parasto nolūku – paņirgāties par pašu valsts valdību – moimentā uzķēra Latvjas prese. Mēs aizsūtījām uz Herald Tribune protesta vēstuli, un mana intervija ar nelieliem grozījumiem un tagad jau ar pareizo fotogrāfiju tika nodrukāta vēlreiz,” – tā šī atgadījuma finālu vēlāk memuāros atminējās M. Gailis.

Kāpēc no ieguldāmajiem resursiem nebija vajadzīgās atdeves? M. Bendiks atminas, kā tolaik piedalījies kādā prāta vētrā, ko rīkojusi „Inkēna ministrija”: „Taisīja to pamatā Amerikas latvieši, Baibas Rubesas vadībā. Es biju gandrīz vienīgais, kas nebija Amerikas latvietis. Viņi toreiz plānoja, kā ievietos reklāmu International Herald Tribune. Es domāju, ka šis breinstorms bija viens no galvenajiem pienesumiem, kā mums taisīt Latvijas tēlu Londonā, Parīzē, Ņujorkā. Un tas, kas tika traģiski palaists garām, bija tas, ka vispirms tas tēls jāuztaisa mājās, Latvijā. Par to nedomāja neviens. Nevar uz āru pārdot tēlu, kuram iekšēji neviens netic. Izdod tur desmitiem tūkstošus par sludinājumu, par ko, kādēļ? Neviens to nezināja un nesaprata, par ko tur ir runa. Veiksmīgās Latvijas tēlu pārdot latviešiem Latvijas ceļš nepūlējās. Pilnīgi ignorēja. Un rezultātus viņi dabūja ļoti strauji – nekad viņi tādā formā pie varas neatgriezās.”

Toties 1994. gadā Latvijas ceļš un pārējie valdošie politiķi no E. Inkēna ministrijas neveiksmēm izdarīja principiāli citus secinājumus: „propagandas” ministra postenis jaunajā, Māra Gaiļa valdībā tika likvidēts, E. Inkēns kļuva par premjera padomnieku, savukārt laiks pēc neveiksmīgajām International Herald Tribune maksas lappusēm iezīmējās ar to, ka nākamos divus gadus valdība gandrīz pilnībā „nogrieza” līdzekļus Latvijas tēla veidošanai (E. Inkēnam to publiski komentējot – Saeima neesot sapratusi, ka naudas tērēšana Latvijas tēlam ir investīcija, kas nenāk atpakaļ tiešā veidā, bet viņš bez ministra posteņa vairs neesot spējis finansējuma nepieciešamību pietiekami aizstāvēt).

Tā vietā valdība jau 1994. gadā atgriezās pie iepriekš pārbaudītajām metodēm, kuras gan bija izrādījušās gauži neefektīvas: rudens pusē par nepieciešamību ņemt un izveidot Latvijas tēlu savā trīs dienu sapulcē nopietni runāja Latvijas diplomātisko misiju vadītāji, pieminot gan ne pārāk veiksmīgo E. Inkēna darbošanos šajā jomā, gan kopējo stāvokli, ko, piemēram, Latvijas vēstnieks Zviedrijā un Norvēģijā Imants Gross presei raksturoja ar vārdiem – nekāds Latvijas tēls vispār nepastāvot. Taču faktiski vienīgais kaut cik praktiskais rezultāts bija ārlietu ministra V. Birkava solījums, ka tūlīt, tūlīt tikšot veidota īpaša programma – Latvijas tēls ārpasaulē.

Paši Ārlietu ministrijas darbinieki gan publiski atzina – viena paša Saeimas priekšsēdētāja Alfreda Čepāņa vizīte Maskavā Latvijas tēlam Krievijā esot darījusi vairāk laba nekā desmit kaut kādas aģentūras. Savukārt paša ārlietu ministra Valda Birkava izpratni par Latvijas tēlu ilustrēja kāds gadījums 1997. gadā: kad Brīvības pieminekļa godasardzei galvās tika uzmauktas bruņucepures, kas radīja asociācijas ar nacistiskās Vācijas armiju, V. Birkavs paziņoja – vajagot to vietā karavīriem izsniegt Baltbata (miera spēku – Baltijas bataljona) ķiveres, lai visi ārzemnieki uzreiz saprot, ka Latvijas kareivji piedalās miera uzturēšanas misijās.

Tikmēr bez solītās programmas vēstniecības Latvijas tēla vārdā darīja, ko nu varēja un kā nu mācēja. Piemēram, Latvijas vēstnieka ASV Ojāra Kalniņa publiski klāstītās ieceres bija šādas: „Esmu ļoti ieinteresēts, lai uz ASV sāktu importēt Aldara alu. Ne tikai tāpēc, ka tas ir labs un garšīgs. Ja katrā veikalā var nopirkt alu ar uzrakstu Made in Latvia, tā ir politiska reklāma Latvijai. Ceru, ka drīz atrisināsim ar licencēšanu saistītos jautājumus un Aldara alu varēs ievest ASV. Drīzumā vienā Vašingtonas restorānā rīkosim Aldara alus prezentāciju, aicināšu diplomātus un politiķus, lai iepazīstas ar Latviju. Vismaz daļu Latvijas.”

