Iesaki rakstu: 
Jautājums – vai ir vēl kāda demokrātiska valsts, kur ar 33,5% nederīgiem pasta balsojumu biļeteniem vēlēšanas tiek atzītas par derīgām?
14. Saeimas vēlēšanās ārzemju balsojumu 33,5% nederīgo pasta biļetenu fakts pats par sevi liecina, ka vēlēšanu sistēmā visai noteikti kaut kas nav kārtībā. Vēl te der atgādināt, ka ārzemju vēlētāju balsojumu līderis ar Latvijas vēsturē augstāko plusu skaitu bija toreizējais ārlietu ministrs, pašreizējais prezidents, Vienotības kardināls Edgars Rinkēvičs, no kā nākas secināt, ka visai ekskluzīva tiem ārzemju latviešiem ir deputātu izvēles gaume.
Rinkeviča plusiņu fenomens man šķiet vēl aizdomīgāks, it īpaši, ja ņem vērā, ka tieši dažas dienas pirms 14. Saeimas vēlēšanām tika mainīts vairums ārzemju CVK komisiju, kas cita starpā arī nevarēja notikt bez Rinkēviča "svētības".
Dīvaini arī tas, ka lēmumi par CVK komisiju maiņām bija atsevišķi par katru komisiju, nevis ietverti vienā rīkojumā:
Ārzemju vēlēšanu iecirkņu komisijās parasti nav novērotāju vai citu partiju pārstāvju, līdz ar to plusiņus skaitītāji pievilkt var pēc vajadzības, un plusiņu viltojumu neviens tā īsti nevar pārbaudīt, jo atšķirībā no mūsu pienākuma dokumentus glabāt gadiem CVK biļetenus iznīcina drīz pēc vēlēšanām, lai gan, manuprāt, biļeteni ir pat svarīgāki dokumenti nekā tie, ko mums liek glabāt, ja nu VID sagribas tos redzēt.
Prese tad augstākminētās dīvainības neizgaismoja, vien sausi norādīja uz faktiem.
Publikāciju izveidoju saistībā ar Māra Ruka interviju, kurā tika intervēts vēlēšanu procesa dalībnieks Renārs Kadžulis: https://www.facebook.com/maris.ruks.1/videos/3772703669641833. Tur arī atklājās paradoksālas detaļas, kuru dēļ balsojumi tika atzīti par nederīgiem.
"Ģeniālo" instrukciju iniciators bija CVK loceklis, Nacionālās apvienības biedrs Ritvars Eglājs, kurš sabiedrībai ir vairāk zināms kā visai dīvains CVK darbinieks, kas klientu pieņemšanas joprojām veic pēc Covid laika tradīcijām, īpašā maskā, kas vairāk atgādina viduslaiku mēra daktera masku ar knābi.
Pēdējā brīdī (dažas stundas pirms vēlēšanām) izdoto instrukciju dīvainība ir tajā, ka pirmsšķietami bez racionāla izskaidrojuma biļeteni bija jāsūta nevis uz tās valsts vēstniecību, kurā atrodās vēlētājs, bet uz kaimiņu valsti, piemēram Itālijā dzīvojošiem latviešiem bija jāsūta uz Franciju, lai gan Latvijas vēstniečiba ir arī Itālijā, Lietuvā dzīvojošiem jāsūta uz Poliju, Igaunijā dzīvojošiem uz Somiju, u.t.t, kā arī vēl virkne instrukciju dīvainību, kas visai noteikti ietekmēja rezultātu.
Lai ieviestu haosu, neko daudz nevajag, pietiek, ja deģenerātus paslavē un ieceļ vadībā, zagļiem ļauj zagt un meļiem melot, pārējo tie paveiks paši. Protams, tas neattiecas uz šī konkrētā "karuseļa" autoru - Nacionālās apvienības CVK kadru Ritvaru Eglāju, kā redzam, ap un ar viņu viss ir galīgā kārtībā un ūberdrošībā, jo viņa radīto vēlētāju filtru spēj pārvarēt vien pareizie vēlētāji vai viņa jaunāko instrukciju izmaiņu attapīgākie atradēji, kā arī visai noteikti tas neattiecās uz neaptraipītās reputācijas Rinkēviču, jo karalis ir dzīvs, pie kam ar Pāvesta svētību par bezgrēcīgu atzīts.
Faktoloģija liek secināt, ka, neskatoties uz to, ka vēlēšanas vairs nav atceļamas, ir aizdomas, ka 33,5% nederīgu biļetenu nevar būt nejaušība un nevar tikt atzīta par labu esam demokrātijā, līdz ar to, manuprāt, nozieguma sastāva esamība visdrīzāk pastāv un tā ir jāizmeklē, jo šis ir tas gadījums, kur ir radīts būtisks kaitējums netikai ēlētājiem , kā datu subjektiem kuri nav informēti par viņa balsu derīgumu, bet arī ir radīts būtisks apdraudējums valsts reputācijai un finanšu izmantojuma lietderībai (kā tika izlietots finansējums vēlētāju aktivitātes palielināšanai).
Ja aizdomas apstiprināsies, pieļauju, ka skandāli par Kariņa lidojumiem un Vienotības aplokšņu algu iespējamām opcijām liksies vien pumpuriņi, salīdzinot ar to trobeli, ko var šacelt šis skandāls, jo tas var izskanēt visai tālu pat aiz valsts robežām.
Katrā ziņā es neesmu nekāds eksperts vai soģis, tie ir vien mani viedokļi, kuru patiesumu vai tieši pretēji maldību derētu pāŗbaudīt kādai kompetentākai institūcijai, kas ir tiesīga šadus fakts izmeklēt un nosaukt atbildīgās personas, tajā skaitā mani, ja reiz es ar šo publikācijas jautājumu kādam būšu radījis kaitējumu.
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
