Lauku atbalsta dienests noslepenojis Bērziņu ģimenes „aktīvās atpūtas kompleksa” atskaites
L. Lapsa01.06.2011.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Lauku atbalsta dienests, caur kuru bijušā baņķiera, tagadējā Valsts prezidenta posteņa kandidāta Andra Bērziņa ģimenes locekļi saņēmuši 178 tūkstošu latu lielu valsts un ES finansējumu Bērziņa lauku īpašuma pārbūvei par „nepiederošas personas” neuzņemošu „aktīvās atpūtas kompleksu”, par ierobežotas pieejamības informāciju pasludinājis šī uzņēmuma atskaites, no kurām varētu kļūt skaidrs, cik lietderīgi ir mēģināts izmantot saņemtos līdzekļus.
Pietiek jau informējis, ka Bērziņa meitai oficiāli piederošā un viņa dēla vadītā uzņēmuma Kājiņas B celtņu komplekss, kas atrodas uz šai kompānijai paša Bērziņa iznomātas zemes Amatas krastā, ir patiešām iespaidīgs. Teorētiski šeit patiešām varētu iemitināt veselu pulku viesu, kas meklē aktīvas atpūtas iespējas. Turklāt jau kopš 2004.-2005. gada, kad Bērziņa bērnu uzņēmums saņēma Lauku atbalsta dienesta finansējumu „aktīvās atpūtas kompleksa celtniecībai”, tas visās oficiālajās atskaitēs tā arī ir norādījis – ka „plānots paplašināt saimniecisko darbību, piedāvājot daudzveidīgāku atpūtas kompleksa pakalpojumu klāstu”, savukārt „galvenā uzmanība veltīta jaunu klientu piesaistei”.
Taču pašā iespaidīgajā kompleksā un tā apkaimē nekas neliecina, ka šeit tiktu gaidīts kāds viesis, izņemot Bērziņu ģimenes locekļus, radus un draugus. Nevis norāde uz viesu namu vai aktīvās atpūtas kompleksu, bet gan „ķieģeļa” zīme ar norādi „privātīpašums” un automašīna ar suni un diviem sargiem, kas raida prom negaidītus apmeklētājus un izsaka dziļdomīgas piezīmes par lodi ribās, - šādi potenciālie viesi, kurus tik ļoti meklējot Bērziņa bērniem oficiāli piederošais „lauku tūrisma uzņēmums” Kājiņas B, tiek sagaidīti jau netālu no zemes ceļa sākuma, pa kuru jādodas, lai no Līgatnes-Cēsu ceļa nokļūtu līdz Bērziņu ģimenes „viesu mājai”.
Savukārt no Lauku atbalsta dienesta sniegtajām ziņām izriet, ka SIA Kājiņas B pat dibināta tikai divas nedēļas pēc tam, kad izdevies saņemt līdzekļus programmā ar pilno nosaukumu „LAP 3.atbalsta programmas Lauku ekonomikas dažādošana, veicinot alternatīvos ienākumu avotus 3.1.apakšprogramma Lauku ekonomikas dažādošana, veicinot alternatīvos ienākumu avotus”. Tās ietvaros Bērziņu ģimenes locekļi alternatīvajos ienākumos no Lauku atbalsta dienesta saņēmuši 178 tūkstošus latu.
Izrādās, jau pirms šo līdzekļu saņemšanas objektā atradušās gan vairākas ēkas, gan arī izdevumā SestDiena nesen aprakstītais Bērziņu personiskais slēpošanas kalns, ko Lauku atbalsta dienesta apraksta šādi: „Īpašumā atrodas kalns, kura nobrauciena garums ir 200 m. Kalns ir aprīkots ar apgaismojumu, tajā ir izveidotas divas kalnu slēpošanas trases. Abas trases ir aprīkotas ar pacēlājiem un ir apgaismotas.” Savukārt saņemtā nauda oficiāli bijusi paredzēta tenisa kortu un segtā peldbaseina izveidei, kā arī sniega pūtēja un slēpošanas aprīkojuma iegādei.
Lauku atbalsta dienests apgalvo, ka Kājiņas B par katru gadu no 2005. – 2010. gadam sniedzis atskaites un tajās parādoties gan uzņemto viesu skaits, gan uzņēmuma apgrozījums, turklāt „norādītie rādītāji apliecināja, ka uzņēmums nodarbojas ar tūrisma aktivitātēm. Ir notikusi viesu izmitināšana, kā arī uzņēmums ir organizējis atpūtas un izklaides pasākumus”. Tomēr atskaites dienests nepaskaidrotu iemeslu dēļ ir pasludinājis par ierobežotas pieejamības informāciju, un vienīgais, kas tiek atklāts par „aktīvās atpūtas kompleksa” viesiem, ir – „uzbūvētos tenisa kortus treniņu vajadzībām izmanto Cēsu tenisa klubs”.