Jaunas atziņas un tradicionālie kašķi

Tikmēr par savas valsts praktisko tēlu aizvien biežāk sāka pārliecināties arī paši Latvijas politiķi. Tā, piemēram, tai pašā 1994. gada rudenī Saeimas deputāti Andrejs Panteļējevs un Aivars Endziņš publiski paziņoja, ka vācu aviokompānija Lufthansa ne vairāk, ne mazāk kā graujot Latvijas prestižu, un saistībā ar to pieprasīja milzumgarus paskaidrojumus kā no lidsabiedrības, tā no satiksmes ministra. Kas tad tāds bija noticis? Vienkārši abi tautas kalpi Frankfurtes lidostā bija neskaitāmas stundas nonīkuši Lufthansa lidmašīnā, gaidot reisu uz Rīgu, līdz beidzot no stjuartes kopā ar citiem pasažieriem uzzinājuši, ka tiekot veikta īpaša tehniskā pārbaude, jo... Rīgā esot sevišķi bīstama lidosta.

Papildus tam ap 1996. gadu parādījās jauna atziņa – politiķi atskārta, ka mūsu ārvalstu „draugiem” ir arī pašiem savas intereses – un tie var arī nebūt īpaši ieinteresēti jaukā un skaistā Latvijas tēlā. Vienu no pirmajām reizēm šo atskārsmi publiski izteica tas pats O. Kalniņš: „Par Latviju vairāk ir interesējušās Vācija, Zviedrija, kurām jau ir priekšstats par Latviju. Taču jūtu, ka Latvija drīz vien kļūs par konkurentu šīm Eiropas zemēm. Ventspils jau ir konkurente vairākām Eiropas ostām. Tāpēc ir Eiropas firmas, kas varbūt negrib redzēt Ventspils vai Liepājas paplašināšanos.” Tiesa, ekonomiskajā jomā nebija ļaunuma bez labuma: „Ļoti liela nozīme šajā ziņā ir jaunajam Radisson hotelim Pārdaugavā un McDonald’s atklāšanai. No ekonomiskā viedokļa ir ļoti svarīgi, ka McDonald’s ir Rīgā. Tas amerikāņiem pasaka, ka te ir stabila vieta, kur McDonald’s jūtas ērti un droši...”

Ko darīja Latvijas valsts? Finansējums valsts tēla veidošanai bija ārkārtīgi niecīgs, bet dažādi plāni tika kalti aizvien aktīvāk. Ārlietu ministra paspārnē tika izveidota konsultatīvā padome Latvija pasaulē, kura 1997. gada vasarā nonāca pie spīdošās domas, ka Latvijas tēla veidošanai būtu jāizveido speciāls Latvijas institūts, kas „ar koordinētām un mērķtiecīgām darbībām veidotu, spodrinātu un popularizētu Latvijas tēlu”. Institūts 1998. gadā tiešām tika izveidots, vēlāk par tā vadītāju kļuva tas pats O. Kalniņš, taču piešķirt jaunajam veidojumam kaut cik pietiekamus līdzekļus valdība gan piemirsa. Arī M. Gaiļa pēctecis Ministru prezidenta postenī Andris Šķēle presei jau 1997. gadā paziņoja, ka varētu vēlēties, lai Latvijas tēla stāvoklis būtu labāks, taču vienlaikus nekavējoties norādīja – Ministru kabineta locekļiem un Ārlietu ministrijai šis darbs jāintensificē... bez papildu naudas no budžeta.

Turklāt arī tik svētīgā pasākumā kā Latvijas institūta dibināšana neiztika bez kašķēšanās: sākumā vesels bars entuziastu (tiesa, bez naudas) ar Ābramu Kleckinu un Kristianu Rozenvaldu priekšgalā bija sataisījušies uz atklāta sabiedriskā fonda Latvijas institūts dibināšanu, taču Ārlietu ministrija, entuziastiem cita starpā pārmetot ministrijai nepieņemamas darbības metodes, no šī projekta pēkšņi krasi norobežojās ar oficiālu paziņojumu, kurā bija arī šādi vārdi: „ĀM uzskata, ka atklātā sabiedriskā fonda Latvijas institūts dibināšana ir atsevišķu personu grupas mēģinājums, izmantojot sabiedriskās domas labvēlību un nepamatoti piesavinoties organizācijas nosaukumu, iegūt kontroli pār tādu valstiski svarīgu jomu kā valsts ārējā tēla veidošana.”

Tā nu nepiederošās personas pār šo svarīgo jomu kontroli neieguva, savukārt Ārlietu ministrijas Informācijas departamenta direktors Roberts Stafeckis apmēram tajā pašā laikā publiski zūdījās: „Laikā, kad Igaunijas valdība citu pasākumu starpā organizēja un pilnībā atmaksāja Briseles un citu ES dalībvalstu žurnālistu vizītes Igaunijā, Latvijas Ārlietu ministrijas ierosinājums sarīkot kaut vienu līdzīgu vizīti Latvijā neguva valdības atbalstu. Arī 1998. gada budžeta pieprasījumā iekļauto mērķdotāciju Latvijas institūta darbības nodrošināšanai valdība noraidīja. [..] Mūsu dinamiskās attīstības laikā nepietiek ar vienu reizi gadā par PHARE palīdzības naudu izdotu informācijas brošūru, kuras nosaukums ir Latvija šodien un rīt, bet kura jau sen ir kļuvusi par „Latvija vakar”. [..] Šādi informācijas materiāli nevar tapt Ārlietu ministrijā, tas ir jādara profesionāļiem, un tas maksā pietiekami lielu naudu...”

