Latvistikas politiskā seja un etnopolitoloģija

Tautas politikas un tautas mentalitātes vienotība ir vienmēr pastāvējusi. Taču ne vienmēr šī vienotība tika fiksēta, akcentēta un novērtēta, lai mācītos un saprātīgi koriģētu turpmāko darbību. Latviešu tautas mentalitātes vienotība ar latviešu tautas politisko dzīvi līdz šim nav bijusi analītiskās domas priekšmets. Tagad pievērsties šai vienotībai rosina ne tikai jaunākie notikumi Latvijas Republikā, bet arī jaunā zinātniskā disciplīna – etnopolitoloģija. Tās pirmie panākumi var lieliski palīdzēt apgūt latviešu tautas mentalitātes ietekmi uz latviešu tautas politisko praksi.

Etnopolitoloģija ir jauna zinātniskā disciplīna. Par tās sākumu uzskata publikācijas par etnopolitiku. Tiek nosauktas divas amerikāņu zinātnieku publikācijas XX gadsimta otrajā pusē. Vēsturiski pirmā publikācija bija Rietumos slavenā kapitālisma kritiķa Maikla Parenti (Michael Parenti, 1933) 1967.gadā kādā periodiskajā izdevumā ievietotais raksts „Etnopolitika un etniskās identifikācijas dzīvotspēja”. Otrā publikācija bija vēsturnieka Džozefa Rotšilda (Joseph Rothschild, 1931-2000) monogrāfija „Ethnopolitics: A Conceptual Framework”. Grāmatu 1981.gadā Ņujorkā izdeva Kolumbijas universitātes apgāds. Dž.Rotšilds bija minētās universitātes profesors.

Etnopolitoloģijā atzīst Maikla Parenti viedokli par jaunās zinātniskās disciplīnas priekšmetu. Viņa ieskatā etnopolitoloģija pēta etnosa mentalitātes un etnosa kultūras, etnosa sociālās struktūras un tajā ietilpstošo etnisko grupu statusa un specifikas ietekmi uz politiku, kā arī šīs politikas atbalsošanos attiecīgā etnosa (tautas) dzīvē. Tādējādi pret etnopolitoloģijas priekšmetu izturas kā pret tipisku kultūras elementu, ņemot vērā bumeranga principu; proti, cilvēki izdomā jaunu kultūras elementu un pēc tam jaunais kultūras elements kā bumerangs atgriežas pie saviem „metējiem” un sāk viņus izmainīt. Šajā gadījumā jaunais kultūras elements ir etnopolitika. Vispirms etnosa mentalitāte nosaka etnopolitiku. Pēc tam praktiski realizētā etnopolitika sāk koriģēt etnosa mentalitāti.

Etnopolitoloģijas empīriskā bāze ir pasaules valstu etnopolitika – politisko parādību un procesu etniskā determinētība un etniskais ietērps. Citiem vārdiem sakot, etniski psiholoģiskā faktora funkcionēšana tautu politiskajā dzīvē. Etnopolitoloģijas misija ir zinātniski analizēt doto empīrisko bāzi un par to izstrādāt teorētiskās zināšanas dažādu likumsakarību, teoriju, koncepciju, hipotēžu formā.

Kā liecina jaunās zinātniskās disciplīnas nosaukums, runa ir par diviem komponentiem – etnosu un politiku, un to pārstāvniecību zinātnē. No vienas puses zinātniskās uzmanības centrā ir etnoss (tauta), bet no otras puses zinātniskās uzmanības centrā ir politika. Respektīvi, politisko fenomenu (valsts institūtu, politiskās varas, politiskās elites, politiskās ideoloģijas) ģeneratīvā saistība ar etnosu – tā politiskās mobilizācijas spējām, politikas nacionālo specifiku, pilsoniskās sabiedrības darbību, sociuma politisko apziņu un politisko uzvedību, ļaužu iespēju iesaistīties politiskajos procesos. Etnosu pārstāv etnoloģija. Politiku pārstāv politoloģija.

Starp etnoloģiju un politoloģiju etnopolitoloģijā ir noteikta hierarhija. Primārā ir politoloģija. Etnopolitoloģijā tā nav „tīra” politoloģija, bet etniski tonēta politoloģija. Tātad etnopolitoloģijā tiekamies ar etniskuma caurvītu politoloģiju, uz kuru jaunajā zinātniskajā disciplīnā gulstas vislielākā slodze. Etnopolitoloģijā etniskais figurē kā politiskais resurss un atspoguļojas kā etniskuma politizācijas rezultāts.