Tomēr Cēsu tenisa kluba vadītājs Valdis Lībietis apliecina, ka korti tiešām izmantoti gan treniņiem, gan turnīriem, taču – tā tas bijis kādreiz: „Tagad pēdējos krīzes gadus vairs neizmantojam, jo vairs jau nav, kas spēlē. Vispār viņi vienkārši sliktā vietā, tur nav piebraucamā ceļa, lai gan stratēģiski jau viss ir pareizi - pa vidu starp Valmieru un Cēsīm, teorētiski jau vajadzēja tur būt labai vietai...”
Tikmēr pats Bērziņš jau kopš aizvadītās nedēļas nogales nevēlas sniegt atbildes uz Pietiek jautājumiem, toties izdevumam SestDiena viņš, kā var noprast no tā 28. maija publikācijas, skaidri atzinis – tieši uz šo „savu lauku īpašumu Cēsu rajonā” viņš dodoties nedēļas nogalē.
Savukārt prezidenta amata kandidāta dēls, Kājiņu B valdes loceklis Aigars Bērziņš vēl uzņēmuma 2010. gada pārskatā apgalvojis – abi uzņēmuma darbinieki joprojām plānojot „paplašināt saimniecisko darbību, piedāvājot daudzveidīgāku atpūtas kompleksa pakalpojumu klāstu”, turklāt „2010. gadā uzņēmums galveno uzmanību veltīja jaunu klientu piesaistei”.
Taču par to, kā uzņēmums ar diviem darbiniekiem patiešām varētu nevis ar Lauku atbalsta dienesta līdzekļiem izveidot saimnieka vajadzībām domātu savrupmāju kompleksu, bet gan publikai domātu aktīvās atpūtas kompleksu, tam vēl attīstīt daudzveidīgāku pakalpojumu klāstu un piesaistīt jaunus klientus, ļoti skeptiski izsakās to uzņēmumu pārstāvji, kuri patiešām nodarbojas ar aktīvās atpūtas pakalpojumu sniegšanu.
„Ļoti jocīgs jautājums,” – tā uz jautājumu, vai ar diviem cilvēkiem var izdarīt visu to, kas sarakstīts Bērziņu ģimenes uzņēmuma oficiālajos pārskatos, atbild piedzīvojumu parka Tarzāns direktors Ivars Kalniņš. „Tur vajag miljons latu, nevis divus cilvēkus, lai izveidotu. Skaidrs, ka divatā tas nav iespējams. Par to vispār nav jautājumu. Visu apsaimniekot diviem arī nebūs iespējams, par klientu piesaisti vispār nerunājot. Vajag aptuveni 20 darbiniekus. Mums ir 11 aktīvās sezonas laikā, bet izveidei vajag vairāk. Bez jebkādas informācijas un reklāmas šis bizness nav iespējams. Ir vajadzīga ģeniāla vieta un kādam, kam tur ir iekšā sirds, kurš deg no visas sirds.”
Tikmēr Bērziņu ģimenes uzņēmums, veiksmīgi apguvis Lauku atbalsta dienesta līdzekļus, kopš 2006. gada pārskatā joprojām raksta faktiski vienu un to pašu: „Plānots paplašināt saimniecisko darbību, piedāvājot daudzveidīgāku atpūtas kompleksa pakalpojumu klāstu.” Tas tiek apgalvots, neraugoties arī uz to, ka, kā izriet no visa aktīvās atpūtas piedāvājuma Latvijā, uzņēmums Kājiņas B neveic ne vismazākās aktivitātes, lai piesaistītu kaut vienu vienīgu apmeklētāju.
Bērziņu ģimenes uzņēmums nav uzskatījis par vajadzīgu ievietot savu piedāvājumu ne asociācijas Lauku ceļotājs portālā (kurā kopumā ir 84 dažādi aktīvās atpūtas piedāvājumi), ne citās ārpusrīgas atpūtai veltītās datu bāzēs. Tāpat nav atrodama uzņēmuma interneta lapa, un Kājiņas B nav uzskatījušas par nepieciešamu savu adresi, telefonu un piedāvājumu minēt kaut vai publiskajās adrešu un telefonu datu bāzēs zl.lv un 1188.lv.
Kā jau ziņots, pati uzņēmuma īpašniece nemaz neuzturas Latvijā, - saskaņā ar LinkedIn datiem Eva Manavaduge Zviedrijā ir SEB bankas projektu vadītāja. "Man meita ir Zviedrijā. Viņa, kaut arī ir pabeigusi gandrīz četras augstskolas, nav spējīga ar kaut ko te cīnīties, tāpēc gaida, kad te paliks labāk, lai atgrieztos," par viņu žurnālam Ir izteicies Bērziņš.
Kā Pietiek ziņojis, par faktiem saistībā ar „aktīvās atpūtas kompleksa” finansējumu jau ir nosūtīts oficiāls iesniegums par tiem LR Ģenerālprokuratūrai.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