Reālais tēls un abstraktās frāzes

Tikmēr ārvalstu mediji visas šīs nosacītās pūles un diskusijas lāga nepamanīja un regulāri demonstrēja – kādas ir Latvijas tēla iezīmes rietumnieku acīs. 1998. gada martā aktualizējās „leģionāru tēma”, un Latvijai it kā gluži tuvās Norvēģijas laikraksts Klassekampen paziņoja: „Gājienā devās tie paši vīri, kuri piedalījās ļaunākajos noziegumos pret ebrejiem nacistu pakļautībā visā Otrā pasaules kara laikā. Tieši šajā frontē SS pirmo reizi varēja paziņot par Judenfrei teritoriju. Pats satraucošākais ir fakts, ka SS atzīmēšana neizsauc reakciju ne Latvijā, ne kādā citā no Baltijas valstīm, kur bijušie SS karavīri parādījās savos mundieros.”

Savukārt Zviedrijas Aftonbladet, izmantojot kļūdainu un vēlāk atsauktu ziņu aģentūru informāciju, ziņoja pat, ka Latvijas vēstniecības Maskavā darbinieki esot apmētājuši demonstrantus ar olām, bet Vācijas laikraksts Tageszeitung – ka „Latvija Eiropā varētu nonākt izolācijā un tikt pienaglota pie kauna staba pat Baltijā”. Beigu beigās oficiālo nožēlu par leģionāru pasākumiem pauda pat ASV Valsts departaments: „Mēs paužam nožēlu par bijušo latviešu Waffen SS dalībnieku demonstrāciju un to, ka tajā piedalījās Latvijas bruņoto spēku vadītāji un daži parlamenta deputāti.”

Kādus secinājumus no tā izdarīja Latvijas tēla kopēji un analītiķi? Tipisks bija Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktora, vēlākā ministra Nila Muižnieka publiskais viedoklis: „Var just, ka pašlaik Rietumos Latvija izskatās ļoti slikti. Mēs neprotam saskaņot savu iekšpolitiku ar mūsu ārpolitiskajiem mērķiem. [..] Ārlietu resoram jāorganizē kontrpropagandas akcijas pret Krievijas uzbrukumiem.”

Par kādām efektīvām kontrpropagandas akcijām nākamajos gados gan nekas nebija dzirdams, toties Latvijas tēlam parādījās jaunas un jaunas šķautnes. Jau gadu vēlāk britu laikraksta The Times svētdienas izdevumā tika publicēts baiss stāsts par apstākļiem Latvijas trikotāžas uzņēmumā Ogre, kas ražoja audumus un apģērbus tādiem britu zīmoliem kā Marks&Spencer, Pringlei un Laura Ashley – tajā sievietes strādājot 12 stundas dienā un septiņas dienas nedēļā, liela daļa saņemot tikai 30 pensus (tātad apmēram tikpat santīmu) stundā, un daudzi strādājošie esot tik nabadzīgi, ka tiem esot jāmeklē sēnes tuvējos mežos.

Uzņēmums gan kusli mēģināja apgalvot, ka šī publikācija esot mēģinājums diskreditēt Latviju Lielbritānijas iedzīvotāju vidū un droši vien arī konkurentu inspirēta, taču ārpus Latvijas šie apgalvojumi faktiski neizskanēja – un pieklusa arī Marks&Spencer apņēmība laikrakstu sūdzēt tiesā. Savukārt jokupēteri – grāmatas LR visjaunāko laiku vēstures īsais kurss autori uz šo publikāciju atsaucās ar šādām rindām:

„Eiropas Savienības ziņojumā bija ierakstīts, ka Latvija ir visatpalikušākā valsts vakaru un rītu Eiropā un Latgale ir visnabadzīgākais reģions ar viszemāko pirktspēju. „Ārprāts, mēs taču viņiem uz Briseli esam sūtījuši tādus un šitādus datus, bet viņi izmanto vecu informāciju!” bija sašutuši Ārlietu ministrijas darbinieki. Izrādījās, ka dokumenti, ko Ārlietu ministrija bija sūtījusi uz Briseli, pa ceļam kaut kur noklīduši, tāpēc ES ziņojumā izmantota svaigākā informācija, kāda par Latviju Briselē atrodama, proti, romiešu vēsturnieka Pūblija Kornēlija Tacita apcerējums Ģermānija, kur stāstīts par aistiem, kas dzīvo kokos un pārtiek no sēnēm.

Britu avīzes Taims pielikums Sandī Taims nosūtīja ekspedīciju uz drūmo Baltijas jūras piekrasti, un drīz vien Karaliskajā ģeogrāfijas biedrībā žurnālisti nāca klajā ar atklājumu, kas pilnīgi apgāza visus priekšstatus par Baltijas tautu vēsturi, – izrādījās, Ogrē joprojām dzīvo aisti, kuri sēņo un grauž koku mizas. Aistus izmanto kā Gulaga darbaspēku, sievietes pazemo ar pārmeklēšanu līdz izģērbšanai, un viņām jādzīvo mēslu bedrē. Daļa žurnālistu esot devušies meklēt Ogres upes izteku, taču ļoti iespējams, ka ceļā viņus būs apēduši cilvēkēdāji.”

