Lauku provinču romantika – desmitgadīgas meitenītes izvaro klasesbiedru, bet visi par to klusē. Kas vainīgs, un kā risināt?
Madoniete04.03.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēdējo gadu laikā ir novērojama īpaši strauja agresivitātes un vardarbības kulta attīstība – īpaši Latvijas lauku rajonos, kur izteikti jūtama sabiedrības veselā saprāta un garīgās veselības lejupslīde. Protams, atklāti par to neviens nerunā, jo kauns taču atzīt, ka tauta pūst no galvas, bet galvenie pūdētāji ir pati sabiedrība.
Mūsu tautas kalpi nereti, ko tur liegties, pat ar zināmu regularitāti pirms vēlēšanām tik skaisti dzied par spēcīgo Latviju, kuru radīsim kopā, par milzīgo atbalstu, ko viņi sniegs ne tikai Latvijas vienīgās metropoles attīstībai, bet arī lauku attīstībai.
Protams, pēc ievēlēšanas solītā palīdzība pazūd tekstos par budžetu, viņiem taču ar’ kaut kas ir jāēd, vajag pielikt pie algas, diemžēl pašvaldībām nesanāks tik daudz kā bija solīts.
Sociālais budžets? Skolotāju algas? Vai tad vajag? Viņi taču tāpat neko nedara, laukos taču to bērnu maz. Labāk līdzekļus novirzīt mazas, pāris simtus m2 mājiņas būvniecībai Mežaparkā. Tā tālāk un tā tālāk, un tā tālāk...
Kamēr mazie, apaļie pelmenīši savā treknajā krējuma pavalgā aktīvi mērcē sēžas, Latvijas provinces grimst aizmirstībā, alkoholismā, bezdarbā, vardarbībā, citviet badā (izņemto tos, kas tikpat silti iekārtojušies pašvaldību domēs).
Šī gada sākumā kādā nelielā Madonas novada lauku miesta pamatskolā notikusi seksuāla vardarbība starp trīs 4.klases audzēkņiem. Divas 10-11 gadus vecas meitenes faktiski izvarojušas savu klasesbiedru, ar varu piespiežot veikt dzimumaktu - arī orālu un anālu. Pēc zinātāju stāstītā, puika šobrīd apmeklē terapeitu un bez vecāku klātbūtnes baidās atstāt māju.
Vecāki gan izvēlas par to klusēt, un problēma tiek apspriesta tikai iesaistīto pušu starpā, lai lieki netraumētu zēnu un neizraisītu vispārēju histēriju. Taču Latvijas lauku rajoni ir ārkārtīgi mazi, un visi par visiem zina visu.
Fakts, ka šāda agresija tiek slēpta, nepadara situāciju labāku. Efekts ir pretējs, jo tas dod signālu ikvienam kaut cik apsmadzeņotam varmākam, pedofilam, vīram, sievai, ka var droši skraidīt apkārt un darīt, ko grib, – jo pāri nodarījums neeksistē, ja par to nerunā. Savukārt skolotājiem un sociālajiem darbiniekiem nāksies iespringt tikai dažas dienas, līdz tie atkal varēs ieslīgt savos siltajos kabinetos ar telefonu padusē un kafijas krūku rokās.
Publiski ir izskanējuši tikai daži līdzīgi gadījumi, no kuriem viens atklātībā nonāca 2017.gada janvārī, kad kāds otrās klases skolēns ar savu gadu vecāko draugu seksuāli izmantojuši astoņgadīgu meitenīti. Arī tad par situāciju, neieslīgstot detaļās, medijiem paziņoja cietušās meitenītes mammas draudzene, kas nespēja klusēt un vēlējās vērst sabiedrības uzmanību uz notikušo, jo šajā gadījumā runa pat nav par pieaugušajiem – tie ir 8-9 gadus veci bērni, kas veic šos seksuālā rakstura noziegumus. Šo situāciju komentēja arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) pārstāve, kas skaidroja, ka gan varmākas, gan cietusī saņems nepieciešamo palīdzību.
Patiesībā šādu gadījumu ir ļoti daudz, tikai daži uzdrīkstas par to runāt skaļi, citi cer, ka bērns vēl ir mazs un gan jau pārdzīvos, kādam vispār ir vienalga. Šajā gadījumā nepieciešams runāt ne tikai par vienaudžu attiecībām, bet arī par skolotāju skolēnu, vecāku skolotāju, vecāku un bērnu attiecībām, kuras ne vienmēr veidojas uz pozitīvas nots.
2019.gada vasarā publicēts pētījums norāda, ka 37% skolēnu pēdējo sešu mēnešu laikā ir cietuši no emocionālās vai fiziskās vardarbības jeb mobinga klātienē. Kopumā katrs trešais skolēns, savukārt katrs ceturtais tiek aizskarts digitālajā vidē. Turklāt pāri darītāji ne vienmēr ir vienaudži. Lielu lomu vardarbības veicināšanā spēlē arī pedagogi, kas savas neprofesionalitātes dēļ nespēj savākties, pazemo un atklāti konfliktē ar bērnu kā arī vecāki, kas nereti ir savu bērnu izrādītās agresijas spogulis.
