Latvijas un Baltijas enerģētika virzās katastrofas virzienā
Aivars Strakšas19.02.2025.
Komentāri (143)
Iesaki rakstu: 
Šodien savā mobilajā tālrunī saņēmu trīs slaidus, kas izraisīja nepatīkamu pārsteigumu. Kāds ir apkopojis vēja elektrostaciju (VES) pieteikumus uz šī gada janvāri, uzlicis plānotos vēja parkus uz kartes un padalījies ar pārējiem. Uzskatu par savu pienākumu padalīties tālāk un mazliet pakomentēt. Par vides aspektiem runā daudzi, to es izlaidīšu un pievērsīšos tikai ekonomikas pusei.
Kā redzam, tad uz janvāri kopējās pieteiktās VES jaudas jau sasniedza 18 336 MW ar kopējo vēja elektrostaciju skaitu - 2476 gab. No tiem SIA "Latvijas vēja parki" (Latvenergo) 370 gab, ar kopējo jaudu 2960 MW.
Tas ir pilnīgs vājprāts. Var droši secināt, ka ar enerģētikas politiku valstī neviens nenodarbojas vai arī netiek galā ar pienākumiem. Nekādu ierobežojumu nav, un visas vēlmes tiek apmierinātas. Latvijas tautsaimniecibas un iedzīvotāju intereses pilnībā tiek ignorētas.
Neskatoties uz to, ka Latvijas patēriņš puslīdz droši tiek segts ar abu TEC un Daugavas kaskādes HES jaudām, nekontrolēti un neapdomīgi ir izsniegts tikai VES pusē vien astoņpadsmitkārtīgs nominālo jaudu pārsniegums pret patēriņu. Tas bez saules parkiem, kuru plānotā jauda arī mērāma tūkstošos megavatu.
Ko tas mums nozīmē. Niecīgajā Latvijas elektroenerģijas tirgū, kas vasarā svārstās ap 800 MW, ziemā ap 1000 MW un ar pīķa jaudu līdz kādiem 1500 MW, ir jau ražojošās un pieteiktas jaudas, kas pīķa jaudas pārsniedz apmēram 15 reizes, bet vidējās jaudas 22 līdz 28 reizes.
Jāatgādina ka arī Baltijas tirgus ir mazs. Šodien pīķa jauda pulkst. 8.00 sasniedza nepilnus 4 600 MW. Turklāt kaimiņiem pietiek savu vēja un saules elektrības ražotāju ar vietējām ambīcijām. Neviens tur mūs negaida un pašlaik trūkst tikai vēja un saules. Vai lietuviešiem un igauņiem šorīt kaut cik līdzēja tas, ka viņiem ir vairāk vēja un saules staciju jaudu nekā mums? Vai mums līdzētu papildus 18 GW, ja tie jau būtu izbūvēti?
Pietrūkst kā reiz bāzes jaudu un it sevišķi Lietuvā, kas ir arī lielāka elektroenerģijas patērētāja Baltijā un ir lielā mērā atbildīga par augstajām elektroenerģijas cenām. Šorīt astoņos no rīta Siguldā bija mīnus 16 grādi, pilnīgs bezvējs un saprotams, ka vēl tumšs un no saules enerģijas nekā. Labi, ka mums ir TECi.
No vienas puses varētu likties - kāda tur mums daļa. Lai būvē, cik un ko grib. Valsts nekādas saistības neuzņemsies, un viss būs kārtībā. Ja tas būtu tik vienkārši, tad es te laiku nemaz netērētu.
Pirmkārt, lai šos parkus varētu pieslēgt augstsprieguma un sadales tīkliem, būs jāveic milzīgas investīcijas, kuras sadārdzinās sadales tarifu. Tā kā cita maksātāja, izņemot patērētāju nav, tad viss šis sadārdzinājums būs jāapmaksā patērētājiem, un tie nebūs daži procenti. Sadārdzinājums visdrīzāk būs vairākkārtīgs.
Otrkārt, kā tiks risināts jautājums, kurš vēja un saules parks vējainā laikā ražos elektrību un kuram būs jāatslēdzas? Tikai ar naudu. Maksās par to, ka neražos. Kas to segs? Viennozīmīgi, ka patērētājs. Cita neviena maksātāja šeit nav.
Treškārt, investīciju apmērs. Ja pieņemam, ka 1 MW investīciju izmaksas ir 1 miljons eiro (tas ir minimums), tad sanāk, ka plānotās investīcijas ir virs 18 miljardiem eiro. Šie miljardi būs jāsamaksā no patērētāju kabatām. Vismaz investētāji uz to cer. Caur elektrības cenu vai sadales tarifu, tas šeit nav tik svarīgi. Svarīgi ir saprast, ka ieguldījumi vēja parkos ir mūsu nākotnes izmaksas. Vēl jau papildus nāks plānotā peļņa, kredītprocentu izmaksas, uzturēšanas, apdrošināšanas un remontu izmaksas. Dārgs prieks. It sevišķi, ja nav atbilstošs tirgus apjoms.
Visdrīzāk visi pieteiktie projekti netiks realizēti, bet tomēr. Mums pat 10% no šobrīd pieteiktajiem projektiem jau ir par daudz. Cerības uz eksportu pagaidām nav. Cerības uz ūdeņraža ražošanu lielos apmēros arī nav. Tie visi šobrīd ir tikai sapņi. Vēl stipri tālāki nekā "Rail Baltica". Sasniedzot Baltijas tirgus piesātinājumu, visas investīcijas virs šīm jaudām būs bezjēdzīgas, jo pārdot tāpat neko nevarēs, taču izmaksas būs.
Vai kāds var atbildēt, cik daudz atjaunojamās enerģijas var racionālā veidā patērēt Baltijas tirgus? Vai tas vispār ir rēķināts?
Tāpat diskusijās aizmirstas, ka mums vajadzīga ne tikai elektroenerģija, bet elektroenerģija par konkurētspējīgu cenu. Un kopējā cena mums ir sadales tarifs plus elektrības cena.
Tieši tas ir viens no galvenajiem politiķu uzdevumiem ekonomikas jomā - nodrošināt konkurētspējīgas resursu, tajā skaitā elektroenerģijas cenas. Bez tā visas runas par ekonomikas konkurētspējas paaugstināšanu ir tukšas blēņas.
Ja nekas nemainīsies, tad katastrofa enerģētikas jomā ir ticama. Katastrofa izpaudīsies augstās elektroenerģijas cenās un bankrotējošu vēja parku īpašnieku veidā, kas atstās Latvijas ainavā lēnam brūkošas vēja un saules elektrostacijas.
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