Tai pašā gadā parādījās arī ziņas par Latvijas kuģi Nemo, kurš Lamanša jūras šaurumā tika aizturēts ar tiešām iespaidīgu – 23,5 tonnas lietu marihuānas kravu. Jau atkal Latvija neizskatījās īpaši labi, jo detaļas par to, zem kāda tieši karoga peldējis kuģis, kādai ārzonas kompānijai oficiāli piederējis un kam piederošu kravu vedis, nevienu ārvalstu mediju neinteresēja – aizturētais tā arī palika „Latvijas kuģis”, un kādreizējam Latvijas tēla veidotājam E. Inkēnam atlika vien pajokot: „Domāju, ka lielās narkotiku kontrabandas kravas aizturēšana varētu ietekmēt Latvijas tēlu pasaulē. Vispirms jau pasaules narkomāni uzzinās, ka tāda valsts – Latvija – eksistē, un viņiem būs sāpīgi par zudušo mantu.”

Savukārt vēl divus gadus vēlāk kārtējo reizi par Latvijas tēlu pasaulē politiķiem lika aizdomāties visnotaļ maznozīmīgā zviedru režisora Pola Holandera „dokumentālā” filma Buy Buy Beauty, kurā Latvija bija parādīta kā plaukstošas prostitūcijas centrs. Tā vietā, lai domātu par to, kāda Latvija izskatās iebraucoša ārzemnieka acīm un ko viesi vispār šeit meklē, pašmāju politiķi labu brīdi sacentās sašutušu paziņojumu izteikšanā – iekšlietu ministrs Mareks Segliņš pat teicās apsvērt iespēju vērsties tiesā, jo „filma ir morāli pazemojoša Latvijai kopumā un Latvijas policiju apmelojoša”, un šo ideju atbalstīja pat toreizējais Ministru prezidents Andris Bērziņš.

Tikai pēc brīža sašutušo paziņojumu izteicēji apjēdza, ka patiesībā tikai sagādā reklāmu nenozīmīgai filmiņai, un ieslēdza atpakaļgaitu. Iekšlietu ministrija izlēma tiesā nevērsties, bet A. Bērziņš paziņoja, ka pieņēmis lēmumu aicināt Latvijas institūtu izvērtēt tobrīd jau plaši pazīstamo filmu no Latvijas tēla viedokļa. Latvijas institūts savukārt padomāja, padomāja – un izdomāja, ka vispār jau oficiālā un sabiedriskā reakcija pret filmu bijusi pareiza, bet vēl turpināt ažiotāžu neesot lietderīgi.

Nekas būtisks nemainījās arī nākamajos gados, Latvijas tēlu reāli uzlabojot tikai Latvijas sportistu rezultātiem starptautiskās sacensībās, panākumiem kultūras jomā un ekonomiskajiem sasniegumiem (piemēram, jau 1997. gadā Latvija no starptautiskās reitingu aģentūras Standard&Poor’s saņēma pirmo kredītreitingu, kas bija nosacīti augstākais starp trim Baltijas valstīm, un tai pašā 1997. gadā pēkšņi izrādījās, ka Rīga pasaules dārgāko pilsētu vidū ieņem augsto 41.–45. vietu). Papildus tam bija vēl atsevišķi notikumi, kas globālajā arēnā īpašu uzmanību nepievērsa, taču ievērojami cēla pašu Latvijas iedzīvotāju pašapziņu – piemēram, 2000. gadā pat tāds gana nopietns uzņēmējs kā Ivars Kalvišķis paziņoja, ka par „gada notikumu, kuram paliekoša vērtība Latvijas turpmākajā attīstībā”, uzskatot Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas interviju BBC raidījumā Hard Talk.

Toties, kas attiecas uz oficiālo tēla veidošanu, tad tajā, izņemot atsevišķus valsts finansētus pasākumus, nekas būtisks nemainījās. Arī jaunākajās Latvijas ārpolitikas pamatnostādnēs 2006.–2010. gadam sadaļā Valsts tēla un atpazīstamības stiprināšana bija ierakstītas vecās labās frāzes – ka, „sadarbojoties ar valsts un pašvaldību iestādēm, uzņēmējiem, Ārlietu ministrija un Latvijas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības aktīvi turpinās veidot pozitīvu priekšstatu par Latviju ārvalstīs, tādējādi veicinot Latvijas starptautiskās ietekmes, kā arī ārvalstu investoru un tūristu intereses palielināšanos”, savukārt Latvijas institūtam būs „jānodrošina informācijas apkopošana par Latvijas sasniegumiem politikā, ekonomikā, kultūrā un sportā, lai kvalitatīvā un koordinētā veidā to izplatītu”.

Tikmēr reālistu viedoklis tā arī palika neuzklausīts, kaut bija gana pārliecinošs – piemēram, kādreizējais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns, neviena īsti nesadzirdēts, publiski brīdināja: „Kāds var būt mūsu tēls Briselē un Strasbūrā. [Tatjana] Ždanoka velk savējos, [Valdis] Kristovskis – savējos. Tā arī ir daļa no tēla. Nu nevar viņiem aizliegt tur braukt! Bet var to iespaidot citādi. Piemēram, nepieļaut lielas kļūdas izglītības reformas procesā. To var darīt arī ārlietu ministrs, ja viņš, turklāt, vēl nāk no lielas partijas – nepieļaut tādas kļūdas iekšpolitikā kā, piemēram, nodēvēt mūsu cīņu biedrus par imigrantiem. Es jau zinu, ka to ir paķēruši, tas aizies. Mūsu lielā nelaime ir tā, ka visi tikai gaida, ka mēs kaut kur būsim neuzmanīgi. Es jau zinu, kā tur jau Maskavā tiek izspēlēts tas, ko ministrs ir teicis. To tagad sūkās un par to Latviju sitīs. Bet tas jau ir atsevišķs temats, bet arī tas ir mūsu tēls.”