Nevar noliegt, ka vide ir milzīgs faktors, kas ietekmē bērna emocionālo un fizisko attīstību un uzvedības veidošanos. Arī Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes asociētā profesore Dita Nīmante atzinusi, ka liela problēma ir pedagogu zināšanu un prasmju trūkums. Daudzās mācību iestādēs tiek uzsvērts, ka bērnu savstarpējās agresijas gadījumos neko daudz darīt nevar – vien veikt stingrāku uzraudzību. Tā gan gluži nav, jo skolai būtu jābūt spējīgai parūpēties par audzēkņiem, radot drošu vidi un izglītojot jauniešus par mobingu un tā sekām.
Pašvaldībām ir jāspēj nodrošināt vidi, kurā bērns jūtas droši. Ļoti svarīgu lomu spēlē sociālie pedagogi, skolas psihologi vai pagastu sociālie darbinieki. Bērnam būtu jābūt pieejamai uzticamai personai, ar ko parunāt gadījumos, ja kaut kas ļoti slikts ir noticis.
Ļoti bieži bērnam ir kauns runāt ar vecākiem vai skolotājiem, īpaši gadījumos, ja vide mājās un skolā [ar skolotāju] nav tam piemērota. Kā jau tika minēts – vairumā gadījumu varmākas pašas ir saskārušās ar līdzīga rakstura pāri darījumiem un risinājums būtu jāmeklē ģimenē līdz ar to jautājums - kur skatās sociālie darbinieki. Atbilde gaužām vienkārša - savos maciņos.
Zinātāji stāsta, ka Madonas novadā un tādos pagastos kā Bērzaune, Vestiena, Ļaudona, Mētriena, Prauliena un citos ir milzīgas problēmas ar „visi visus pazīst un visi visiem draugi”. Pagastu centri ir ļoti mazi, un pagrimuma līmenis diemžēl ļoti augsts.
Pirms pāris gadiem no satrauktiem vecākiem ir dzirdēts par Vestienas pagasta bērnudārzu, kurā galvenā audzinātāja aptuveni (40, drusku pāri gadus veca) pārkāpj jebkādas normas. Uz dārziņu nāk dzērumā, nepiedienīgā izskatā.
Vecāki zina stāstīt, ka bērni, atnākot mājās, iesmej, ka audzinātāja atkal nelabi oda un bija aizmirsusi uzvilkt bikses. Virsū bijis džemperis, kas knapi apsedzis dupsi, kuru rotājušas sarkanas stringbiksītes.
Tā, protams, nav viena reize, un vecāki ar sūdzībām ir vērsušies pie „pagastveča”, taču, ņemot vērā to, ka kāds kādam draugs, kas draugs citam, kuram draugs sēž pagasta augšgalā, izmaiņas vai jebkāda rīcība nav sekojusi.
Arī sociālo darbinieku aktivitāte Madonas novada pagastos ir apšaubāma rakstura. Ne reizi vien vietējā sabiedrībā izskanējuši iebildumi par paveikto darbu. Dzirdēts, ka uz līdzcilvēku satraukumu par kaimiņos vai kur citur novērotu vardarbību pret bērniem, sievietēm vai vīriešiem sociāli nelabvēlīgās ģimenēs no atbildīgā darbinieka var dzirdēt tikai to, ka šie cilvēki ir mūsu redzeslokā, bet darīts nekas netiek. Un tā - vardarbība turpinoties gadiem.
Vēl viens zīmīgs gadījums, kas parāda novada domes attieksmi izskanēja 2019.gadā, kad Mētrienas pagastu satricināja sociālā darbiniece, kas no aprūpējamā sirmgalvja, kurš miris pārdozējot medikamentus [nemaz nav aizdomīgi], dāvanās saņēmusi vecu folksvāgenu, grāmatas, gleznas un bankas kontā esošos pāris tūkstošus eiro. Turklāt darījums noslēgts tajā pašā pašvaldībā pie bāriņtiesas darbinieces.
Katrā ziņā persona, kura, būdama amatpersona, ar šādu rīcību pārkāpusi ļoti būtiskas likuma normas, būtu jāsoda. Tā vietā Madonas novada pašvaldības Sociālā dienesta vadītājs Gundars Riekstiņš ar darbinieci ir veicis pārrunas un secinājis, ka tas visticamāk bijis nezināšanas dēļ. Pārkāpumu nesaskata. No šādas atbildes ir visai skaidra kopējā attieksme pret sabiedrību. Viņam tur silti un labi. Pārējie var skriet pret vēju.
Jautājums - kā jebkurš šādā vidē var justies droši? Novadu, pagastu augšas mirkst savā labklājībā un labpatikā, kamēr sabiedrība izjūt milzīgu spiedienu un mobingu no iestādēm, kurām būtu jābūt drošības un stabilitātes balstam. Nav brīnums, ka cilvēki nevēršas pēc palīdzības vai cenšas noklusēt notikušo un atrisināt savā starpā. Lielie vīri jau neatzīs problēmu un nerisinās neko – beigās vainīgie tāpat paliks citi un risinājums nesekos.
https://jauns.lv/raksts/zinas/175403-skolas-darbiniece-situsi-un-spardijusi-5-klases-skolenu-elgaru
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