Rietumos jaunā zinātniskā disciplīna nesastapās ar pretestību. XX gadsimta nogalē universitātēs sāka lasīt lekciju kursus etnopolitoloģijā, publicēja rakstus, grāmatas. Pēc PSRS sabrukuma etnopolitoloģija strauji nostiprinājās arī Krievijas augstākajā izglītībā. Izdotas vairākas mācību grāmatas. To autori ir pazīstami speciālisti etnoloģijā, etnosocioloģijā, etnopsiholoģijā. Visu zinošajā „Google” ievadot latviešu valodā vārdu „etnopolitoloģija”, tiek norādīta tikai viena publikācija portālā „Pietiek” 2014.gada 17.janvārī. Tā ir eseja „Mentalitātes valsts eksāmens”. Tajā etnopolitoloģija tiek nosaukta kopā ar citām zinātnes disciplīnām, kuras pievēršas tautu mentalitātei.

Etnopolitoloģijas kognitīvo saturu nosaka tik tikko minētie divi komponenti – etnoss un politika. Zinātniskajā pētniecībā analītiski ir jāapskata gan etnoss (tauta), gan politika.

Piemēram, etnosa analītikā ir jāņem vērā materiāls, kas koncentrējas tautas kolektīvajā apziņā - prātā, jūtās, gribā, raksturā, temperamentā, kā arī tautas sociālās dzīves notikumos, jo tas viss ir konkrētas formas tautas mentalitātes emanācijai (izstarošanai) etnopolitikā, kad tautas talantīgums pārvēršas savdabīgā ģenialitātē, nodrošinot psiholoģisko komfortu saskarsmē ar citiem etnosiem. Diemžēl mēdz būt arī nelabs tautas talantīgums, vēloties pakļaut citus etnosus.

Etnoss un etniskais ir galvenās kategorijas etnoloģijā, kuras zinātniskā pieredze ir jāizmanto etnopolitoloģijā. Par etnosu dēvē tautu, cilšu apvienību, etnisko grupu, kurai piemīt kopība. Jēdzieni „etnoss” un „tauta” ir sinonīmi. Tāpēc šajā tekstā pēc vārda „etnoss” iekavās tiek norādīts vārds „tauta”.

Par etnisko sauc etnosa kultūras atšķirību komplektu. Tajā ietilpst gan paša etnosa fiksētās un akceptētās atšķirības, gan citu etnosu fiksētās atšķirības. Paša etnosa akceptētās atšķirības ir etnosa pašapziņas pamatā. Uz etnosa pašapziņu var atsaukties arī citu etnosu fiksētās atšķirības, kuru objektīvo pamatotību atzīst attiecīgais etnoss.

Etnosa atšķirības mēdz būt visdažādākās. Zinātne nav definējusi etnosa atšķirību kanonisko komplektu. Tradicionāli tajā iekļauj tādas atšķirības kā izcelsme, vēsturiskā atmiņa, ģeogrāfiskā teritorija, valoda, antropoloģiskais tips, reliģiskie uzskati, materiālās kultūras elementi. Tradicionāli iekļauj arī mentalitātes iezīmes – etnopolitoloģijai aktuālu materiālu.

Vienlīdzības zīmi var likt starp etnisko atšķirību komplektu un to, ko mūsdienās pieņemts dēvēt par etnisko identitāti vai kultūras identitāti. Abos gadījumos runa ir par vienu un to pašu; proti, etnosa sevišķumu, savdabīgumu un īpatnību kopumu, ar ko konkrētā tauta atšķiras no pārējām tautām.

Pēcpadomju gados latviešu etniskās identitātes noskaidrošana kļuva akadēmiskā mode. Uz jautājumiem „Kas ir latviešiem centrālais identitātes elements? Kas ir tā lieta vai doma, par kuru mēs stāvam un krītam? Un vai ir vispār kaut kas, kas latviešiem kā tautai ir svarīgi?” centās atbildēt daudzi augstskolu pasniedzēji un zinātnisko iestāžu līdzstrādnieki. Tas ir noderīgs materiāls etnopolitoloģijai.

Tiesa, latviešu etniskās identitātes noskaidrošanu nākas turpināt. Turklāt nākas turpināt stingri zinātniskā veidā. Daudzās līdzšinējās publikācijās par latviešu etnisko identitāti prevalē atklāts šarlatānisms. Piemēram, smieklīgi ir akcentēt tādas latviskuma identitātes pazīmes kā  „latvieši kā dziedātājtauta”, „latvieši kā zemnieku tauta”, „latvieši kā intelektuāla nācija”. Pats par sevi ir saprotams, ka šajās identitātēs nekā oriģināla nav uz cilvēces fona. Identitāte „latvieši kā intelektuāla nācija” ir ne tikai ļoti smieklīga, bet apliecina arī neprasmi pareizi lietot jēdzienu „nācija”. Sanāk, ka latvieši no citām tautām atšķiras ar intelekta (prāta) esamību!?