Novērtē šo rakstu:

12
1

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Aicinām Veselības ministriju izbeigt pacientu mānīšanu

FotoIekaisīgu zarnu slimību un psoriāzes pacienti aicina Veselības ministriju izbeigt pacientu mānīšanu un beidzot nodrošināt efektīvu medikamentu pieejamību.
Lasīt visu...

12

Kāda ir Saeimas atbildība?

FotoLatvijas attīstība pēdējos 27 gados liecina, ka Satversmē rakstītās normas ir tikai deklaratīvas un iedzīvotāji - tauta tiek vērtēta zemāk par slaucamu govi.
Lasīt visu...

18

Autoratlīdzība ir jāmaksā. Aicinājums Latvijas autoriem

FotoLatvijas Rakstnieku savienības vārdā aicinu Latvijas rakstošos autorus rūpīgi izvērtēt dažādu projektu vadītāju (tostarp tādu, kas pārstāv Latvijas Republikas uzņēmējus, valsts un pašvaldības iestādes) piedāvājumus izdot darbus Latvijā un ārvalstīs. Lai cik cēla ir ideja, nav iedomājama situācija, ka autors par sava darba publicēšanu nesaņem nekādu autoratlīdzību. Arī tad ja, projektu vadītāji apelē pie autora patriotisma jūtām un runā par Latvijas 100. jubileju.
Lasīt visu...

21

Muhameda portrets

FotoCeturtdien, 17.augustā Katalonijas pilsētā Barselonā musulmaņi pastrādāja kārtējo teroraktu, ar automobili ietriecoties cilvēkos un laupot 14 nevainīgas dzīvības, tostarp diviem maziem bērniem atņemot tēvu. Nākamajā dienā Somijas pilsētā Turku marokāņu musulmanis ar nazi nodūra divus cilvēkus. Vēl kaut kas notika Diseldorfā, Vācijā, bet par to nav skaidras informācijas.
Lasīt visu...

21

Motivācija celt labklājību vai ņemt kukuli?

FotoLatvijas attīstību kavē tas, ka cilvēkiem, kam esam uzticējuši attīstīt mūsu valsti, nav patiesas motivācijas to darīt, izņemot politisko atbildību. Pašvaldību un valsts atbildīgās amatpersonas saņem atalgojumu, kas nav atkarīgs no viņu darba rezultātiem – padarītā vai nepadarītā.
Lasīt visu...

21

Valstiskuma metabolisms un kultūras liekulība

Foto2017.gada vasarā „Rīdzenes sarunas” sašūpoja latviešu vislielāko politisko grēku – LR krimināli oligarhisko valsts iekārtu. Tika sašūpots valstiskums visaugstākajā līmenī. Tāpēc pret “Rīdzenes sarunām” ir jāizturas ļoti nopietni. Patiesībā ir jāizturas maksimāli nopietni. Latvijas Republikā nekas nopietnāks vairs nevar būt. “Rīdzenes sarunas” attiecas uz LR valsts iekārtu. Tātad attiecas uz valsts pamatiem, valstiskuma pamatformu, valsts pastāvēšanas visbūtiskākajiem nosacījumiem. Valsts iekārta vitāli skar katru pavalstnieku, kura apziņā valsts figurē kā dzīves nepieciešamība, dzīves garants, dzīves patrons, dzīves lepnums.
Lasīt visu...

12

Par manis paša kļūdām es pats esmu maksājis, maksāju un turpināšu maksāt

FotoTe manas pārdomas, kuras rakstīju reiz, kad pēc kārtējās, enerģētiski, intelektuāli un sirdsgudri piesātinātās intervijas (ja nemaldos - tā bija nra.lv) komentāros un citur soctīklos tika „apd...ts” Ēriks Stendzenieks.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Ašeradens būs īstais

Labdien, biedri un atbalstītāji, visi. kam rūp tiesiska, latviska un eiropeiska Latvija! Šajā sestdienā mēs sanāksim kopā. lai lemtu par mūsu partijas nākotni,...

Foto

Atklāta vēstule Latvijas Republikas 12. Saeimas deputātam Andrejam Judinam

Latvijas Republikas 12. Saeimas 2017. gada 21. jūlija ārkārtas sēdē tika pieņemts lēmums ar nosaukumu “Par valsts...

Foto

Latvijas attīstība Šveika garā jeb ķemertiņu reģistram būt

Brīdināts, ka pēc likuma par šķiņķa zādzību pienākas sods no 6 mēnešiem līdz 20 gadiem, krietnais kareivis Šveiks...

Foto

SS.LV un VID strīds parāda, ka dzīvojam represīvā valstī

Šodien Cīrules kundze LTV paziņoja, ka strīds starp VID un SS.lv esot pievērsis uzmanību tam, vai būt...

Foto

Haltūra, ko veselības ministre Čakša sauc par likumprojektu un kas Kučinskim šķiet derīga

Lai novērstu uzmanību no veselības aprūpes pamatproblēmām – mediķu streika, zemas efektivitātes un...

Foto

Nevajag eksperimentēt ar sešgadniekiem

Laikā, kad Izglītības un zinātnes ministrija gatavo apjomīgu nozares reformu, kas skar dažādus būtiskus jautājumus, tostarp t.s. sešgadnieku jautājumu, jāatceras, ka mēģinājumi...

Foto

Par "iztīrīto" Nacionālo mākslas muzeju un elitāri politisko kroni

Pēc ilgstošas rekonstrukcijas 2016. gadā vasaras sākumā cilvēku apskatei tika atvērts Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) ar...

Foto

Par valsts un pašvaldību amatpersonu elektroniskās sarakstes atbilstību likumam

Nekustamā īpašuma speciālistu apvienība un Nekustamā īpašuma lietotāju apvienība (turpmāk – NĪSA un NĪLA) vērš sabiedrības un...

Foto

Papildizglītības un katalizatora izpalīdzība

Tagadnes politiķu intelektuālā potenciāla objektīvs vērtējums nav sasniedzams bez jaunām zināšanām. Tas pavēloši attiecas uz LR politiķu vērtējumu. LR politisko kadru analītika...

Foto

Piespiedu noma: diena, kad es atguvu ticību taisnīgai tiesai

Lai cik tiesas neatkarīgas, likums nemainās no tā, kura tiesa to piemēro. It kā ābeces patiesība. Nesen...

Foto

Mums Molotova – Ribentropa pakta sekas ir jālikvidē pilnībā

Darbu ir sākusi Saeimas izmeklēšanas komisija, kam būtu jāvērtē oligarhu sarunas un lietas izmeklēšanas izčākstēšanas iemesli. Taču...

Foto

Kaimiņš "sēž, vēro un neko nelaiž uz āru"

Pietiek lasītāji pēdējā laikā interesējušies – kur pēc pašvaldību vēlēšanu iznākuma esot pazudis latvju tautas interešu pēdējais aizstāvis...

Foto

Mīti un patiesība par „Lidl” jaunajām darbavietām un zemajām cenām

Latvijā Lidl ienākšana mazumtirdzniecības segmentā sākusies ar ceļa izzāģēšanu – slepenības aura ap Rīgas mikrorajonā Purvciemā gaidāmo koku...

Foto

SS.LV ir mūsu sabiedrības un ēnu ekonomikas spogulis

Es neaizstāvu Valsts ieņēmumu dienestu (VID) par izvēlēto problēmas risināšanas formu, jo uzskatu, ka bija un ir citi...

Foto

Ēēēēēēēēēēē...

Man nudien nebija nodoma divas dienas pēc kārtas izteikties par vienu un to pašu tēmu, taču pašreizējās Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektores Ilzes Cīrules pirmdienas...

Foto

Kāpēc SS.LV nav konkurentu

Pateicoties nesenajām* sludinājumu izvietošanas cenu izmaiņām portālā ss.lv, sabiedrībā uzvirmoja kārtējais nepatikas vilnis pret šo interneta resursu - sak’ dzēšot sludinājumus, neatbildot...

Foto

Prezidenta kungs, vai, runājot par oligarhiem un to sarunām, jūs domājāt arī mani?

Augsti godātais Prezidenta kungs! Preses brīfingā pēc Nacionālās drošības padomes sēdes šā gada...

Foto

Prezidentam jārīkojas! Nepārdomātā akcīze degvielai vājinās Latvijas ekonomiku

Biedrība "Baltijas asociācija - Transports un Loģistika" (BATL) vērsusies pie Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa ar lūgumu izmantot LR...

Foto

Ss.lv un VID stāsts – speciāli advokātu madāmām, sektantiem no sabiedriskā radio un citiem "tiesiskās valsts" cienītājiem

Nu jau pat advokātu madāmas – mājsaimnieces ir iesaistījušās...

Foto

Kondora lidojums jeb jēru skaitīšana: par zīmoliem un tirgus pārdali

Ziemas miegā iztraucēts lācis ir bīstams, mēdzot uzbrukt pat cilvēkiem. Politiķiem savukārt pagulēšanai atvēlēts laiciņš pēc...

Foto

Sabiedrības līderu piemiņai

Džeka Londona stāstā Baltais Ilknis ir aprakstīta likumsakarība, kas valda suņu barā. Līderis vienmēr ir jāliek pajūga priekšgalā, jo pārējie suņi, redzot bēgošo līderi, centīsies...

Foto

„Cant” latviskajā vidē jeb meli ar tīru sirdsapziņu

Angļu valodā ir divi vārdi „cant”. Tie ir homonīmi – vienādi rakstāmi un vienādi izrunājami vārdi ar atšķirīgu...

Foto

Neizskatās, ka valstī kāds domātu par eksistenciālajiem jautājumiem

Tas, ka Latvija joprojām ir viena no nabadzīgākajām ES valstīm, nav nekāds jaunums. To raksturo dažādi rādītāji. Viens...

Foto

Mēs varam, bet – nezinām vai negribam?

Bieži tiek spriests, cik labi ir sakārtotajā un turīgajā Vācijā, Lielbritānijā, ASV... Taču latvieši negrib saprast, ka turienes iedzīvotāji...

Foto

Uz 73 valsts auto - 4 apkopēji ar 1000 eiro algu, 2 ēdināšanas speciālisti, medicīnas speciālists, 8 dežuranti...

Medijos publicētas vairākas ziņas ar skaļiem virsrakstiem „Atsakoties...

Foto

Par likumprojektu "Dzīvojamo telpu īres likums"

Pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas (turpmāk – EM) publiski izsludināto Paziņojumu par līdzdalības iespējām likumprojekta izstrādes procesā, biedrības “NĪSA, Nekustamā īpašuma...

Foto

Veselības ministrija šobrīd cenšas sarīdīt trīs lielākās ārstu grupas

Ģimenes ārstu temats nav bijis ilggadējam publicistikas flagmanim Dainim Lemešonokam īsti mīļš, radot iespaidu, ka kāds autora...

