Latvijas valsts naudas miljonu labuma guvējs attaisno Krimas aneksiju, slavē Kremli: “Baltijas valstis ir tikai pogas pie Krievijas mundiera!”
N. Andersons14.09.2023.
Komentāri (82)
Iesaki rakstu: 
Daudz aprakstīto ceļu kaisāmās sāls iepirkuma shēmu patiesā labuma guvējs Petrs Kravčenko, reizē Lukašenko un Putinam pietuvināts politiķis, Maskavā publiski slavējis Krimas aneksiju un Krievijas rīcību, kā arī paudis nicinājumu Baltijas valstīm, no kuru valsts uzņēmumiem pats vienlaikus saņem miljonus.
Kāds maz zināms un līdz šim nepamanīts ieraksts no 2018. gada konferences jaunā gaismā parāda Petru Kravčenko, kurš kopā ar dēlu (arī Petru Kravčenku) jau vismaz sešus gadus veido ceļu kaisāmās sāls iepirkumu shēmas Latvijā, pārdodot Baltkrievijas sāli VAS “Latvijas Autoceļu Uzturētājs” (LAU) publiskajos iepirkumos — šī augsta ranga Baltkrievijas amatpersona patiesībā ir agresijas atbalstītāja un Baltijas valstu ienaidniece.
P. Kravčenko (attēlā — centrā) bijis Baltkrievijas pirmais ārlietu ministrs deviņdesmitajos gados, pēc tam bijis Baltkrievijas Republikas vēstnieks Japānā, bet tad norīkots par savas valsts pārstāvi Krievijas un Baltkrievijas organizācijā, kuras uzdevums bija veikt priekšdarbus t.s. “Savienotās valsts” (Союзноe государствo) izveidei. Šajā organizācijā P. Kravčenko, būdams vienlaikus pietuvināta persona kā Aleksandram Lukašenko, tā Vladimiram Putinam, ieņēma priekšsēdētāja vietnieka amatu.
Videoierakstā no 2018. gada februāra redzama P. Kravčenko uzstāšanās Maskavā, forumā ar nosaukumu “Savienotās valsts Sabiedriskās palātas noklausīšanās” par tēmu “Par kopīgo Savienotās valsts interešu aizsardzību starptautiskajā arēnā jaunu izaicinājumu un draudu apstākļos” (“Cлушания Общественной Палаты Союзного государства “О совместной защите интересов Союзного государства на международной арене в условиях новых вызовов и угроз”, 12 февраля 2018, Москва”).
Savu uzstāšanos P. Kravčenko izmanto, neilgi pēc tās sākuma attaisnojot Krimas aneksiju un nosodot Kosovas neatkarības iegūšanu no Krievijas sabiedrotās — Serbijas, tad izmanto iespēju atkal un atkal tiražēt dažādas muļķības par Rietumiem, vienlaikus slavējot Krieviju. Visbeidzot viņš citē kādu attiecīgajai auditorijai iepriekš acīmredzot zināmu izteicienu par to, ka t.s. “Pribaļķikas republikas” esot “tikai pogas pie Krievijas mundiera”.
Konkrētajam konferences videoierakstam līdz šim nav bijusi liela popularitāte — tam nākamo piecu gadu laikā sakrājušies tikai ap 200 skatījumiem, kas izskaidro faktu, ka šos P. Kravčenka izteikumus Latvijā nebija pamanījuši vēl tajā periodā, kamēr mediji daudzkārt ziņojuši par LAU sāls iepirkuma shēmām.
Jau rakstīts, ka Latvijā un Lietuvā darbojas divas firmas SIA “Lat Salt Trade” un “Lit Salt Trade” UAB, kuras ilgus gadus nodarbojās ar Baltkrievijā no akmenssāls (halīta) ražotās tehniskās sāls importu ceļu kaisīšanas vajadzībām. Lielākais noņēmējs bija valsts uzņēmums LAU, kurš savus iepirkumus izsludināja apbrīnojami kreatīvos veidos, lai par vienīgo (vai vismaz lielāko) piegādātāju izrādītos šīs firmas, kuru patiesā labuma guvējs ir P. Kravčenko, savukārt valdē — viņa dēls.
