Latvijas valsts savdabīgie "noslēpumi" - sākam publicēt fragmentus no "Ādamsona failiem"
PIETIEK18.10.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
„2020. gada 1. oktobrī plkst. 17:26 J. Ādamsons no viņa rīcībā esošās e-pasta adreses [email protected] nosūtīja uz G. Silonova rīcībā esošo e-pasta adresi 40 Microsoft Word dokumentu failus ar dažādiem nosaukumiem, kuri liecina par mērķtiecīgu ziņu vākšanu. 13 no minētajiem failiem satur mērķtiecīgi iegūtas un publiski nepieejamas ziņas par korupciju A/S “Centrāltirgus”, situāciju ar kontrabandu saistītajos organizētās noziedzības grupējumos, uzņēmēja D. Peimaņa slepkavību, Valsts drošības dienesta darbinieka vārdu, uzvārdu un iespējamiem informācijas avotiem, kā arī politisko nozīmīgu personu ietekmi uz Valsts drošības dienesta priekšnieku, kredītiestādēm, pret kurām strādā Finanšu iz.lūkošanas dienests un Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvalde, narkotiku kontrabandu, kuru organizē A. Sparāns un J. Jurašs, un par P. Rebenoka slepkavību,” – šādi Valsts drošības dienests lēmumā par aizdomās turētā statusa noteikšanu apraksta „krievu spiega” Jāņa Ādamsona izsūtītās „neizpaužamās ziņas”.
Sākot publicēt absurdākos un smieklīgākos „noslēpumus”, kuru pārsūtīšanas dēļ J. Ādamsons jau kopš jūnija atrodas apcietinājumā, Pietiek šodien publisko „mērķtiecīgi iegūtās un publiski nepieejamās ziņas” par pirms divdesmit gadiem notikušo uzņēmēja Daiņa Peimaņa slepkavību, kuras sastāv no vispārzināmas preses informācijas apkopojuma, kas papildināts ar diezgan izplatītu baumu (tekstā saglabāta oriģinālrakstība):
„2000.gada decembrī pie Strazdes pagrieziena uz šoseju Rīga—Ventspils ar četriem šāvieniem galvā automašīnā tika nogalināts spirta rūpnieks Dainis Peimanis. Viena no sākotnējām versijām: par konkurenci legālajā un nelegālajā spirta ražošanā un pārdošanā.
Izdalīta arī versija par iespējamo konkurenci degvielas tirgū, kas saistās ar iecerētās bioetanola ražotnes celtniecību. Aptuveni mēnesi pirms slepkavības Saeimas deputāti bija atbalstījuši 8,9 miljonu latu valsts garantiju izsniegšanu Jaunpagasts plus bioetanola ražotnes projektam. Pēc Daiņa Peimaņa nāves uzņēmums valsts garantijas tā arī neizmantoja.
Gadu iepriekš Rīgas centrā tika nošauts Kalsnavas spirta rūpnīcas faktiskais līdzīpašnieks Arnis Šķesteris un notika spirta biznesā iesaistītā Māra Millera slepkavības mēģinājums Rīgas centrā.
Par D.Peimaņa slepkavības izpildītāju tiek uzskatīts Normunds Rīkurs, kurš pats tika nogalināts neilgi pēc sava upura nāves. Saistībā ar D.Peimaņa nāvi savulaik tika locīts gan nesen nogalinātās uzņēmējas Ellas Ivanovas vīra Igora Ivanova, gan uzņēmēja Mihaila Saifuļina un bijušā policista Jurija Kreslova vārds, tomēr pierādījumi tam netika gūti.
Nav lieki atgādināt, ka ar lietu nodarbojās prokurors Nazarovs, kurš 2003.gada 3. aprīlī tika aizturēts par kukuļa, 50 000 ASV dolāru, pieprasīšanu no bijušā policista Jurija Kreslova un vēlāk tika par to notiesāts.
Saistībā ar spirta uzņēmēju slepkavībām notiesāti vairāki izpildītāji, taču neviens pasūtītājs nav noskaidrots. Bieži I.Ivanova vārdu prese piesauca 1996.gada vidū, kad jūnijā Maskavā tika nogalināts B.L.B. korporācija prezidents Valērijs Ļihačovs, bet pēc diviem mēnešiem Latvijā nošāva Igoru Condu — viņa vadītā firma Europe Center uzbūvēja lielveikalu Mols.
Arī pret I.Ivanovu tovasar tika vērsts uzbrukums — viņa automašīnu uzspridzināja Rīgas centrā. Toreiz šos noziegumus izskaidroja ar to, ka I.Ivanovs, M.Saifuļins, V.Ļihačovs un I.Conda Krievijā aizņēmušies lielu naudu, taču vēlāk nav varējuši to atdot.
2002.gada decembrī tika notiesāti 2000.gada skaļākā nozieguma – uzņēmēja Daiņa Peimaņa slepkavības izpildītāji. Rinalds Bukša saņēma 8 gadus un Dainis Politiko piecus gadus cietumsoda. Šāvējs un galvenais izpildītājs Normunds Rīkuris drīz pēc nozieguma izdarīšanas tika atrasts nogalināts.
2020.gada 23.septembrī Kontakts pastāstīja, ka Dainis Peimanis ir bijis Latvijas balzams ģenerāldirektors un spirta ražošanas kompānijas Jaunpagasts Plus saimnieks. Latvijas Balzāmu laikā, kad to vadīja D.Peimanis gribēja nopirkt Krievijas uzņēmējs (oligarhs) Jurijs Šeflers, bet D.Peimanis tam traucēja. Lai darījums notiktu “bārda” (Andris Šķēle) caur uzņēmēju Igoru Ivanovu pasūtīja D.Peimaņa slepkavību, kas arī tika realizēta pēc kā Latvijas Balzāms nonāca Jurija Šeflera īpašumā.”
Turpinājums sekos.
Seko mums 
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