Foto

Cik partiju Kučinska koalīcijā? Vienpadsmit plus bezpartijiskie

Šovakar LTV Ministru prezidents pats īsti nevarēja pateikt, cik partiju tad ir viņa koalīcijā. Vēlos viest skaidrību. Zināms, ka...

Foto

Ceturtā atmoda. Mosties vai zust

Trešā atmoda atjaunoja neatkarību, taču netika atjaunota 18. novembra Latvija. Tika radīts hibrīds - tapa 4. maija republika, apvienojot padomju laika...

Foto

Seši blēdīgi leftistu koncepti, kas pretendē būt pozitīvi

Leftisms savā būtībā ir konfliktus ģenerējošs. Tas vienmēr nostājas pret pastāvošo lietu kārtību. Savā agrīnā posmā tas maskēja...

Foto

Tautas politiskā apziņa: realitāte, mīmikrija, dresūra

Latvijā regulāri atskan politiski loģiskā prasība atļaut latviešu tautai vēlēt Valsts prezidentu. Regularitāti (reizi četros gados) nosaka Valsts prezidenta vēlēšanas....

Foto

Jautājums par sešgadniekiem skolās IZM dienaskārtībā ir jau 20 gadus

Jūlijā plašsaziņas līdzekļos atkal aktualizējās Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) virzītā reforma, kas paredz vairākas izmaiņas,...

Foto

Ģimenes ārsti paši sevi gāž no pjedestāla

Ģimenes ārstu streiks ir nolemts sakāvei, jo tam nav morāla atbalsta sabiedrībā. Valsts vara viņus spēj ne tikai uzveikt,...

Foto

Mēs esam PAR

Mēs esam par Latviju, kura ir iespēja visiem. Mēs esam par brīvu cilvēku. Mēs ticam ikviena cilvēka tiesībām izdarīt savas izvēles un atbildībai...

Foto

Jebkurā civilizētā valstī tādai Čakšai sen būtu bijis jāatkāpjas

Veselības ministre Anda Čakša nebeidz izbrīnīt. Ne velti, stājoties amatā sevi dēvēja par krīzes menedžeri un izcilu...

Foto

Kučinska kungs, Jūsu pasaulē nav mazā Ivana, kas vientulībā nomirst mežā

Augsti godātais Ministru prezidenta kungs Māri Kučinski! Iespējams, ka mēs dzīvojam divās dažādās un ļoti...

Foto

Skarba replika par PVN un tiesām

Ar tiesisku valsti katrs var saprast ko citu – citam tā ir pārliecība, ka par katru noziegumu katrs noziedznieks tiks...

Foto

Atklāta vēstule – iesniegums par padomju tiesību doktrīnai tipisku principu ietveršanu ārstu sertifikācijas procesa pārraudzībā

Iesniedzējs atgādina, ka iepriekšējā sarakstē jau tika informējis Ministru prezidentu un...

Foto

Par dalītā īpašuma neatbilstību LR Satversmei: faktiski atjaunotas feodālās privilēģijas un likvidēta demokrātija

Tiesiskais pamats dalītā īpašuma radīšanai Latvijas pilsētās tika izveidots 1991. gada 20. novembrī,...

Foto

Tāda ir bijusi un ir tā sauktā politiskā NEgriba

Garāmejot kārtējo reizi uzmetu aci nu jau vairāk nekā 20 gadu gaitā savāktajai DVD kolekcijai (lauvas tiesa...

Foto

...

Foto

Kleptomānijas cēlonis

Retrospektīvi izzinoša ekskursija uz lietišķo pierādījumu muzeju nav vajadzīga. Nav vajadzīgs intelektuālais reids aizvadīto 27 gadu vēsturē. Latvijas Republika kā krimināla valsts ar ideālu...

Foto

Mēs atsakāmies no savas valsts, atstājot to neliešu bariņa rokās

Atbilstoši oficiālajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2017. gada janvārī Latvijā dzīvoja 1 miljons 953 tūkstoši cilvēku....

Foto

“Nodokļu reforma” - kas tiek noklusēts

Daudz piesauktā un plaši aprunātā, bet patiesībā reti kuram zināmā “nodokļu reforma” nu ir ieguvusi daudz maz konkrētus apveidus. Un,...

Foto

Ģimenes ārsti dara pareizi, ka netic Čakšas tukšajiem „solījumiem”

Jau ilgāk nekā divas nedēļas valstī notiek ģimenes ārstu streiks. Taču nekas neliecina, ka tiks panākta vienošanās...

Foto

Atklāta vēstule valdošajai koalīcijai: IZM reforma – nodomi labi, bet izpildījums vājš

Augsti godājamais Ministru prezidenta kungs, Saeimas cienījamie frakciju vadītāji, pagājušajā nedēļā medijos atkal aktualizējās...

Foto

Latvijas sabiedrisko mediju "caurās mucas" svētās dusmas

Cēlonis melodramatiskajam sašutumam, kādā Latvijas Radio (LR) darbinieki izteica neuzticību Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) un tās loceklim...

Foto

VID Cīrule „atbild” pavāram Dreibantam

Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ilze Cīrule pavāram Ērikam Dreibantam nosūtījusi to, ko pati uzskata par atbildēm uz viņa atklātajā vēstulē...