Etnopolitoloģiju pamatā interesē etnisko atšķirību atspoguļošanās politikā. Tas var notikt visdažādākajos aspektos. Piemēram, etniskais un politiskā apziņa, etniskais un nacionālā neatkarība, etniskais un valstiskums, etniskais un vara, etniskais un demokrātija, etniskais un politiskā brīvība, etniskais un etniskās minoritātes,  etniskais un etnopolitiskie koncepti (asimilācija, integrācija, multikulturālisms, genocīds), etniskais un globalizācija.

Latviešu tautas mentalitāte (etnopolitoloģiski intriģējošākais segments) ļoti uzskatāmi un ar daudziem konkrētiem piemēriem atsedzās aizvadītajos 30 gados. Tam bija dedzīgs iegansts. Pēc PSRS sabrukuma latviešu tauta vaigu vaigā saskārās ar nopietnu eksāmenu. Tāds eksāmens bija tautas pārbaudījums ar brīvību, varu un naudu. PSRS sabrukuma rezultātā latviešu tautai atkal (tāpat kā pēc I Pasaules kara) tika dota iespēja dibināt nacionāli suverēnu valsti. Latviešiem radās izdevība valdīt pašiem un savu dzīvi iekārtot saskaņā ar savu attieksmi pret brīvību, varu un naudu.

Dotais pārbaudījuma formāts ir plaši sastopams cilvēces vēsturē. Tādu pārbaudījumu faktiski ir izturējusi ikviena tauta, dibinot savu valsti. Rezultāti ir bijuši atšķirīgi, sākot ar tautas valstiskās nekompetences pierādījumiem vai „Failed state” apkaunojošās reputācijas iegūšanu un beidzot ar cilvēkiem cienīgu dzīvi savā valstī gadsimtiem ilgi. Tautai valsts izveide un pārvaldīšana kļūst savdabīgs politiskais, morālais, intelektuālais, psiholoģiskais, profesionālais izaicinājums un rūdījums, gribasspēka, enerģijas un pasionaritātes eksāmens. Ja tauta iztur eksāmenu, tad tauta ir sasniegusi vēsturiskās attīstības mērķi. Tautai tāds mērķis ir savas valsts izveidošana un pašlepna dzīve savā valstī. Nacionāli suverēnas valsts izveidošana ir vienīgais un galvenais tautas vēsturiskās attīstības mērķis. Tāda ir transcendentālā, varētu teikt – Dieva novēlētā, tautas pastāvēšanas metafiziskā jēga. Saprotams, nekur nav teikts, kurai tautai ir jābūt sava valsts. Tāpat nekur nav teikts, kurai tautai var nebūt sava valsts, un tā var nekārtot minēto eksāmenu. Cilvēces vēsturē daudzām tautām nekad nav bijusi sava valsts.

Nopietnā eksāmena rezultāts ir atkarīgs no tautas politiskās apziņas; respektīvi, tautas politiskās apziņas gatavības veidot un uzturēt savu valsti. Tautas politisko apziņu nosaka tautas mentalitāte. Mentalitātei ir determinējoša enerģija, cēloniski diktējot tautas darbību, uzvedību un komunikāciju. No mentalitātes ir atkarīgs viss, ko ļaudis domā un dara. Mentalitātes determinismam ir visaptverošs spēks.

Etnopolitoloģijai ļoti svarīgi ir tas, ka mentalitāte nosaka tautas ētosu – morāles normu, principu un ideālu kopumu, kas ir pamatā ļaužu tikumiskajai pārliecībai un virza ļaužu darbību. Kāda ir tautas mentalitāte un tās centrētais tautas ētoss, tāda būs arī tautas politiskā apziņa. Ja, piemēram, kādā tautā populārs ir savstarpējais naidīgums, neuzticība, skaudība, nodevība, krāpšanās, melošana, liekulība, zemiskums, tad šī mentālā patoloģija atbalsojas arī tautas politiskajā apziņā.

Par latviešu tautas politisko apziņu ir pieejams samērā plašs materiāls. Etnopolitoloģija var izmantot, piemēram, šādu secinājumu: „Kopš 1991. gada savu valsti latviešu sabiedrība īsti padomiskā garā joprojām neuzskata par vērtību, nespēj adekvāti novērtēt valsts esamības nozīmi. Tās ir abpusēji saistītas lietas: valsti nevar attīstīt, ja trūkst nacionālās pašapziņas, un pašapziņas nav, ja valsti neuztver kā vērtību”.