Pirmo reizi šīs firmas publiski izgaismojās 2020. gadā, kad tām piederoši sāls kalni stāvēja zem klajas debess Rīgas ostā, draudot pārsālīt Daugavas akvatoriju un izraisīt ekoloģisko katastrofu, ja uznāktu lietus un ieskalotu sāli upē. Drīz vien sērija ar iesniegumiem par abu minēto firmu darbību rādīja ainu, kas lika domāt par cenas uzskrūvēšanu un nodokļu mahinācijām — atvedot sāli no Soļigorskas līdz Gulbenei, tās cena pamanījās pieaugt no 6 eiro tonnā līdz 54 eiro, un vienalga netika nomaksāta ievedmuita.
Bet jau 2020. gada maijā, kad ziema un ceļu kaisīšanas sezona bija pilnībā cauri, tieši pirms svētku brīvdienām LAU pamanījās izsludināt konkursu sāls iepirkumam 23 tūkstošu tonnu apjomā — sagadīšanās pēc tieši tik, cik P. Kravčenko bija palikusi nepārdotā prece, ko nebija izdevies norealizēt īpaši siltās un maigās ziemas dēļ, kaut arī pašam LAU vēl noliktavās pa visu Latviju stāvēja neizlietoti 30 tūkstoši tonnu, ko nevajadzēja izkaisīt tieši tā paša iemesla dēļ: gadījās neparasti silta ziema.
Kad vēl atklājās, ka divas nedēļas iepriekš tas pats LAU iznomājis P. Kravčenka firmai tukšu noliktavu, kurā LAU vajadzīgā sāls tiks glabāta, jau rēķinoties ar 23 tūkstošu konkursa iznākumu, Saeimas pacietības mērs bija pilns — parlamentārieši pieprasīja paskaidrojumus no LAU, taču valsts uzņēmums savus paskaidrojumus valstij… noslepenoja.
Redzot notiekošo un negribot ar to samierināties, ceļu būvē strādājošie vienkāršie darbinieki sāka piesūtīt medijiem arvien jaunus un jaunus faktus, dokumentus par shēmām un fotogrāfijas par sankciju pārkāpšanu, kā rezultātā amatu zaudēja LAU padomes priekšsēdētājs Uldis Reimanis. Atkāpās arī LAU valdes priekšsēdētājs Raitis Nešpors. Taču shēmas turpinājās: pagājušogad iedzīvotāji nofotografēja, ka sankcijām pakļautā “Belaruskālija” vagoni bez problēmām turpina ripot uz vienu konkrētu noliktavu Gulbenē, kura izrādījās piederam tai pašai P. Kravčenko firmai.
Pilns P. Kravčenko politiskās uzstāšanās ieraksts:
https://www.youtube.com/watch?v=1vI2EsSTDy4
Aizdomas par miljonu shēmām ar Baltkrievijas tehniskās sāls piegādēm Baltijas valstīm
Divas stundas pirms svētku brīvdienu sākuma valsts uzņēmums izsludina iepirkumu... sālij, apjoms - 23 tūkstoši tonnu
Valsts uzņēmums: pēc pagājušās ziemas mums ir krājumā 30 tūkstoši tonnu sāls, bet mums vajag pirkt vēl un jau tagad
Mērkaķa ātrumā tiek virzīts apšaubāmais ceļu kaisāmās sāls iepirkums, kamēr Saeima nav paspējusi reaģēt
Jauni dokumenti liek secināt: pēkšņais 23 tūkstošu tonnu sāls iepirkums par valsts naudu bijis iepriekš sarunāts līdz vissīkākajām detaļām
Kā Latvija apmaksā Lukašenko režīmu, sponsorējot brīvību un cilvēktiesības nīstošo režīmu ar tavu un manu nodokļu naudu
Pēc ceļu kaisāmās sāls shēmu īstenošanas klusi un nemanāmi atkāpies valsts uzņēmuma priekšsēdētājs
Pēc PIETIEK publikāciju sērijām par shēmām autoceļu uzturēšanā amatu varētu būt zaudējis Uldis Reimanis
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