Foto

Tumsonība Īvāna gaumē

Neesmu vegāns, pat veģetārietis ne tuvu ne. Dzīvnieki nav sveši, jau kopš bērnības mūsu vai vismaz radu mājās ir bijis kāds "kustonis", arī...

Foto

Ēnu ekonomikas process sākas tad, kad VID martā bloķē restorāna bankas kontu par 2000 eiro nodokļu parādu...

Nesen no Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas (LVRA) saņēmu...

Foto

Laikmeta ainiņas: futbols un nacionālisms - I

1989. gada 21. jūnija rītā pie Satekles ielas stāvvietas piebrauca tumši sarkans Ikarus autobuss. Ar tūrisma firmas Inturist atbalstu devāmies ceļojumā, kura galamērķis...

Foto

Mēs esam slikti saimnieki savā zemē

Tautieši, nevairosim sabiedrībā naidu un haosu, negānīsim deputātus un valdību, ka tā neprot vadīt valsti. Politiķi, kam ir uzticēta Latvijas...

Foto

Pa dibenu vai pa purnu

Vai nesen publicētās sarunas, kurās politiskie līderi apspriež procesus valstī, kārto lietas, mēģina slēpt iespējamus likumpārkāpumus un pakļaut medijus, raisa izbrīnu?...

Foto

NEPLP lēmums par „Pieci.lv” hibrīdkara apstākļos ir nacionālās drošības apdraudējums

Latvijas Radio darbinieki kategoriski noraida un iebilst pret pagājušajā nedēļā medijos publicēto informāciju („Diena” 07.07.2017. „Lielās...

Foto

Otrā atklātā vēstule ģenerālprokuroram Kalnmeieram un citām augstākajām valsts amatpersonām

Vai es varu lūgt jūsu uzmanību beidzot mani sadzirdēt? Zinot to, cik aizņemti jūs esat, man...

Foto

Oligarhija: kastas ģenēze un kastas misija

Latvijā drīkst nerunāt par galveno. Latvieši drīkst neapspriest galveno. Latviešiem tas ir piedodami, jo bez šīs spējas neapspriest galveno nav...

Foto

Manifests – ir laiks aizstāvēt Latviju, tautu un Satversmi

1918. gada 18. novembrī Latvijas tauta dibināja brīvu un demokrātisku valsti. Latvijas Republikas Satversmē pirmie divi panti...

Foto

Par Jelgavas pašvaldības vadības patvaļīgo lēmumu

Mēs, Jelgavas 6. vidusskolas audzēkņu vecāki, vēršamies ar lūgumu atsaukties un nepalikt vienaldzīgiem pret, mūsuprāt, Jelgavas pašvaldības vadības vienpersonisko, diktatorisko...

Foto

Georga Isersona „Jaunās karadarbības formas” un latviešu valstsgriba

Turpinot par tēmu – pazīsti savu potenciālo ienaidnieku –, jau rakstīju par ģeniālo krievu militāro domātāju Jevgēņiju Mesneru, kura...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: demogrāfija

Uz Zemes ir gājušas bojā daudzas civilizācijas. Zinātne ir noskaidrojusi bojāejas galveno iemeslu. Tas ir civilizācijas iekšējais sabrukums. Katra civilizācija ir bijusi...

Foto

Daži mazemocionāli ideju zibšņi “oligarhu lietas” sakarā

Paklausījos, palasīju dažādus materiālus, kas publiskajā infotelpā pieejami biezā slānī. Pārdomas ir vairākas:...

Foto

Oligarhi, Šlesers un Baznīca

Vai atceramies, kas pirms 15 gadiem Ainaram Šleseram palīdzēja iegūt kāroto varu un deva iespējas piedalīties Latvijas īpašumu sadalē? Tās bija kristīgās...

Foto

Kā es sarakstījos ar „Labklājības” ministriju

Vēlos pastāstīt Pietiek lasītājiem, kā es mēģināju gūt kādu atsaucību no mūsu tā saucamās „Labklājības” ministrijas – un ko es...

Foto

Atmaskot "oligarhus" ir vitāli svarīgi, bet žurnālistikas standarti ir jāievēro

Latvijas Televīzijas komentārs par žurnāla "Ir" rakstu "Preses kastrēšana", kurā atspoguļotas Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja...

Foto

Atklāta vēstule veselības ministrei Andai Čakšai

Piektdien, 30.jūnijā no Jums saņēmu bezpersonisku e-pastu, kas, kā saprotams, bija sūtīts daudziem un kurā Jūs mēģinājāt paskaidrot par Latvijas...

Foto

Ģimenes ārstu streiks, privātpersonu rīcība savu tiesību aizsardzībai

Pārdomas par ģimenes ārstu streiku: vai sabiedrība ir gatava ar aktīvu (uzsverot, aktīvu!) rīcību iesaistīties problēmu risināšanā? Diemžēl...

Foto

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju: labdien, Anda Čakša! Jūsu izmisuma pilnā vēstule ar tradicionālajiem politiķu solījumiem, kuriem neviens vairs...

Foto

Atklāta vēstule – atzinums par likumprojektu „Dzīvojamo telpu īres likums” un pieteikums līdzdalībai likumprojekta pilnveidošanai

Pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas (turpmāk – EM) publiski izsludināto Paziņojumu par...

Foto

Ekoloģiskā katastrofa Latvijas centrā

Ar šo rakstu gribu pavēstīt Jūrmalas bīstamo atkritumu degšanas seku mērogus. Pēc pieejamām ziņām, četrām mājsaimniecībām ir aizliegts lietot aku ūdeni. Tātad...