Saprotams, tas ir ļoti būtisks un reizē nepatīkams secinājums. Tas liecina par latviešu nihilistisko attieksmi pret brīvību. Brīvības izpausme ir valsts. Ja valstij nav nekādas vērtības, tad arī brīvībai nav nekādas vērtības, un tautas mentalitātē brīvība ir nostumta tumšā nomalē.

Brīvības izpratne ir mentalitātes elements, un tādējādi ir arī kultūras elements. Kultūra ir sistēmiska un dinamiska parādība. Kultūra nestāv uz vietas. Mainās kultūra un reizē mainās arī brīvības izpratne.

Šajā ziņā etnopolitoloģijai pie mums ir jārespektē negatīva parādība. Pēc PSRS sabrukuma Latvijā tāpat kā citās bijušajās padomju republikās ar Krieviju priekšgalā radās tādi dzīves apstākļi, kad aktuāls kļuva jauns brīvības veids – noziegumu brīvība. Noziegumu brīvība ir iespēja (brīvība) nesodīti pastrādāt tādus noziegumus, kurus vēl nesen neviens normāls cilvēks neuzdrošinājās pastrādāt un par kuru pastrādāšanu agrāk vienmēr tika saņemts sods – tiesā formulēts sods vai sabiedriskais sods. Turpretī noziegumu brīvības laikā Saeimā tiek pieņemti likumi, kuri ir izdevīgi vienai sabiedrības daļai – oligarhijai un tās vajadzību apkalpojošajai valdošajai kliķei. Noziegumu brīvība kalpo skaitliski niecīgai sabiedrības daļai un pie tam tādai sabiedrības daļai, kura ar juridiskajiem aizliegumiem cenšās izvairīties no soda par pastrādātajiem noziegumiem. Tādējādi notiek noziegumu leģitimācija – atzīšana par likumīgu. Principā visi zina, ka ir pastrādāts noziegums. Taču tajā pašā laikā juridiski tiek fiksēts, ka tas nav noziegums un to ir aizliegts interpretēt kā noziegumu.

Neapšaubāmi, gadu desmitiem ilgā dzīve noziegumu brīvības amorālajā atmosfērā degradējoši atsaucas uz tautas etniskumu, tautas mentalitāti, tautas kultūru, tautas politisko apziņu. Etnopolitoloģija ir spiesta nodarboties ar negatīvu materiālu, ja tā vēlas objektīvi izpildīt savu misiju. Latvijā „degradācijas analītika” jau ir daudz paveikusi, un etnopolitoloģijai atliek vienīgi šo veikumu apgūt un teorētiski vispārināt.

Tas lielā mērā attiecas arī uz politisko fenomenu analīzi, noskaidrojot politiskās varas, politiskās elites, politiskās ideoloģijas un citu politisko fenomenu interpretāciju latviešu politiskajās norisēs. Etniski psiholoģiskā faktora funkcionēšana tautas politiskajā dzīvē ir aplūkota daudzās publikācijās. Vairāk vai mazāk analītiski apskatīts ir latviešu priekšstats par valsti, valsts suverenitāti, politisko varu, valsts institūtiem, valsts nāciju, patriotismu, etnocentrismu, nacionālismu, multikulturālismu, ģeopolitiku, taisnīgumu un tiesiskumu, pilsonisko sabiedrību, nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko valstiskumu, garīgās kultūras mantojuma politizāciju, latviešu valodas politizāciju, kā arī nacionālās valsts atmiršanu t.s. globalizācijas laikmetā, kad jauno paaudžu mentalitātē stabilu vietu jau ir ieņēmis kosmopolītisms un „globāla cilvēka” modīgais kults.

Piemēram, daudzi teksti ir veltīti latviešu ieskatiem par Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību, Satversmes papildināšanas nepieciešamību, politisko organizāciju dibināšanas vietējām tradīcijām, elektorāta izturēšanos vēlēšanu laikā, masu komunikācijas lomu politikā, ideoloģijas saturu un funkcijām. Nesaudzīgi ir kritizēta no Rietumiem ievazātā neoliberālisma un postmodernisma deģenerējošā ietekme uz latviešu kultūru un tajā skaitā uz tās sastāvdaļu, kuru dažkārt mēdz dēvēt par politisko kultūru. Vārdu sakot, etnopolitoloģija pie mums var balstīties uz noteiktu iestrādi, un Latvijā etnopolitoloģija netiekas ar Toričelli „tukšumu”.

Novērtē šo rakstu: